Alegoriju ielenkumā

Jau ilgāku laiku mākslas zinātnieku interesi saista jaunatklāts monumentāls gleznojums, kas, gādīgu roku atbalstīts, atradis sev vietu pie Saeimas bibliotēkas sienas. Un nav arī nekāds brīnums — tajā attēlotā aina savā vienkāršībā un, es pat teiktu, fotogrāfiskajā precizitātē ārkārtīgi spēcīgi atgādina skatu no pašas Saeimas plenārsēžu zāles. Tie paši ģeometriskie telpvides risinājumi, lauztā perspektīva, kaut kur jau iepriekš simtreiz manītas un tad pazudušas sejas, galu galā — arī gleznas nosaukums spēj samulsināt nepieredzējušus tēlotājmākslas analītiķus: tāda un tāda gada sēde. Šķiet, vai gan varētu būt vēl nepievilcīgāks un garlaicīgāks sižets audekla un krāsu tērēšanas nolūkiem par masīvo, kokgrebumiem rotāto rāmi nemaz nerunājot? Taču šādu jautājumu varētu uzdot vienīgi aklais. Patiesībā visas atbildes ir acīmredzamas. Kompozicionāli gleznai ir divi savstarpēji cieši saistīti dramaturģiskie centri — viegli ievērot, ka tie ir vienīgie stāvošie personāži, turklāt vienīgie, kas raugās skatītājam acīs, ja neskaita Jānim Lagzdiņam līdzīgo personāžu, par kuru mēs vēl parunāsim. Tātad, zāles kreisajā centrā atrodas sievišķais, labajā — vīrišķais pirmsākums. Tiktāl viss būtu skaidrs. Taču klasiskais simbolisms šeit dāsni papildināts ar tēlu atribūtu apgrieztu izmantojumu, jo kreisā centra spēlētājs vienlaikus atrodas pirmā iekšējā loka ārējā malā, bet labajā pusē stāvošais itin sievišķīgi veido asi, ap kuru griežas visi pārējie gleznas tēli un simboli. Izņemot, protams, viņam aiz muguras sēdošo prezidiju, bet par to labāk nerunāsim vispār. Skatāmies tālāk, sievišķais ir tērpts baltā pavērtā jaciņā, kas nepārprotami simbolizē vīrišķo, gaišo, sauso un debesis, bet vīrišķais — melnā slēgtā uzvalkā, kas simbolizē sievišķo, tumšo, mitro un zemi. Labajā pusē stāvošais ir klasiskajā glezniecībā labi pazīstams tēls — svētā Agnese, kristiešu jaunava mocekle, viena no pirmajām svētajām, ko sāk godāt kristīgajā baznīcā. Agnese dzīvojusi Romā laikā, kad kriestiešu vajāšanas rīkoja imperators Diokletiāns. Agnesi raksturojošs atribūts ir balts jēriņš, kas parasti guļ saritinājies viņai pie kājām (šajā gleznā nav saskatāms acīmredzot tieši šī iemesla dēļ — tāpēc, ka pie kājām). Jēriņš izvēlēts kļūmīgas derivācijas rezultātā, dēļ līdzības starp vārdiem agnus (latīniski — jērs) un Agnese (patiesībā šis vērds cēlies no grieķu valodas un nozīmē “jaunavīgā”). Starp citiem svētās Agneses atribūtiem jāpiemin mocekles palmas zars (šajā gleznā tas viegli iedomājams izstieptajā rokā) un zobens vai duncis, kas simbolizē mocības. Te nepārprotami redzams, ka mākslinieks nav gājis ierastā simbolisma pavadā, bet drosmīgi piedāvājis senās leģendas jaunu skatījumu. Tradicionāli Agnese ir trīspadsmitgadīga meitene, kuru iekārojis Romas prefekta dēls. Agnese viņam atteikusi, sakot, ka ir jau apsolījusies savam Debesu Līgavainim (domāts Kristus). Un tad sākas nepatikšanas. Atraidītā puiša tēvs, izmantodams valsts amatpersonas privilēģijas, noskaidro meitenes reliģisko pārliecību un liek viņai publiski ziedot romiešu pagānu dieviem, ko viņa, protams, nedara, labāk izvēloties par sodu strādāt publiskajā namā. Uz jauno darbavietu Agnese tiek vesta pilnīgi kaila, bet garie mati, kas brīnumainā veidā izauguši līdz ceļiem, nosedz viņas jaunavīgo stāvu. Nonākusi izvirtības perēklī, Agnese sastop eņģeli, kas dāvā tai starojošu apmetni un padara viņu neredzamu visiem regulārajiem klientiem. Tad ierodas jau pieminētais prefekta dēls un vēlas meiteni iegūt, taču pie pirmās kustības viņu sakauj otrs Agneses labvēlis, šajā gadījumā, nezin kāpēc, dēmons. Nav brīnums, ka galu galā viņa tiek pasludināta par raganu un vesta uz sārtu, kurš negaidīti nodziest, bet pirms tam sadedzina visus bendes, izņemot vienu, kurš nocērt Agnesei galvu. Ko no tā visa mēs varam saskatīt gleznā, kas atrodas mūsu acu priekšā? Ja nu vienīgi koncentriski, apdzisušjā ugunskura formā izvietotos galdus un salīkušos stāvus, kas atgādina pagales tajā. Saglabāts arī jaunavas Agneses uzvarošais skatiens ar viegla smaida atblāzmu un drošu skatu bendem acīs. Skaidrs, ka autors rēķinājies