Apmātība
Zīmējums - Māris Bišofs
teritorija

Tims Oksers

Apmātība

Un ja viņa arī ko simbolizē, tad tikai neiespējamību būt skaistai

Kādu tveicīgu vasaras nakti pirms pāris gadiem gāju mājup pa Čaka ielu un domāju par skaistumu. Nezinu, kas šai ielā tik īpašs, bet tā allaž mani vedina uz filozofisku apceri. Bija vēla nakts stunda – jau ap trijiem, un, ja neņem vērā manu soļu izmisīgo ritmu, visapkārt valdīja klusums. Sutoņa manu skatu bija darījusi blāvu, un šī nakts bija skaista līdz nelabumam. Man gribējās soļot un soļot, līdz es pakristu no spēku izsīkuma.

Tuvojoties Lāčplēša ielai, es pamanīju trīs sievietes stāvam veikala skatloga spožajā blāzmā. Tās bija prostitūtas. Es palēnināju soli, lai varētu viņas labāk aplūkot. Viņas stāvēja pie apavu veikala, kurā es savulaik gribēju nopirkt kurpju pāri.

Pienācis tuvāk, ievēroju, ka vienā no meitenēm bija kas savāds. Viņa bija pavisam jauna – kādi septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi, tērpusies īsos svārciņos, augstpapēžu kurpēs un krekliņā bez piedurknēm. Abas rokas no pleciem līdz pat plaukstām viņai bija klātas ar naža griezumu pēdām. Neko lāgā nedomādams, piegāju viņai klāt.

“Sveiks,” jaunā meitene pasmaidīja.

Viņas seju es lāgā pat neievēroju. Izskatījās, ka rētas ir gluži svaigas. Dīvainākais bija tas, cik vienādas bija griezumu atstarpes – gluži kā līniju burtnīcā.

“Cik?” es pavaicāju.

“Divdesmit lati,” viņa uzmeta acis savām draudzenēm.

“Tad ejam,” es noteicu.

Lai tiktu man līdzi, meitenei nācās iet puspalēkdamies. Viņa apvaicājās, uz kurieni mēs ejam. Atbildēju, ka pie manis. Viņa vaicāja, kā mani sauc. Es atbildēju. Viņa vaicāja, no kurienes es esmu. Es atbildēju. Viņa vaicāja, kā man patīk Rīga. Atbildēju, ka Rīga, manuprāt, ir ļoti skaista.

Es dzīvoju pavisam netālu, tā ka pēc dažiem izplūdušiem mirkļiem mēs jau kāpām augšup uz manu dzīvokli. Kad sasniedzām durvis, viņa bija pagalam piekususi.

“Kāpēc tev jādzīvo tik augstu?” viņa vaicāja, smagi elsojot.

Es izvilku lielu atslēgu, ievietoju to horizontālajā slēdzenē un četrreiz pagriezu pa kreisi. Durvis klusu pavērās, un es pamāju, lai viņa iet iekšā. Kamēr mēs nācām šurp, viņa izskatījās nedaudz nervoza, bet, ienākusi dzīvoklī, viņa uzreiz atplauka. Meitene novilka augstpapēžu kurpes un nevērīgi nometa tās priekšnamā uz grīdas. Tai pašā mirklī es sajuta, ka viņas basās kājas smird.

“Jauks dzīvoklis, bet kāpēc tik tukšs?” Teicu, lai viņa sēžas uz dīvāna, un pavaicāju, ko viņa gribēs dzert – šņabi, brendiju, tēju, kafiju vai pienu. Viņa atbildēja, ka gribot šņabi. Es devos uz virtuvi un pēc brīža atgriezos ar divām mazām glāzītēm. Mēs sadzērām par tikšanos, un es apvaicājos, vai viņa vēlas kādu sviestmaizi. Viņa palūdza, lai uzlieku mūziku, un es ieslēdzu radio. Tas nebija noregulēts un sprakšķēja, bet viņa ātri vien atrada sev tīkamu vilni.

Virtuvē tikpat kā nekā nebija, un es uzsmērēju viņai vienkāršu siermaizi ar tomātu, pārkaisot to ar šķipsniņu vegetas, jo man likās, ka tas viņai patiks.

Meitene badīgi iekodās sviestmaizē, ritmiski sitot ar pēdām pa grīdu. Iespējams, viņa nervozēja. Iespējams, viņa bija laimīga. Bet varbūt viņai vienkārši patika radio skanošā dziesma. Es ielēju mums abiem vēl pa glāzītei.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris, 2003 žurnāla

Līdzīga lasāmviela