Amerika no iekšpuses

Jau kādu gadu viens draugs aicina ceļot pa Ameriku – lielais loks būtu Aļaska – viņš uzrakstījis grāmatu un needs more pictures [1. Vajag vairāk fotogrāfiju (angļu val.).] – , varbūt Meksika un Čīle, mazais – pa Floridu (ja man nebūtu laika), kur viņš “sēž” ar savu Wohnmobil. [2. Dzīvojamais furgons (vācu val.).] Pa to laiku cits pazīstams cilvēks pilnīgi konkrēti lūdza padzīvot kādu laiciņu te pie vienas viņa radinieces Virdžīnijā.

Vašingtona nav tālu, esmu pāris reizes tur bijusi (uz ES vēlēšanām, dievkalpojumiem un pie draugiem), bet pilsētu sevišķi neiemīlēju, N.Y. manai sirdij daudz tuvāka, tajā biju trīs dienas – uz Skrides koncertu, El Greko Metropolitan un tāpat pa pilsētu.

Bet tas viss nieki – izrādās, ka “noņemta no laukuma” (te atkrīt atklāšanas, pieņemšanas, neskatos TV, nelasu avīzes, reizēm dažas lapas svētdienas Washington Post, vienu Village Voice), “neeju bojā”, bet atgūstu gandrīz jau zaudētās maņas un baudas.

Beidzot te izlasīju Soduma Blēžu romānu, kur beigās publicēta RL intervija ar rakstnieku. Runājot Soduma vārdiem, es arī “mācos pacietību”: “Cilvēks kļūst pieaudzis tikai tad, kad iemācās pacietību.” Izlasīju arī, piemēram, Džeka Keruaka Ceļā, tur viņi drāžas cauri Amerikai ar autostopiem, sagrabējušās mašīnās, gados, kad pat es vēl nebiju dzimusi. Viņa draugs, trakais ceļotājs Dīns (Svētais Muļķis) drusku atgādina vienu manu labu draugu. Biju pārsteigta, dzirdot no amerikāņu latviešiem šīs paaudzes morālu nosodījumu. Jā, būt ar kādu kopā tādā vājprātīgā galopā nebūtu viegli, bet spēju un nepieciešamību to visu piedzīvot un aprakstīt nu gan Dievs viņiem bija devis. Viens mazs citāts: “Šķērsojot Kolorado—Jūtas robežu, es debesīs ieraudzīju Dievu – kā lielus, zeltainus, saulē mirgojošus mākoņus virs tuksneša, un šķita, ka Dievs rāda uz mani ar pirkstu un saka: “Brauc te pāri un tad tālāk, tu esi ceļā uz debesīm.”” Viņi to sauc TAS un VISS, un par spīti nesakarīgajai, bet patiesajai dzīvei viņi TO tomēr piedzīvo…

Tikko pabeidzu Maikla Kaningema Mājas pasaules malā (Stundas neesmu lasījusi, filmu novērtēju, bet man tā šķiet par daudz “perfekta”) – noliku grāmatu un aizskrēju līdz “savam” ezeram un ilgi gulēju uz muguras – mākoņi pie debesīm skrēja garām gluži kā manis pašas dzīve. Kāds vanags riņķojot laidās arvien zemāk un zemāk – pēc zaķa vai lapsas es diez vai izskatos, varbūt viņš cer, ka esmu beigta? Nevaru teikt, ka iekšēji raudāju (pēc ilgiem laikiem, lasot, paralēli “līdzilokoties”, fiksēju arī atzinību un apbrīnu par tik precīzi, skaisti un neparasti formulētām lietām, vietām, norisēm, kas nebūt neizjauca pārdzīvojumu (cepuri nost Silvijai Bricei!) – bet kaut kas šausmīgi svarīgs par paaudzi (kāds kaifs – tā pati mūzika, tikai mēs to klausījāmies slepeni, naktīs; vēl 1995. gadā, kad biju Monreālas festivālā žūrijā, kur pirmo reizi redzēju savu māsīcu, kas izrādījās scenāriste, gājām veikalā meklēt Morisonu), attiecībām, sapņiem un cerībām…

