Arefa

Šī saruna sākās mēģinājumu starplaikā, kad festivāla Arēna īpašais viesis Arvo Perts pēkšņi pieminēja kādu pareizticīgo priesteri Oļegu, par kura likteni viņam nekas neesot zināms. Pirms ceturtdaļgadsimta viņi esot bieži tikušies un kļuvuši par labiem draugiem. Toreiz tēvs Oļegs dzīvojis sieviešu klosterī Krišjāņa Barona ielā. Mēs nolēmām brīdi starp tikšanos Mūzikas akadēmijā un pieņemšanu Igaunijas vēstniecībā veltīt klostera apmeklējumam. Tur uzzinājām, ka Oļegs jau sen ir miris un, iespējams, apglabāts Pustinkas klosterī netālu no Jelgavas. “Nē, tas diemžēl ir pārāk tālu,” vainīgi noteica Arvo Perts, “man šoreiz nesanāks līdz turienei aizbraukt.” Bet sanāca. Nozaguši piecas stundas no festivāla saspringtā grafika, mēs sēžam mašīnā ceļā uz nelielu kapa kopiņu meža vidū. Piecas stundas sarunu pārvelk svītru plaši izplatītajam mītam par visnerunīgāko un noslēgtāko mūsdienu komponistu.

Rīgas Laiks: Vai jūs sevi bieži vainojat? Par to, ko esat vai neesat izdarījis.

Arvo Perts: Sevi vainot var ik sekundi. Jo tā jūtu, domu un emociju straume, kas mūsos verd, ir ļoti spēcīga. Un ir jādomā par to tā, it kā tā būtu mana vaina. To var skaidrot šādi — ja es būtu labāks, arī pasaule būtu labāka. Bet tā nedrīkst domāt. Ir jādomā — tas, ka es esmu slikts, atstāj iespaidu uz pasauli un padara to sliktāku. Jo tuvāk sev mēs meklējam kļūdas, jo tas ir labāk. Kā tur bija rakstīts par to, ka vajag ieraudzīt baļķi savā acī?

RL: Bet tas taču ir grūti!

Perts: Bet vai jūs zināt, cik grūti ir kļūt par pianistu? Katru dienu ir jāvingrinās, no pašas bērnības. Un tikai tad pirksti sāk kaut cik kustēties. Tas ir tieši tāds pats darbs. Tikai konservatorijā to neviens nemāca. Lai gan vajadzētu, vajadzētu... Citiem tas ir iedzimts talants. Ir tādi vijolnieki, kas prot raudāt uz vijoles... Tas nav nekāds mākslīgs paņēmiens, viņš patiešām sevi padara par nevienu. Izciliem māksliniekiem izdodas ieraudzīt lietu patieso stāvokli. Es gan nezinu, vai tas maz ir saprotams, ko es te runāju?

RL: Vai tad nav tā, ka, jo lielāka personība, jo grūtāk to noliegt vai aizmirst?

Perts: Bet kas gan ir personība? Lūk, piemēram, Sauls. Viņš bija spēcīga personība, nikns kristiešu vajātājs ar pamatīgu kampienu. Un tad vienā dienā viņš izdzirda balsi, kas teica: “Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?” Un viņš kļuva par apustuli Pāvilu. Un viņa personība pēkšņi ieguva citu polaritāti. Viņš ieguva dzīvinošu spēju. Tas pats cilvēks, tie paši spēki, bet mainījās vērtības. Kā savā Grēksūdzē rakstīja Ļevs Tolstojs: “Viss, kas līdz šim bija pa kreisi, tagad kļuva pa labi, un viss, kas bija pa labi, kļuva pa kreisi.” It kā monēta, kas apgriezusies otrādi. Un šāda svārstīšanās notiek katrā no mums. Ik minūti. To pat varētu mērīt ar seismogrāfu, šīs svārstības... Mēs tikai tās neuztveram pietiekami nopietni... Tāpat arī mūzikā. Uz skatuves. Tur arī tas seismogrāfs strādā. Ir mūziķi, kas to vien domā: “Nu, tagad es viņiem visiem parādīšu, tagad viņi man aplaudēs, es spēlēju labāk par Rihteru!” Un var gadīties, ka no tā nekas neiznāk. Savā pašlepnumā viņš visu aizmirst... un nevienu nepārliecina... Bet sanāk varbūt tad, kad viņš no sevis atsakās, kad vairs nepaliek nekā sava...

