Ar gultiņu pie Pulvertorņa

Rīgas dievi

Mani nevilina attālumi ārpus sevis. Jo TUR vistiešākajā nozīmē nekā nav. Nekā tāda, ko es nevarētu nosapņot miegā. Mani nekārdina citas pilsētas, kurās esmu tikai ieklīdis blandoņa, kur nekas nav mans, TUR es būšu tikai nelūgts viesis un nekas vairāk. Tur man nav pat savas pannas, kurā uzcept kartupeļus.

Viss vajadzīgais ir pa rokai tepat. Mārtiņa baznīcas torņu smailes, kas saulainās dienās met ēnu Daugavgrīvas ielas policijas iecirkņa pagalmā. Neilgi pirms šī gada sākuma mani šajā policijas iecirknī uzaicināja par figurantu. Kā man paskaidroja uz ielas pienākušais policists civilapģērbā, figurants ir viena no pieaicinātajām personām, kas piedalās noziedznieka atpazīšanas procedūrā. Man kļuva interesanti un es piekritu, jo figurantus biju redzējis tikai filmās un necerēju, ka kādreiz kļūšu par vienu no tiem. Mēs, trīs pilnīgi atšķirīgi cilvēki, sēdējām uz nodiluša dīvāniņa izmeklētāja kabinetā, ienāca cietusī, kurai uz ielas bija iesists pa galvu un izrauta somiņa. Vienā no trijiem viņa atpazina vainīgo. Tas nebiju es. Pēc procedūras painteresējos, vai viņiem nav tādas figuranta štata vietas. Diemžēl neesot. Jau pēc dažām stundām es sēdēju tetovēšanas salonā, kur uz mana skausta parādījās septiņi melni burti Silence un reizē ar šo zīmi uz ādas arī manī pašā piedzima kaut kas jauns. Savu gadu es biju nodzīvojis un atlikušās kalendāra dienas varēju iesviest aizmirstības upē.

2. janvārī tikko biju sācis atgriezties no aizmirstības, kad dzīvoklī notika sprādziens. Tikai pēc tam, kad biju apmēram piecpadsmit dažādu dienestu pārstāvjiem atbildējis uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, es sāku apjēgt, ko nupat esmu piedzīvojis un ko vēl būtu varējis piedzīvot, ja atrastos par dažiem metriem tuvāk sprādziena epicentram. Kā liecināja izmeklētāja sastādītais protokols, brīdī, kad vannasistabā bija uzsprādzis visparastākais gaisa atsvaidzinātāja flakons, es atrados istabā Nr.2. Sadegušā dušas aizkara un papīrgroza paliekas paņēma ekspertīze. Logus iestikloja jau pēc divām dienām, bet normāli gulēt nevarēju vēl kādu nedēļu. Karā izdzīvošanu un veixmīgu sprādziena seku novēršanu apbalvo kā varoņdarbu. Šajā gadījumā manai mīļajai meitenei, kas vienlaikus ir cietušā dzīvokļa likumīgā īpašniece, pēc atgriešanās no Hamburgas vajadzēja paraxtīt papīru, ka viņa nevēlas ierosināt pret mani krimināllietu par materiālo postījumu nodarīšanu. Papīrs viņai bija jāparaxta tajā pašā policijas iecirknī, kur, tā arī īsti nesākusies, beidzās mana figuranta karjera.