TV tā sauktajās World News  6.30 p. m. tikai kādas pāris sekundes veltītas kaut kam ārpus Amerikas. Jādomā par veco Ulmani, dzelzs priekškaru (no kuras puses?) un vēl daudz ko citu. Pastkastītē reizēm kopā ar citu trash [3. Atkritumi (angļu val.).] (reklāmas lapiņām) iemet arī tādas, uz kurām missed [4. Pazudis (angļu val.).] personu foto (daži pēdējo reizi redzēti pirms vairākiem gadiem), bet tas nevienam netraucē otrā pusē drukāt pārdodamo mantu reklāmu.

Varbūt, ka tas ir Viņa pirksts, ka man jābūt šeit – ja man izdotos arī tas no Soduma (nekas, ka teikts Otrā pas. kara sakarā): “Ja zina, tad nenīst.” Bet jāprot turēties pret to, kas neder. Varbūt mūsu laiks un mans prāts viegli izskaidrojams atkal ar Sodumu: “Tieksme uz ironiju rāda, ka prāts ir slims, izmocīts un uz veseļošanos.” Vajadzīga bagātīga gara barība un svaigs gaiss. Arī šodienas Ameriku nav iespējams ne izprast, ne aprakstīt bez ironijas, citādi te nevarētu izturēt pat pāris nedēļas. Citādi nebūtu ne mazāko cerību uz veseļošanos.

Rīga–Dogvila–Vudbridža

15. septembra vakarā, kad Rīgā Ziemeļvalstu filmu festivālā visi skatījās fon Trīra Dogville, es te savos laukos Vudbridžā, sēžot dārzā zem vīģes koka un lasot labu grāmatu par Larsa fon Trīra daiļradi līdz Idiotiem, pēkšņi skaudri sapratu, ka patiesībā jau tikpat kā nekas tajā Amerikā kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem nav mainījies… Nē, man neviens nav neko nodarījis pāri kā Nikolas Kidmenas Greisai filmā, es nealkstu atriebības, vienkārši es sapratu, cik tuvu Trīrs – ne reizes nebijis Amerikā, ko viņam bieži inkriminē bezmaz kā nāves grēku – nokļuvis kaut kādai šīs zemes būtībai. Un filmas “mazās skatuviskās formas” – platforma, kur iezīmēta darbības vieta, vietējo “krietno pilsoņu” īpašums, ja tā var izteikties, nav tikai tāda fon Trīra stilistiska iegriba, sak, lai arī burtiski un butaforiski parādītu “sīkpilsonību”, šo Dogvilu. Nav jau tik vienkārši, ka viss, kas ir mazs, jauns, nesen dibināts kā šī valsts, noteikti ir arī “mazisks”, bet kaut kādas likumsakarības tomēr var saskatīt. Te ir iespējams viss, un nav iespējamas vienkāršākās lietas – piemēram, normāli aiziet kājām uz tuvējo veikalu, kas atrodas 5 min. attālumā no jūsu mājas. Kad septiņos vakarā ABC  ziņās stāstīja par kārtējo nogalināto jauno puisi tepat netālajā Aleksandrijā, sestdien pilsētiņas centrālajā parkā, vēl asāk izjutu šo – “viss iespējams”, jo viss ir mazs, norobežots, un viss it kā superattīstīts, policija kaut kur rosās, lido ar helikopteriem, tu vari, protams, izsaukt viņus pa telefonu, bet dzīve rit it kā kaut kādā vakuumā, ierobežotībā – tikpat labi kurš katrs var ienākt tavā mājā vai arī nošaut tevi pie veikala vai benzīntanka. Un viņš kļūs slavens, visi pievērsīs viņam uzmanību, viņu – dzīvu vai mirušu – rādīs TV. Par iemeslu tiek minēta atsvešinātība (“revanšs” cīņai par “vietu zem saules”, mantu un naudu), uzmanības un mīlestības trūkums – psiholoģijas “ābece”, bet šeit man to nācās izjust uz savas ādas, kad saskāros ar īpašuma, varas, sava “bosīguma” demonstrēšanu. Ak, kā te visi rūpējas par savu īpašumu, nedod Die’s, ja pie privāta ezera parādās kāds svešs makšķernieks! Iepazīstoties ar kādiem cilvēkiem, šeit trešais teikums sarunā ir: Do you have a lot of land, big property in Latvia? [5. Vai jums Latvijā pieder daudz zemes vai īpašumu? (angļu val.)] Par zemi domāju, ka esmu pārpratusi, to vārdiņu “īpašums” pat nezināju, skrēju skatīties vārdnīcā.