RL: Krievu valodā ir tāds vārds смиренность—“pazemība”. Tas mūziķim ir svarīgi?

Perts: O, nu protams! Tas visiem mums ir svarīgi. Kā priekšā tad mēs varētu dižoties? Pat Pāvils teica: “Vienīgais, ar ko es varētu dižoties, ir mani trūkumi.” Par šo tēmu droši vien nevar runāt tā, kā es runāju. Nav tā, ka es kaut ko zinātu. Es tikai esmu kaut ko dzirdējis, jutis reizēm. Bet šādās sarunās ir jābūt ļoti delikātam, it īpaši sarunās ar citiem cilvēkiem. Jo man jau nav tiesību par to runāt. Un pareizi teiks tie, kas sacīs: “Bet kāpēc tad viņš runā vienu, bet dara kaut ko citu?” Kaut ko riebīgu, piemēram. Labāk tad jau ir darīt, nevis runāt.

RL: Bet man šķiet, ka ir svarīgi ne tikai zināt. Ir svarīgi arī runāt.

Perts: Viss pareizi. Bet jūs nespējat iedomāties, cik daudz cilvēks pazaudē tajā brīdī, kad pasaka. Šādas sarunas taču ir no dvēseles dziļumiem. Lūk, kad jūs pienākat pie ligzdiņas, kurā ir vēl tikai olas, uzpūšat savu elpu, un putniņš šo ligzdu var pamest. Viņš jūt, ka tur kaut kas vairs nav labi. Un bērni aizies bojā. Tā arī ar šādām tēmām. Tu pasaki otram kādu intīmu lietu, pārnāc mājās, un ir tāda sajūta, ka esi izdarījis kaut ko neatļautu. Un sāc raudāt. Lai arī nekas tāds nav bijis, bet tu esi pieskāries kādai sfērai, kuru nedrīkst apspriest tik publiski.

“Redz, kur mūsu varonis!” Arvo Perts iesaucas, ieraudzījis ceļa malā stāvam Pēteri Vasku, kurš brauks kopā ar mums. “Mēs kavējamies tikai piecas minūtes,” saka Indra Geidmane, viņa ir pie automašīnas stūres. “Jā, bet viņam taču salst,” satraukti piebilst Arvo.

RL: Kā jūs iepazināties ar Oļegu?

Perts: Tas bija Igaunijā, Pihticā. Mēs ļoti pieķērāmies viens otram un bieži tikāmies. Viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks, ļoti bērnišķīgs. Ar viņu varēja runāt par jebko, atklātā tekstā. Nebija vajadzības slēpties. Viņš daudz ko saprata bez paskaidrošanas. Ir tādi cilvēki klosteros, pie viņiem nāk pēc padoma. Ne jau par mistiskiem jautājumiem, nē, viss taču ir saistīts ar tavu ikdienas soli, tavu ikdienas attieksmi, vārdu, sarunu, skatienu, domu... dabiskām cilvēciskām kaislībām — skaudību, naidu, nosodījumu — to, ko mēs darām katru dienu. Un cilvēks, kas grib atbrīvoties no tā, dažkārt nezina, kā to izdarīt, tāpēc jautā pieredzējušākam.

RL: Viņš bija tikai draugs vai jūs varat nosaukt viņu arī par savu garīgo skolotāju?

