Akordeons, vijole un Vizma

Rīgas Laiks: Vai kāds zina, cik Latvijā ir vijoļu, vai bijusi tāda tautas skaitīšana?

Zigurds Elsbergs: Tāda doma ienāca prātā arī arhitektam Pēterim Blūmam, viņš “Liesmā” reklamēja – ap 1986. vai 1987. gadu – ka Jurjāna mūzikas skolā Baložu ielā tiek aicināti visi Latvijas Stradivāri instrumentu īpašnieki. Pieteicās vairāk par 100. Bet, tā kā Stradivāri vārds ir visā pasaulē ļoti populārs, tad, lai varētu vieglāk pārdot, gan manufaktūras, gan visādi otrā, trešā un ceturtā ranga meistari ielīmē uzrakstu, ka to vijoli būvējis Antonio Stradivāri. Pie mums gan par mūzikas instrumentu, gan par šaujamo saka “stroķis”, bet Rietumos saka “strad” – un saprot ar to jebkuru instrumentu; iznāk arī žurnāls “The Strad”.

RL: Un “strad” ir radies tieši no vārda Stradivāri?

Elsbergs: Jā, tas ir saīsinājums no Stradivāri uzvārda. No simta, kas bija pieteikušies, atbrauca ap 80, un uz skatuves bijām 9 meistari un profesori, no kuriem lielākā daļa tagad jau ir viņā saulē. Viens pasaka – nu ko jūs, tā ir manufaktūra, pakaļdarinājums, un tie cilvēki paliek tādi aizdomīgi, un iet no viena pie otra, pie trešā, un beigās izrādās, ka no visiem atvestajiem instrumentiem nav neviena īsta Stradivāri, pat nav neviena itāļu instrumenta, visi ir manufaktūras darinājumi, kam ielīmēts iekšā Antonio Stradiuarius Cremonensis. Bija tāds ansamblis “Optimisti”, un tos, kuri vēl bija pēc šitā šoka spējīgi paiet – viņi paaudzēm bija domājuši, ka viņu ģimenē ir tāda vērtslieta –, tos tad aizveda uz Botānisko dārzu un tur zem palmām viņiem sniedza optimistisku populārās mūzikas koncertu, kā balzāmu uz brūcēm.

Latvijā eksistē tāda Valsts mūzikas instrumentu kolekcija, kura ir iedibināta padomju laikā, to sāka veidot profesors Voldemārs Stūresteps no Ministru Padomes budžeta līdzekļiem, kas bija atvēlēti celtniecībai un gada beigās palika pāri – to naudu tad drīkstēja izmantot mūzikas instrumentu iegādei. Bija tāda iespēja. Nu, tagad, protams, Mūzikas akadēmijai, Operai, LNSO un citiem rodas sponsori. Japānas valdība ar savām Yamaha, Amerikas Operas ģilde nopirka vienu Tiroles meistara vijoli no manas kolekcijas – un tā tagad joprojām ir Operas pirmā vijole, ko spēlē Svetlana Okuņa, vijoļu koncertmeistare. Pa tiem gadiem, kamēr padomju laikā daudz braukāju viesizrādēs, spēlēdams orķestrī, visur, kur vien bija iespēja, un arī Rīgā varēja diezgan lēti dabūt visādus instrumentus.

RL: Tu kā sapratējs sāki tos kolekcionēt?

Elsbergs: Sākumā ne kā sapratējs, bet vēlāk tā saprašana un arī tikšana pie visāda veida informācijas radās. Valsts kolekcijas kūrētājs bija Voldemārs Stūresteps, bet, kad viņš slimoja un es jau biju konservatorijas stīgu instrumentu meistars, es kļuvu šīs kolekcijas organizētājs, eksperts, izlūks un meklētājs – kur Latvijā, uz kādiem bēniņiem un istabaugšām ir vērtīgi instrumenti, kas varētu noderēt. Protams, ne jau es viens, ar Kultūras ministrijas pavēli bija izveidota komisija. Diezgan daudz arī tādas veiksmes bija. Ja ziņa par iepirkumu aiziet, rodas arī cilvēki, kas nāk un piedāvā. No manis ir nācis arī instruments, kas tagad ir Arigo Štrāla, LNSO pirmās alta vijoles rīcībā. Ar to instrumentu es nobeidzu konservatoriju, un es viņu dabūju no Mingo Smiltiņa. Īstenībā viņš bija Jānis Smiltiņš, bet ar iesauku Mingo. Viņš bija atgriezies ar šo altu no strēlnieku gaitām, nezinu, vai tas bija nācis no Jusupova vai citas kolekcijas Petrogradā – kara trofeja, varētu teikt. Mingo bija 1919. gadā starp tiem pirmajiem stīdziniekiem, kas spēlēja Operā. Kad viņam bija jau 84 gadi, mans tēvs pārdeva savu puskažociņu un palīdzēja man tikt pie šīs alta vijoles, kas toreiz maksāja pāri par 8000 rubļu. Žigulis maksāja 7000 rubļu, volga 11 000, iznāk tā pa vidu. Lai varētu šo altu nopirkt, bija vajadzīgs ne tikai tēva puskažociņš, es pārdevu arī savu akordeonu, ar kuru biju beidzis Liepājas mūzikas vidusskolu.