ar zinošu skatītāju, kuram nav nepieciešami lieki ārējie atribūti, lai saprastu acīmredzamu vēstījumu. Tāpēc skatāmies droši tālāk — koncentriskie riņķi, kas sevī ietver viens otru, rada nepārprotamas asociācijas ar Dantes elles lokiem, ir iespējams pat saskatīt simbolus, kas liecina par loku atbilstību tam vai citam nāves grēkam — Slinkumam, Rijībai un klasiskajā glezniecībā īpaši iecienītajam Skopumam. Taču pirmās asociācijas var būt mānīgas. Pirmkārt, elles loku skaits pēc Dantes ir deviņi, tikpat daudz arī paradīzes sfēru jeb debesu, bet šajā gleznā redzami trīs loki — trīs vienotu, bet nodalītu kategoriju shēma. Tās noteikti nevar būt trīs grācijas, kuru attēlošana parasti saistīta ar klaji erotiskām atkāpēm un šoreiz mūs neinteresē. Drīzāk grūti izprotamā trīsvienība simbolizē trīs moiru (latīniski — parku), likteņa lēmēju funkcijas. Kloto (šajā gadījumā — ārējā loka bālie iemītnieki) tur vārpstiņu, Lahesisa — spoli, bet Atroposa, visbriesmīgākā un nežēlīgākā no visām, tur šķēres, gatava jebkurā brīdī pārgriezt trauslo dzīves pavedienu. Detalizētāks moiru apraksts atrodams Platona dialogā Valsts — vienā no senākajiem politiskās gudrības apcerējumiem, tāpēc nav brīnums, ka mākslinieks izvēlējies tieši šo tēlu Saeimas bibliotēkai piemērotās gleznas centrā. Kas vēl parasti ticis attēlots gleznā, kuras sižeta pamatā ir moiras? Protams, alegorisks nāves tēls. Tumšā un vienmēr biedējošā Nāves figūra tiek gleznota kā skelets, kas tērpts apmetnī ar kapuci. Rokā tai ir izkapts vai smilšu pulkstenis — šajā gadījumā tā ir draudīgi izstieptā roka, kas gatava cirst mirstīgo galvas, un elektroniskais pulkstenis uz tribīnes (šajā rakursā nav saskatāms). Nāves klātbūtni simbolizē arī nošļukušais karogs un visos trijos lokos sēdošo moiru salīkušie stāvi, kas cenšas novērst skatu no tribīnē stāvošā tēla (mēs redzam tikai dažus izņēmumus — taisnām mugurām sēž Vairai Vīķei-Freibergai un Andrim Bērziņam līdzīgi simboliski tēli nedaudz pa labi no gleznas optiskā centra, kā arī neidentificējams tēls, kas piecēlies un pagriezis mums muguru starp otro un trešo ārējo loku). Zīmīgi, ka līdzīgi Nāvei tiek attēlots arī Laika Tēvs, ar likteni cieši saistīts simbols, arī dievs Saturns vai sengrieķu Kronoss, kas, nogalinājis tēvu un aprijis savus bērnus, valdīja visu laika periodu, kas pazīstams kā Zelta laikmets. Izlaidīsim skumjo stāstu par to, kā Kronosa sieva noslēpa vienu no dēliem, Zevu, līdzīgi termiņnoguldījumam bankā un kā vēlāk Zevs gāza no troņa veco Kronosu — mūs šobrīd neinteresē politiskās dzīves anekdotes, bet gan māksla. Kāpēc tik bezkaunīgi mums acīs skatās trešais, jau pieminētais personāžs pa labi no svētās Agneses? Ja runājam par politiskajām alegorijām, viens no tēliem, kas sevišķi iepaticies itāļu baroka laika māksliniekiem, bija Romas konsuls Kūrijs Dentats, kas spējis apvienot augstu amatu ar pieticīgu dzīvesveidu. Izplatītā sižetā, kurā Dentatu ierodas uzpirkt samnitu vēstnieki, viņš sēž pie sava pavarda un vāra rāceņus. Vēstnieki piedāvā gan zeltu, gan sudrabu, bet Dentats to visu apņēmīgi atraida. Nav šaubu, ka tik simboliem piesātinātā darbā iespējams atrast arī smalkākus zemtekstus. Ko simbolizē, piemēram, radiālie gaiteņi, kas šķērso visus trīs lokus un krustojas tribīnes punktā? Prātā neviļus nāk leģenda par Sīnāja kalnu, kurā Mozus saņēma likumu tāfelītes, un, nākot lejā, izstaroja spožu gaismu uz visām pusēm. Kļūmīgos tulkojumos šo gaismas staru dēļ viņu pat sāka dēvēt par ragaino. Vai Kārlim Leiškalnam līdzīgais simboliskais tēls būtu saprotams kā Mozus? Nav noliedzama arī šāda interpretācija, it īpaši, ņemot vērā tribīnes pakājē gulošo printeri — kas gan cits tas varētu būt, ja ne likumu tāfelīšu mūsdienīgs simbols? Un te mēs pietuvojamies interesantākajam. Ko mēs esam atraduši? Nevainīgā publiskajā namā, moiras, kas apmaldījušās elles un paradīzes lokos, Kronoss un Mozus vienā personā, turklāt vēl Kūrijs Dentats. Kāpēc mums nepieņemt uz brīdi šādu iespēju — un ja nu mākslinieks gleznā ar dažādu alegoriju palīdzību ir centies attēlot likumdevēju un valstsvīru sapulci, tādu kā parlamentu, kongresu vai vecajo padomi?