Asiņainā vasara Irākā

Džons Lī Andersons – amerikāņu žurnālists, plaši pazīstams ar rakstu sērijām par Afganistānu un Irāku žurnālā New Yorker. Guvis ievērību kā Če Gevaras biogrāfijas (1997) autors. 2000. gadā izdota viņa jaunākā grāmata – The Lion’s Grave: Dispatches from Afghanistan (Lauvas kaps. Ziņojumi no Afganistānas).

Dažas dienas pirms tam, kad Mosulā tika nogalināti Kūsajs un Udajs Huseini, man bija sarunāta tikšanās ar Abū Hanīfas mošejas imamu. Adhamija, pārsvarā baasistu un sunnītu rajons Bagdādes ziemeļrietumos, ir ASV armijas 3. artilērijas pulka 2. bataljona pagaidu mājvieta. Bataljons izvietojies mūriem norobežotā kompleksā, kura dominante ir milzīga, grezna pils, bet tai apkārt – vairākas mazākas pilis, to skaitā – vismaz tā apgalvoja vairāki karavīri – pils, kura bijusi Udaja Huseina “mīlas būda”, ķiveres formas kaļķakmens būve ar smalkiem griestu gleznojumiem un ar oniksu inkrustētām grīdām. Tagad tā ir bataljona komandiera rezidence. Aptuveni puse galvenās pils ir neskarta, bet otrai pusei karadarbības laikā trāpījusi raķete, un no tās palikušas tikai drupas. Draudzīgais bataljona kaujas operāciju virsnieks majors Skots Sosamans man apstiprināja, ka Adhamija esot ieroču kontrabandas centrs, caur kuru notiekot ieroču plūsma uz tādām vietām kā Ramādī un Fallūdža sunītu trijstūrī, kur ASV karavīri iet bojā gan apšaudēs no braucošām automašīnām, gan maskētu mīnu sprādzienos, gan raķešu uzbrukumos. Divas reizes bataljons vietējā kapsētā uzgājis ieroču slēptuves. Pajautāju viņam, vai armija zina, kas vada pretošanos, bet par atbildi viņš paraustīja plecus: “Sadama fedaīni, atceltie baasisti, daži islāmiskie ekstrēmisti, tā saucamā Muhameda Armija, vahabisti, varbūt daži Al Qaeda teroristi, Irānas atbalstītie šiīti – kas to lai zina? Te darbojas viņi visi.”

Kopā ar 2. bataljonu pavadīju divas naktis. Pirmajā vakarā ierados Udaja pilī ap desmitiem. Pagaidu štābā, bezgaisa telpā, kur kādreizējo logu stiklu aizstāja plastikāta plēves, vairāki karavīri pētīja armijas kartes un strādāja ar klēpja datoriem. Pils zāles bija milzīgas, bet sasmakušo gaisu kliedēja tikai pāris plastmasas ventilatoru. Nogājis lejā pa kāpnēm, redzēju vēl vairākus karavīrus, kas gulēja uz armijas saliekamajām gultiņām zem brīnišķīgi inkrustēta griestu kupola. Slīpētā kaļķakmens sienas rotāja frīzes ar iegrebtiem Korāna tekstiem. Karavīri bija izkārtojušies puslokā pa telpas perimetru, daži – tādās kā teltīs, kas sastāvēja no moskītu tīkliem un maskēšanās auduma. Šīs mezopotāmiskās greznības vidū viņu zaļās mugursomas, jakas, ieroči, kastes un zābaki šķita rupji.

Vienīgā vieta, kur bija iespējams glābties no karstuma, bija Udaja lielais peldbaseins dārzā aiz pils. Karavīri stāvēja vai, ievērušies lielās, melnās riepu kamerās, šūpojās tirkīzzilajā ūdenī. Pāri upei varēja dzirdēt šāvienu troksni, iespējams, tie bija smagie ložmetēji, bet debesīs sarkanas lokveida trajektorijas iezīmēja trasējošās lodes. Karavīri baseinā pārtrauca rotaļīgo šļakstīšanos, paskatījās debesīs, un viens no viņiem izsaucās: “Ū!”, taču šaudīšanās nevienā no viņiem nešķita izraisām īpašas bažas vai pat ziņkāri. No baseina viņi izkāpa nedaudz pirms trijiem naktī, lai sagatavotos reidam uz netālo noliktavu, kur kādā no iepriekšējām reizēm bija atklājuši lielu slēptuvi ar dokumentiem un aprīkojumu, kas kādreiz bija piederējis Sadama militārās pretizlūkošanas organizācijai.

Pilī es atgriezos divas nedēļas vēlāk. Operāciju plānošanas telpai bija ielikti jauni logi, tagad tajā bija arī kondicionēts gaiss. Šoreiz es izpētīju lielo gleznojumu uz vienas sienas. Tajā bija attēlotas divas ļoti amerikāniska izskata skaistules Ray-Ban saulesbrillēs, bikini un garos, melnos augstpapēžu zābakos līdz celim; viņas kairinoši zvilnēja abpus lielam peldbaseinam, kas stipri vien izskatījās pēc peldbaseina dārzā. Aiz katras meitenes bija palma, bet labajā stūrī ausa saule. Baseina malā starp meitenēm bija iezīmēts Eibremsa tanks ar šaujamlūku pretskatā. Blakus palmai savukārt bija vairogs, uz kura bija uzrakstīts “šāvēji”, bet mazliet sāņus, zem virsraksta Lielākās operācijas bija atzīmēti pulka reidu nosaukumi, piemēram Buldogu jādelēšana, Lielā sperma un Abū klizma.

Majors Sosamans pastāstīja, ka bataljons gatavojas veikt reidu ar mērķi sagūstīt kādu bijušo Mukbaras virsnieku, kurš tiekot turēts aizdomās par partizānu operāciju organizēšanu un kādu jaunu cilvēku, kurš, iespējams, slepkavojot amerikāņu karavīrus. Sosamans man parādīja no gaisa uzņemtu fotogrāfiju, kurā bija redzams rajons, kur dzīvojot abi aizdomās turētie; ar krustiem bija apzīmētas viņu mājas. Iepriekšējā naktī bataljona karavīri esot notvēruši trīs vīrus, no kuriem divi, pēc Sosamana teiktā, esot Al Qaeda locekļi. Sosamans gan steigšus piebilda, ka tās esot tikai aizdomas, kas balstoties irākiešu ziņotāju teiktajā. Biju jau ievērojis, ka daudzi amerikāņi Irākā sākuši piesaukt Al Qaeda teroristus, runājot par uzbrukumiem ASV karavīriem, kaut gan šādiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. No otras puses, amerikāņi Irākā, protams, bija pievilcīgs mērķis islāmiskajiem ekstrēmistiem, tāpēc runas par Al Qaeda varēja galu galā kļūt par patiesību. Lai nu kā, vīri, ko bataljons bija notvēris iepriekšējā naktī, šobrīd atradās “būrī”, kā to dēvēja majors Sosamans – izolatorā, kas bija iekārtots kaut kur pils teritorijā.

