Apmātība

Kādu tveicīgu vasaras nakti pirms pāris gadiem gāju mājup pa Čaka ielu un domāju par skaistumu. Nezinu, kas šai ielā tik īpašs, bet tā allaž mani vedina uz filozofisku apceri. Bija vēla nakts stunda – jau ap trijiem, un, ja neņem vērā manu soļu izmisīgo ritmu, visapkārt valdīja klusums. Sutoņa manu skatu bija darījusi blāvu, un šī nakts bija skaista līdz nelabumam. Man gribējās soļot un soļot, līdz es pakristu no spēku izsīkuma.

Tuvojoties Lāčplēša ielai, es pamanīju trīs sievietes stāvam veikala skatloga spožajā blāzmā. Tās bija prostitūtas. Es palēnināju soli, lai varētu viņas labāk aplūkot. Viņas stāvēja pie apavu veikala, kurā es savulaik gribēju nopirkt kurpju pāri.

Pienācis tuvāk, ievēroju, ka vienā no meitenēm bija kas savāds. Viņa bija pavisam jauna – kādi septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi, tērpusies īsos svārciņos, augstpapēžu kurpēs un krekliņā bez piedurknēm. Abas rokas no pleciem līdz pat plaukstām viņai bija klātas ar naža griezumu pēdām. Neko lāgā nedomādams, piegāju viņai klāt.

“Sveiks,” jaunā meitene pasmaidīja.

Viņas seju es lāgā pat neievēroju. Izskatījās, ka rētas ir gluži svaigas. Dīvainākais bija tas, cik vienādas bija griezumu atstarpes – gluži kā līniju burtnīcā.

“Cik?” es pavaicāju.

“Divdesmit lati,” viņa uzmeta acis savām draudzenēm.

“Tad ejam,” es noteicu.

Lai tiktu man līdzi, meitenei nācās iet puspalēkdamies. Viņa apvaicājās, uz kurieni mēs ejam. Atbildēju, ka pie manis. Viņa vaicāja, kā mani sauc. Es atbildēju. Viņa vaicāja, no kurienes es esmu. Es atbildēju. Viņa vaicāja, kā man patīk Rīga. Atbildēju, ka Rīga, manuprāt, ir ļoti skaista.

Es dzīvoju pavisam netālu, tā ka pēc dažiem izplūdušiem mirkļiem mēs jau kāpām augšup uz manu dzīvokli. Kad sasniedzām durvis, viņa bija pagalam piekususi.

“Kāpēc tev jādzīvo tik augstu?” viņa vaicāja, smagi elsojot.

Es izvilku lielu atslēgu, ievietoju to horizontālajā slēdzenē un četrreiz pagriezu pa kreisi. Durvis klusu pavērās, un es pamāju, lai viņa iet iekšā. Kamēr mēs nācām šurp, viņa izskatījās nedaudz nervoza, bet, ienākusi dzīvoklī, viņa uzreiz atplauka. Meitene novilka augstpapēžu kurpes un nevērīgi nometa tās priekšnamā uz grīdas. Tai pašā mirklī es sajuta, ka viņas basās kājas smird.

“Jauks dzīvoklis, bet kāpēc tik tukšs?” Teicu, lai viņa sēžas uz dīvāna, un pavaicāju, ko viņa gribēs dzert – šņabi, brendiju, tēju, kafiju vai pienu. Viņa atbildēja, ka gribot šņabi. Es devos uz virtuvi un pēc brīža atgriezos ar divām mazām glāzītēm. Mēs sadzērām par tikšanos, un es apvaicājos, vai viņa vēlas kādu sviestmaizi. Viņa palūdza, lai uzlieku mūziku, un es ieslēdzu radio. Tas nebija noregulēts un sprakšķēja, bet viņa ātri vien atrada sev tīkamu vilni.

Virtuvē tikpat kā nekā nebija, un es uzsmērēju viņai vienkāršu siermaizi ar tomātu, pārkaisot to ar šķipsniņu vegetas, jo man likās, ka tas viņai patiks.

Meitene badīgi iekodās sviestmaizē, ritmiski sitot ar pēdām pa grīdu. Iespējams, viņa nervozēja. Iespējams, viņa bija laimīga. Bet varbūt viņai vienkārši patika radio skanošā dziesma. Es ielēju mums abiem vēl pa glāzītei.

“Tu esi jauks,” viņa sacīja.

“Neesmu vis,” es acumirklī viņu palaboju.

Kad maize bija apēsta, es paņēmu šķīvi un pavaicāju, vai viņa nevēlas arbūzu.

“Jā, man ļoti garšo arbūzs!” viņa atbildēja.