Un ja kāds būtu uzdrošinājies kaut ko nozagt, nodedzināt vai nodarboties ar vandālismu jūsu īpašumā, tad par šīs personas uzrādīšanu vai arestēšanu jums tiks atlīdzība 1000 $. Tiešām – pirmo reizi tā īsti pievērsu uzmanību uzrakstam uz plāksnes pie mājas, kur uzturos jau trīs nedēļas. Un tur melns uz balta stāv rakstīts: 1000 $, protams, milzīgiem burtiem – gluži kā Dogvilā izsludinātā prēmija par Greisas uzrādīšanu. “Par informāciju, kas ļaus arestēt personas, kuras apsūdzētas zādzībā, ļaunprātīgā dedzināšanā vai vandālismā šajā Virdžīnijas fermeru komūnas biedra īpašumā.”

Ak, ja kāds Latvijā būtu mani redzējis soļojam pa ceļu (tam nemaz nav malas, tādēļ nevar teikt – pa ceļa malu) – mašīnas drāžas garām, uz tevi pārsteigti noskatās braucēji. Turp ejot, vēl spīdēja saule, atpakaļ nākot bija melna tumsa – nu jau man kaut ko uzsauc pa mašīnu atvērtajiem logiem, pīpina. Ārprāts – esmu ne pa jokam nobaidījusi mājas (tā bijusi ferma ar lielu, kā pie mums Latvijā teiktu, piemājas zemi, nē, plašiem laukiem un pļavām) saimnieci –­ viņa stāv uz sliekšņa, iedegusi visas ugunis, un stāsta (cik “nomierinoši”!), kā viens vīrietis nesen esot nosists (laikam sabraukts un pamests uz ceļa), ka meitenes benzīntankos raujot iekšā mašīnās… Smejos un saku, ka esmu pieaugusi, bet nodomāju: “Kāda starpība, tikpat labi naktī kāds var mierīgi un klusi ienākt mājās, kur uz durvīm, protams, rakstīts Private! Keep out! [6. Privāts. Neienākt! (angļu val.)] , jo mēs atstājam garāžu vaļā, un istabas durvīs šķirbu, lai vecais siāmietis ar “kompjūterisko” vārdu Flopijs brīvi varētu staigāt iekšā ārā arī naktī. Īsts klusums te nav nekad – mašīnu straume pa tuvējo road [7. Ceļš (angļu val.).] neapsīkst arī naktī, bet to radīto troksni daudzkārt pārspēj mazie, melnie, lēkājošie, nezinu, mazi sienāži vai lieli kukaiņi – pēc “čīgāšanas” tie šķiet tā kā cikādes, kas Latvijā gan vasaras otrajā pusē apklust.

Jau cits gadsimts, pat cits gadu tūkstotis kopš Čikāgas gangsteru laikiem, par kuru atblāzmu amerikāņu miestā Dogvilā vēsta filma, pagājuši vairāk nekā 70 gadi, bet – ja man šodien kas notiktu un vajadzētu tikt ārā no šejienes, man tāpat kā Greisai vajadzētu uzticēties kādam, jo bez mašīnas tu te nekur netiec.

