Ārprāts, jūs dziedājāt!

Atbraucu uz šejieni tajos laikos, kad varēja redzēt latviešu rubļus un viss likās šausmīgi — un ne jau tāpēc, ka bija auksts laiks, citu iemeslu dēļ. Ielās visiem bija vienāds apģērbs, pilnīgi vienāds, nekā nav... Es zināju, ka it kā esmu Eiropā — man tā nebija sveša, bet to, kas bija šeit, nevarēja salīdzināt ar Eiropu, kaut gan tas bija tik nesen, pat desmit gadi nav pagājuši. Es nenokļuvu šeit no kāda arābu tuksneša, bet gan no Emirātiem, no ārkārtīgi attīstītas valsts, kur vienkārši viss ir. Bet šeit cilvēki nezināja tādu vienkāršu lietu kā peidžeris! Vairākas naktis man un draugiem nācās nakšņot pastā, blakus Siguldai, mēs gulējām maiņās pa pāris stundām, lai dabūtu piezvanīt uz mājām. Draugs man ieteica uz šejieni paņemt līdzi čības un tēju: “Vispār ir, bet labāk — atved.” Un tiešām, es atbraucu un redzēju, ka cilvēki dzer kaut ko, kas garšo... nu, nezinu... vairāk pēc dedzināta koka, ne pēc tējas. Labi, ka esmu cilvēks, kuru grūti ar kaut ko tādu satriekt. Drīzāk mani kā austrumnieku, kā emocionālu persieti pamatīgi iespaidoja tas, ka cilvēki ir ļoti auksti. Pilnīgi bez emocijām, nopietnām sejām, tādi... atturīgi, ļoti grūti kontaktēt ar tādu cilvēku. Tagad varu teikt, ka tā nav — bet tā bija līdz brīdim, kamēr es sāku runāt latviski. Pirms tam es burtiski jutu sienu starp mani un viņiem. Es redzēju, ka viņiem ir bail no mums... no “tiem mellajiem”, tieši tādu terminu viņi lieto. Toreiz es dzīvoju pie 21. trolejbusa galapunkta, un, braucot uz Gaiļezeru, vienmēr dabūju sēdvietu. Es skatos — cilvēki nāk iekšā, trolejbuss pakāpeniski pārpildās, bet pēdējā vieta, kur kāds apsēžas, ir... man blakus. Tas radīja manī nepatīkamu sajūtu, tādu, it kā man būtu kāda lipīga slimība. Es biju “melnais”. Tagad es esmu apguvis latviešu psiholoģiju, es zinu, ko viņi domā, saprotu, kā viņi jūtas, bet toreiz man bija sāpīgi. Paradokss ir tāds, ka indiešu, tas ir, indoāriešu ir šausmīgi daudz un viņi nav simtprocentīgi saglabājuši savu būtību, viņi ir ņēmuši no visiem un mainījušies, bet latvieši ir saglabājuši sevi. Un viņi grib, lai tas tiek respektēts.

Sākumā es varēju tikties tikai ar angliski runājošiem cilvēkiem, bet šīs iespējas nebija pārāk plašas, gribot negribot man sanāca apgūt latviešu valodu. Krievi ir daudz labākā situācijā, viņiem ir savas avīzes, savas televīzijas, sava skola un sava sabiedrība — kam viņiem vajadzīgi tie latvieši kopā ar visu viņu valodu? Krieviem nav apstākļu, kuros viņiem tas būtu vajadzīgs! Nebūtu īpaši godīgi to pārmest tikai krieviem. Cilvēks kaut ko iemācās tad, kad vajag iemācīties, un ne ātrāk.

Daudzi ārzemnieki it kā sakot, ka latviešu valoda ir muzikāla. Nu, nē! Vai arī — muzikāla, salīdzinot ar ko? Persiešu valoda, tā ir muzikāla kā dziesma, latviešu tantes uz ielas ir nākušas klāt, kad runāju pa mobilo, un teikušas: “Ārprāts, jūs dziedājāt! Kas tā ir par burvīgu valodu?” Jūs, latvieši, sakāt vienu vārdu, un galotnes dēļ jums ir jāapstājas, lai sāktos nākamais vārds. Kā valoda var būt muzikāla, ja tur ir tik daudz starplaika, kā ar šķērēm nogriezts? Persiešu valodā teikums sākas ar dziļu ieelpu, kas jāizelpo līdz teikuma vai domas beigām, tas ir kā vilnis, kas pāriet citā. Bezgalīgi. Kad to mācu studentiem, viņi saka: “Bet, pasniedzēj, mēs taču neesam korī!” “Es no jums taisīšu kori,” es saku, “jo tas ir vienīgais veids, kā iemācīties persiešu valodu.” Kas gan tur varētu likties dīvains latviešiem, kuri katru situāciju izmanto, lai dziedātu un lasītu dzeju? Nu... cik man tie dzejoļi patīk, tas gan ir jautājums! Bet pašiem viņiem dikti patīk, to es esmu ievērojis.

