Asinis, piens un āboli

Trīsdesmito gadu beigās Rumānijā, kādā kalnainās Maramurešas ciemā esot pierakstīta skaista balāde, traģisks mīlestības stāsts – par to, kā līgavaini, kam kāzu diena jau bijusi nolikta, mēģinājusi pie sevis aizvilināt kalnu burve. Dažas dienas pirms paredzētajām kāzām burve greizsirdības uzplūdā nogrūdusi puisi no klints. Nākamajā dienā gani atraduši viņa līķi un cepuri, kas karājusies kokā. Viņi atnesuši puisi uz ciemu, kur līgava, satriekta par līgavaiņa pēkšņo nāvi, mirušo apraudājusi garā, primitīva daiļuma un mitoloģisku alūziju pilnā raudu dziesmā. Ievērojamais rumāņu etnomuzikologs Konstantins Breiloju, pierakstot tautā izplatītos balādes variantus, interesējies arī par tās izcelsmi un apdziedāto notikumu iespējamās norises laiku – un ciemā viņam apgalvots, ka tas noticis “sensenos laikos”. Taču beigu beigās atklājies, ka šim stāstam ir tikai kādi četrdesmit gadi un nabaga līgava joprojām turpat dzīvo. Folklorists viņu sameklējis un uzzinājis par notikumu no pirmavota. Viss izrādījies daudz triviālāk: puisis kādu vakaru bija paslīdējis uz šauras kalnu taciņas un iegāzies aizā, tomēr palicis dzīvs; viņa palīgā saucienus izdzirdējuši gani, pārnesuši viņu mājās, bet drīz vien viņš miris. Līgava bērēs kopā ar citām sievietēm piedalījusies tradicionālajā apraudāšanā, taču nekādu mitoloģisku nelaimes vaininieci ne meklēt, ne apdziedāt viņai nav nācis prātā. Un tomēr, lai gan pati galvenā vēsturiskā lieciniece un arī pārējie ciema ļaudis, kas šo nelaimi pieredzēja, bija konkrēti, reāli un dzīvi cilvēki, notikums vēl šo pašu līdzdalībnieku dzīves laikā jau bija zaudējis savu vēsturiskumu un iegūlis atbilstošā mitoloģiskā veidnē, ieguvis balādes formu, bet pēc tam, pavairots mazās, vienkāršotās “prozas kopijās” no skaistā dzejiskā “oriģināla”, atgriezies atpakaļ dzīvē jau kā okulti iekrāsots sižets, ko pārstāsta ikdienas sarunās. Konstantins Breiloju mēģinājis atgādināt ciema iedzīvotājiem reālos notikumus, taču saņēmis atbildi, ka vecene visu putro, jo pārdzīvojumu un bēdu dēļ sajukusi prātā. Pētniekam atlicis tikai konstatēt, ka realitāte kļuvusi par meliem, bet arhetipiskā interpretācija par patiesību. Taisnība vienmēr ir mītam, nevis vēsturei, aprakstot šo populāro piemēru, apgalvo etnologi – mīts dod dziļumu vēstures banalitātēm.

Ar šo izskaidrojumu es mēģināju kaut kā manipulēt, kad pārsteigta ievēroju, cik daudz vietas manā galvā sākuši ieņemt būvupuri (Bauopfer) – dažādās celtnēs iemūrētie, arī pašas celtnes un upurētāji, tas ir, mūrnieki vai, pareizāk, nenovēršamā nepieciešamība iemūrēt. Lai ko es lasītu un darītu, kaut kādas norādes uz tiem parādījās tik bieži un dažādos kontekstos, ka ceļojums uz Rumāniju jau šķita kā ievērts rožukronī, kuru atliek tikai laist caur pirkstiem krellīti pa krellītei. Rumānija varbūt var nozīmēt arī Drakulu un Čaušesku, bet manos ceļvežos tā ir visur klātesošais meistars Manole un mīta filozofs Eliade, ko greizsirdīgie saukāja par šamani zinātnieka ādā. Rumāņu apbrīnojamā, kosmiskā greznuma izjūta un meistars, kas pabeidzis Visuma centra būvi, stāv uz baznīcas jumta ar skaidu spārniem un iemūrētās sievas vaidu sirds vietā – upurējis un pats upurēts.