Sosamans stāstīja, ka vairums notverto varētu būt Sadama drošības aparāta bijušie darbinieki, kas tagad kļuvuši par algotiem bandītiem. Esot baumas, ka, iekams noiet pagrīdē, Sadams zināmu cilvēku rīcībā Adhamijā atstājis milzu summas, un tagad šie ļaudis maksājot par amerikāņu nogalināšanu. “Esam dzirdējuši, ka parastā cena par amerikāni ir apmēram 1500 dolāru,” teica majors Sosamans.

Viņš ļāva man ielūkoties dažos izlūku ziņojumos, un es pierakstīju informāciju par vienu no tās nakts “mērķiem” – “Ahmeds Nadžī (viņš arī Sanavī): fanātisks un aktīvs vahabistu/fedaīnu kareivis, cieši sadarbojas ar pārējiem ļaudīm šajā sarakstā, zināms, ka viņam ir divi krievu ražojuma automāti un divi granātmetēji ar granātām. Atklāti lielās, ka nogalinājis daudzus amerikāņus un pirms sešām nedēļām iešāvis ASV karavīram kaklā. Brauc ar baltu motociklu Jawa. Pēc dažām ziņām, nēsā “labas kurpes”, lai varētu aizbēgt no ASV spēkiem. 22 gadus vecs, tievs, tumšādains. Iespējams, lieto nelegālās narkotikas.”

Ap vieniem naktī operāciju plānošanas telpā, smēķēdams cigāru, parādījās bataljona komandieris pulkvežleitnants Viljams Rabena – virsnieks, kurš guļ Udaja mīlas būdā gultā ar baldahīnu. Mēs izgājām laukā, un es ietrausos viņa automašīnas pakaļējā sēdeklī. Viņš sēdēja priekšā, blakus šoferim un pētīja krāsainu digitālo karti uz displeja. Mēs sadalīšoties divās grupās, Rabena sacīja. Viena vienība došoties gūstīt Mukbarasvīru, bet mēs lūkosim notvert slepkavu ar iesauku Sanavī. Mūsu garais humvī [1. Humvī – populārs apzīmējums ASV armijas High-Mobility Multipurpose Wheeled Vehicle (HMMWV), kas ir džipa uzlabots – lielāks un straujāks – variants, kuru darbina ar dīzeļdegvielu.] konvojs no pils teritorijas izlīgoja Adhamijas ielās. Izņemot dažas stundas diennaktī, Bagdādē joprojām nav elektrības, un naktī pilsēta slīgst spokainā tumsā.

Ceļš līdz mērķim – noplukušu betona vai kleķa mājeļu kvartālam – nebija garš. Mēs izkāpām no humvī, un Rabena ar mājienu norādīja, lai sekoju viņam un vairākiem karavīriem, kuru kaujas ieročiem bija piestiprināti gaismekļi. Nonācām pie krustojuma, kur netīri notekūdeņi sniedzās līdz puslielam. Kad jau likās, ka nāksies šim draņķim brist cauri, atgriezās daži izlūki un pačukstēja, ka vajadzīgā māja atrodoties pretējā virzienā. Atviegloti uzelpojis, es sekoju viņiem pa īsu eju starp mājām, kas gan bija sausa, taču pretīgi smirdēja. Apkārt drūzmējās karavīri, es izdzirdēju dažus spalgus blīkšķus, tad ieraudzīju, ka karavīri ielauzušies mājā, kas atradās ejas labajā pusē. Viņi sarunājās pusbalsī, un es dzirdēju arī tādu kā gārgšanu un vaidēšanu. Uz grīdas blakus gultai gulēja vecs vīrs. Viens no karavīriem paskaidroja Rabenam, ka šī neesot īstā māja un ka vecais vīrs, spriežot pēc visa, ir slims. Irākiešu tulks, kam galvā bija beisbolista cepurīte, bet seja aizsegta ar sarkanu lakatu, tika iesūtīts mājā visu nokārtot. Tālāk priekšā, pie nelielas mājas metāla durvīm drūzmējās pulciņš karavīru. Viņi bija pieplakuši pie sienām abās ejas pusēs un, turēdami šaujamos gatavībā, uzmanīgi pētīja apkārtni.

Pēc kārtējās sačukstēšanās Rabena deva pavēli rīkoties, un kareivis pie metāla durvīm vairākas reizes spēcīgi iespēra pa tām, līdz tās ieliecās un salūza. Karavīrs kopā ar vairākiem citiem metās iekšā. Tālāk sekoja pilnīgs juceklis. Divi vīrieši, viens no tiem bez krekla, tikai treniņbiksēs, tika izvilkti laukā no mājas un nosēdināti ejā izstieptām kājām. Nopratināšanai tika atsaukts maskētais tulks. Vīrieši šķita nobijušies, tomēr mierīgi. No mājas jumta, kur, meklējot vēsumu, mēdz gulēt ģimenes, atskanēja izbiedētas sieviešu un bērnu balsis. Kāds karavīrs man pačukstēja – abi vīrieši informējuši tulku, ka puisis, ko viņi meklē, dzīvo blakus, un drīz vien tika uzlauztas jau trešās durvis, un karavīri izveda no mājas kārnu, sirmu vīru rītasvārkos un nodeva viņu apsardzei. Viņš neteica ne vārda. Dzirdēju, kā karavīri apspriežas pa rācijām. Tika teikts, ka uz mājas jumta esot vēl sievietes un bērni, kā arī kāds jauns vīrietis. Rabena deva pavēli ņemt ciet jauno vīrieti, kā arī uzdeva pāris savām padotajām pēc tam uzkāpt uz jumta un nomierināt sievietes un bērnus.