Tādu stāstu par dzīvi Rīgā man ir daudz un visus pat neatceros. Bet pietiek ar šiem, lai saprastu, ka Rīga nav ļāvusi man garlaikoties ne mirkli jau kopš manas piedzimšanas, un meklēt piedzīvojumus tālienē nav ne mazākās vajadzības. Rīga par manu uzticību ir pateicīga un atklājas visintīmākajos sīkumos. Kā vēl pieņemts teikt par slepenas informācijas tālāku nodošanu – iečuxt man ausī savu kapliču noslēpumus. Ielu un to nosaukumu nemitīgā atkārtošana gadu gaitā no parastas soļu ābeces jau kļuvusi par rituālu, kas izmanto manu ķermeni, lai atkārtotu kādu lielu un kādam samērā svarīgu mītu notikumus, un nav būtiski, vai es pats esmu lietas kursā par šo mītu saturu. Bet mītā neiztiek bez dieviem. Rīgas dievi nav paslēpušies jūgendstila celtņu skursteņos, tās nav plāxnītes pie nemīlošu saimnieku rokās nonākušu namu sienām, kas vēsta, ka no tāda līdz tādam gadam šeit dzīvojis izcils onkulis vai tante, kura vārds lielākajai daļai rīdzinieku neko neizsaka. Rīgas dieviem nepiestāv dzīvot nopūtās par vakardienu, kas esot bijusi labāka par šodienu. Rīga ir pārāk maza, lai tai piestāvētu teixmas par varoņdarbiem, kas lielāki nekā uzvara pār sevi pašu, kad ik rītu jāceļas, lai iemainītu līdz galam neizsapņotos sapņus pret ikmēneša algu. Rīgas dieviem jābūt kaut kur tepat.

Man tos atrast palīdzēja Nila Geimana romāns Amerikāņu dievi. Ideja pavisam vienkārša. Ieceļotāji no visām pasaules malām ieveda Amerikā savus dievus un drīz vien tos pameta novārtā. Zaudējuši vietu debesīs un savu pielūdzēju ticību, dievi nokāpa uz zemes, lai, pieņēmuši cilvēku veidolu, neveixmīgi, neveikli pūlētos atdarināt cilvēku dzīvi. Un tad es viņus sāku atšķirt! Mūsu rajona sētniex Viktors, kas katru reizi, mani satiekot, sūdzas par slikto spirtu un palūdz kādus desmit santīmus, lai nenomirtu. Kad satiku viņu pēdējoreiz, kāds bija mēģinājis viņam pārgriezt rīkli. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējis vairākus mēnešus. Jauns čigāns katru dienu Līvu laukuma tuvumā piedāvā garāmgājējiem vienu un to pašu rokaspulxteni, kamēr sāk likties, ka viņa pulxtenī laix ir bezgalīgs. Vienmēr kārtīgi saģērbies plānprātiņš vārdā Ārijs sastopams gan kopā ar bomžiem dzeram spirtu Āgenskalna priedēs, gan Vecrīgā. Viņu var dzirdēt jau pa gabalu, jo viņš mīl dziedāt un papildina savus popūrijus ar nelabā balsī imitētām soloģitāras partijām. Daži savus pieticīgos altārus ceļ virtuālajos plašumos. Tautā populārajā portālā Delfi, kur savus literāros darbus publicēšanai var iesūtīt ikviens, par savām dievišķajām privilēģijām cīnās dievi ar nikiem Ivars un Baltā Ieva. Viņi raxta tik slikti, ka nevar to nepamanīt vai noticēt, ka raxtījis vienkāršs mirstīgais. Pret jebkuras kritikas ķecerību viņu grafomānijas templi sargā burvju aplis. Apļa nepārtrauktību nodrošina no reklāmas saukām aizgūta maģiskā formula: stilam nav nozīmes – visu izšķir sāpes un ciešanas. Katrs viņu dzejolis, klibojot un klūpot, skandina vienu un to pašu patiesību, ka mīla mirstot sāp. Viņu gadījums ir pārāk uzkrītošs, lai to uzskatītu par sagadīšanos. Lai arī ar ironijas piegaršu, bet viņus citē un piemin saviesīgu pasākumu laikā, viņiem ir tas, ko pagaidām nav izdevies sasniegt nevienam no mūsdienu Rīgas profesionālajiem literātiem – viņi ir kļuvuši par simboliem. Tādiem arī jābūt Rīgas dieviem. Neapgāžams pierādījums tam, ka viņi patiešām ir dievi, ir viņus visus vienojošā apziņa, ka cilvēce viņiem palikusi kaut ko parādā – cigareti, dažus santīmus, malku alus, uzmanību vai apbrīnu. Piedēvēt iespējamas īpašības, saskatīt slēptas nozīmes, kuru varbūt nemaz nav – tas viss paliek cilvēku ziņā. Bet dievu skatiens ir tiešs. Viņi mūs nesalīdzina vienu ar otru un nesacer stāstus, kuros mēs būtu kaut kas vairāk par to, kas esam. Viņi mūs salīdzina tikai ar sevi un šajā salīdzinājumā mēs esam tikai niecīgi parādnieki, kuru pienākums dalīties ar dieviem, ja mūsu pašu neticība ir laupījusi tiem mājvietu debesīs. Kā jau dievi, viņi mani netraucē. Rīgas dievi ir parocīgi lietošanai – tiem nav jātic, vislabāk pat ir neticēt nevienam viņu vārdam. Bet doma, ka dievi klīst mūsu vidū, ļauj man katru jaunu dienu sākt ar cerību, ka es pats šajā debesu izgāztuves šovā varbūt esmu eņģelis.

