Asaras bez morāles

Kaut kur esmu lasījusi, ka aktieris, kas raud īstām asarām, nav labs aktieris. Tāpēc es piesardzīgi pārjautāju sev, kāpēc mani tik ļoti aizkustināja Jāzepa un viņa brāļu pēdējā aina teātrī Orion Stokholmā, kur uz skatuves raudāja veseli divpadsmit vīrieši. Aina bija gara, pat mokoša. Pilnīgā klusumā Jāzeps iet klāt katram no saviem vienpadsmit, pa visu skatuves telpu izklīdušajiem brāļiem, apskauj to, un viņi kopā raud. Kad skats un izrāde bija galā, publika aplaudēja, un aktieri klanījās, bija skaidri redzams, ka Jāzepa lomas tēlotājs pieliek visus spēkus, lai savaldītos, lai asaras neturpinātu līt. Jāņem vērā, ka kopš novembra beigām bija notikušas jau savas pārdesmit izrādes — tā, kuru redzēju es, bija viena no pēdējām.

Iežēlināt skatītāju, novest viņu līdz asarām, protams, ir vecs, nolietots, tomēr tālab ne mazāk efektīvs paņēmiens, kuru sekmīgi izmanto Holivuda. Pastāv pat žargona apzīmējums holivudiskajam melodrāmu žanram — tear jerker, tas ir, “asaru izspiedējs”. Milans Kundera kaut kur raksturojis kiču kā nepieciešamību blenzt izskaistināti melīgā spogulī un būt aizkustinātam līdz asarām par gandarījumu, ko sniedz paša atspulgs. Un vēl viņš saka, ka kiča asaras ir obligāti divas — pirmā aiz šāda aizkustinājuma un otra aiz aizkustinājuma, ka esi aizkustināts. Man gribas domāt, ka šis nebija tas gadījums. Šoreiz tās man šķita nevis aizkustinājuma, bet atvieglojuma un reizē arī bezcerīga izmisuma asaras — atvieglojums par to, ka nežēlīgā spēle beidzot izspēlēta līdz pašam finālam, izmisums par to, ka pāri nekas nav palicis, ka piedošana neko neatrisina, tikai noslēdz apli.

Atšķirībā no cienījamā zviedru kritiķa Leifa Cerna, kurš Dagens Nyheter raksta, ka, neraugoties uz daudzajiem Raiņa “rakstāmgalda drāmas” dramaturģiskajiem trūkumiem, viņš izgājis no teātra kā “labāks cilvēks”, es izgāju no turienes vienkārši kā cilvēks — un man šķiet, par to arī stāsts. Savā ziņā tā ir polemika ar Raiņa “augstāko ideju”, kas “nepazīst cilvēka žēluma” — Rainim, kā zināms, Jāzeps, piedevis brāļiem, aiziet kādā nekurienē veikt dižus darbus un labot cilvēci. Laršam Rudolfsonam viņš paliek raudam pie brāļiem, abstrakcijas un misijas apziņa viņu nenodarbina — galu galā viņš nav nekāda starptautiska organizācija, kura savu augsti morālo pārliecību dāļā pa labi un pa kreisi kā vienveidīgas humpalu paciņas (no tādām, šķiet, apģērbti visi divpadsmit brāļi, kurus pirmajā cēlienā scenogrāfs iemitinājis tādā kā bēgļu nometnē — tikpat labi Gazā kā kaut kur Balkānos). Un starp citu, arī brāļiem taču ir sava “ideja” — uzturēt tradīciju, nepieļaut, ka to sagrauj viens “sapņotājs un pareģis” — turklāt naivs, nejēdzīgi taisnprātīgs, mazliet pat histērisks — kādi jau cilvēces glābēji un mīlestības sludinātāji palaikam mēdz būt. Kāda tur mīlestība, kad jāgana aitas.

Rainim likās pašsaprotami, ka šādi “mīļi puisīši” iemieso augstākos ideālus, taču Rudolfsona “mīļais puisītis”, izkļuvis no bedres un Ēģiptē ticis pie turības un varas, transformējies elegantā koloniālā labvēlī, kurš ar patiku kavējas pie atvērtā loga, klausoties tautas gavilēs un emocionālu satricinājumu brīžus slīcina martini glāzē. Un nesakiet, ka pārbaudījumos, kādiem viņš pakļauj izsalkušos brāļus, nav arī sava tiesa sadistiskas tīksmes — ak jā, tik ļoti cilvēciskas! Gluži tikpat lielā mērā, kā baisais skats, kur Simons, baudkārē trīcēdams, laiza jēra asinis, iztēlodamies, ka tās ir Jāzepa.

Cilvēciskāku Rudolfsons padarījis arī Raiņa tekstu — jau ar to vien, ka piecu cēlienu vietā ir tikai divi (tomēr izrāde ilgst trīs stundas). Kad Rainis “pauž”, viņš dara to ārkārtīgi nopietni un svinīgi — jebkura nodeva sadzīviskumam šķiet mākslota. Atšķirībā no Šekspīra, kurš rotaļājas ar vārdiem, jebkuru situāciju ļaujot “lasīt” no vairākām pusēm, Rainis ar tiem strādā — smagnēji, kā vezumnieks. Kaut arī lugas tulkotājs Juris Kronbergs centies saglabāt oriģināla pantmēru, Rudolfsona nopelns ir tas, ka šis pantmērs nav uzkrītošs, turklāt šur tur viņam izdevies uztaustīt arī ironiju un pat humoru. Tekstu padara vieglāku un tuvina — sevišķi tādiem, kuri zviedriski neprot sevišķi labi — arī tas, ka to runā aktieri ar visdažādākajiem akcentiem.

Kad iepriekš lasīju par “multinacionālo aktieru ansambli”, bažījos, ka visa izrāde varētu reducēties uz kaut ko līdzīgu ainai, ko pirms dažiem gadiem redzēju Briselē — pie Eiroparlamenta ēkas tika izpildītas kaut kādas tautu draudzības dejas zem Savienības valstu karogiem. Taču laimīgā kārtā šis politkorektais paņēmiens nešķita pašmērķīgs. Ja no Raiņa teksta grūti izdalīt katru atsevišķo brāli kā indivīdu, tad Orion variantā viņus citu ar citu nesajaukt — un ne jau tikai tāpēc, ka viņi atšķiras pēc izskata un apģērba, bet, laimīgā kārtā arī tāpēc, ka neviens no viņiem nav tikai “runājoša galva”, bet gan dzīvs, spraigs ķermenis, kam vārds nav atdalāms no kustības. Ja sit, tad ar baudu, ja krīt ceļos pēc žēlastības — tad skaidrs, ka no tās atkarīga dzīvība un varbūt vēl kas vairāk.

Piedot nozīmē saprast, ka neesi labāks par to, kam piedod, ka devēja un saņēmēja lomas gandrīz nemanāmi var pāriet viena otrā — vajag tikai attiecīgos apstākļus: banāli, protams, bet es laikam sen nebiju par to tik mokoši domājusi. Laikam tāpēc man patika.