Ar savu fišku

1985. gadā dzimusī Liene Buldure ar iesauku Zemene 2004. gada 4. septembrī izskrēja Skonto stadiona futbola laukumā, kad tur notika Latvijas un Portugāles 2006. gada Pasaules kausa izcīņas atlases turnīra spēles 54. minūte. Viņa nometa kleitu un palika vienīgi sarkanās zeķēs un biksītēs, aizvadīja pārsteigto policistu un futbolistu acu priekšā apmēram minūti un kļuva slavena.

Rīgas Laiks: Nu, stāsti!

Zemene: Ko lai es tev stāstu?

RL: Par mākslu. Tā taču bija pirmā frāze, ko tu pateici pēc izskriešanas futbola laukumā – ka tas bija mākslas vārdā.

Zemene: Okei, es tev varu izstāstīt savu fišku. Es, piemēram, uzskatu, ka katrs cilvēks ir māksla. Cilvēks pats ir tik unikāls, viņam ir tādas spējas, viņš var izdarīt daudz. Protams, cilvēks neizmanto tās spējas, bet… Tāpēc es teicu, ka darīju to mākslas vārdā. Redzi, es nolieku pudeli uz galda, ja es izstāstīšu, kāpēc es to tur noliku, ar kādu domu, tad tā būs māksla. Tāpat kā Jozefs Boiss, viņš vienkārši noliek pudeli un pasaka – tā ir māksla!

RL: Bet ar ko tad atšķiras māksla no dzīves?

Zemene: Man liekas, ka ne ar ko. Dzīve ir māksla. Ja tu dzīvi uztversi kā mākslu, tā būs māksla.

RL: Tu bieži tā domā par savu dzīvi – kā par mākslu?

Zemene: Varbūt biežāk, kad stāstu. Bet man tā ir vieglāk dzīvot. Cilvēks taču vienmēr atradīs veidu, kā vieglāk dzīvot, ne? Es negribu būt tā, kas visu laiku stāsta, cik man grūti dzīvot. Es katru kļūdu vai katru notikumu uztveru kā tādu, kam tā ir jānotiek.

RL: Tad jau māksla ir vieglākais ceļš?

Zemene: Nē, nu padomā, cik daudzi mākslinieki ir nosodīti par to, ko viņi dara. Tas pats Jozefs Boiss, daudzi uzskata, ka viņš tikai kaut ko uzklecerē uz papīra, kaut ko salīmē un nav nekāds mākslinieks.

RL: Nu, bet cik nav nosodītu to cilvēku, kuri domājuši, ka vienkārši dzīvo un nedara neko īpašu?

Zemene: Tur jau tā viņu kļūda! Katrs cilvēks ir īpašs! Viņam tikai pašam tas ir jāsaskata.

RL: Bet citus šī apziņa nomoka – tas, ka viņi ir atšķirīgi, īpaši. Viņi cenšas iekļauties sabiedrībā, neizcelties.

Zemene: Jā, es pazīstu cilvēkus, kas visu laiku sūdzas, cik viņiem ir grūti, jo viņi ir savādāki. Bet vai tik viņi ar to necenšas pievērst sev apkārtējo uzmanību?

RL: Varbūt viņi grib, lai viņus vienkārši mīlētu?

Zemene: Tu tak nevari meklēt mīlestību visur? Lai tevi mīlētu katrs cilvēks?

RL: Meklēt jau var.

Zemene: Man liekas, tas būtu stulbi – sagaidīt mīlestību no visiem cilvēkiem. Tāpat, kā nevar visi būt draugi. Un tas nemaz nav vajadzīgs. Lai gan, ir jau dažādas tās mīlestības.

RL: Vai tad tas nav tāds instinkts?

Zemene: Mīlēt?

RL: Nē, gribēt, lai tevi mīl.

Zemene: Es, piemēram, esmu apmierināta ar to, ka mani mīl brālis un mamma. Un man ar to mīlestību pietiek, tā ir super mīlestība! Citiem es tikai patīku vai nepatīku. Es nezinu, vai viņi mani varētu mīlēt.

RL: Tu šaubies par viņiem vai par sevi?