Edmunds Frīdvalds

Vērotāja

Viņa ir vājiņa, bet ne slimīgi. Mazais augums ar smalkajiem locekļiem guļ zem plānās slimnīcas segas. Tievā baltā plauksta virs segas tur nobružātu grāmatu mīkstos vākos. Viņa ēd sīkus riekstiņus un rozīnes, un lasa. Pa rokai salokāmais telefons ar  jūraszaļu ekrānu. Istabiņā atskan putnu treļļi, ne pārāk sintētiski, tomēr tā ir viņas mobilā melodija. “Jā, mīļais,” viņa saka. “Ieej pie manas mammas, viņa tevi pabaros. Nemaz nav neērti, ieej gan, un tad ej gulēt. Nekā taču mājās nav. Kad tu atbrauksi? Bučas. Es tevi mīlu.” Viņai būs bērniņš. Viņiem. Kāzu datums ir jau zināms. Šeit viņa ir tikai tāpēc, ka pašlaik ir mazi sarežģījumi grūtniecības sākumā. Viņa runā klusi un maigi, tādā latviešu valodā, kurā pati par sevi saprotama ir arī krievu valodas klātbūtne. Tādas intonācijas var dzirdēt viņas mikrorajonā kaut kur Olainē vai Jelgavā. Kad atkal atskan viņas putnu pavasaris, viņa runā krieviski, ar pašsaprotamu latviešu valodas sajūtu. “Es nezinu, ko teiks priekšnieks. Viena no mūsējām tikko aizgāja dekrētā. Par mani viņš vēl nezina. Jā, viņš mani laikam nelaidīs. Kas tad strādās?” Viņas darba vieta ir cietums. “Ārējā apsardzē,” viņa precizē un viņas vērīgajā skatienā atspoguļojas kaut kas no tā, ko viņa ir redzējusi. Ārējā apsardze nozīmē to, ka viņa neapsargā ieslodzītos tieši, bet skatās uz tiem pa televizoru, pa datoru, monitoru, nu, saprotiet. Diezgan garas ir tās dežūras, cik tad ir tās noteiktās atpūtas pauzes, jā, grūti nosēdēt, īpaši naktīs. Pie mūžiniekiem. Nu, uz mūžu ieslodzītajiem, ziniet. No tiem gan nedrīkst nolaist acis ne uz brīdi. Viņi ir tādi cilvēki. Jā, jā, arī tas, kas tajā bērnudārzā. Protams. Pilnīgi visi sešpadsmit, visi vienā vietā, katrs savā kamerā. Viņas mīļais arī ir apsardzē, viņi abi strādā cietumā. Viņam gan sargāšana ir nopietnāka, ierocis, un jāved pastaigās, ir suņi, stiepļu jumts. Tas ir sarežģīts process. Nē, kāpēc, ir droši, viss ir izdarīts, lai būtu droši. Viņa nav noskaņota vairāk runāt par darbu, pagriežas uz sāniem un aizmieg. Gan jau būs labi, priekšnieks palaidīs atvaļinājumā, bērniņš apvelsies, viņa varēs atgriezties darbā vērot, kā savu mūžu nodzīvo sešpadsmit vīrieši.