Man vienkārši reizēm patīk sēdēt skvērā un vērot cilvēkus, klausīties, ko tantiņas runā, un iemācīties jaunus vārdus... Pārņemt tos no slenga, žargona, dialektiem... izņemot, varbūt, latgaliešu, to es vienkārši nesaprotu. Pagaidām. Es nevaru teikt, ka mīlu šo valodu, es melotu, jo es mīlu un katrs cilvēks mīl savu dzimto valodu. Bet tas ir vienīgais veids, kā kontaktēt ar cilvēkiem un saprast viņus.

Runājot par sociālām lietām, varu atkārtot tikai to, ko teikuši daudzi: “Šeit ir vīriešu paradīze.” Es nedomāju, ka tur augšā būs labāk! Un tomēr, ja iedziļinās, tad reiz šī paradīze pārvēršas īstā ellē.

Es pats esmu precējies un ne mirkli to nenožēloju, bet tomēr ņemsim par piemēru, kā cilvēki šeit precas: sieviete palikusi stāvoklī, un nu — davai, precēties. Pie tam — nav tā, ka tieši sieviete šausmīgi gribētu to darīt: priekš kam precēties, ja viss tāpat ir skaidrs un kārtībā! Un pat tad, ja viņa ir stāvoklī, viņa bieži vien saka: “Bet man to puisi nevajag, es arī esmu bez tēva augusi — un nav problēmu!” Un tā visu laiku. Es tagad pateikšu skaļi vienu savu novērojumu, jūs mani varat labot, ja man nav taisnība, bet, manuprāt, meitenes līdzīgā situācijā melo. Viņas tomēr gribētu, lai viņām būtu tēvs, kaut vai bomzis vai kriminālais, bet lai būtu! Pilnīgi iespējams, ja nu tas bomzis tomēr būtu bijis, viņas teiktu — labāk lai nav nekāda, nekā tas tur, bet... bet tā jau ir cita saruna. Ģimenei šeit nav nekādas vērtības! Kāpēc pie mums cilvēki nešķiras? Labi, viņi domā: “Ārprāts, cik man ir grūti ar to manu sievu!” — un to pašu sieva domā par vīru. Nu un tad? Pat divi brāļi, kas auguši kopā, nevar sadzīvot viens ar otru, viņiem vienmēr ir problēmas, bet — viņu attiecību mērs ir šķiršanās. Cilvēkam bieži vien nepatīk ne tēvs, ne māte, ne ģimene, bet, kad viņš iet projām, tad saprot, ka to visu ir ļoti augstu vērtējis. Kas par to, ka sazin kas ir mainījies materiāli un vēsturiski? Ir palikusi cilvēka iekšējā prasība — lai viņam būtu ģimene!

Šeit ir lielas, milzīgas iespējas jauniešiem — nekur tā nebūs! Ārzemēs atalgojumā var saņemt lielāku summu ciparos, bet to pozīciju, kuru viņi var iegūt šeit — tur viņi tādu neiegūs nekad vai arī ārkārtīgi retos gadījumos.

Tagad tas attīstības ātrums ir par traku! Valstī, kurā pirms astoņiem gadiem nezināja, kas ir peidžeris, sūta bērnu uz skolu un līdzi dod modernu mobilo telefonu. Par to, kā mainījusies dzīve Latvijā, varu spriest pēc vēl viena sava biznesa: pirms sešiem gadiem pie manis atnāca draugs un sacīja, ka gribētu nodarboties ar paklāju tirdzniecību. Es teicu: “Vēl nav laiks! Zini ko, pagaidām latviešiem vajag apģērbu, pēc tam mobilo telefonu, pēc tam mašīnu, dzīvokli, māju, mēbeles... Un tikai tad tu vari domāt par paklājiem.” Es jūtu, ka tagad ir pienācis brīdis — latvieši ir tajā līmenī, kad viņiem vajag paklājus. Šeit gan cilvēkiem pat tagad ir dīvains priekšstats par attiecībām starp pircēju un pārdevēju: kad tieku nostādīts situācijā, kurā man liek justies parādā tam, kurš pārdod, tas šķiet absurdi! Es nāku no tādas valsts, kur pircējs ir viss un cena nav nekas — tev jātirgojas, cik vien tu vari, cik vien ir spēka, lai varētu vienkārši eksistēt! Nezinu, kur ir radusies tā ideja par pārdevēja pārākumu, droši vien padomju laikos — ir lietas, kuras cilvēki mēdz pārmantot pat tad, ja viņiem pašiem nav šīs pieredzes.

Sagatavoja Anita Admine