Zemene: Lai mīlētu, vajag cilvēku pazīt. Visi tevi nekad nepazīs. Labi, ja tevi pazīs mamma vai tuvākais draugs.

RL: Bet tas, ko dara tādi cilvēki kā Maikls Džeksons, vai tā nav izmisīga cenšanās panākt, lai visi viņu mīlētu?

Zemene: Jā, viņam, šķiet, bērnībā ļoti pietrūka mīlestības. Starp citu, viņš vienu brīdi bija mans vīrieša ideāls. Man tik ļoti patika tas, kā viņš izskatās, kā ģērbjas.

RL: Kā tu sajūti to attieksmi pret sevi, kas šobrīd izveidojusies sabiedrībā?

Zemene: Es to nejūtu, ja nu vienīgi pēc komentāriem. Protams, ir puiši, kas pienāk klāt un saka – iedod telefona numuru, davai, pabraukāsimies ar moci un tā tālāk. Viņiem jau patīk tikai tas, ko es izdarīju, ne jau es pati. Viņi jau mani nepazīst.

RL: Bet kaut kādas emocijas jau tu esi uzjundījusi. Kļuvusi par tēlu. Par tevi tiek runāts, tas nozīmē, ka tiek domāts, tas nozīmē, ka kaut kāda daļa no tevis turpina eksistēt daudzu cilvēku apziņā.

Zemene: Īstenībā es dzīvoju tāpat, kā dzīvoju līdz šim. Man liekas, ka cilvēkiem vienmēr ir paticis tas, ka kāds cits izdara kaut ko nepareizu. Nu, ir tādi morāles noteikumi, tipa, ka pliks nedrīkst skriet pa ielu. Un daudzi ir teikuši – ārprāts, kā es gribētu kaut ko tādu izdarīt, bet man nav drosmes.

RL: Tad jau tas, ko tu izdarīji, bija nevis tavs impulss, bet visu to cilvēku vēlmju piepildījums. Un tam agri vai vēlu vajadzēja notikt, vienalga, vai to būtu izdarījusi tu vai kāds cits.

Zemene: Tikpat labi var teikt, ka es špikoju no tiem, kas ir skrējuši pliki kaut kur citur, citās valstīs. Bet tad, kad es skrēju, man tas neienāca prātā. Es tikai pēc tam internetā atradu, ko citi ir darījuši. Ko tikai viņi neizdomā! Vienīgais, kas man nepatīk – ka to sāk darīt naudas dēļ – raksta uz ķermeņiem firmu nosaukumus. Tas vairs nav forši. Bet, ja tu to dari to emociju dēļ, kas tevī rodas sporta spēles laikā, tas ir... tas ir...

RL: Tevi interesē futbols?

Zemene: Ja godīgi, es pirms tam nekad nebiju par to interesējusies. Bet skatīties futbolu mājās pie televizora un skatīties stadionā – tās ir divas dažādas lietas. Tāpat kā dziedāt ar fonogrammu vai dziedāt dzīvajā ar grupu. To vienkārši nevar salīdzināt! Kad tu aizej uz stadionu un ieraugi tās gaismas, futbolistus, atbalstītājus – tur ir tik daudz labu emociju! Tu to labi jūti, saņem to enerģiju, piepildies, piepildies un tam piepildījumam vairāk nav vietas un gribas kaut kur izlauzties. Un tajā mirklī vienkārši paņēmu un izskrēju. Bet izskrienot es neatdevu tās emocijas, man liekas, es vēl vairāk piepildījos ar enerģiju.

RL: Tad jau tas tāds vampīrisms – sagrābties enerģiju no tiem, kas uz tevi tajā brīdī skatās. Kaut ko līdzīgu taču dara arī populārie mūziķi, kas dzied stadionu publikas priekšā.

Zemene: Ja godīgi, man arī patīk stāvēt uz skatuves. Tā ir vienkārši forša sajūta – kad tu nonāc no skatuves, o, cik labi! Tāds gandarījums! Man patīk tā fiška, ko tu pateici – ka tas ir tāds vampīrisms. Tik tālu es nekad nebiju aizdomājusies.

RL: Tagad tu pieradīsi un gribēsies vēl un vēl.