Guna Kalniņa 

Ideāls februāris

Saule kā auksta adata zibina debesbļodas dzidrajā emaljā, sev apkārt iegaismodama drusciņ tādu kā pāreju uz tikko samanāmi iezaļganu; saule kā nerūsējoša tēraudastīga griež telplaika sīkos kvantus, šo neredzamo un, taisnību sakot, arī neaptveramo sviestu.
(Zila debess zelta mākoņos.)
Vēja pūsma no pamalēdīkā virmuļojošo, pa laikam ar sudraba, pa laikam – zelta – maliņu apstrādāto mākoņu gubām sasniedz vērotāju, pa ceļam sniega sakārtotajā, līdzenajā laukā uzjundot un līdzpaņemot sīksīkus ledus kristāliņus, kas nu ietriecas, saduras un paliek sejas ādas virskārtā, paātrinot asinsriti, sasārtinot vaigus.

Gaismas ir daudz, taču tā neko nesola, bet uzdzirksteļo vējpūtes nestajāledus migliņā, aklinot atstaro no atkailinātās sērsnas, citviet iestieg kāda kukuržņa vai smilgas, vai nobrūnējuša zirgskābenes stublāja palīdzīgi uzkrātā sanesē.
Klusums ir atvāzts līdz galam, tas gaida, bet neko nesola, ja nu vienīgi puteņa pēkšņumu varbūt rīt.
BET TAS IR CITĀ VIETĀ.

Saules stari caur tamborēto aizkaru rozēm un krustiņiem zīmē ritmiskus rakstus uz segas saņurkātā reljefa un uz spilvena tik eiklīdiski skaidrā stūrīša. Stari krīt labi saredzamā leņķī tieši spraugā starp pavērtajiem slēģiem, kas pārējo telpu ietin mīksti iepelēkā drapējumā, patiesībā jau pašu telpiskumu izdzēšot, atliekot uz citu reizi. Vērotājam pagrozoties, no segas paceļas un gaismas celiņā uzdanco un sprikst putekļi.

Vērotājs jau negribīgi, bet vēl neatvairāmi atskatās uz tikko sapnī piedzīvoto: viņš, garā, baltā naktskreklā ģērbts, ar visu gultiņu pēkšņi attapies laukumiņā pie Pulvertorņa, kur satiekas Vaļņu, Smilšu un Torņa ielas. Vairāk nekas nenotiek:laukums, ielas, viņš pats gultiņā. Un bailes, ka tūlīt no visām pusēm nāks sveši cilvēki un ieraudzīs viņu naktskreklā. Sapņa baiļu krāsa ir brūni rūsgana.

Acu plakstinotrīs, paveras, gaisma kairina, plaksti refleksīvi sakļaujas. Temperatūra vēl ir augsta, galvā kā bezkāju glodenes aizlokās sāpes.
Oža atmostas pirmā un saka, ka blakus gultai uz reiz balti krāsotās taburetes ir nolikts šķīvītis ar divām sviestmaizēm un krūzīte tējas. Tā ir baltmaize par 12 kapeikām kukulītī, šķēlītes plāni pārziestas ar sviestu, pa virsu ar karoti uzlikts biezpiens. Krūzīte (viņš to vienkārši zina) ir balta, savulaik apjozta ar zelta maliņu, kas tagad jau nodilusi, vienā malā netālu no osiņas ir pamazs trīsstūrveida robiņš. Iedzeltenā tēja ir salda un karsta.
BET TAS IR CITĀ LAIKĀ.