Perts: Viņš neizturējās kā garīgais tēvs, viņš bija parasts cilvēks, kā draugs, kā vienaudzis... Bet ar šādu dvēseli rodas tāda kā mīlestība no pirmā skatiena, tu jūti, ka ar viņu ir viegli... Pavisam cita tipa cilvēks bija arhimandrīts Tavrions. Viņš bija sava veida gigants. Cilvēka pazinējs, speciālists. Es viņu satiku tikai vienreiz, tāpēc bija tāda kā distance. Daudz cietis viņš bija, izsūtīts, lēģeros, tikai mūža beigās likts mierā un atbraucis uz Latviju. Pie viņa nāca slimie, un viņš spēja palīdzēt ar vārdu, ar vienkāršu padomu. Nāca ar visvienkāršākajiem jautājumiem. Es atceros, kāds bija atbraucis no Krievijas un pūlī sauca: “Batjuška, saki, vai man pirkt mašīnu vai nepirkt?” Cilvēkam likās — bet varbūt tas ir grēks? Un Tavrions atbildēja: “Nopērc, ja ir nauda!” Lūk... Un es viņam pajautāju... nu, ka es gribu braukt uz Rietumiem... kā viņam šķiet, vai tas ir labs solis? Un viņš man uzreiz atbildēja: “Ek, jūs, literāti! Vienmēr meklējat, kur vieglāk!” Tad mēs sākām nedaudz runāt, saruna kļuva nopietnāka. Es negribu stāstīt, par ko bija šī saruna, taču mani satrieca atklātība viņa atbildēs. Un vēl… Es gribēju atstāt klosterim naudu, ziedot, bet viņš pats sameklēja naudu, paprāvu summu, un iedeva man, sakot: “Nē, nē, es no jums neņemšu, jums pašam vajadzēs. Un jau drīz.” Un ziniet, kas notika? Kad es atgriezos Igaunijā, pēc trim dienām nomira mans tēvs un vēl pēc nedēļas es zaudēju savu pabalstu, kas man vairākus gadus pienācās slimības dēļ. Un paliku pavisam bez naudas.

Tikai vēlāk, atrodot tēva Tavriona kapu, mēs noskaidrojam, ka viņš ir miris 1979. gada augustā, pāris mēnešus pēc aprakstītās tikšanās. Arvo Perts to nezināja. 1980. gada janvārī viņš aizbrauca prom no Padomju Savienības uz visiem laikiem. Turpat līdzās Tavriona kapam atrodam Oļega kapu — smaidīga fotogrāfija, vienkārša akmens plāksne. “Izrādās, viņš bija 30 gadus vecāks par mani,” pārsteigts iesaucas Arvo Perts, “bet man likās, ka mēs esam vienaudži!” Klostera māsa, kas sākumā bija apsolījusi uzdāvināt Tavriona fotogrāfiju, piepeši sāk izturēties ar aizdomām un vēlas zināt, vai viņš maz ir bijis Arvo Perta garīgais tēvs. “Es neuzdrošinos viņu saukt par savu garīgo tēvu,” nosaka Perts, “bet dažas lietas viņš man ir paskaidrojis...”

RL: Jums ir nācies padomju laikā slēpt savu ticību?

Perts: Es gan neteiktu, ka būtu bijis, ko slēpt. Es nebiju nekāds starptautiski pazīstamais ticīgais. Es vienkārši to nedeklarēju. Bet es rakstīju mūziku ar reliģiskiem tekstiem, un tas tika tulkots kā reliģiska propaganda, kas nekavējoties jāapklusina. Tas nedrīkstēja būt Igaunijā un Padomju Savienībā.

RL: Bet ko jūs teicāt, kad jums kādā partijas komitejā jautāja, kas tā par mūziku?

Perts: Dažādi. Dažādi. Es jums to varu pateikt, bet es negribu, lai jūs to kaut kur publicētu. Jo cilvēki var nesaprast. Rādīs uz mani ar pirkstiem... Teiks, ko viņš te runā, bet pats īstenībā ir tāds un šitāds... Tagad Igaunijā ir atvērti VDK arhīvi. Un arī par mani tur esot daudz materiālu. Es gan pats tur neesmu bijis, man draugi stāstīja. Un viņi teica, ka interesantākais neesot tas, kas tur rakstīts, bet gan tas, kādi cilvēki savulaik ir darbojušies ar tiem materiāliem. Tie taču visi ir reģistrēti. Es esmu domājis, vai man nevajadzētu aizbraukt uz to arhīvu, bet tad nolēmu, ka labāk ne. Man vēl asinis vārās. Nevar zināt, ar ko tas vēl beigtos… Re, skatieties, kāds dīvains skurstenis! (Mēs braucam garām robotu rūpnīcas atliekām.) Izskatās, it kā tajā kāds partijas priekšnieks būtu pārdzimis!

Kad atceļā Pēteris Vasks izkāpj no mašīnas, Perts atskatoties piebilst: “Cik silts cilvēks! Nu gluži kā Salavecītis! Es pazinu vēl vienu šādu cilvēku. Tas bija Alfrēds Šnitke.”

RL: Draugi Šnitki esot dēvējuši par citplanētieti.