Kamēr viņa smēķēja, es atgriezos virtuvē un ar maizes nazi rūpīgi sagriezu arbūzu gabaliņos. Arbūzs bija stāvējis jau vairākas dienas, un tā virsma bija aprepējusi.

Kamēr meitene, skaļi sūkdama, ēda arbūzu, es atkal iedomājos par rētām viņai uz rokām. Fiziski bija iespējams, ka viņa bija sagriezusi sevi pati, taču, raugoties viņas sejā, tas šķita maz ticami. Meitene pamanīja, ka skatos uz rētām.

“Gribi zināt, kā es tās dabūju?” viņa pavaicāja.

“Nē,” atbildēju. “Es tikai vēlos zināt, vai tās grieztas pret tavu gribu.”

Tomēr viņa nesaprata manu jautājumu, tādēļ teicu, lai viņa par to vairs nedomā. Es ielēju vēl mazliet šņabja, un viņa atkal aizsmēķēja.

Piepeši meitene pielēca kājās un piesita pie sava rokaspulksteņa. Viņa paziņoja, ka mums vairs neesot daudz laika, un sāka izģērbties.

“Ko tu dari?” es vaicāju.

Viņa pamāja uz gultas pusi.

“Velc drēbes mugurā. Es tevi neatvedu šurp tāpēc.” – “Bet… kāpēc tad tu mani atvedi? Ko tu gribi?” – “Neko.” – “Tu esi dīvains,” viņa noteica.

Meitene apģērbās, un mēs atkal atsēdāmies uz dīvāna. Es ielēju vēl mazliet šņabja.

Nu jau bija pavisam vēls. Debesīs spraucās pirmie rītausmas stari. Kādu laiciņu mēs sēdējām un klusējot skatījāmies viens uz otru. Šaubos, vai viņa maz centās saprast, kas notiek. Domās viņa jau bija atgriezusies uz Čaka ielas. Es, savukārt, izjutu pilnīgu mieru. It viss man tobrīd šķita cildens un skaists. 

“Man jāiet atpakaļ,” teica meitene. “Vai varu tev ko vaicāt?” Samiegojies pamāju ar galvu.

“Tu domā, ka es neesmu skaista? Tādēļ tu mani negribēji?” – “Nē,” es sameloju. “Tu man vienkārši esi par skaistu.” – “Ak tā,” viņa noteica. “Vai tu mani pavadīsi līdz Čaķenei?”

Izmēģinājuma kārtā nolēmu rakstīt šo rakstu, sēžot uz tualetes poda. Biju lūkojis to rakstīt pie virtuves galda, dīvānā, atzveltnes krēslā, pat sēdus gultā, atspiedis muguru pret sienu. Tomēr neviena no šīm pozām nesniedza vēlamo perspektīvu. Tā nu es te sēžu uz poda ar pildspalvu rokā.

Varētu šķist, ka šī ir nedaudz neparasta vieta, kur prātot par skaistuma metafizisko dabu, taču es nezinu, kāda vietu pasaulē mani vairāk iedvesmotu uz sarežģītu jautājumu apceri. Un, kas gan savā abstraktajā izvairīgumā ir sarežģītāks par skaistumu?

Tiesa, mana tualete ir īpaši maza – tajā knapi var pagriezties, tomēr, manuprāt, esmu tajā iekārtojies itin veiksmīgi. Es sēžu, sakrustojis kājas, klēpī rūpīgi balansējot savu pierakstu kladi. Pie kājām man nolikta krūzīte ar kafiju un balzāmu, pēc kuras ik pa laikam noliecos, lai iedzertu. Atmosfēra ir ļoti mierīga, par spīti biezajiem cigarešu dūmu mutuļiem.

Teorētiski šis raksts ir par skaistumu. Bet, taisnību sakot, man galvā ir pilnīgs tukšums. Biju cerējis, ka tualetes rāmais miers palīdzēs man sakoncentrēt domas, bet es šeit tikvien kā vēlreiz pārliecinājos par to, ka man ārkārtīgi patīk sēdēt uz sava poda.

Es zinu, ka allaž esmu bijis skaistuma apmāts. Fizisks skaistums, māksliniecisks skaistums, filozofisks skaistums – sauciet to, kā gribat, – manuprāt, tas viss ir viens un tas pats. Tomēr zinu, ka mana apmātība ir bīstama un ne pie kā laba novest nevar. Tad kāpēc gan es par to tik daudz domāju? Varbūt tādēļ, ka man tīk aplūkot skaistumu kā metafizisku stāvokli. Varbūt tāpēc, ka es ticu – skaistums vienīgais spēj pārvarēt valodai raksturīgos paradoksus. Vai varbūt tāpēc, ka reiz man kāds teica, ka es izskatoties pēc Frankenšteina. Grūti pateikt.