RL: Un kāda bija Tiroles vijoles vēsture, kā tā nonāca pie tevis?

Elsbergs: Vai... Nu jā. Šis stāsts kļūst garš... Leģenda varbūt nebūs simtprocentīgi precīza... Mēs kara laikā bijām bēgļu gaitās. 1944. oktobrī mūs Liepājā sabumboja, un tā kā manas mammas māsa jau kopš Pirmā pasaules kara dzīvoja Čehoslovakijā, ar vienu austriešu karagūstekni aizprecējusies, tad mūsu ģimene ar vecomāti un trīs bērniem devās uz turieni. No Liepājas ar kuģi uz Dancigu un tā tālāk. Krievu armija mūs panāca Teplicē-Šēnavā, tur ienāca arī franči un amerikāņi, viņi satikās. Tā kā mans tēvs zināja valodas, viņam piedāvāja doties uz franču kolonijām, uz Maroku. Vīķes vecāki uz turieni aizbrauca. Kad Vizmas bērēs sēdējām ar prezidenti kopā, mēs spriedām, ka bezmaz es būtu kļuvis franciski runājošs un tā tālāk – prezidente tad paskatījās uz mani tā šķelmīgi un teica – bet tad jūs Vizmu gan nebūtu saticis… Bet mans tēvs teica – brauksim mājās. Viņš bija vienkāršs ierēdnis pilsētas valdē, aizsargos nebija bijis, leģionam bija par vecu, dzimis vēl 1897. gadā.

RL: Viņš uzskatīja, ka viņam nekas tāds nedraud, kā dēļ viņš nevarētu atgriezties?

Elsbergs: Tā viņš domāja. Pa priekšu tēva māsa mūs iemitināja pie sevis, visus vienā istabā, bet vēlāk dabūjām dzīvoklīti Liepājā, pretī “Zilajam brīnumam”, Liepājas debesskrāpim, kur pirmajā krievu laikā bija čeka un vācu laikā Sicherheit policija. Tur bija maza, sena mājiņa, kurā mēs dabūjām visu apakšējo stāvu, trīs istabiņas. Augšā dzīvoja Ņezdulkins, otro vijoļu koncertmeistars Liepājas operā. No Teplices-Šēnavas visiem vāciešiem bija jāpazūd, tiem vajadzēja dažu desmitu minūšu laikā būt no turienes ārā, viņus kolonnā ar apsardzi pavadīja uz Rietumvāciju, jo čehi bija tik daudz cietuši. Tā kā viņiem bija jāglābj sava dzīvība, es tiku pie tāda maza trofeju akordeoniņa. Bija tādi cilvēki – viņi pateica: te jums ir atslēgas, ja jums ir kaut kas vajadzīgs. Es pacēlu arī vienu kolosālu Valtera revolveri ar kaula spalu, un 12 gadu puišelim tās likās ļoti interesantas mantas. Bet mamma teica: ko?! Tu esi ievainots? Kas tev tur ir par kunkuli pie sāna? Izvelk ārā – revolveris! Un mamma momentā aizskrien un iesviež to tādā lielā, dziļā atejā! (Smejas.) Tad man bija tāda cemme un dusmas! Bet akordeoniņš man palika, tas bija 32 basu, maziņš. 1945. gada rudenī es bez vecāku ziņas aizgāju un pierakstījos mūzikas skolā, akordeona klasē. Tā kā augšstāvā Ņezdulkins spēlēja vijoli un man mūzika ļoti patika, un skolā atbrauca vijolnieks Haralds Birznieks, kas jau bija konservatorijā, un Leopolds Siksna, kas mācījās Rīgā, un tā kā mans Grobiņas brālēns Roberts Kļava bija kritis leģionā, bet viņam mājās palika mandolīna un vijole, un mana tante iedeva man Roberta vijolīti – tad es iestājos arī vijoļu klasē un paralēli mācījos abās. Teplices akordeoniņš bija par mazu, vingrināšanās notika pie skolas tantiņas istabā, bija iedalītas stundas spēlēšanai un skolotājs Voldemārs Ceriņš bija iedevis savu 80 basu akordeonu. Tai tantiņai bija ļoti daudz baltu vistu, un, kad es spēlēju, vistas visapkārt sēdēja un klausījās. Bija tāds romantisks laiks… Tagad tai telpā ir skolotāju istaba.