Perts: Jā, bija līdzīgs! Viņš nedaudz šķielēja. Bet ap viņu, viņa mājām bija izveidojusies pilnīgi cita pasaule. Tiesa, cilvēki bija dažādi. Daudz bija pielīdēju un tādu, kas viņu izmantoja. Taču viņam tas viss bija kā pīlei ūdens. Viņš nekad nevienu nenosodīja. Lai gan viņu vajāja mūzikas dēļ līdz pat pēdējai padomju varas dienai. Hreņņikovs un pārējie. Šnitke bija spiests rakstīt mūziku filmām un arī to viņš darīja neparasti talantīgi. Viņš ļoti smalki spēja just filmas noskaņojumu. Un tas bija vienīgais iztikas avots, jo Kultūras ministrija nepirka viņa skaņdarbus. Visus citus jau sen bija sākuši iepirkt, bet viņu nē... (Mēs iekļūstam automašīnu sastrēgumā.) Redziet, cik skaisti numuri mašīnām — 7777… 7755!

RL: Varētu rakstīt mūziku pēc mašīnu numuriem.

Perts: Jā, protams, varētu.

RL: Vai mūzikā visu drīkst?

Perts: Kā tas ir — visu? Jā, mūzikā viss ir iespējams. Jebkuru lietu var pavērst uz labu. Tāpat kā mēslojums –– ja to pareizi izmanto, no tā ir labums, bet ja nepareizi — ir negaršīgi.

RL: Vai jūs mūzikā izmantojat datoru?

Perts: Nē. Lai gan varētu, droši vien. Manā mūzikā ļoti daudz kas būvēts uz skaitļu attiecībām. Es mēdzu smieties — mana mūzika ir tik precīza, ka jūs varat pēc tās pārbaudīt, kā strādā jūsu datori.

RL: Notis jūs arī rakstāt ar roku?

Perts: Nu ja. Kamēr skaņdarbs top gatavs, tas tik daudz reižu ir jālabo un jāpārraksta. Ja es to darīšu ar datoru, sanāks viens vienīgs juceklis. Tas ir jāmācās, bet, lai iemācītos, nepieciešams laiks... Mans dēls raksta uz datora. Bet viņš jau arī vēstules uz mobilā telefona spēj rakstīt, tumsā un milzīgā ātrumā spiežot tās podziņas... Bez kļūdām... Bet man katrreiz nākas spiest atpakaļ un dzēst nepareizi uzrakstīto...

RL: Kāds pakistāniešu dziedātājs bija satriekts, uzzinot, ka viņa mūzika izmantota filmā Dzimuši slepkavas. Dziesmas, kurās tiek runāts par mīlestību uz Dievu, izmantotas pavisam citiem mērķiem. Vai jūsu mūzikai ir mērķis?

Perts: Ak Dievs! Es nekad par to neesmu tā domājis… Man ir dažāda mūzika. Ir mūzika koncertzālēm, kas nav paredzēta un neder spēlēšanai baznīcā, vēl jo vairāk — dievkalpojumiem. Dievkalpojumu mūzika ir īpaša pasaule, tur nevar tā… komponistam tur jāstāv it kā malā, viņš nedrīkst ieiet šajā atmosfērā ar savām kaislībām. Tai jābūt bezkaislīgai šajā nozīmē. Iznāk pat tā, ka lielākā daļa mūzikas, kas rakstīta par garīgām tēmām vai garīgiem tekstiem, ir pretrunā ar reliģijas garu. Bieži gadās, ka cilvēki dod reliģiskus nosaukumus savām kaislībām un simfoniskiem murgiem, kam patiesībā nav nekā kopīga ar liturģiju. Var jau tā darīt, bet tas var arī maldināt. Pirmām kārtām jau sevi pašu, cilvēks atļauj sev tādu vaļību, maldās un citus ieved maldināšanā. Patiesais baznīcas gars ir citāds. To var redzēt arī klasiskajā mūzikā — tikai nedaudzi skaņdarbi ir iesakņojušies un kļuvuši par baznīcas mūziku. Ir daudz rekviēmu un mesu, kas īstenībā nav nekādas mesas. Pat no emocionālā viedokļa tās drīzāk ir antimesas.

RL: Vai varat nosaukt tās, kas izturējušas pārbaudi un strādā?

