Aldis Lauzis

Aļaksejs Pisins vai Aļaksejs Pysins?

Patlaban mums nav vēl brīdis, kad arbaudu un sirdsmieru pāriet uz latīņrakstīto īpašvārdu likšanu “oriģinālrakstībā”(..) varbūt pienāks. Pagaidām būtu presē un grāmatās pirmajā lietojumā jāliek oriģināls iekavās. Bet to gan domāju, ka “pārskaņus” ü un ö mūsu acs sagremos. Bija taču Mühlenbachs, un nekas. Mēs ar kolēģiem, kad 1977. g. gatavojām azerbaidžāņu dzejas izlasi izdevniecībā Liesma, sadrukājām “fonētiskos variantus” iekavās ar visām latviešu galotnēm. Un ilgs laiks nepaies, kamēr i no mūsu mīļās latgaliešu rakstu valodas aizgūsim cieto y un sāksim to lietot, kur tas spēj ienest lielāku skaidrību, kā baltkrievu dzejnieka Aļakseja Pysina vārdā.

Uldis Bērziņš. “Kaunamies savu deklināciju?”, “Karogs”, 2007. gada aprīlis

Vienkāršā rakstība, kas labi atspoguļo izrunu, nenoliedzami ir viena no tām mūsdienu latviešu valodas priekšrocībām, kas tai dod iespēju konkurēt ar skaitliski daudz lielāku tautu valodām un varbūt kaut kad pat kļūt tām par paraugu. Šādā skatījumā mūsu rakstība varētu būt praktiski noderīgs visas cilvēces vai vismaz Eiropas mantojums, pret ko vajadzētu izturēties ļoti saudzīgi. Var taču gadīties, ka tas, kas tagad kādam jauneklīgā karstumā liekas nemoderni, jau netālas nākotnes pasaulei būs “pēdējais modes kliedziens”. Un vai būtiska rakstības maiņa (kaut vai tikai īpašvārdos) tādā gadījumā nebūtu nodevība pret šo nākotnes pasauli? Tātad brīdis, kad varēsim “ar baudu un sirdsmieru pāriet uz latīņrakstīto īpašvārdu likšanu oriģinālrakstībā”, jau minētā iemesla dēļ vien varētu arī nepienākt. Taču runāt un domāt par rakstības attīstīšanu, protams, nav ne piedauzīgi, ne lieki. Diez vai atradīsies tāda moderna valoda, kuras lietotāji par to nedomātu. Angļu valodā ar to nodarbojas nopietnas zinātniskas organizācijas, ir izstrādāts desmitiem rakstības projektu (starp citu, tie visi cenšas kaut vai mazu solīti pakāpties mūsu rakstības principu virzienā). Daži projekti izmēģināti praksē. Nesen rakstība nedaudz reformēta vācu valodā, ne visi šo reformu pieņēmuši. Sešdesmitajos gados lielu rakstības reformu gatavoja krievu valodnieki, bet plašu inteliģences aprindu iebildumu dēļ projektu apturēja. Latviešu valodas lietotāju vidū jau sen ir nobriedis uzskats, ka, ja vien būtu nesāpīgi iespējams, divskani o vajadzētu rakstos nošķirt no īsā un garā patskaņa o. 20. gs. 20. un30. gados garo patskani diezgan plaši apzīmēja ar ō (nekonsekventi tas darīts arī pēdējos divdesmit gadus). Bet kā divskani uo (tā to apzīmē valodnieciskos tekstos) nošķirt no patskaņa o? Nepieciešamība rakstīt uozuoluos būtu diezgan sāpīga, lai arī šo principu izmanto lietuvju un latgaliešu rakstībā.  Līdzīgu “augšanas punktu” mūsu rakstībai ir daudz. Un viens no tiem ir Ulda Bērziņa skartais jautājums: vai īpašvārdu rakstībā nevajadzētu kā īpaši apzīmēt skaņas, kas atrodas “mežonīgo Rietumu un Austrumu” zonā starp patskaņiem i un u (skat. tabulas pelēkās rūtiņas)?  Vai vienkāršoti: vai nevajadzētu pārņemt īpašvārdu oriģinālvalodās lietotos burtus ü un y (šādi apzīmējot arī kirilicas ы un franču u)?  