Es izgāju cauri mūzikas skolai dažos gados, pēc kara tas nebija tik strikti kā tagad. Biju pirmais, kas nobeidza Liepājas akordeona klasi, ar atzīmi 5+. Komisijā bija Jānis Dūmiņš, un es spēlēju lielas lietas, ieskaitot Supē uvertīras, Šopēna noktirnes, Brāmsa ungāru dejas un Baha fūgas. No 1949. gada jau biju akordeona klases skolotājs, pašam man bija 17 – pats jaunākais skolotājs mūzikas skolā. Tajos laikos no Sabuļa jaunkundzes, kam tēvs bija latvietis, bet māte Liepājas ebrejiete, kuru vācieši nošāva, es dabūju ļoti labu 120 basu lielo Hohner akordeonu. Varu parādīt – tādu kopiju es te nesen dabūju caur internetu, lai atcerētos… Ar to akordeonu es Liepājā kļuvu slavens – spēlēju dejas un kāzas, biju arī Liepājas operas koncertmeistars, braucu līdzi trupai visur, kur nebija klavieru, un pavadīju operas dziedātājus uz akordeona. Šajā sakarībā man opera iedeva brīvbiļeti un es varēju iet uz visām izrādēm, zināju no galvas gan “Traviatu”, gan “Oņeginu”, gan “Tosku”, gan operetes – “Silvu”, “Perikolu”… Ēdoles pilī vajag dejas pēc koncerta! Es spēlēju līdz dziļai naktij, sitot bungas ar pedāli… Un tad es varēju arī mammai palīdzēt ar naudiņu. Pats brīnos, kā to visu dabūju gatavu, jo patiesībā tajā laikā biju arī baigi slims. Tikai 54. gadā mani noņēma no uzskaites tuberkulozes dispanserā. Un es, bēgļu gaitās izbadojies, pārcietu arī ļoti smagā formā dzelteno slimību, hepatītu. Kā puišelis es saucos par Bullīti un Resno, bet tagad mani sauca par Kaulukambari un par Garo. Lai tās kavernas salāpītu, mani aizsūtīja uz Īles sanatoriju, un sanatorijā es nodibināju vokālo ansambli, aranžēju līgo dziesmas un citas tautas dziesmas, un man bija doma, ka es tapšu par komponistu, jo galvā mudžēja visādas melodijas. Instrumentu tur nebija, es tās švilpoju, un citi tuberkuloznieki teica – nu tas tik būs muzikants!

RL: Kā var atšķirt, vai melodija, kas skan galvā, ir oriģināla vai kaut kur dzirdēta?

Elsbergs: Tur jau tā lieta! (Smejas.) Pēc tam diezgan daudz no visa tā, kas man tur pa galvu muķījās, izrādījās no kādas operetes vai simfonijas, to tur esmu dzirdējis, to citur…

Un tad Ņezdulkins nomira. Mēs milzīgi pārdzīvojām, kad izdarīja to, ko tagad sauc par reorganizāciju – kā Raimonds Pauls nolikvidēja Jaunatnes teātri un Opereti – bet toreiz aizbungāja ciet Liepājas operu un palika tikai drāmas teātris. Šajā sakarībā daudziem muzikantiem vairs nebija darba un daži aiz kreņķiem arī nomira, tai skaitā Ņezdulkins. Viņam bija vairākas vijoles un viena no tām – tā, kas tagad ir Svetai Okuņai Nacionālajā operā. Vijoļu ceļi ir tiešām ļoti dažādi un interesanti, tur ir gan traģēdijas, gan piedzīvojumi.