Šīs gads man sākās ar īsu, bet nepatīkamu slimību (kaut kāds vīruss, kā tagad ierasts teikt). Gulēju gultā un caur puspievērtiem plakstiem raudzījos pretējā sienā. Siena ir īpaša – tā ir reljefi, pastozi krāsota, izmantojot vairākus toņus. Asinīm pulsējot deniņos un ausīm džinkstot, raudzījos sienā. Domu driskas te no nekurienes uzzīmējās, te tikpat nekontrolējami savā nekurienē atgriezās. “Februāris,” dzirdēju sakām kādu nepersonificējamu balsi. “Jā,” atbalsoja, iesaistoties tādā kā sarunas fragmentā, kāda cita domāta balss: “Jā, jā, drīz būs februāris. Paliks gaišāks, saule kāpsies aizvien augstāk savā ikgada maršrutā pa cilvēku iztēlotajām sfērām, bet tu taču atceries, ka februāris ir visskumjākais, tev tad liekas, ka cerību nemaz nav, lai gan tu vispār nezini, kas tās cerības tādas ir.”– “Tā gan, un atliek vien raudzīties sienā, plankumos un atspīdumos, tonējumos un nejaušo gaismēnas krikumojumu plūdumā ieraudzīt sakarības, mājienus un zīmīgus tēlus.”

Es ieraudzīju samuraju bruņās un tajā jocīgajā cepurē ar ragiem, lai gan Toma Krūza varonis tad vēl nerēgojās no desmitiem žurnālu vāku un kinoteātru reklāmu. Vēl es redzēju to zīmējumu, kurā no vienas puses saskatāma jauna sieviete lakatā un ar kažokādas apkakli, no otras – krunkaina, salīkusi vecenīte (Pirmoreiz šo zīmējumu redzēju Bērnu kalendārā 1955. vai 1956. gadam, nu, tajā, kurā ir gleznas Atkal divnieks reprodukcija. Liekas, ka padomju kalendāra sastādītāji zīmējumu bija nospēruši no pirmskara Atpūtas, bet tas nu tā.) Un tad uz sienas iezīmējās kāds vīrs, kurš pieliecies, man uzgriezis muguru, kaut ko strādāja – it kā pie galda, it kā pie tādiem paaugstiem steķiem. Mēģināju iedomāties, ko viņš tur dara: varbūt kulsta linus? Bet kālai zinu, kā kulsta linus? Varbūt vij virves? Kas lai to pasaka?

Februāris jau gandrīz pusē. Vienurīt vedu uz bērnudārzu mazo dēliņu, un viņš ne no šā, ne tā jautā: “Kāpēc ir tik gaišs, bet vēl tik auksts?”
Vakarā paskatos uz sienu – jā, tas vīrs, man muguru uzgriezis, joprojām strādā. Un es nevaru iedomāties, ko viņš tur dara.

Pēteris Bankovskis

Fotogrāfa piezīmes

Bēdīgi slavenais padomju tanks no sava postamenta Dobelē ir sen pazudis bez pēdu, it kā nebūtu gadu desmitiem draudējis ar savu stobru visiem braucējiem pār Bērzes tiltu pie pilsdrupām. Padomju varas ideoloģiskie simboli nomira strauji, reizē ar pašas varas infarktu, turpretī sociālistiskās sadzīves metastāzes mūs vēl mocīs krietnas paaudzes garumā: sākot ar kolektīvo atbildību par daudzdzīvokļu māju apkures rēķiniem, beidzot ar pieraksta sistēmas septiņreizīgo miršanu un augšāmcelšanos. Atceros dzīvo diskusiju “Ļiteraturkā” septiņdesmitajos gados, kad padomju pasts centās būtiski samazināt savas izmaksas, jo ideoloģisku apsvērumu dēļ kompartija neakceptēja pamattarifa paaugstināšanu (parastai vēstulei no 4 kap. uz 5 kap.), un pasta piegāde līdz dzīvokļa durvīm tika aizstāta ar grupveida pastkastītēm. Šo veidojumu saturu lieliski papildina to forma.

Mārcis Bendiks