Melnie ainavās

Jāatzīstas, ka šī vispār ir mana pirmā saskarsme ar melnādainiem cilvēkiem. Āfrikā dzimušajai Ernestīnei – tik melnai kā katla dibens, sīkai un atsperīgai, daudzās matu bizītes saspraustas uz augšu – varētu būt tikpat labi 30 kā 40 (vēlāk izrādās, ka pāri 50). Sirdskaites dēļ viņa no darba kādā izdevniecībā pārgājusi uz veselīgāku nodarbošanos – landscaping [8. Ainavu dārzniecība (angļu val.).] un nāk arī pie mums pļaut zāli, novākt vētras nolauztos kokus un rudenī – lapas.

Ernestīne un viņas vīrs Fredijs, īsts amerikānis, kas te dienējis armijā un tagad strādā ar datoriem un ved mani uz savu baznīcu, bez mājiniekiem ikdienā ir gandrīz mani vienīgie kontakti ar cilvēkiem vispār un pirmie – ar melnajiem (vafeļu pārdevēji Parīzē uz ielas laikam neskaitās). Un tie veidojas apbrīnojami harmoniski – man patīk viņu sirsnība, asprātība, humora sajūta un galvenais – godīgums. Par visām lietām mēs runājam skaidru valodu – bez viņiem abiem būtu te pazudusi. Grūti aptvert, ka vietējie baltie cilvēki, arī latvieši, kas desmitiem gadu dzīvo līdzās, vēl šodien var mierīgi pateikt, piemēram, ka viņiem nepatīk Vašingtona, tāpēc ka tur ir daudz melno… Fermas īpašniece, kurai ir fenomenāla atmiņa par vecajiem laikiem Litenē un Alūksnē, mīl atcerēties gadījumu, kad kāds vecāks vīrs, iegājis baznīcā un ieraudzījis melnu cilvēku, dabūjis sirdstrieku. Tikko iebraukusi Amerikā, 50. gados, viņa esot raušus izrauta no autobusa, kad savā neziņā iegājusi “nepareizajā” rindā – starp melnajiem. Vēl šodien tuvākais kaimiņš ilgi neesot pat sasveicinājies ar Ernestīni, nosodot fermas īpašnieci par sadarbību un draudzību ar melno. Viņš, nu jau vecs, visu mūžu bijis cietumsargs un sieva, kas skolā bijusi pavāre, tad izgājusi kādus kursus un kļuvusi par mazo klašu skolotāju, jūtas labāki par pārējiem – vēl tagad viņi mēdz atgādināt kādam, ka viņš, lūk, esot tikai iebraucējs – tas nekas, ka kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem (viņi, skoti, iebraukuši jau agrāk), un sauc policiju, ja jums kaimiņos ir suns. (Arī tas mani pārsteidza Amerikā – tādi plaši zālāji ap savrupmājām un neviena suņa. Varbūt – lai netraumētu kaimiņus?) Ar melno Ernestīni man sakrīt pat attieksme pret kino skatīšanos – uz jautājumu, vai viņa kādreiz mēdz iet uz kādu vietējo kino, viņa attrauc, ka nē, tādēļ ka uz šiem multipleksiem iet tikai ēst un dzert, filmu nemaz nav iespējams normāli noskatīties. Ja kādu labu filmu grib redzēt, tad ņemot mājās DVD. Kā lai neatceras cienījamās Vitas Matīsas rakstu par tiesībām iededzināt savu lampiņu, kurā viņa atzinās, ka tikai pēc pārcelšanās uz dzīvi Šveicē sākusi kino “ņemt kaut cik nopietni”, līdz tam, Amerikā, iešana uz kino viņai bijis kaut kas tikpat nicināms kā obligātais weekend shopping [9. Nedēļas nogales iepirkšanās (angļu val.).] ar vecākiem.)