Baroks, 17. gadsimta beigu puse un 18. gadsimta pirmā puse ir tie ziedu laiki, faktiski viss 17. gadsimts, jo arī pirms Stradivāri dzimšanas jau bija ievērojami meistari, un tā ģeogrāfija ir – Breša, Kremona, Montanja, Venēcija. Tās bija baroka vijoles un baroka lociņi, bet ir noticis viens no pasaules brīnumiem, to varētu salīdzināt ar mūsdienu tehnoloģiju pasauli – ar to, ka vecie radiofoni un televizori der arī digitālām pārraidēm. Mijā starp 18. un 19. gadsimtu, kad pēc Stradivāri, Gvarnēri un viņu skolnieku nāves centrs no Itālijas pārceļas uz Parīzi, tur virkne zinātnieku – Savārs, Hladni, Viljoms analizēja baroka vijoles – un brīnums ir tas, ka baroka korpusiņš, ja tam pielika garāku kaklu, stiprāku basbaļķi, augstāku steķi un stiprākas stīgas, dzīvo vēl šodien modernā mūzikā, skanot trīs četras reizes spēcīgāk, nekā viņš skanēja baroka laikā. Fantastika! Lai to pārbūvētu, lai panāktu šo skaņu, protams, tajos 50 gados, no 1775. līdz 1825., ļoti daudzas vijoles bija arī sabojātas, izgrebtas un samaitātas. Bija meistari, kā vācietis Oto, kas lielījās – es šito Gvarnēri izgrebu uz pusi plānāku! – taču viņa grebšanas rezultātā vijole pie auss skan, bet telpā skaņu vairs nenes. Izcili itāļu meistari mēģināja sabojāto atjaunot, likt atkal koku klāt, tā ir ļoti augsta pilotāža, bet tas ne vienmēr izdodas. Piemēram, te Latvijā viens slavens gleznotājs marīnists un vijoļmeistars bija Aleksandrs Zviedris, un cepuri nost viņam. Bet viņam bija arī brālis Voldemārs, kurš bija nodrukājis ielīmējamu uzrakstu: “vijoli akustiski uzlabojis Voldemārs Zviedris” – un ar ieapaļu kaltiņu svešu meistaru vijolēm izgreba no iekšpuses apkārt tādu gaņģi, un tāda vijole ievibrējas pie auss, bet telpā skaņu nesviež! Un kad šitāds līkums ir izgrebts, to atjaunot ir gandrīz neiespējami. Kad es mūzikas akadēmijā lasu lekcijas par stīgu instrumentu vēsturi, man ir daži Voldemāra Zviedra akustiskie brīnumi, ko parādīt… Tāds vijolēm ir tas liktenis. Un tas ir pilnīgi saistīts ar spēlētājiem. Piemēram, angļu čellistei Žaklīnai Diprē anonīms dāvinātājs atsūtīja zīmīti: jūs varat aiziet Londonā pie tāda un tāda meistara un tur jūs gaida Stradivāri čells. Viņa uz tā fantastiski spēlēja Elgāra koncertu! Un kas notiek? Nabaga Žaklīna saslimst ar neārstējamu slimību. Viņa nodzīvoja vēl 12 gadus pēc saslimšanas, bet nevarēja vairs spēlēt un nomira 42 gadu vecumā. Čellu ar viņas ziņu spēlē pašlaik slavenais Jo Jo Ma. Bet spēles maniere viņiem ir tik atšķirīga, ka tās ir pilnīgi divas dažādas skaņas!

RL: Vai milzīgajā pasaules vijoļu piedāvājumā tu arī esi atradis sev vietu?

Elsbergs: Manas vijoles ir gan Amerikā, gan Zviedrijā, gan Vīnē, gan Berlīnē – tādas, kuras es esmu pārbūvējis, bet ne gatavojis pilnīgi no jauna, no koka kluča. Lūk, te koridorā ir tādi divi kļavas koki, pārmantoti no Ādama Antona, kurš bija kolosāls cilvēks un kolosāls mehāniķis, kurš visus darbarīkus taisīja pats, un arī uz viņa kapakmens ir rakstīts: šeit atdusas mehāniķis un vijoļu būvētājs.

RL: Man bija tāds priekšstats, ka vijoles taisa no egles.

