eseja

Sūzena Zontāga

Aptaujas atbildes

1997. gada maijā franču literārais žurnāls La Regle du Jeu, kura redaktors ir Filips Sollerss, veica “starptautisku aptauju par intelektuāļiem un to lomu”. Respondentu sarakstā, kuriem tika piesūtīti sekojošie seši jautājumi, es biju vienīgā amerikāniete:

1. Ko jums šodien nozīmē vārds “intelektuālis”? Vai jūs uzskatāt sevi par intelektuāli, vai arī noraidāt šo terminu?

2. Kas ir tie intelektuāļi, kas atstājuši uz jums dziļu iespaidu un joprojām ietekmē jūsu domāšanu?

3. Kāda ir intelektuāļu loma 20. gadsimta beigās? Vai viņu misija pabeigta, vai varbūt jums šķiet, ka viņiem šai pasaulē joprojām veicams svarīgs uzdevums?

4. Daudz runāts par intelektuāļu kļūmēm, aklumu, atbildības trūkumu. Kādas ir jūsu domas par šīm apsūdzībām? Vai jūs tām piekrītat, vai varbūt iebilstat šādai kritikai?

5. Kādi, pēc jūsu ieskatiem, ir galvenie šķēršļi, ar kādiem jāsastopas intelektuāļiem jūsu zemē — mediju vienaldzība, viedokļu haotiskums, politiskas represijas, vēl kas cits?

6. Ko jūs uzskatāt par šodien vissteidzamāk veicamajiem uzdevumiem, visbīstamākajiem aizspriedumiem, vissvarīgākajiem cēloņiem, visnopietnākajām briesmām un vislielākajiem intelektuālajiem priekiem?Aptauja izprovocēja deviņas atbildes uz dažiem no tieši un (manuprāt) netieši uzdotajiem jautājumiem.

1. Vārds “intelektuālis” man šodien pirmām kārtām nozīmē konferences un apaļā galda diskusijas, un žurnālu rīkotus simpozijus par intelektuāļu lomu, kuros pazīstami intelektuāļi piekrituši izteikt savas domas par tās kastas neadekvātumu, vientiesību, sevis apkaunošanu, nodevību, nesvarīgumu, laikmetīguma trūkumu un drīzo vai jau notikušo izzušanu, kurai, kā liecina viņu līdzdalība šādos notikumos, viņi ir piederīgi.

2. Vai es uzskatu sevi par vienu no viņiem (mēģinu sevi pēc iespējas vispār neuzskatīt), nav būtiski. Ja mani tā uzrunā, es atsaucos.

3. Tā kā esmu tādas zemes pilsone, kuras politiskā un ētiskā kultūra veicina un nostiprina neuzticēšanos intelektuāļiem, bailes no tiem un pret tiem vērstu nicinājumu (pārlasiet Tokvilu), tās zemes pilsone, kurā pastāv visattīstītākā antiintelektuālisma tradīcija uz šīs planētas, man piemīt tendence uz mazāk ciniskiem priekšstatiem par intelektuāļu lomu nekā maniem kolēģiem Eiropā. Nē, viņu “misija” (kā teikts jūsu jautājumā) nav pabeigta.

Protams, mēs piešķirtu intelektuāļiem pārāk daudz goda, ja iedomātos, ka vairumam no viņiem piestāv protestēt pret netaisnību, aizstāvēt upurus, izaicināt valdošos autoritāros svētumus. Lielākā daļa intelektuāļu ir gluži tādi paši konformisti — tikpat gatavi, piemēram, atbalstīt netaisnus karus — kā vairums citu izglītoto profesionāļu. To, kuru dēļ intelektuāļiem piedēvē nemiera cēlāju vai sirdsapziņas balss slavu, allaž bijis maz. Intelektuāļi, kas ar atbildības sajūtu nostājas tajā vai citā pusē un savas pārliecības vārdā liek uz spēles paši sevi (nevis vienkārši paraksta petīcijas), ir krietni retāk sastopami, nekā intelektuāļi, kas ieņem kādu sabiedrisku nostāju, vai nu apzināti tai neticot, vai parādot bezkaunīgu nezināšanu jautājumos, par kuriem viņi izsakās: uz katru Andrē Židu, Džordžu Orvelu, Norberto Bobio, Andreju Saharovu, Ādamu Mihņiku ir pa desmit tādu kā Romēns Rolāns, Iļja Ērenburgs, Žans Bodrijārs, Pēters Handke utt. utt.

Bet vai tad varētu būt arī citādi?

4. Kaut sastopami visdažādāko nokrāsu intelektuāļi, tai skaitā arī nacionāli un reliģiozi noskaņoti, atzīstos, ka man labāk iet pie sirds sekulārais, kosmopolītiskais, konkrētai ciltij nepiederīgais variants. “Bezsakņu intelektuālis” man šķiet īsta paraugformula.