Dažas minūtes vēlāk karavīri uzsauca: “Rokā ir,” un no mājas tika izvests kalsns jauns vīrietis vaļīgās biksēs. Vīrieša rokas bija sasietas uz muguras, un viņam lika apsēsties zemē blakus sirmajam vīram, kas bija viņa tēvs. Kāds karavīrs uzdeva vīrietim jautājumus angliski: “Ei, puis, vai tu lieto narkotikas?” Jaunais vīrietis uzmeta viņam drūmu skatienu. “No English,” viņš teica. Rabena palūdza tulkam, lai noskaidro vīrieša vārdu, un viņš atbildēja, ka tas esot Ahmeds Nadžī. “Vārds ir pareizais,” Rabena priecīgi sacīja, un drīz tika saņemta ziņa, ka atrastas krosenes. “Izskatās, ka tas ir mūsējais,” Rabena teica, tomēr lika saviem vīriem turpināt kratīšanu. Dzirdēju, kā viens no viņiem nolamājas: “Te smird kā ellē.” Iegāju mājā un sapratu, kāpēc. Mājā bija tikai divas istabas. Blakus parādes durvīm aiz aizkara atradās primitīva atejas bedre.

Nekādus īpašus jaunus pierādījumus karavīri vairs neatrada – tikai vecu kalašņikovu un pārīti lieku magazīnu, kas neko nenozīmēja, jo ierocis ir gandrīz katrā irākiešu mājā. Granātmetēji neatradās. Atradās ierāmēta apliecība, kas ziņoja, ka Ahmeda Nadžī tēvs dienējis armijā. Cita apliecība bija izsniegta Ahmedam par piedalīšanos 2000. gada peldēšanas sacensībās pāri Tigras upei Tikrītā. Parādījās karavīrs, kas nesa plastikāta maisu, pilnu ar elektrības slēdžiem un drošinātājiem. Rabena lika to ņemt līdzi. Viņš sacīja, ka šādus slēdžus partizāni lieto, lai iedarbinātu mīnas un spridzekļus.

Sievietes uz jumta raudāja un vaimanāja. Karavīrs, kas stāvēja ejas otrā pusē sāka kliegt: “Aizverieties taču, velns parāvis! Aizverieties!”, un Rabena viņam ieteica nomierināties. Bija ļoti karsts, un mēs savās jakās un ķiverēs bijām izmirkuši sviedros. Rabena pameta aci pulkstenī un pavēlēja karavīram atļaut aizdomās turētā diviem kaimiņiem piecelties. Piecēlušies kājās, viņi sāka pētīt savas salauztās durvis, bet Rabena aizsūtīja pie viņiem tulku ar vēsti, ka no rīta viņš aizsūtīšot pie cietušajiem savus cilvēkus un viņi saņemšot kompensāciju par bojājumiem.

Mēs sakāpām humvī un aizbraucām paskatīties, kā otrai vienībai veicies ar Mukbarasvīra tvarstīšanu. Slēģotu veikalu rindas priekšā vairāki karavīri nopratināja divus zemē sēdošus vīrus. Karavīriem esot iedota aplama adrese, taču viņi tik un tā pārmeklējuši kādas desmit mājas. Meklētais vīrietis tā arī neesot atrasts, taču viens no kaimiņiem izpalīdzējis ar jauniem pavedieniem. Rabena pateica saviem karavīriem, ka šonakt pietikšot, un mēs visi braucām atpakaļ uz Udaja pili.

Jaunais irākiešu tulks, ko redzēju reida laikā, pastāstīja, ka viņa vārds ir Omars al Keptins. Viņš esot 21 gadu vecs, studējot politoloģiju Bagdādes universitātē. Vēl viņš teica, ka Ahamijā esot otrais uz nāvi notiesāto nodevēju sarakstā. Pirms dažām dienām nogalināts kāds no viņa draugiem, kurš arī strādājis amerikāņu labā. Omars šķita priecīgi satraukts, pat lepns. “Es esmu Nr. 2!” viņš atkārtoja vairākas reizes. Pajautāju, vai tas viņu nemaz neuztrauc. “Jā, protams!” viņš teica. “Varbūt viņi mani nogalinās!” Tad kāpēc viņš to dara? “Naudas dēļ,” viņš atbildēja. “Kā jau es jums teicu, esmu students, un nauda man vajadzīga.”

Omars apciemoja mani viesnīcā Al Safeer dažas dienas vēlāk; viņš izskatījās satraukts, tomēr plati smaidīja. Uzaicināju viņu iedzert kaut ko atsvaidzinošu restorānā pie foajē. Izturēdamies izsmalcināti pieklājīgi un uzrunādams mani ar “ser”, Omars nervozi pačukstēja, ka viņam esot jaunas ziņas. Iepriekšējā dienā, viņš teica, nogalināts vīrs, kas esot bijis Nr. 10 Adhamijas nāvinieku sarakstā. Viņa mājas dārzā iesviestas granātas. Omars izvilka kabatas portfeli un izņēma no tā pārlocītu papīru ar vairākām arābu rakstu zīmju rindām. Tas arī bija pieminētais nāvinieku saraksts. Viņš norādīja uz savu vārdu un atgādināja, ka divi no tur minētajiem jau esot pagalam. Nāves sprieduma aptuvens tulkojums skanot apmēram tā: “Ja Dievs tev neko nenodarīs, nodarīsim mēs. Un, ja mēs tevi nogalināsim, tad nokļūsim Debesīs. Tu neesi nekāds musulmanis, tu esi nodevējs un spiegs. O, musulmaņi, lai kur jūs atrastos, ja redzat šos ļaudis, jums tie jānonāvē, un jūs nokļūsit Debesīs.”