Zemene: Nē, man nav tā, ka es, ja nobraucu no kalna ar dēli, tad man gribas vēl. Man visu laiku gribas kaut ko jaunu. Man bail no sajūtas, ka vairāk nav nekā.

RL: Cik spontāns bija tavs izskrējiens stadionā?

Zemene: Kāda ir spontanitātes skala? Pēc pirmā puslaika es izgāju ārā uzpīpēt un man aiz muguras divi džekiņi runā – tu tik forši izskaties, davai, izskrien! Es nodomāju – fak, tik laba ideja! Aizgāju atpakaļ, ieraudzīju, kā sākās spēle, atkal ienāca prātā tā ideja un viss, tu panesies, norauj drēbes un aizskrien!

RL: Katrs mākslinieks jau kaut kādā veidā atkailinās ar to, ko viņš dara, vai ne?

Zemene: Man Dāvids, modes mākslinieks pateica – mēs katrs esam kaili, tikai katrs ar savām morāles robežām. Tipa tā, ka man morāles robežu nav nekādu.

RL: Bet ikdienā tu nejūti kaut kādas robežas, ko uzliek sabiedrība?

Zemene: Nu bet ik uz soļa!

RL: Tu visu laiku atduries pret kaut kādām barjerām?

Zemene: Nu ja, es pa ielu taču eju taisni, es neeju atmuguriski. Ja es tā darītu, cilvēki uzreiz padomātu, ka es esmu pilnīgi kreizī vecene. Vai vēl tāds fakts – man patīk iet pa ielu un smaidīt, dungot savā galvā kādu dziesmu. Un pat tad cilvēki uz mani skatās. Jo sabiedrībā nav pieņemts iet vienam un smaidīt. Un ja vēl tu sāksi ar sevi runāties vai dziedāt?

RL: Bet tās jau nav morāles normas, tās ir lietas, kas reti notiek. Nav taču, piemēram, aizspriedumu pret zaļu ādas krāsu, bet ja pa ielu ies kāds zaļš cilvēks, viņam pievērsīs uzmanību.

Zemene: Nu jā, bet tas ir kaut kā ierakstīts galvā, ka tā nedrīkst.

RL: Tu, kad skrēji pa laukumu, domāji par to, ka pārkāp kaut kādas normas, iespējams, likumu?

Zemene: Tas bija tik spontāni, ka es vispār nepadomāju, kas būs nākotnē. Skrienot es sapratu, ka mani savāks policija, bet, protams, es neiedomājos, ka ierosinās krimināllietu. Tas ir stulbi! Astoņpadsmit gados sēdēt cietumā par to, ka izskrēju laukumā plika? Vienmēr ir jānes kaut kādi upuri, Ja tu gribi darīt to, ko tu gribi, tu vienmēr atsitīsies pret citu cilvēku nievām. Nekad tu nepatiksi visiem un nekad tev nepatiks visi.

RL: Ir tādi cilvēki, kas tev nepatīk?

Zemene: Es vienmēr, kad sastopos ar tādu cilvēku, kas man nepatīk, vispirms mēģinu iezubrīties, kas ir tas, kāpēc viņš man nepatīk? Un reizēm tas ir ļoti grūti. Ir tādi cilvēki, no kuriem uzreiz ir slikti, pat ja es viņus nepazīstu. Un es nesaprotu, kāpēc. Bet tā ir ļoti riebīga sajūta.

RL: Un ko tu vaino tādos brīžos – sevi vai viņu?

Zemene: Sevi. Sevi vainot ir visvieglāk.

RL: Man liekas, ka nē.

Zemene: Nezinu, varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā. Vai arī man gribas, lai citi teiktu – nē, nē, tā nav tava vaina! Katrā jau sēž savs egoists.

RL: Viktoram Peļevinam vienā romānā divi jaunie krievi sarunājās par iekšējo mentu, kas sēž katrā no mums – par to iekšējo policistu, kas pieskata un pasaka, ko drīkst, ko nedrīkst. Tu viņu jūti sevī?

Zemene: Jā, bet viņš ir ļoti, ļoti jauns policists. Viņš atļauj man grēkot.