Ar Ernestīni dārzā mēdzam apsēsties pie cigaretes un alus un “filozofēt”, piemēram, par to, cik svarīgi laulības dzīvē dot savai otrai pusei space, [10. Telpa (angļu val.).] un es kārtējo reizi saprotu, ka esmu visa “dabiskā” piekritēja: vai patiesi nav labāk izkustēties svaigā gaisā kā viņa un padarīt pie viena ko lietderīgu nekā iet vingrot sasmakušās telpās un vēl izdot par to naudu? Tāpat ar valodas mācīšanos – var jau pāris nedēļas “drillēt”, kā angliski lieto “mazos vārdiņus” – tur any vai some, bet kad tu izrunā ar Ernestīni visādas “eksistenciālas lietas” par cilvēka dabu un viņa beigās pasaka There you go!, [11. Tā viņš ir! (angļu val.)] zinu, ka šī teiciena lietošanas amplitūdu atcerēšos vienmēr…

Sākotnējā atsaucība un “demokrātiskā” smaidīšana šeit var ātri pāraugt tieksmē pazemot un iemīt to otru, atšķirīgo, zemē. Pirmo reizi mani mēģināja nolikt pie vietas, kad es neapzināti pa vietējo fermeru īpašumu devos uz tuvējo ezeru (vienas cigaretes attālumā) un skaļi dziedāju. Vispirms Stāvēju, dziedāju, tad Tautiet’s mani pavadīja, tad, diezin kāpēc, Es dzērājvīriņš (ā, laikam pantiņa pēc: “Ko ļaudis runā… vai mani piemin…”) Ezers (patiesībā liels dīķis) – skaists, krāšņi koki spoguļojas tā ūdeņos, šajā krastā milzīgi ozoli, zem kuriem tik labi svinēt Jāņus (fermas saimnieks patiešām esot bijis Jānis). “Parasti” koki, tādi paši, kādi Latvijā, mierīgi pastāv līdzās eksotiskiem – vīģēm, kokosriekstu kokam un vēl daudziem, kuriem nezinu nosaukumu. Gar ezeru ved skaista dzīvības koku aleja. Un lai tikai nesadomājot ezerā peldēties – tajā esot čūskas. Kādu dienu pie ezera satiku bruņurupuci. Savos rīta skrējienos parasti iztramdu kādu lapsu. Vāveres un āpši jau te nav nekas neparasts – viens āpsis dzīvo tepat tuvumā un nāk panašķoties ar kokosriekstiem vai pagulēt mūsu pagalmā. Flopijam gan esot ar viņu bijusi “klope”, pat izrauta acs, ko ārsts, paldies Dievam, pratis iešūt.Visskaistākā gaisma un noskaņojums ceļā uz ezeru un ap to ir krēslas stundā – krāsas, lapu reibinošais vītums, debesīs jau savu kārtu gaida mēness: vienā diezgan pavēsā vakarā manā mīļajā pļaviņā ganījās sešas stirnas. Mani ieraudzījušas, tās pacēla galvas, viena, tāda kā barvede, panāca uz priekšu, stingri skatījās man acīs un, piecirsdama priekškāju, tā kā šņāca – laikam likdama saprast, ka tā ir viņu teritorija. Kaut gan stāvēju kā sastingusi, pēc brīža visa kompānija graciozi, astes pa gaisu mētādamas (nezināju, ka jaunām stirniņām ir diezgan garas astes) un baltos dibenus zibinādamas, ieskrēja mežā.

Kas man te patīk? Pastkastītes, piemēram, ceļa galā, tās izskatās kā amerikāņu filmās – garenas, ar viegli attaisāmu galu. Vēl labāk – viņu sistēma: ja tu gribi ko sūtīt, ieliec pastkastītē, pacel sarkanu kociņu uz augšu, lai pastnieks zinātu, ka jāapstādina auto un kaut kas jāaizgādā līdz pastam. Šis jaukums gan “netraucē” pastam būt nenormāli lēnam (viena vēstule no Rīgas, piem., bija ceļā 24 dienas!) un – nekontrolējamam. Jūs neatradīsit uz aploksnes nevienu ASV zīmogu – saņemšana vispār netiek fiksēta. Gribas izsaukties kā savulaik par kādu no mūsu, padomju, “brīnumiem” izsaucās mammas Kanādas švāģeriene, kas jau 80. gadu sākumā varonīgi sāka braukt uz Latviju: “Kāpēc jūs pret to nedemonstrējat?”