Pajautāju Omaram, ko amerikāņi dara, lai viņu pasargātu. “Ser, viņi saka, ka neko manā labā darīt nevar, taču es varot nēsāt līdzi šo pistoli.” Viņš uzsita sev pa sāniem. Viņš atpogāja kreklu zem fotogrāfa vestes, un pleca makstī es ieraudzīju revolveri. “Deviņu milimetru CZ, sešpadsmit lodes,” viņš lepni sacīja. Čehu ražojuma ierocis. Viņš pastāstīja, ka esot izvācies no mājām un ik pa dažām dienām pārceļojot uz kārtējo lēto viesnīcu. Nāvinieku sarakstā viņam esot zināmi vēl divi, kuri rīkojoties līdzīgi viņam – viens viņa paziņa, pēc viņa apraksta, proamerikāniski noskaņots žurnālists, arī atstājis mājas, bet Nr. 3 esot pārcēlies uz Jordāniju. “Viņi mēģināja ar kalašņikoviem nogalināt arī Nr. 18, bet netrāpīja,” Omars teica. Pajautāju Omaram, cik daudz amerikāņi viņam maksā. Viņš tā kā sakautrējās, tad atbildēja, “Piecdesmit sešus dolārus nedēļā, ser.” Svētdienas viņam esot brīvas. Savus pienākumus viņš ik vakarus sākot pildīt deviņos un beidzot sešos no rīta, bet pa dienu apmeklējot universitāti. Teicu, ka tai jābūt ļoti grūtai dzīvei. Viņš pamāja. “Nu, ser, ziniet, pirms atnāca karavīri, es pa vasarām strādāju uz būvēm un restorānos, bet ziemā studēju. Es strādāju cauru dienu, gulēju piecas sešas stundas, bet nopelnīju tikai divus trīs dolārus dienā.” Patlaban beidzās viņa pirmais studiju gads, viņš lika eksāmenus. Viņš stāstīja, ka nēsājot līdzi grāmatas un, kad vien varot, mācoties. No nelielas pleca somas viņš izvilka laukā burtnīcu, somā atradās arī daži apģērba gabali, zobu suka, zobu pasta un šampūna pudelīte. “Viss nepieciešamais man vienmēr ir līdzi, šajā somā.” Omars karavīriem brīvprātīgi piedāvājis savus pakalpojumus, kad viņi aprīlī ieradušies Adhamijā. Sākumā viņš tiem tulkojis benzīntankā, kuru viņi sargājuši, tad viņam piedāvāts darbs Udaja pilī.

“Adhamijā apmēram septiņdesmit procenti iedzīvotāju ir baasisti,” Omars sacīja, “pārējie ir no islāmiskajām kustībām. Mana ģimene ir sunnīti, bet, ziniet, ser, es pats vienkārši neesmu sevišķi reliģiozs.” Viņa tēvs esot koledžas profesors, māte strādā bankā, bet ne viens, ne otrs neko lielu nenopelnot. Viņš sacīja, ka tēvs allaž esot bijis proamerikāniski noskaņots un vēl tad, kad Omars bijis pavisam mazs, stāstījis viņam par Savienotajām Valstīm daudz laba. Varbūt tieši tāpēc, Omars teica, viņš ticot amerikāņiem un tam, ko viņi mēģinot paveikt Irākā. “Saviem draugiem es saku, ka mums jābūt pacietīgiem, ka Sadams Huseins un viņa režīms Irākā bija pie varas trīsdesmit piecus gadus, tātad, ja gribam pārmaiņas, tās nevar notikt trīs četru mēnešu laikā. Būs vajadzīgi četri pieci gadi.” Viņš teica, ka viņam ļoti patīkot tie amerikāņi, pie kuriem viņš strādājot. “Patlaban karavīri mani aizsargā un man palīdz. Ir tādi, kas mums, tulkiem, neuzticas, kuri domā, ka esam dubultaģenti, taču vairums ir jauki puiši, un starp viņiem es jūtos kā ģimenē.”

Omara sapnis, viņš teica, esot pabeigt studijas Bagdādes universitātē un tad, ja vien iespējams, turpināt Kolumbijas universitātē studēt starptautiskās attiecības. Varbūt viņš varētu dabūt darbu ANO kā miera uzturētājs: “Varbūt pienāks diena, kad man būs izdevība tikties ar misteru Kofi Ananu!” Ja ne, tad viņam gribētos būt “preses cilvēkam”, tādam kā es, – strādāt BBC vai CNN, vai tamlīdzīgi.

Bija tuvu vienpadsmitiem, kad sākās komandanta stunda, un es apjautājos, kur Omars gatavojas pārgulēt. To viņš vēl nezināja. Al Safeer dežurants man pastāstīja, ka tuvumā esot viesnīca, kur par nakti jāmaksā tikai pieci seši dolāri, Omars man no sirds pateicās par informāciju. Tad viņš devās projām naktī.

17. jūlijs bija 1968. gada baasistu valsts apvērsuma gadadiena – šis apvērsums sagatavoja ceļu Sadama Huseina nākšanai pie varas, un klīda baumas, ka Sadama lojālisti tajā dienā sāks lielu uzbrukumu amerikāņiem. Tās pašas nedēļas sākumā jaunā valdošā padome, kuras sastāvā bija 25 irākiešu līderi, kas pārstāvēja plašu valsts politisko partiju spektru, nodeva amatā stāšanās zvērestu, un arī tas bija radījis zināmu spriedzi. Daudzi sunnīti bija nikni par to, ka vairāk nekā puse no padomes locekļiem ir šiīti. Taču 17. datumā pilsēta bija neparasti klusa. Nākamajā dienā Visu Kauju Mātes mošejā pilsētas rietumu nomalē, no kurienes ceļš ved uz Fallūdžu, notika īpaša lūgšanu ceremonija. Visu Kauju Mātes mošeja ir norobežota ar aizsarggrāvi, tai ir četri iekšējie minareti, kas atgādina SCUD raķetes, un četri ārējie minareti, kas atgādina kalašņikovus. Nelielā piebūvē, kur iekārtots muzejs, viens no eksponātiem ir Korāns, kuru mēdz saukt par Asins Korānu, jo tas it kā rakstīts ar Sadama asinīm – šim nolūkam viņš ilgākā laika periodā nodevis daudzus litrus asiņu.

Pie mošejas drūzmējās simtiem vīriešu baltās micītēs, lūkodami atrast vietu zem kāda no nedaudzajiem kokiem un krūmiem, kas solīja patvērumu no pusdienas saules. Neliela auguma muskuļains imams sarunājās ar kādas arābu satelīttelevīzijas reportieri no Abū Dabī, un es jautāju Sāliham, ko viņš tam stāsta. “Viņš saka, ka esot jāpretojas amerikāņu okupācijai,” atbildēja Sālihs. Drīz vien no skaļruņiem atskanēja vecā vīra spalgā, kliedzošā balss. Sālihs man tulkoja. Imams Harīss ad Darī sāka ar to, ka pieminēja nesenu rupju pārkāpumu, ko, pārmeklējot mājas kādā ciematā, izdarījis ASV karaspēks – vienu no daudzajiem. “Viņi kratīja pat sievietes!” kliedza imams. “Irākieši, vai jūs to atbalstāt?”