Perts: Ziniet, pat dažas Mocarta mesas neder. Tās ir pārāk laicīgas. Lai gan priekš mums jau arī tas ir zelts. Tas vienalga ir augstāk par mūsu līmeni, un mums tā šķiet ļoti garīga mūzika. Patiesībā jau baznīca nedrīkstētu pieņemt šādas lietas. Tās tiek atskaņotas, bet rezultāts iznāk tāds izklaidējošs.

RL: Bet Mocarta Rekviēms?

Perts: Tā ir cita lieta. Tas strādā. Ziniet, savādi, bet arī Šūberta dziesmas strādā. Lai arī tās nav rakstītas ar reliģiskiem tekstiem, bet tajās ir gars. Cits uzraksta mesu, bet nesanāk. Bēthovenam ne vienmēr sanāk. Viņš bija pārāk kaislīgs, viņš karoja, bija cīnītājs. Baznīca necīnās.

RL: Tajā, ko jūs sakāt, un pat tajā, ko jūs darāt, var pamanīt tādu kā piesardzību, jūs cenšaties nepateikt neko lieku, neizdarīt neko lieku, lai kādu neaizvainotu, lai nesabojātu pasauli? Vai tas ir apzināti?

Perts: Tā drīzāk ir meklēšana, tiekšanās pēc kaut kā, kā man pietrūkst, taustīšanās ceļa meklējumos. Tas ir ļoti intīms ceļš. Ja to nospēlētu, tas jau izietu ārpus manu personisko meklējumu rāmjiem. Tajā, ko es daru, nav nekādas programmas, nav tādas... kā lai to pasaka… nav tāda nolūka kādu iespaidot vai dot kādu mesidžu.

RL: Diriģenti spriež, ka jūsu mūzikā ar gadiem paliek arvien mazāk nošu un pauzes kļūst arvien garākas. Vai jums šķiet, ka šī pasaule ir pilnīga? Vai jūs tādā veidā cenšaties nesabojāt to, kas eksistē?

Perts: Pasauli? (Smejas.) Nezinu, kurš kuru sabojās pirmais — mēs sabojāsim pasauli, vai pasaule sabojās mūs? Mēs visi grimstam vienā laivā. Mums visiem jācenšas vienam otru izglābt. Bet pauzes — tas nav nekāds formāls paņēmiens vai efekts. Aiz pauzes slēpjas mūžība. Mums ir nepieciešama pauze. Tā ir tā dienišķā maize, kas vajadzīga, lai apstātos, lai sāktu domāt, lai novērtētu vārdu, kas izteikts. Vai vārdu, kas tiks izteikts. Vai varbūt vārdu, ko nevajag izteikt. Arī tā ir pauze. Pauze ir visu spēku koncentrācija… nu, kā lai to pasaka... pauze ideālā nozīmē ir gudrības kodols. Mums tiek dota iespēja šajā klusumā atrast tās pērles, kas varbūt pirmajā brīdī nemaz nav saskatāmas. Taču mums tās ir jāatrod. Tas gan domāts tiem, kas spēj ko vairāk. Bet mūsu līmeņa, parastajiem cilvēkiem, pauze dod vismaz iespēju apstāties un pacensties tikt skaidrībā par to, kas tad es tāds esmu. Un ko tad es tādu esmu izdarījis. Savukārt mūzikā ar reliģisku tekstu pēc vārda, kuram ir svars un dzīvība, pauze dod iespēju pasniegt šo vārdu tā, lai tas netiktu apklusināts ar nākamo troksni vai pat nākamo vārdu. Lai mums būtu pietiekami daudz laika to apjēgt. Un svarīgi ir arī tas, kā mēs ienākam pauzē. Šai ienākšanai jābūt vārda cienīgai. Un tai ir jādod iespēja cienīgi sagatavoties nākamajam vārdam. Vai skaņai. Tas tikpat labi attiecas arī uz instrumentālo mūziku. Es domāju, ka pauzei piemīt šāds dzīvinošs spēks. Tāpat kā dabai. Pietiek dabu atstāt mierā kādu laiku, un tā pati atdzims.

RL: Un samaitātu dvēseli vai bojātu apziņu pietiek atstāt mierā, lai tā pati attīrītos?