RL: Jaunāks par tevi?

Zemene: Jā, tāds zaļš gurķis. Vēl nav iznācis no Policijas akadēmijas. Un viņu ir ļoti viegli uzpirkt.

RL: Viena no barjerām, kas cilvēkam kaut ko neļauj darīt, tiek saukta par kaunu. Piemēram, ir kauns staigāt kailam.

Zemene: Bet kāpēc? Tāpēc, ka viņiem ir kompleksi. Par to, kā viņi izskatās, ko citi cilvēki par viņiem padomās?

RL: Bet nav tur kāds dziļāks, bībeliskāks kauns?

Zemene: Es nekad neesmu uzskatījusi, ka kailums ir kaut kas slikts. Tas taču ir tik dabīgi, mēs taču esam tādi piedzimuši. Protams, man nepatīk kaut kādas savas tauku krociņas vai celulīts, bet... nezinu, es vēsi varu pārģērbties džeku klātbūtnē.

RL: Ir morālisti, kas teiks – ja cilvēki nekaunēsies no kailuma, tad tiks notrulinātas sajūtas un pazudīs, piemēram, uzbudinājums, kas rodas, ieraugot otru kailu.

Zemene: Nu, protams, sava fiška tajā visā ir, kāpēc mēs ģērbjamies. Nu, lai izģērbtos! Bet es jau arī nestaigāju katru dienu kaila!

RL: Katram droši vien tās robežas ir atšķirīgas.

Zemene: Jā, daži gan domā, ka es esmu pārkāpusi visas robežas.

RL: Kas ir tāds, ko tu nevarētu pārkāpt?

Zemene: Kam es nevarētu pārkāpt? Rupji runājot? Es nekad nevarētu seksa laikā savam partnerim dirst vai čurāt virsū. To es vienkārši nevarētu.

RL: Aiz kauna?

Zemene: Es nezinu, tas ir vienkārši pretīgi, es vienkārši nevaru saprast, kā var džekam celties, kad... Āāā, varbūt tas ir stulbi, ko es saku, bet tas ir čista, ko es nevarētu izdarīt. Tur, lūk, man arī ir savas robežas.

RL: Tev neliekas, ka būtu svarīgi izdarīt kaut ko tādu, lai visi aizmirstu par to skrējienu?

Zemene: Es domāju, ka tas nebūs iespējams. Saproti, Latvijā būs tā – ja kāds izskries, tad uzreiz atcerēsies mani. Tas būs mūžīgi mūžos. Man vienmēr būs pagātnē ierakstīts tas, ka es skrēju. Un tas ir labi.

RL: Tas ir labi?

Zemene: Jā, tas ir labi. Man gribas pateikt to cilvēkiem – ka viņi var un drīkst darīt to, ko viņi grib. Protams, tu nevari iet pa ielām un galināt cilvēkus, pret cilvēku ir jāizturas ar cieņu. Bet kaut kādas slēptākās vēlmes nevajag aprobežot. Izskrien laukumā pliks, lec ar izpletni, piesaki badastreiku! Varbūt tas kaut kāds mans jaunības maksimālisms, ka es dzīvoju tikai vienai dienai. Es daudz ko no sākuma daru un tikai pēc tam domāju. Man ir bail pazaudēt laiku. Labāk nožēlot to, ka es to izdarīju, nekā nožēlot to, ka es to neizdarīju.

RL: Bet tu taču saproti, ka liela daļa cilvēku tevi nosodīs ne tikai par to, ko tu izdarīji, bet arī par to, ko tu nupat pateici?

Zemene: Jā, bet es pat nevaru teikt, ka man tas būtu svarīgi.

RL: Kādā intervijā Džilindžers teica, ka futbols ir lielākā no mākslām, jo katrs no futbolistiem ir gatavs spēles laikā nomirt. Tu būtu gatava darīt kaut ko tādu, kā laikā tu riskētu ar dzīvību?

Zemene: Ja godīgi, man nav bail nomirt. Un ja nu mani pēc nāves sagaida kaut kas vēl foršāks?

RL: Nekad nav bijis bail?