“Nē!” atskanēja pērkondimdošs atbildes sauciens. Imams turpināja: “Mūsu pacietība drīz būs galā. Un ja viņi turpinās aizskart irākiešu pašcieņu, viņi no pretošanās sagaidīs ne vienu vien pārsteigumu!” Imams sacīja, ka irākieši labi zinot, kā atjaunot savu nacionālo pašlepnumu. Viņš pieminēja 1920. gada sacelšanos pret britiem, kuras laikā viņa priekštecis kļuvis par varoni.

Imams klausītājiem atgādināja, ka 1920. gadā irākieši vis nav pievērsuši uzmanību tam, vai viņi ir sunnīti vai šiīti. “Viņi domāja tikai par to, kā atbrīvoties no okupantiem. Lai viņi iet, un mēs izraudzīsimies sev piemērotus līderus. Lai lasās!” Viņš aicināja noraidīt jauno valdošo padomi, brīdināja neuzsākt atriebības aktus pret aizdomās turētiem baasistiem – “kas bijis, bijis” – un apraudāja Irākas ievainoto pašcieņu. “Irākieši!” viņš kliedza. “Mostieties! Beidziet gulēt! Esiet vienoti cīņā pret noziedzniekiem un laupītājiem, un tiem, kuri vēlas, lai šīs jukas turpinātos.”

Pēc lūgšanām un vēl divām runām kādi pieci seši tūkstoši vīru no mošejas izbira ielās, skandēdami: “Nost ar koloniālismu,” “Dievs ir varens” un “Nost ar okupantiem.”

Nākamajā pēcpusdienā Omars bija klāt, smaidīgs, taču tāds kā nervozs. No azotes spiedās laukā revolveris. Viņš pastāstīja, ka iepriekšējā vakarā viņa taksometru netālu no manas viesnīcas apturējuši pieci seši vīri, dažiem sejas bijušas aizsegtas lakatiem. Viņi esot raidījuši šāvienus no saviem kalašņikoviem, lai panāktu, ka mašīnas apstājas. Viņi jau esot piespieduši nobraukt malā divas mašīnas. Omara šoferis aizbēdzis, pametot viņu vienu. Un tā nu Omars esot izvilcis savu šaujamo un sācis šaut uz bandītiem. “Ser, es jums saku, tas bija kā piedzīvojumu filmā!” viņš teica.

Omaram bija vēl citi jaunumi. Pulkvežleitnants Rabena esot paaugstinājis viņam algu uz septiņdesmit dolāriem nedēļā. Un viņš atradis mazu dzīvoklīti klusā rajonā Bagdādes centrā. Īpašnieks esot piekritis, ja tiks samaksāts par trim mēnešiem uz priekšu – parasto sešu vietā, ko viņš nevarētu atļauties.

Uzaicināju Omaru pusdienās, taču, kad nokāpām foajē, ievēroju, ka klerki, šoferi un visi pārējie parastie foajē dirnētāji, skatās uz viņu ar šausmām. Ieteicu viņam nenēsāt revolveri tik uzkrītoši. Viņš pārprata, domādams, ka saku, lai viņš to atstāj mājās. Viņš uzsita pa azoti un teica: “Bet ser, tas ir mans vienīgais draugs.” Kad paskaidroju, ko īsti esmu gribējis teikt, viņš bija pārsteigts un apsolīja to labāk nomaskēt. Taču ļaudis uz viņu blenza arī restorānā, un tas, šķiet, viņam sagādāja sava veida prieku – viņš jokoja, ka cilvēki droši vien uzskata viņu par manu miesassargu. Pusdienojot viņš man atklāja, ka viņam esot vēl kāda dilemma. Viņš esot iemīlējies kādā meitenē, savā studiju biedrenē, un gribētu viņu precēt. Taču viņa esot šiīte, bet viņš sunnīts, un viņas tēvs esot ļoti reliģiozs. Viņš jau esot bijis pie tēva, lai lūgtu viņas roku, un ticis noraidīts. Omars esot lūdzis savu tēvu, lai tas aprunājas ar šo vīru, taču tēvs atteicies no šīs misijas kā bezcerīgas. Omars pasita gaisā rokas un teica: “Es nezinu, ko darīt.”

Pajautāju, vai viņam nav ienācis prātā, ka viņš varētu vienkārši ņemt un apprecēties ar šo meiteni.

“Nemūžam,” Omars izsaucās, iepletis acis. “Starp mūsu ģimenēm sāktos milzīgas problēmas. Tas izraisītu nebeidzamu karu!” Pagaidām, viņš sacīja, viņam pietiekot, ka viņš ik dienas varot slepus tikties ar viņu universitātē. Viņš parādīja man fotogrāfiju, kurā bija redzama smaidīga jauna meitene lakatā. Omars pārlaida tai glāstošu skatienu, tad noglabāja atpakaļ kabatas portfelī.

Kādu dienu pie manis ieradās Farūks Salūms, dzejnieks no Tikrītas, ar kuru biju iepazinies sava Irākas apmeklējuma laikā 2000. gada vasarā. Gadiem ilgi Salūms bija vadošos amatos Irākas Kultūras ministrijā, taču patiesībā viņa statusu nodrošināja tas, ka viņš patika Sadamam Huseinam, kurš bieži aicināja viņu runāt par dzeju un kultūru un lasīt dzejoļus. Faktiski Salūms kļuva, pret savu gribu, kā apgalvoja vairāki viņa tuvi draugi, par tādu kā Sadama galma dzejnieku. Pēdējoreiz Salūmu biju saticis marta vidū, kara priekšvakarā, kad viņš mani uzaicināja pie sevis vakariņās. Tovakar viņš spēlēja lautu un dziedāja skumjas dziesmas, un stāstīja saviem viesiem, ka nākamajā dienā nosūtīs savu jauno sievu – bijušo balerīnu – un mazo meitiņu uz ārzemēm.

Al Safeer foajē dzērām kafiju, un Salūms apstiprināja, ka karu viņš pārlaidis Damaskā kopā ar sievu un bērnu. Bagdādē viņš atgriezies aprīļa beigās un nekavējoties stādījies priekšā amerikāņu varas iestādēm. Amerikāņi bija atļāvuši viņam stāties iepriekšējā amatā, viņš teica, un iedevuši caurlaidi, kas ļāva viņam iekļūt Koalīcijas pagaidu pārvaldes mītnē. Viņš joprojām oficiāli skaitījās Kultūras ministrijas atbildīgais ierēdnis par mūziku un deju, saņēma veco algu, tā ka dzīve nemaz nebija tik slikta.