Mierīgāk nekā filmās

Svētdien biju līdzi Ernestīnes vīram Fredijam uz dievkalpojumu. Baznīcā bijām divas baltās. Dāmas sapucējušās spilgti zilās vai salātzaļās kleitās, viena varētu būt Agata Muze (tikpat tieva un šika), daudzas – kā “mazā” Anniņa Viduleja (figūra un kustības), veči – glaunos uzvalkos. Mācītājs pēc izskata atgādina Arni Redoviču, kad viņam tikko atauguši mati. Bijis arī Skandināvijā, runā pat vāciski. Nemaz nav tik traki, kā rāda, piemēram, filmā Apustulis (skaļi, ritmiski dzied, sit plaukstas un kā ekstāzē atsaucas mācītājam) – te viens vai pāris lieli dziedājumi sākumā, tad lūgšana, Dieva vārds, sprediķis, pateicība un – viss. Sprediķa laikā cilvēki piekrītoši sauc: “Yes, men! It’s right! It’s truth!” [12. Jā! Pareizi! Patiešām! (angļu val.)] Labākajās vietās aplaudē. Nākošajā svētdienā melno baptistu baznīcā bija citi dziedātāji, dāmas tikpat skaistos, spilgtos tērpos (šoreiz tie bija salātzaļi, aveņsārti), sprediķi par Gara dāvanām teica cits, jaunāks mācītājs (ja man pārmet ātru runāšanu, tad nezinu, kā lai nosauc to, cik ātri viņi te runā). Turklāt aizrautīgā Dieva slavēšana vai dedzīgs Rakstu skaidrojums netraucē viņam saglabāt kontroli pār mums, baznīcēniem. Viņš redz visu, pat lasa domas – pietiek man iedomāties: “Redz, kā no kreisās acs viņam tek asara,” lai mācītājs to notrauktu, vai: “Redz, kā viņš visa sprediķa laikā tā arī neatpogā žaketi,” lai viņš tieši tajā brīdī to izdarītu.

Šoreiz dievkalpojuma sākumā garāki dziedājumi – man par prieku, un “vecais” (pirmais) sastāvs: arī skaistā, tievā “Agata” – spilgti sarkanā kostīmā, superaugstu papēžu kurpēs, dziedot šad un tad līgani paceļ rokas ar skaistajām, šaurajām plaukstām un garajiem pirkstiem. Pie bungām mazs puišelis.

Tas pats mācītājs, ar kuru iepazinos un kurš runāja sprediķi pirmajā reizē – Eižēns V. Rīvs. Kā visiem melnajiem cilvēkiem nevaru noteikt viņa vecumu, pārsteigta izlasīju, ka viņiem ar sievu, evaņģēlisti Oliju Mariju jau ir četri mazdēli. Šoreiz viņš ģērbies garā žaketē ar stāvkrādziņu (tā arī neesmu tikusi skaidrībā, vai tas ir mācītāja amata tērps – reizēm tādu valkā mūsu mācītājs, vai arī tas ir Armani – tāds, kādu, piemēram, uzvelk Sukuts Arsenāla noslēguma pasākumā).

Mācītājs izklāsta sprediķi ārprātīgā tempā, izmantojot savdabīgu melodiju; dziedājumam nemanāmi piebasē septiņi skatuves malā sēdoši solisti, kuri dzied kaut ko tādu: “That was then, this is now.” [13. Tas bija tad, šis ir tagad (angļu val.).]

Var atcerēties, kas bijis tajos četrdesmit gados tuksnesī (ak, kā mācītājs atelpas brīžo izspēlē ainas ar čūskām un skorpioniem, skatoties uz abām pusēm sev zem kājām!), bet dzīvot tagad un saprast, ka Viņš pārbauda, kas ir mūsu sirdprātā šodien, proti, aicina ticēt apsolījumam: cilvēks nedzīvo no maizes vien… Nevar aprakstīt sajūtu, kad visi dzied: “Do you love Him, Just because He is a God.” [14. Vai tu viņu mīli, vienkārši tādēļ, ka viņš ir dievs? (angļu val.).] Jau pagājušajā reizē pieķēru sevi ne nu gluži balsī sakot: “Yes, men,” bet piekrītoši mājot ar galvu gan.