Šo rakstu es rakstu ļoti ilgi. Varētu pat teikt, ka rakstu to visus pēdējos piecpadsmit gadus. Par šo tēmu es esmu izlasījis neskaitāmas grāmatas. Vārdu “skaists” es protu pateikt vairākās pasaules tautu valodās. Es pat esmu izdomājis vairākas iespaidīgas teorijas, kas “izskaidro” skaistuma daudzās sejas. Bet šobrīd, sēžot uz sava poda un smēķējot kārtējo cigareti, es atskārstu, ka patlaban mazāk nekā jebkad agrāk zinu, kas ir skaistums. Vai, citiem vārdiem, es labāk nekā jebkad saprotu, ka vārdi kalpo tikai tam, lai skaistumu nogalinātu.

Rolands Barts savulaik teica, ka ikreiz, kad mēs sakām: “Es tevi mīlu,” mēs nogalinām daļiņu tā cilvēka, kam šie vārdi domāti. To pašu viegli var attiecināt uz situāciju, kad sakām, ka kāds vai kaut kas ir skaists. Vārdi, iedvešot dzīvību lietām, vienlaikus tās arī nogalina.

Man bieži saka, ka es droši vien esot laimīgs, dzīvojot Latvijā, jo šeit ir tik daudz skaistu sieviešu. Es, savukārt, jūtos briesmīgi skumji ik reizi, kad kāds tā saka. Tad gribu atbildēt, ka vairums šo skaisto sieviešu itin nemaz nav skaistas. Viņas nav nekas vairāk kā priekšstati, pašķidri izstāstīti stāsti, cilvēces fragmenti, kas izmisīgi cenšas apvienoties vienā veselumā. Nav nozīmes tam, ka viņas ir tuvāk fiziskā skaistuma izplatītajam ideālam nekā citas sievietes; skaistums pats par sevi nav objektīvs stāvoklis, tā ir prāta subjektīvā stāvokļa projekcija. Tikpat labi šādu skaistumu var piedēvēt sienai.

No Nīčes slaveni neiespējamās domas par Pārcilvēku jeb Supermenu mēs esam nonākuši līdz tās antitēzei vienlīdz neiespējamā Supermodeles ideāla paskatā. Tas ir nožēlojams un vienlaikus fundamentāls mūsu kultūras triumfs. Cieši ielūkoties modeles sejā nozīmē saskarties ar baismīgu tukšumu, kas rodas no jebkāda kontrasta trūkuma. Ar savu pārspīlēto jutekliskumu un šķietamo fizisko harmoniju viņa nekavējoties pavedina mūsu sajūtas, vienlaikus – caur savu nepārspējamo iluzoritāti – izvairoties no valodas tvēriena. Viņa vienlaikus gan eksistē, gan nē. Un ja viņa arī ko simbolizē, tad tikai neiespējamību būt skaistai.

Taisnību sakot, man pamatīgi noriebusies šī groteskā mirāža, ko mēs tik neapdomīgi saucam par skaistumu. Kādēļ visi tik izmisīgi cenšas būt skaisti? Kādēļ tik daudz sieviešu sevi moka šai jēdzieniskajā slazdā? Kādēļ neviens negrib atzīt, ka skaistumā ir tikpat daudz pretīguma, cik pievilcības?

Mans augšstāva kaimiņš tikko ir atnācis uz tualeti. Nez, ko viņš domātu, redzot mani sēžam tieši zem viņa un skricelējot piezīmes par skaistumu. Izskatās, ka mēs bieži mēdzam iet uz tualeti vienā laikā. Ja ieklausos vērīgāk, es pat varu dzirdēt, kā viņš atvelk bikšu rāvējslēdzēju, un pa retam pat dzirdu, kā viņš iestenas. Bet visumā mans kaimiņš ir ļoti kluss. Es atminos par viņa esamību tikai reizēs, kad mēs vienlaicīgi ejam uz tualeti.

Rīga ir mokoši skaista pilsēta. Lāgiem man šķiet, ka ar savu skaistumu tā mani varētu nogalēt. Es nedomājot staigāju pa tās melanholiskajām ielām, ejot, kurp kājas mani nes, uzsūcot ik skatu, ik skaņu, ik smaržu un ik sajūtu ap sevi. Es nonāku visdažādākajās situācijās. Es sastopu visdažādākos ļaudis. Es uzklausu viņu stāstus un eju prom. Es redzu, kā cilvēki visapkārt labi pavada laiku. Es riebumā novēršos. Labi pavadīt laiku ir pārāk vienkārši. Es vēlos kaut ko citu. Es to nespēju atrast Vecrīgas bāros un restorānos vai lielveikalos, kas pilsētā saauguši kā sēnes pēc lietus. Es sajūtu, ka tas ir visapkārt, un tomēr tas allaž izsprūk no mana tvēriena. Tā nu es turpinu savu ceļu. Es mostos, eju uz darbu, klūpu un maldos un ātri novecoju. Un reizēm uz gaistošu acumirkli es apjaušu, cik neticami, cik sāpīgi skaista ir bijusi mana dzīve. Es apjaušu, ka viss ir tieši tā, kā tam ir bijis jābūt.