Man gribējās zināt, ko Salūms patiesībā domā par Sadamu Huseinu, jo šī bija pirmā reize, kad varējām runāt pilnīgi atklāti. Juzdamies neveikli, viņš palocīja galvu. “Pēdējos desmit gadus tas ir bijis kā murgs,” viņš teica, “jo pēc 1991. gada, tas ir, pēc pirmā Līča kara, Sadams izmainījās. Viņš zaudēja jelkādu cilvēcību.” Salūms aprāvās, un es neturpināju viņu tincināt. Pajautāju, kā viņš pielāgojies jaunajai Irākai. Viņš teica, ka dažas pārmaiņas viņam sagādājušas vilšanos, sevišķi jau daudzi “jaunie irākieši” Bagdādes ielās, atgriezušies bēgļi un trimdinieki, kā arī nabadzīgi ļaudis, kas no nomaļu graustiem un laukiem sabraukuši pilsētā, lai pārņemtu režīma darboņu pamestās mājas un dzīvokļus. “Kad es ielūkojos viņu sejās, es redzu Šumerijas zemniekus, un viņiem būtu jāatgriežas laukos,” viņš sacīja. “Viņi ir huligāni un zagļi!” Viņš uzskatīja, ka amerikāņiem nav pietiekoši labi kontakti ar izglītotajiem irākiešiem un pēdējā laika vardarbības vilnī viņš galvenokārt vainoja šiītus. “Pretošanās kustība sastāv no Al Qaeda un šiītu reliģiskajiem fundamentālistiem, ko atbalsta Irāna,” viņš teica. Salūms arī teica, ka ar amerikāņiem viss nokārtosies – jelkas būtu labāks par reliģiskajiem fundamentālistiem – tomēr sevišķi lielu optimismu viņš nejūtot.

Kara laikā uzturoties ārzemēs, Salūms stāstīja, viņš sniedzis interviju BBC, kurā izteicies, ka Sadams esot pagātne, bet amerikāņi – nākotne. Tikrītas draugi esot darījuši viņam zināmu, ka pārraidi dzirdējis arī Sadams, kurš juties nodots. Salūms sacīja, ka viņš esot šiītu radikāļu mērķis Tauras graustu rajonā, agrāk dēvētā par Sadama Pilsētu, Bagdādes ziemeļaustrumos. “Esmu dzirdējis, ka Tauras Imama Alī mošejā mans vārds ir pie sienas sarakstā, kur minēti nogalināmo vārdi,” viņš sacīja. Ievēroju, ka viņu pavada miesassargs, plecīgs vīrs, kurš visu mūsu sarunas laiku sēdēja turpat tuvumā.

Pēc nedēļas biju ieaicināts pusdienās pie Salūma, kura māju joprojām rotā irākiešu modernā māksla. Kā parasti, bija sagatavots vesels mielasts. Bija aukstais galds ar irākiešu salātiem un delikatesēm – fartūšs, hummuss, tabulī – un vīns un viskijs, bet pēc tam uz restēm cepts jērs un masgouf, milzīga upes zivs, cepta uz oglēm. Pārējo viesu vidū bija dzejniece zem četrdesmit, kura bija atgriezusies pēc astoņiem Berlīnē pavadītiem trimdas gadiem, un tagad mēģināja Bagdādē nodibināt vācu–irākiešu kultūras institūtu. Tur bija resns vīrs, vārdā Adels aš Šeiklī, kurš kopš 70. gadiem bija dzīvojis Lielbritānijā un tagad Bagdādes pilsētas namā strādāja Koalīcijas pagaidu pārvaldei. Salūms stādīja viņu man priekšā, kā “Bagdādes jauno mēru” – šķiet, tas tikai pa daļai bija joks. Bija arī tievs, nepārtraukti smēķējošs psihiatrs, doktors Bahers Sāmī Rafaīls Butī, bijušais Baas partijas biedrs, kurš trimdā nebija dzīvojis. Viņš lūkoja dibināt fondu, kura mērķis, viņa vārdiem runājot, būtu nodarboties ar sociālo jautājumu risināšanu un “veidot labāku saprašanos starp irākiešiem un amerikāņiem”. Salūms draudzīgi parunājās ar katru. Kādā brīdī viņš, kā parasti, ķērās pie lautas, taču nospēlēja tikai divas melodijas, un, atšķirībā no citām reizēm, nedziedāja.

Vienu viesi, Amalu al Kadeirī, pievilcīgu sievieti pāri sešdesmit, biju vairākkārt saticis pirms kara, bet pēc tam pazaudējis ar viņu sakarus. Amala ir no bagātas zemes īpašnieku dzimtas. Viņas tēvu, dedzīgu nacionālistu, briti 30. gados izsūtīja trimdā uz Indiju. Amala bija izglītojusies Londonā, Šveicē un Beirūtā, precējusies ar ievērojamu irākiešu advokātu un pasniedza franču un arābu literatūru Bagdādes universitātē. Tagad viņa jau vairākus gadus bija pensijā un atraitne, taču joprojām aktīvi piedalījās Bagdādes kultūras dzīvē.

Amala bija atjaunojusi Osmāņu laikmeta dzeltenu mūra namu Abū Navasa ielā pie Tigras upes un iekārtojusi tajā salonu un mākslas galeriju, kas bija pilna vērtīgiem priekšmetiem un greznumlietām – krāšņām senām koka durvīm un logiem, paklājiem, austrumnieciskām lampām un kafijas krūkām. Cauru dienu viņa pavadīja galerijā, pieņemot apmeklētājus. Mēs mēdzām sēdēt pītos krēslos krēslainajā arkādē aiz dārza. Viņa bija ārkārtīgi kritiski noskaņota pret Apvienoto Nāciju sankcijām pret Irāku un izjuta dziļu nepatiku pret Savienotajām Valstīm. Ievēroju, ka viņa nekad nepiemin Sadamu Huseinu, un mūsu pēdējā tikšanās reizē lūkoju noskaidrot viņas viedokli. “Amerikāņi nekad nesapratīs vienu,” viņa toreiz teica. “Proti, šis prezidents ir no tautas, tāpēc viņu saprot. Viņam ir tās pašas vērtības. Šī, ziniet, ir valsts, kas jāvada ar stingru roku. Un ir labi, ja stingrajai rokai piemīt mazliet nežēlības.” Sadama zemes reformu rezultātā Amalas ģimene bija zaudējusi lielu daļu savu īpašumu, taču tas nekavēja Amalu viņu aizstāvēt.