Perts: Bet es domāju — jā. Cilvēks jau nav tikai kaut kāda mašīna vai tukšs maiss. Viņā nepārtraukti, bez visa cita vēl arī sirdsapziņa, ziniet, funkcionē… dod kaut kādus impulsus. Un, ja mums apkārt un mūsu asinīs ir troksnis, mēs, protams, nesadzirdam šos impulsus. Un nezinām, kas mēs tādi esam. Mūs it kā nes upes straume. Iedomājieties, cilvēks, kas iekritis kalnu upē un cīnās ar straumi, piepeši paslēpjas aiz akmens. Bet tur klusums. Un miers. Kaut vai tikai uz vienu mirkli. Un paldies Dievam… Lūk, ir tādi dramatiski brīži mūsu dzīvē, ir tādi brīži, no kuriem iespējams mācīties. Bet tas jāpārdzīvo vairākas reizes. Desmitiem reižu. Un tikai tad cilvēks sāk redzēt gaismas atblāzmu šajā tumsā. Kā, ienākot tumšā istabā, cilvēks tikai pēc kāda laika sāk redzēt. Pēc gadiem. Tas nav priekš jauniem cilvēkiem, šī saruna. Cilvēks, kam ir niecīga dzīves pieredze, cilvēks, kas maz cietis, staigā citus ceļus. Viņam citas intereses.

RL: No kurienes šis troksnis asinīs?

Perts: Pirmkārt, tas ir dabiski. Cilvēks nav nekāds eņģelis. Mums piešķirts mantojums ne tikai no saviem vecākiem, bet arī no tālākiem senčiem. Tas viss liek sevi manīt. Un ar to jācīnās. Bet ar to nodarbojas mūki. Šī ir viņu tēma. Un, lai arī kāds eņģelis cilvēks būtu bērnībā, ar gadiem vienalga tas Ādama mantojums nāk ārā. Viens no cilvēkiem, kas šīs lietas, šos mehānismus labi pārzināja, bija tēvs Tavrions. Viņš pazina visus cilvēkus un sevi pazina. Tāpat kā ārsti zina visu par slimībām, tā viņš zināja par cilvēku. To, kādos mezglos cilvēks ir ieslēgts.

RL: Kas cilvēkam ir vērtīgāk — iespēja domāt vai iespēja atpūsties, sagatavoties nākamajai domai?

Perts: Es pazīstu vienu mazu zēnu, kurš reiz nokļuva kādā skaistā, nopietnā vietā. Mazs zēns, viņam bija kādi pieci gadi. Un viņš pateica: “Te ir tik labi. Es gribētu šajā vietā mirt.” Saprotiet? Viņam vēl visa dzīve priekšā! No kurienes viņam tādas domas? Tā bija tāda dzīves pauze... Viņam piepeši atklājās kaut kas neparasts. Lūk. Ja datoram būtu uzdots kaut ko tādu pateikt, tas veiktu miljardiem aprēķinu sekundē un vienalga patērētu vairākas dienas, bet cilvēka dvēselē tas notiek vienā mirklī. Saprotiet, kādas bagātības slēpjas mūsu... nezinu, kur... sirdī, ķermenī, vienalga... Un mūzika ir tāda savāda svešvaloda, kas pārtulko visu, un šādās situācijās spēj būt par vidutāju.

RL: Bet mēdz taču būt nesaprotama mūzika.

Perts: Jā, tad, ja cilvēks nav noskaņots uz attiecīgā viļņa. Kā šis radio, pagriez to nedaudz uz cita viļņa, un tas pat nenojautīs, ka tepat līdzās skan kaut kas cits.

RL: Vai šī līdzība nozīmē, ka vērtīga ir jebkāda mūzika, tikai cilvēki ir noskaņoti katrs uz savu? Vai arī tomēr ir iespējams nošķirt vērtīgo mūziku no nevērtīgās?

Perts: Protams, ir. Štrausa valši, piemēram. Tā ir laba mūzika, labi uztaisīta. Vai kāds lielais kliedziens, kāda jauna parādība popmūzikā. Arī tur mēdz būt labas lietas. Vai, teiksim, kaut kādi simfoniskie murgi, kā Šostakovičam. Vai Šūberta nepabeigtās simfonijas otrā tēma... Ja jūs esat pie miršanas un guļat nāves gultā, un jums piedāvā pēdējo iespēju izvēlēties mūziku, kas sniegtu mierinājumu vai sagatavotu jums ceļu, jūs taču izvēlaties… jūs izvēlaties. Tā ir. Es, piemēram, uzreiz izvēlētos Šūbertu. Do diēza minorā... Cilvēki ir atšķirīgi, un atšķirīga ir kvalitāte, viņi izvēlas sev līdzīgo. Bet dažkārt notiek brīnumi, un cilvēks pēdējā izelpā izdara pavisam citus secinājumus un var pateikt vārdu, kas pirms tam nebūtu nācis pār viņa lūpām. Un, protams, atšķiras kvalitāte šim vārdam un tiem, kas teikti agrāk. Tāpat arī mākslā. Bet šo tēmu, protams, nedrīkst aiztikt. Es negribu, lai jūs to saprastu primitīvi.