Tas būtu: Zbigņevs Cybuļskis (Zbigniew Cybulski), Aļaksejs Pysins (Аляксей Пысiн), Ivans Krylovs (Иван Крылов), Mustafa Kemals Atatürks (Mustafa Kemal Atatürk), Viktors Ygo (Victor Hugo) un Kārlis Mülenbahs (ar garo ü). Tad, piemēram, latviešu dziedonis Igo nejuktu ar franču rakstnieku Ygo. Taču uzmetīsim putna skatienu visai “mežonīgajai” zonai, kas tabulā redzama pelēka. Aina ir sarežģītāka, nekā pirmajā brīdī varētu likties. Sāksim ar to, ka pagātnē “platais i” līdzās “šaurajam i” (šādi tos sauc J. Endzelīns, skat. “Latviešu valodas skaņas un formas”, 46. un 51. §) bija vispārēja baltu valodu parādība (piem., latviešu valodas vidusdialektā miza agrāk bija myza). Šīs skaņas joprojām izšķir lietuvji un latgalieši, kas rakstos tās apzīmē ar y. Romieši gan burtu Y/y jeb igreku (“grieķu i”) radīja citai vajadzībai: ar to latīņu rakstībā atveidoja grieķu burtu Υ/υ jeb ipsilonu, ko tolaik izrunāja kā plato i (senāk – kā u). Jaungrieķu valodā ipsilons ir, bet to izrunā kā mūsu i. Mūsdienu romāņu valodās ipsilona latīniskais mantinieks igreks ir samērā reta parādība. Itāļu alfabētā tāda burta vispār nav. Spāņu alfabētā tas saglabājies un ir sastopams dažos parastos vārdos (piem., y ‘un’ un muy ‘ļoti’), bet tiek izrunāts kā i. Franči daudzus y jau sen aizstājuši ar i (piem., moy > moi ‘es’), bet tos, kas saglabājušies, izrunā tāpat kā i. Rumāņu valodā nav ne y, ne cita burta, ko izrunātu kā latīņu y, toties ir divi burti, kurus abus izrunā tāpat kā latgaliešu vai poļu y un krievu ы. Neromāņu valodās ipsilona pēdas nav lielākas kā romāņu valodās. Angļu valodā y tagad izrunā tikai kā i, ai vai j. Holandiešu, īslandiešu un fēru valodā to izrunā kā i, vācu valodā – tāpat kā ü. Poļi savu y izrunā tāpat, kā krievi izrunā ы, bet grieķiski latīnisko y svešvārdos nereti aizstāj ar i. Latgaliešu rakstu valodā, tāpat kā latviešu literārajā valodā, seno igreku svešvārdos atveido nevis ar y, bet gan ar i. Latviešu literārajā valodā līdzšinējā izvēle šo daudzo skaņu apzīmēšanā ar u vai i nav bijusi konsekventa. Piemēram, mēs rakstām turki un Turcija, lai gan turki paši raksta türk un Türkiye, kur ü ir noapaļots priekšējās rindas patskanis – tāds pats, kādu pazīstam no vācu valodas un atveidojam ar i. Turpretī Turcijas pilsētu, ko turki paši sauc par Diyarbakır (otrais i ir bez punkta), saucam vārdā Dijarbakira, lai gan ı (i bez punkta) apzīmē skaņas u paveidu – bez lūpu noapaļojuma. Ir arī izņēmumi un svārstības. Interesanti, ka 20. gs. 60. gados latviešu valodā ķīmijas terminologi terminu glikoze (nāk no grieķu glykys ‘salds’) uz īsu laiku aizstāja ar glukoze, kā šo vārdu, laikam vācu vai krievu valodas ietekmē, tolaik bieži izrunāja sarunvalodā. Svārstības un liela nevienādība ir arī citās valodās: vācu Glucose, Glykose, angļu, franču glucose, glycose, spāņu glicosa, glucosa, itāļu glucosio, igauņu glükoos. No teiktā gribas secināt, ka varētu būt runa tikai par vienu visai “mežonīgajai” zonai kopīgu burtu. Piemēram, ja rakstām Pysins un Krylovs, tad jāraksta arī Atatyrks, Ygo un varbūt pat Mylenbahs. Varbūt var atrast burtu, kas mazāk ietekmētu rakstības kopējo tēlu (kaut vai, piem., turku bezpunkta ı). Taču beigās gribas vaicāt: varbūt šajā aspektā tomēr neko nemainīt? [caption id="attachment_4602" align="aligncenter" width="551"]         Augsta mēles pacēluma patskaņu tabula. Četras ietonētās rūtis - tie patskaņi, kas pēc izrunas gluži neatbilst latviešu patskaņiem "i" un "u". (Tabula sagatavota, izmantojot interneta enciklopēdiju Wikipedia.) Augsta mēles pacēluma patskaņu tabula. Četras ietonētās rūtis - tie patskaņi, kas pēc izrunas gluži neatbilst latviešu patskaņiem "i" un "u". (Tabula sagatavota, izmantojot interneta enciklopēdiju Wikipedia.)[/caption]
Raksts no Jūlijs, 2007 žurnāla