Dažas dienas pēc tam, kad Bagdāde padevās un pilsētā plosījās laupītāji, man gadījās iet garām Amalas galerijai, un es redzēju, ka tā ir izpostīta. Tagad teicu viņai, cik ļoti man žēl, ka viņa cietusi tik smagus zaudējumus. Tas esot šausmīgi, viņa piekrita, bet ne uz pusi tik slikti kā tas, kas noticis Nacionālajā muzejā un bibliotēkā. Plecus paraustot, viņa atzina, ka pazaudējusi arī savus ietaupījumus, dārglietas un ģimenes relikvijas, kas atradušās kādas izlaupītas bankas seifā. Bagdādes izpostīšanā viņa vainoja amerikāņus, un izteicās par viņiem ļoti kritiski – viņi neprotot arābiski un itin neko nezinot par Irākas vēsturi un kultūru.

Sāku sarunu ar “mēru” Adelu aš Šeiklī, un tas, pēc Amalas uzklausīšanas, bija kā pārcelties uz citu planētu. Par atgriešanos Bagdādē Šeiklī bija sajūsmā. “Dzirdu, kā ļaudis sūdzas par itin visu,” viņš teica. “Par elektrības trūkumu, par ūdens trūkumu, par netīrajām ielām, bezdarbu un tā tālāk. Taču varēja būt vēl sliktāk. Lai nu kā, tas viss nokārtosies. Pats svarīgākais, ka esam brīvi. Ar prieku gaidu nākotni, priecājos par to, ka esmu te, savā dzimtenē.”

Turpretim psihiatrs Butī, runādams par amerikāņu okupāciju, vērpa vienu sazvērestības teoriju pēc otras. Viņš pieminēja plaši izplatīto pārliecību, ka pastāv cionistu sazvērestība anektēt Irāku, ka amerikāņi to acīmredzot atbalsta un ka Bagdādes izlaupīšana sarīkota kā daļa no šīs sazvērestības. Viņš teica, ka daudzu uzskatā nekādas pretošanās amerikāņiem vispār neesot. Dienišķos granātu uzbrukumus un mīnu sprādzienus rīkojot CIP aģenti, tā esot slepenas operācijas daļa, lai attaisnotu ASV militārās okupācijas ieilgšanu. Butī fantāzijas mani sāka kaitināt, un tai brīdī Farūks Salūms izvilka savu lautu, sāka strinkšķināt un smiedamies uzsauca man, ka vēloties novirzīt manu uzmanību no “politikas.”

Pāris dienas vēlāk biju Šammāsijā brokastīs pie Amalas viņas lielajā mūra mājā ar tās skaisto, Tigras krastā iekopto dārzu. Pajautāju, vai viņa ar optimismu raugās nākotnē? Viņa sarauca uzacis. “Nezinu,” viņa atbildēja. “Parasti jā, bet patlaban gan nezinu.” Viņa norādīja uz upes otru krastu, kur lielā dateļpalmu dārzā varēja saskatīt kaut ko, kas varēja būt ASV armijas apmetne. “Paskatieties, ko viņi izdarījuši! Agrāk te bija virsnieku klubs, mums, vietējiem, tas nepatika un mēs par to sūdzējāmies, bet vismaz mums nebija jāredz tanki un tamlīdzīgi.” Naktī, viņa stāstīja, tiekot ieslēgti spēcīgi prožektori, kas, notēmēti pāri upei, izgaismo itin visu, un viņai esot grūti aizmigt.

Man gribējās zināt, vai Amala tagad būs mainījusi savas domas par Sadamu. “Neteiksim, ka viss bija slikti,” viņa sacīja. Viņa atzīmēja, ka Sadams modernizējis Irāku, pieminēja viņa izbūvētās jaunās, lieliskās šosejas. Teicu, ka tas ir apmēram tāpat, kā slavēt Musolīni par precīzi kursējošiem vilcieniem, taču viņa šo piezīmi ignorēja. Viņa atcerējās braucienu uz Kurdistānu 80. gadu sākumā kopā ar bērniem, cik labi esot bijuši jaunie ceļi, cik droši un skaisti viss licies. “Līdz 1991. gadam man šķita, ka viņš var izdarīt vēl daudz laba, arī vēl pēc tam, taču tā vis nenotika.” Mazliet šokēts es Amalai pajautāju: “Bet kā tad ar Anfalas kampaņu?” – kad Sadams nosūtīja armiju nolīdzināt kurdu ciematus līdz ar zemi un desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju gāja bojā no lodēm un tika noindēti ar gāzi. “Vai arī pēc tam jums šķita pieņemami tas, ko viņš dara?” Amala pamāja. “Ziniet, kurdi ir sarežģīti ļaudis, arī viņi paši spēj būt diezgan nežēlīgi,” viņa teica. “Es zinu, man ir kurdu vecmāmiņa.” Viņa pasmējās un sāka runāt par to, kā kurdi vajājot kristiešus un ka, ja vien vēlos, viņa varētu mani iepazīstināt ar daudziem Bagdādes kristiešiem, kas bijuši spiesti bēgt no kurdiem. “Ar laiku jums derētu uzzināt visu stāstu,” viņa sacīja.

Jautāju Amalai, kādas izjūtas viņai izraisa Udaja un Kūsaja nāve. Viņa sadrūma un neatbildēja. Sacīju, ka rajonā ap manu viesnīcu ļautiņus šī ziņa padarījusi vai trakus, ka tai par godu tika šauts gaisā no desmitiem šauteņu. “Tas varēja arī nebūt tik viennozīmīgi,” viņa teica. “Irākā ļaudis šauj gan kāzās, gan bērēs.” Viņa piebilda, “Udajs bija slims. Viņš pat nevarēja normāli paiet. Nebija nekādas vajadzības viņu nošaut. To varēja nokārtot citādi. Viņu vajadzēja sagūstīt un tiesāt. Kāpēc viņiem jārīko karš pret Irākas tautu? Vai viņi nevarēja gāzt vai nogalināt Sadamu Huseinu jau agrāk, kaut kā citādi?”