“Ej pāri, ej pāri pār zelta tiltu,/ Sabruka tiltiņš, nu vajag labot./ Ar ko labot? – Ar zāles stiebru,/ ar akmentiņu, ar kājiņu tavu./ Pirmais iet, otrais iet,/ Trešais mums jāķer ciet.” Šis Silēzijas vācu bērnu skaitāmpantiņš, kas rudimentārā formā, saķerot aiz kājas, pieprasa upuri, mani panāca kaut kur pusceļā starp Arboru Bukovinā un Ardžešu Valahijā, ar pirkstu braukājot pa Rumānijas karti no mănăstirea līdz mănăstirea, no biserica līdz biserica, mēmās šausmās skaitot, ko nozīmē uzbūvēt šos neskaitāmos klosterus un baznīcas, un šķirstot rakstus, kuros iemūrēti Mirčas Eliades citāti par meistaru Manoli un celtniecības rituāliem. Un mana ķermeņa atmiņa acumirklī atmodās un atgādināja sajūtu, ko pazīst katrs, kas bijis uz tilta brīdī, kad pāri brauc kāda smaga mašīna: tilts dreb un kopā ar tiltu dreb tavs ķermenis. “Tā viena stāv pār Donavu, pār Avlonu stāv otra,/ Bet Artas tiltā iemūrē nu mani, pastarīti./ Un lai tāpat, kā trīc man sirds, lai tilts trīc neapstādams...”[1. Knuts Skujenieks. Raksti. 2. sēj. Eiropas tautu dziesmas. Rīga : Nordik, 2003, 328.lpp.] Tā ir jau tālāk uz dienvidiem, Grieķijā sacerēta balāde, Knuta Skujenieka atdzejojumā, un tādas skan pa visu viņa atdzejoto Eiropu: grieķi būvē tiltu pār Artu, rumāņi – Ardžešas klosteri, albāņi – Rozfatas cietoksni, ungāri – Devas pili, serbi – Skadras pilsētu. Diez vai vēstule no Ķīnas, Āfrikas vai Jaunzēlandes šajā ziņā stipri atšķirtos – lai kuru pasaules daļu es izvēlētos savu problēmu un dvēseles pārvadāšanai kopā ar ķermeni, objekti, kuros reiz rīkojušies mūrnieki, vēstures iemūrēšanas vajadzībai atradīsies. Man personiski šī mitoloģiskā tilta trīcēšana, protams, nozīmē ar piecdesmito gadu padomju standarta čuguna margām izdaiļotu tiltu pār Bērzi, kam pāri brauc armijas kolonna, bet akmens mūru piekļaušanās (saulē sasiluši akmeņi – pretēji arhetipam personiskajā atmiņā tā vienmēr ir silta, nevis auksta sajūta) – Livonijas ordeņa pili Dobelē, dienvidrietumu sienu, uz kuras pēcpusdienā redzama kļavas ēna, bet tai blakus – mana.

Staigājot gar Dienvidbukovinas slavenajiem apgleznotajiem klosteriem, kur baznīcu formas un freskas, īpaši nerestaurētās, rudenīgā apgaismojumā cenšas izskatīties vientuļākas un pārpasaulīgākas, nekā pieļauj UNESCO sarakstu veicinātās tūrisma plūsmas, es vairākas reizes sabijos no savas ēnas, kas, iespraukusies starp eņģeļu padzisušajām čaulām, izskatījās pārāk melna un neapskaidrota. Protams, šīm mazajām saulainā rīta bailēm, kuras vairoja melnais sunītis pie Arboras klostera durvīm, bija jāierāda pienācīga gultne, un tās izpletās garas un līkas pāri visam gludeni noapaļotajam rumāņu viduslaiku baznīcas jumtam. Es taču zinu, ka iemūrēt var arī ēnu, un cilvēks nomirs pats. Donavas bulgāru krastā ļaunajiem mūrniekiem esot pieticis izmērīt ēnu ar auklu un tad ielikt šo tievo, saritināto nāves čūskiņu ēkas pamatos, tāpēc cilvēki metuši jaunceltnēm lielu līkumu.

Tieši pirms gada, tādā pašā oktobrī – tikai toreiz bija krietni siltāks un es atrados Gruzijā – ceļojuma liktenis, no kura tobrīd gaidīju tikai vīnu vai vismaz sulīgas vīnogas, jo bija ražas novākšanas laiks, aizveda uz Kahetijas pilsētiņu Signahi. Te vispirms jāpaskaidro, ka iemūrēšanai der tiklab bērns (vai divi bērni, māsa un brālis, dvīņi, bet tikpat labi vienkārši divi mazi ubadziņi, kā Gotlandē, kur mūrnieki viņus ievilināja būvbedrē, piedāvādami paēst – varu iztēloties, ka tas notika tieši tajā baznīcā uz dienvidiem no Visbijas, kur akmens ciļņos attēloti smieklīgi un omulīgi netikumi, bet katru iekšāgājēju, kas sper kāju pār baznīcas slieksni, no durvju ailas augšas cerīgi uzlūko velns), kā arī jaunlaulātie (varbūt pat tīši šim nolūkam saprecināti, kā to izdarījis folklorizētais leišu Radzivils, lai tiktu pie Biržu pils), meistara mīļotā sieva, līgava, māsa, jebkura dzimuma pirmais (trešais)garām gājējs, suns, kaķis, gailis, vērsis, kazlēns, zirgs vai vismaz viņa galva, ola, ķiploku galviņa galu galā. Gruzīni vairāku viduslaiku cietokšņu stiprumam ziedoja savu atraitnes dēlu Zurabu, un ja dažos no tiem rit Zuraba asaras, tad Signahi cietoksnī no sienas sūcas Zuraba asinis – tiem, kas dzerot vīnu domā par dzīves garšu, pagātne mutē ož pēc dzelzs. Balkānos, Albānijā, Ungārijā un Rumānijā tas tomēr biežāk ir piens ar nāves un nākotnes piegaršu. Iemūrētās sievietes vēl ilgi turpina barot savus zīdaiņus ar krūti, kurai mūrī atstāta sprauga, un, kad tos nes prom, lūkojas nopakaļ ar akmentiņiem līdzīgām acīm. Serbijā pie Skadras sienas, kur piens pil no akmeņiem, var pielikt savu krūtsbērnu, Bosnijas Tešanjā vai Bulgārijā pie Kadinovas tilta izrubināt drusku senas mūra javas, iemaisīt govs pienā un dzert, lai vairotos pašas piens.