Ar vārdu “intelektuālis” es saprotu “brīvo” intelektuāli, tādu, kurš ārpus sava profesionālā, tehniskā, mākslinieciskā ampluā uzticīgi dzīvo (un tālab netieši arī aizstāv) prāta dzīvi kā tādu.

Arī speciālists var būt intelektuālis. Taču intelektuālis nekad nav tikai speciālists. Par intelektuāli dēvējams tāds, kurš diskursā ievēro (vai kuram būtu jāievēro) zināmus godīguma un atbildības standartus. Tieši bez šī intelektuāļu devuma nevar iztikt: bez priekšstata par diskursu kā kaut ko tādu, kas nav tikai instrumentāls vai konformistisks.

5. Cik daudz reižu pēdējos gadu desmitos dzirdēts, ka intelektuāļi izzūd aizmirstībā, ka tas un tas, lūk, ir “pēdējais intelektuālis”?

6. Šodien, gluži tāpat kā vakar, intelektuāļiem ir divi uzdevumi. Viens, saistīts ar izglītošanu, ir veicināt dialogu, atbalstīt pēc iespējas vairāk balsu uzklausīšanu, stiprināt skepsi par pārmantotiem viedokļiem. Tas nozīmē iebilst tiem, kuru priekšstati par izglītību un kultūru aprobežojas ar ideju (“ideālu”) — piemēram, mīlestība pret nāciju vai cilti — iepotēšanu.

Otrs ir nostāties pret. Pēdējos divos gadu desmitos attīstītā kapitālisma zemēs notikusi pārbīde morālajos priekšstatos. Tās raksturīga iezīme ir diskreditēt jelkādu ideālismu, pat altruismu, jebkurus augstus standartus — kā kultūrā, tā morālē. Tečerisma ideoloģija it visur svin uzvaru, un masu mediji, kuru funkcija ir veicināt patēriņu, izplata stāstus un idejas par vērtību un nevērtību, pēc kuriem ļaudis visā pasaulē vadās, izprotot paši sevi. Intelektuāļiem ir sīzifiskais pienākums turpināt iemiesot (un aizstāvēt) garīgās dzīves un diskursa standartu, citu nekā nihilistiskie standarti, ko veicina masu mediji. Ar nihilismu es saprotu ne vien relatīvismu, interešu privatizāciju, kas aizvien izplatītāka izglītoto šķiru vidū visā pasaulē, bet arī nesenāk radušos, vēl postošāko nihilismu, ko iemieso tā saucamās kultūras demokrātijas ideoloģija: naids pret izcilību un sasniegumiem, zākājot tos par “elitāriem” un ekskluzīviem.

7. Intelektuāļa morālais pienākums vienmēr būs sarežģīts, jo pastāv vairāk par vienu “augstāko” vērtību, un ir konkrēti apstākļi, kuros nevar godāt visu, kas ir bez ierunām labs — vēl jo vairāk, apstākļi, kuros divas šāda veida vērtības ir savstarpējā pretrunā.

Piemēram, patiesības izpratne ne vienmēr atvieglo cīņu par taisnību. Un, lai īstenotu taisnīgumu, varētu likties labi un pareizi noklusēt patiesību.

Varam tikai cerēt, ka šāda izvēle nav jāizdara. Taču tad, kad izšķiršanās (starp patiesību un taisnību) ir nepieciešama — un tā diemžēl notiek — manuprāt, intelektuālim vajadzētu nostāties patiesības pusē.

Pa lielākai daļai intelektuāļi, viscēlāko nodomu vadītie intelektuāļi, tā diez ko nav rīkojušies. Gandrīz bez izņēmuma, kad intelektuāļi sāk atbalstīt kādu mērķi, zaudētāja parasti mēdz būt patiesība visā tās sarežģītībā.

8. Derīgs noteikums, iekams doties maršēt vai kaut ko parakstīt:

lai cik dziļa arī būtu tava līdzjūtība, tev nav tiesību publiski izteikt savu viedokli, iekams neesi tur bijis, iekams neesi pirmajā personā uz vietas un pietiekami ilgu laiku pieredzējis to zemi, to karu, to netaisnību — lai kas tas arī būtu, par ko tu grasies izteikties.

Ja šādu tiešu zināšanu nav: klusē.

9. Par pieņēmumiem — tie ir ļaunāki par naivumu —, kādi raksturīgi tik daudziem intelektuāļiem, kas ieņem kādu publisku pozīciju un atbalsta akcijas, kas saistītas ar zemēm, par kurām viņi nezina gandrīz neko, vislabāk šķiet izteicies viens no visvairāk sakompromitētajiem 20. gadsimta intelektuāļiem Bertolts Brehts (un viņš, protams, zināja, par ko runā):

Kad jāiet maršēt, daudzi nesaprot,
Ka priekšgalā tiem maršē ienaidnieks.
Balss, kas izsauc pavēles,
Ir ienaidnieka balss,
Un tas, kurš ienaidnieku zākā,
Pats ir ienaidnieks.

No angļu valodas tulkojusi I. L.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Sūzenu Zontāgu.

Raksts no Maijs, 2003 žurnāla