Amala teica, ka viņa domājot aizbraukt uz Šveici vai Čehiju, kur esot minerālūdens vannas un vēss kalnu gaiss. Viņai esot vajadzīga atpūta, viņa teica, viņai jātiekot projām no Bagdādes karstās vasaras un amerikāņu karavīriem un viņu tankiem, un tiem sasodītajiem prožektoriem.

Jūlija beigās kādu vakaru ap saules rietu sēdēju mašīnā apmēram stundu uz dienvidiem no Bagdādes, kad pa satelīttelefonu mani sazvanīja draugs. Viņš teica, ka Al Jazeera rādot sižetu, kurā ASV tanki aplenkuši kādu māju Mansūrā, vienā no Bagdādes lepnākajiem rajoniem, un aizdedzinājuši vairākas automašīnas. Pēc visa spriežot, amerikāņiem radies iespaids, ka viņiem izdevies nākt uz pēdām Sadamam.

Kad nokļuvu Mansūrā, tur nebija ne amerikāņu karavīru, ne tanku, ne degošu automašīnu, taču uz ielas bija redzamas degšanas pēdas un saplēsti stikli. Pie Al Saah restorāna, kur pirms kara tiku daudzkārt pusdienojis, bija sapulcējušies pārdesmit irākiešu. Aprīļa sākumā šajā rajonā tika nomestas četras bunkurgrāvējas bumbas, bet īpašnieki bija izremontējuši Al Saah, un tas atkal darbojās.

Satraukta izskata jauns vīrietis, vārdā Džasims, kas bija redzējis šīsdienas uzbrukumu, mēģināja man paskaidrot, kas noticis. Pēc viņa stāstītā, ap septiņiem vakarā rajonā ieradusies liela grupa amerikāņu karavīru; viņi ielauzušies kādā namā dažas mājas tālāk, kas piederot princim Rabijam Amīnam, lielšeiham no Mosulas. Karavīri ieradušies humvī, bruņutransportieros un civilajos auto, teica Džasims. Daži no viņiem esot bijuši parastās armijas formās, citi – maskēšanās tērpos, bet bijusi arī grupa apģērbā, kādu viņš nekad agrāk neesot redzējis – melnas jakas un melni ceļsargi virs haki formas tērpa un uz pleca uzšūta emblēma. Pēc viņa apraksta, tā izskatoties kā al Aksas mošejas Jeruzālemē siluets. (Kāds armijas oficiālais pārstāvis vēlāk mani informēja, ka karavīri bijuši no 20. kaujas vienības, kuras tiešā pārziņā ir Sadama Huseina vajāšana.) Džasims paklusēja, tad pajautāja man, vai esmu amerikānis. Kad teicu, ka esmu gan, viņš sacīja, ka redzējis daudzas amerikāņu filmas un no tām sapratis, ka gadījumos, kad, teiksim, kokā uzskrējis kaķis un nevar tikt no tā lejā, policisti un ugunsdzēsēji ņemot garas trepes un dodoties kaķi glābt. Tad kāpēc amerikāņi tik slikti izturoties pret irākiešiem? Viņš sašutumā pavicināja rokas.

Mēs pagājām garām Al Saah, un Džasims norādīja uz nelielu zilu auto, kas bija novietots blakus koku audzei aptuveni 60 metru attālumā no mums. Viņš sacīja, ka tajā vietā amerikāņi esot sargājuši ceļu, kamēr šturmēta šeiha māja – ar zilo auto viņi bloķējuši satiksmi. Kamēr viņš stāvējis un skatījies, pa ceļu karavīriem tuvojies, šķiet, taksometrs, un viens no karavīriem šoferim angliski uzsaucis, “Apturi savu sasodīto mašīnu!” Laikam nesaprazdams, kas uz viņu kliedz, jo krēslojis un karavīrus vēl nav bijis iespējams saskatīt, šoferis tikai piebremzējis, un karavīri atklājuši uguni, nogalinot kā šoferi, tā viņa pasažierus – kādu sievieti un viņas dēlu pusaudzi. Džasims pamāja uz stikla lausku kaudzi pie mūsu kājām. “Te viņus nogalināja,” viņš teica.

Arī no otras puses parādījusies mašīna, un sašauta arī tā. Viņš pamāja uz izsvilinātiem automašīnas izmēra laukumiem iepretim Al Saah, kurus jau biju paguvis ievērot, un teica, ka karavīri iznīcinājušas vairākas tur novietotās mašīnas – tās pilnībā pārņēmušas liesmas. “Viņi neizšāva tikai vienu vai divas lodes – viņi šāva pilnas automāta aptveres, garās sērijās,” Džasims stāstīja. Plaukstas sakļāvis un rokas izstiepis, viņš atdarināja automāta troksni. Viņš sacīja, ka šaušana bijusi mežonīga un ilgusi vismaz divdesmit sekundes. Ievainots vēl kādas mašīnas šoferis – tā stāvēja turpat uz ielas, vējstiklā rēgojās caurumi. Džasims mani pavadīja ap stūri līdz Al Saah un parādīja, kur viņš meties guļus uz trotuāra un kur, restorāna skatlogā, tik tikko neskarot viņam galvu, ieurbusies lode.

Džasims sacīja, ka tad, kad viss bijis galā, amerikāņi sakāpuši savos auto un ātri devušies projām. Sievietes un zēna līķus viņi paņēmuši līdzi, bet taksometra vadītāja ložu caururbto ķermeni atstājuši uz vietas. Džasims un viņa draugi izvilkuši to no mašīnas.

Drīz vien pēc tam, viņš teica, ieradušies citi amerikāņu karavīri un ar ceļamkrāna un kravas mašīnas palīdzību aizvākuši sabojātos transporta līdzekļus. Atvadoties Džasims izteica cerību, ka neesmu apvainojies par viņa piezīmi attiecībā uz amerikāņu uzvedību. Viņš zinot, ka esot labi amerikāņi un slikti amerikāņi, gluži tāpat kā esot labi un slikti irākieši. “Bet, lūdzu, man gribētos zināt,” viņš piebilda. “Kā amerikāņi mūs uztver? Kā irākiešus vai kā dzīvniekus?”

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska.
 Oriģināls publicēts žurnāla New Yorker
2003. gada 11. augusta numurā.