Ir rudens, no kalniem tek piena un asiņu upes, visur var dabūt ābolus. Kādam no iemūrētajiem bērniem ābols, noteikti sarkans, bija iedots rokā, un viņš, ābola nevainojamā un sulīgā skaistuma apburts, pat nebija paspējis tajā iekost, kad apkārt jau izauga siena. Kurš no viņiem tas bija – varbūt vācu puisītis, Magdeburgas Margaritas pārdotais dēliņš, kuram atstāja lūciņu elpošanai un baltmaizes kukuli. Kad pēc daudziem gadiem kambarjumprava Margarita, kas veltīgi cerēja ar šo baismīgo pūru iziet pie vīra, atgriezās Magdeburgā kā vārga vecene un lūdza kristīgi apbedīt sava nobendētā puisīša kaulus, kāds jauns mūrnieks cietokšņa tornī atvēra aizmūrēto nišu. Tur iekšā sēdēja mazs cilvēciņš ar baltu bārdu un necilvēcīgi spīdošām acīm. Bārda bija gara un ieaugusi akmeņu starpās kā zāle, bet virs viņa galvas mazā iedobītē atradās putnu ligzda – piecdesmit gadus iemūrētais bija pārticis no tā, ko nesa putni. Divatā ar pils arhitektu mūrnieks izcēla sirmo vīriņu no akmens cietuma – pēc tam abi apgalvoja, ka ceļot cilvēciņš vaidējis, – un pa kāpnēm nonesa lejā. Kad viņš bija nolikts uz zemes, tas bija vairs tikai sakaltis zīdainīša līķis. Iespējams, ka var atdabūt vēstures dvēseli no Eiropas mūru akmeņiem, bet vairs nav tā ķermeņa, kam tā būtu vajadzīga, ir tikai mājas un pilsētas, kurām šī dvēsele atdota, citādi tās nekad nebūtu varējušas tikt uzceltas. Latvijā meistars uzbūvēja mums jaunu pirti un atstāja vaļā pirtsaugšas galu – es spriedu, ka to vajag aiznaglot ar dēļiem, lai būtu kārtība, bet aizmirsu, ka no nāves var glābt tikai rituālā nepabeigtība.

Svētdienas rītā sēžu Rumānijā, mežaina kalna nogāzē zem milzīga skābarža, netālu citā nogāzē ir kluss klosteris un tikpat kluss ciems, un pa mežu, ēdot mežābolus, staigā pelēkas, muskuļotas cieminieku cūkas. Dīvaini, ka tās nerunā, jo gaisā ir tāds zili zeltains klusums, krūmā tik sarkanas ogas; jo putniņš uz zara tik nepārprotami apburts, ka tūlīt kaut kam jānotiek; jo laiks stāv uz vietas, piesūcies ar Eliades grāmatu saldo indi. Es laikam vienkārši pamazām un pa savam pāreju kaut kādā pasaku pasaulē un Rumānija ir vieta, kur vārti uz to ir līdz galam vaļā. Kādu dienu satiku uz lauku ceļa divus lielus, baltus ganu suņus ar aitu baru, tuvumā nebija ne māju, ne cilvēku, suņi veda aitas pāri ceļam, iegrieza pļavā, izretināja, sastrukturēja, pārskatīja – gandrīz uzrakstīju “pārskaitīja” – un apgūlās katrs savā pusē ganāmpulkam; viņu sejas bija prātīgas un rāmas, ap kaklu viņiem bija dzelkšņainas vilku siksnas. Kad atgriezīšos mājās, būs pagājuši simt gadi, bibliotēka uzcelta un kāds man pastāstīs par sievieti, kas vēl arvien saskatāma tās caurspīdīgajā stikla sienā – aizmigusi ar Eliades sējumiņu rokā.