Jocīgi, bet 9. novembra dievkalpojumā, kaut nesapratu angliski absolūti visu, kaut kā atveros vai salūztu – jau sākumā, kad dzied pāris dziesmas; viena bija tāda slavēšana – lūgšana, lēna un skaista, slavēts, slavēts, un atvērās tāds kā aizsērējis asaru avots. Atcerējos mūsu nikno filozofi, kas reiz Bībeles stundā teica, ka, ja tev sāk patikt dziesmas baznīcā, kaut kas ar tevi nav kārtībā.  Vēlāk kā “no augšas sūtīts” nāca apstiprinājums no Svētā Augustīna –­ kas lūdz dziedot, lūdz ar divkāršu spēku

(RL rakstā par gregoriskajiem dziedājumiem). Tad vienkārša pateicība sākumā: par sievu, bērniem, par to, ka ir darbs, apavi, apģērbs… Beigās man viena pilnīgi sveša melnā (nevis blakus stāvošais Fredijs vai kāda drusku iepazīta dziedātāja vai mācītājs) kaut kur no aizmugurējās rindas mani apkampa un ilgi pateicās Dievam par to, ka Viņš radījis tādu sievieti kā mani utt., pēc īsas parunāšanās – arī par to zemi, kurā man jāatgriežas, “noplīsu” pavisam. Pat  vēlāk pieļaujot domu, ka viņai tas ir tikai tā – formas pēc, tomēr kaut kā šāda izraudāšanās palīdz sajust Dieva žēlastību un pat ar smaidu panest arī netaisnību, kas pēc tam varbūt gāzīsies pār manu galvu. Vienalga – Amerikā vai Latvijā.

Pēcvārds

Iemigu tikai pirms sešiem rītā (kad mūsu draudzē Rīgā jau beidzas 2. dievkalpojums), un mani pamodināja, pārbaudot, vai man nav auksti. Bet septiņos jau Fredijs būs klāt! Šejienes 1. dievkalpojums sākas 7.30. Un tad, īsajā brīdī līdz kādiem pusseptiņiem, redzu dīvainu sapni:

lielā barā gatavojamiem kaut kādam lielam pasākumam, tas dīvainākais, ka tas viss notiek augstu kādā lielā kokā (kā bērnu dienu vācu bilžu grāmatā Putnu skola), un, kad attopos, visi jau aizgājuši, esmu augšā palikusi viena. Dodos steidzīgi lejā – izrādās, ka trepītes, kas bija starp pēdējiem zariem un zemi, noņemtas… Saucu cilvēkus, kas lejā tekalē, bet viņi tik skaļi sakliedzas savā starpā, ka mani nedzird. Tādas kā kino Rīga dāmas, administratore, vēl kādas, tā kā gatavojas līnijdejām, ko viņas reizēm rauj vaļā lejas kafejnīcā. (Vienreiz sauca mūs skatīties – augšā Zaļajā salonā bija kaut kāda pieņemšana, bet šamējās pa leju dancoja.) Labi atceros to izmisīgi stulbo sajūtu – tu sauc, bet tur viss turpinās, tevi neviens pat nepamana. Un tad saņemos un – lecu zemē… Un pamostos.

Pēdējās dienās pirms braukšanas uz Ameriku gāju pa Rīgu tā, it kā  visu pilsētu – savas dzimtās Pārdaugavas šaurās ieliņas, Vecrīgu, ceļu no Valdemāra līdz Matīsa pa Lāčplēša un citām ielām – redzētu pēdējo reizi savā mūžā. Spazmas galvā – no tā, ka vēlos tur visu saglabāt, no izšķiršanās grūtuma? Kārtojot koferi, pa radio dzirdu Staburaga bērnus. Mana mamma, kas nemaz nav tik romantiska, iedeva man līdzi Jaunsudrabiņa Piemini Latviju.