Zemene: Kādā piektajā klasē es peldēju un sāku slīkt. Sākumā bija bail no tā, ka nevaru papeldēt, bet tad pēkšņi iestājās tik drausmīga miera sajūta, ka tu vienkārši nodomā – ai, pie dirsas, nu labi, slīkšu! Un no tā mirkļa es esmu pārliecināta, ka no nāves nav jābaidās, ka tā ir tāda mierīga sajūta.

RL: Daudzās filozofiskās sistēmās tas tiek uzsvērts kā galvenais cilvēka uzdevums – mācēt pareizi nomirt. Tu jūti, ka tu esi gatava nomirt?

Zemene: Protams, es jūtu, ka man vēl daudz kas ir jāizdara.

RL: Tu zini to, kas tev ir jāizdara?

Zemene: Konkrētas lietas tās nav. Tādas kā – jānopērk mašīna un tad varēšu mirt, nē... Man ir bijusi tāda pati bērnība kā daudziem Latvijā. Sencīts, kas sit bērnus, un māte, kas dzer. Un man ir tāda vēlme pierādīt tiem pagalma bērniem, kuri mani apsmēja, pierādīt saviem skolasbiedriem, ka es varu izdarīt tik daudz, ka par mani visi runās. Baigais egoisms, ne? Es esmu baigi egoistiskā vecene!

RL: Bet nav tā, ka tas, ko tu izdari, vienalga izrādās sīki?

Zemene: Nu ja, es nesaprotu, ko tā prese par to runā, kas tur tik traks? Visā pasaulē to dara! Bet, kas es būtu, ja manā dzīvē nebūtu nekā vairāk, tikai šis skrējiens?

RL: Tev tagad ir smags uzdevums – pārspēt pašai sevi.

Zemene: Jā, bet es ticu, ka es to varu. Es, piemēram, esmu veģetāriete un man patīk visādas zaļo akcijas. Es varētu pieķēdēties pie koka un stāvēt tur nedēļu. Es gribu palīdzēt, nevis tikai ņemt. No tā, kas tiek man, es varu dot citiem. Ar to, ka es kļūšu slavena, es varēšu daudz vairāk piesaistīt uzmanību vides problēmām, tādām aktualitātēm.

RL: Tu esi ideāliste? Tu tici, ka lietas var mainīt uz labu un tu to vari panākt ar savu darbību.

Zemene: Man bija tāds periods dzīvē, šogad, beidzot divpadsmito klasi, kad likās – es nekas neesmu, es esmu mēsls, es neko dzīvē nesasniegšu. Bet tad tas paiet un ir vieta jaunām domām. Tagad es ticu, ka es varu. Bet es esmu bijusi arī fanātiska kristiete. Un tagad ļoti nožēloju to laiku, jo tik daudz darījusi pāri citiem cilvēkiem kā tad, es vairs neesmu. Ļoti daudziem cilvēkiem nodarīju pāri. Es iedomājos, ka ciešu Jēzus Kristus dēļ, ka mani  visi apsmej, ka visi ir grēcinieki un  man viņiem ir jāpalīdz. Daudziem es pārmetu to, ko viņi dara, atnācu mājās un lasīju tikai Bībeli, pārmetu citām meitenēm, ka viņas draudzējās ar puišiem, nu visādas sviestainas idejas. Savai ģimenei visvairāk es esmu darījusi pāri.

RL: Bet šobrīd tu esi kristiete?

Zemene: Es ticu Dievam. Simt  procenti! Bet baznīca ir tik ļoti komercializējusies, ka tur nav vairs ticības, tur ir tikai nauda.

RL: Vai māksla var būt kalpošana Dievam?

Zemene: Jā. Man ļoti patīk, kad spēlē Mocarta Rekviēmu. Tu vienkārši sēdi un raudi baznīcā.

RL: Bet tavs skrējiens futbola laukumā  ir kalpošana Dievam?

Zemene: Man ir jautājuši, kā tas,  ko es izdarīju, iet kopā ar mācīšanos kristīgajā skolā. Un es atbildēju –  ja godīgi, man liekas, ka Dievs ir tāds baigais prikolainais vecis. Viņš mūs  ir radījis ar savu fišku. Un ar humora izjūtu.