Mēs jau steidzamies atpakaļ uz Rīgu, kur paredzēti vēl mēģinājumi un vakarā koncerts, rīt no rīta jāpaspēj uz lidmašīnu. Mēs apspriežam, cikos jābūt lidostā un ko pirms tam vēl var paspēt. “Vai es arī drīkstu bilst kādu vārdu?” sarunā iespraucas Perts. “Uz lidostu es gribētu braukt viens pats, ar taksi. Visam taču ir robežas. Jums ir pašiem sava dzīve.” Mēs smejamies un sakām: “Vai tikai jūs neesat nolēmis slepus palikt Latvijā?” “Es labprāt paliktu. Es paliktu...” viņš nopūšas. Iestājas pauze. Mēs braucam pāri tiltiem, vērojam rietošas saules atspulgus Grebenščikova lūgšanu nama zelta kupolā un sākam runāt par izraēliešu lidotājiem, kas met līkumu ap noteiktām vietām uz zemes, jo tur esot kaut kas svēts. Vai varbūt tieši otrādi. Mēs nezinām.

Perts: Pasaulē viss kļūst aizvien sarežģītāk. Amerika, Izraēla, tagad arī Maskava... Vēl desmit šādu incidentu, un iestāsies pilnīga anarhija.

RL: Jums šķiet, ka tas ir neizbēgami? Jūs ticat liktenim?

Perts: Kas tas ir — liktenis? Mums nav ne jausmas, ko mēs esam nopelnījuši par saviem grēkiem. Mēs nezinām, kas mūs sagaida. Ko ir sastrādājuši mūsu senči... Šajā ziņā, jā, mums vēl ir lemts... Bet, vai mēs to spēsim novērst, pagriezt pretējā virzienā — katram cilvēkam ir ne tik daudz jādomā par visu to, cik pašam par sevi. Kā tu pats savā atvēlētajā laikā spēsi kaut nedaudz tikt skaidrībā? Vai spēsi apstāties un pārdomāt? Jo azarts ir briesmīgs. Mēs esam viegli ietekmējami.

RL: Vai skatoties atpakaļ uz savu dzīvi, jums šķiet, ka varējāt kaut ko darīt savādāk?

Perts: Nē, es nebiju uz to spējīgs. Tagad atliek vienīgi atbildēt vai arī nožēlot grēkus. Atbrīvoties. Kad jūs aizejat pie drauga un izstāstāt visu, kas uz sirds, pat tad kļūst vieglāk. Pat no tādas mazas lietiņas. Vai arī jūs kādam esat izdarījis kaut ko sliktu un tagad atzīstaties. No tā vien jau mazs gabaliņš nokrīt nost. Bet vajag veikt grēku nožēlu, kas būtu fundamentāla. Citādi tā inde tevi nobeigs. Arī tad, ja tu aizej pie mācītāja un izsūdzi grēkus, tev tas jādara tā, it kā tu būtu Dieva priekšā. Tas nekas, ka Dievs nav redzams. Tas nekas, ka arī mācītājs, iespējams, ir grēcīgs. Ja cilvēks no sirds nožēlo grēkus, viņš sevi atbrīvo. Mēs gan esam pieraduši dzīvot tā kā skābi kāposti mucā — visu tikai iespiežam sevī dziļāk un dziļāk. Un tad pienāk brīdis, kad tā dzīvot vairs nav iespējams.... Nu re, sarunāju te... tagad tiešām — pārnākšu mājās un raudāšu. Dzīve ir tik īsa un vārdi reizēm izsprūk paši no sevis... Gan tie vajadzīgie... gan nevajadzīgie...

RL izsaka neizmērojamu pateicību Baibai Kurpniecei, Ingai Vasiļjevai, Indrai Geidmanei par varonību ceļā un Pēterim Vaskam — par plecu.