Kādu nakti mēs ar draudzeni iedzēruši spēlējām metamo kauliņu spēli. Mums bija jāizvēlas skaitlis, jāmet kauliņš un tas, kura skaitlis izkrita pirmais, varēja otram likt darīt visu ko. Bija ziemas vidus, un ārā bija stindzinoši auksts. Vienā brīdī, kad biju paspēlējis, draudzene teica, ka tagad man esot jāiet uz Čaka ielu, jāatrod kāda prostitūta un viņa jābildina. Es teicu, ka to nedarīšu. “Tev nāksies,” atbildēja draudzene. Tā nu mēs devāmies uz Čaka ielu. Pulkstenis bija viens pēc pusnakts, un ielas bija tukšas. Mēs neredzējām nevienu pašu prostitūtu. Mēs nogājām visu gabalu līdz pat Tallinas ielai, nesatiekot it nevienu. Tomēr atpakaļceļā uz centra pusi ieraudzījām bariņu prostitūtu stāvam pie diennakts kafejnīcas. Viņu vidū bija arī tā jaunā meitene, kuru pagājušajā vasarā biju vedis pie sevis. Viss sakrita, precīzi līdz riebumam.

Mana draudzene teica, lai taču es ejot un darot savu darāmo. Viņa atkāpās un paslēpās durvju ailē, lai varētu vērot notiekošo.

Es bažīgi devos klāt prostitūtu bariņam. Viņas stāvēja, smēķēja un trīcēja no aukstuma. Ieskatījos kafejnīcā caur skatlogu un pamanīju, ka vēl dažas sēž pie galda un iedzer. Meitene ar sagrieztajām rokām mani pazina uzreiz. Viņa man uzsmaidīja kā vecam draugam. It kā viņa priecātos mani sastapt. Apvaicājos, kā viņai klājas. Viņa atbildēja, ka labi, un jautāja, vai es gribu viņu atkal vest pie sevis.

“Varbūt gribi mani atkal pacienāt ar arbūzu,” meitene noteica, un visas viņas draudzenes korī iesmējās.

Es centos nevaibstīties. Dīvainajā ielas gaismā ar tās asajām ēnām es droši vien izskatījos pēc briesmoņa. Pametu acis uz savu draudzeni, kas stāvēja durvīs, un viņa māja, lai ķeros pie lietas. Varēju redzēt, ka viņai salst.

“Nē, es gribēju tev pavaicāt ko citu,” es atbildēju.

“Ak tā?” viņa noteica. “Ko tad?”

Es biju sajūsmā par viņas lakonismu.

“Es, nu… es gribēju vaicāt, vai tu…” – “Vai es…” – “Vai tu… gribēju pavaicāt, vai tu nepārdotu man savas zeķes.” – “Ko?” – “Nu, pārdod man savas zeķes. Es gribu tās nopirkt.” – “Tās, kas man tagad kājās?” – “Jā.” – “Bet tad taču man sals kājas.” – “Otrpus ielai ir veikals. Tu vari sev nopirkt jaunas.”

Viņas draudzenes paskatījās uz mani tā, it kā es būtu sajucis prātā, un devās atpakaļ kafejnīcas siltumā. Meitene brīdi pārdomāja.

“Cik tu man par tām dosi?”

“Nezinu. Vai ar pieciem latiem pietiks?”

Viņa atkal uz brīdi iegrima domās.

“Labs ir.”

Viņa novilka kurpes un pasniedza man savas zeķes. Tās smirdēja. Tajās bija vairāki caurumi. Es viņai iedevu piecīti.

“Tas gan bija izdevīgs darījums,” viņa noteica, žigli aujot zābakus basajās kājās. Palūkojos uz savu draudzeni. Viņa purināja galvu un kaut ko pie sevis murmināja. Ieliku zeķes somā.

Pārnācis mājās, es zeķes vērīgi izpētīju. Kur tās bija pirktas? Tirgū vai mazā Rīgas nomales veikaliņā. Kur tās ir bijušas? Vai – pareizāk sakot – kur gan tās nav bijušas? Es vieglītiņām zeķēm pieskāros ar lūpām un iemetu tās miskastē.

No angļu valodas tulkojis Jānis Štālbergs