Elsbergs: Nu, pareizi. Augša no egles un dibens, sāni, kakls no kļavas. Egle ir mīkstākas konsistences, kļavai ir lielāks blīvums. Bet, kamēr nonāca pie šiem diviem kokiem, izmēģināti ir tūkstoš un viens. Reinis Māsēns Dobelē čellu apakšējo vāku taisīja no kļavas radinieka – platāna.

RL: Kā var noteikt to, vai konkrētais koks būs īstais?

Elsbergs: Te spēlē iestājas tāds moments kā skaņa. Nu, es pastāstīšu ļoti īsi par savu pēdējo veikumu, ko nevarēju realizēt, kamēr biju precējies. Pirms apmēram 20 gadiem es dabūju samaksāt diezgan lielu naudu, bet redzēju, ka reiz to varēs dabūt pie dzīvības – tas ir itāļu instruments, baroka laika čells. Lai Vizmai vieglas smiltis, ir pagājis gads, kopš viņa aizgāja… Es ilgu laiku biju slimokopējs. Bet tagad es pieķēros šim darbam un uz šitā te paša galdiņa, kas bija pārvērsts par čello darbnīcu, viņš tika izārdīts, analizēts. Konstatēju, ka viņam bijuši ļoti nepareizi, slikti remonti, viņš bija no spēles laukā, neskanēja nemaz, par to liecina Imants Resnis, kurš zināja to čellu. Visi nepareizie līmējumi jākausē, jāņem nost, un viss jāizdara profesionāli. Apakšējais vāks visā platumā ir no viena koka, bez vīles pa vidu. Un kad viņu paņem un pa vāku iesit, ar roku vai kādu āmuriņu – viens pats kļavas vāks jau noskan kā zvans, tā ļoti ilgi, donnn! Vietām bija sašķīdušas arī apmalītes, tās tad nostiprina ar brezentu – tur bija visādi koki salīmēti, tas viss bija jāmiekšķē vaļā, ja kādu daļu trūkst, tad tās jāaizvieto. Augšējam vākam, tā kā egle ir mīksta, ņemot kaut ko par stipru pielīmētu nost, skaidas šķīst – un tam iepriekšējam bija skaidas gājušas pa gaisu un aizsviestas prom. Tās vietas, kur šīs skaidas trūka, bija atstātas tukšas. Tad vajadzēja atrast līdzīgu, apmēram 200 gadu vecu egli, un to visu aizpildīt, atjaunot. Un kad nu paņem to augšējo vāku – tas arī skan bannng… kā zvans. Un tagad tam čellam ir tik daudz iekārotāju, ka tie gandrīz gatavi viens otru… Te nu iestājas tāds moments kā draudzība. Vienam no Latvijas labākajiem čellistiem, Igoram Bezprozvanovam, šis čells tagad ir izmēģināšanā.

RL: Tu pats studēji altu un pēc tam arī biji profesionāls altists? Kā tu nonāci no spēlēšanas līdz meistarošanai?

Elsbergs: To jau tā īsi nevar pateikt. Tad iejaucās… Liepājā mums bija tāds ļoti mīļš direktors, mans draugs Valdis Vikmanis, kuram tagad jau 91 gads. Viņam laimējās tā, ka viņš negribēja iet leģionā un viņu kā dezertieri ielika Liepājas cietumā, tāpēc krievi viņu pēc atbrīvošanas no cietuma nesūtīja uz Sibīriju un viņš bija ļoti ilggadīgs mūzikas skolas direktors.

RL: Atvaino, es pēkšņi atcerējos – vai tavs tēvs maldījās, domādams, ka viņam neatradīsies nekā tāda, par ko krievi viņu sāks tramdīt?

Elsbergs: Viņš sāka dzert. Un pirms nāves viņš pateica. Viņš bija augstas klases bilancspējīgs grāmatvedis, pilsētas valdē skaitījās budžeta inspektors. Izrādās, ka viņš ir dzirdīts pēc pārbraukšanas caurām naktīm čekā, lai par saviem pilsētas valdes kolēģiem klāj vaļā vajadzīgos faktus un kļūst par ziņotāju. Viņš no visa tā atteicās. Viss tika izspēlēts tā – jūs bēgāt no padomju armijas… Tādā ziņā viņš vīlās – viņu nelika mierā. Viņam nervu saspīlējums bija par lielu un viņš sāka dzert.

Pēckara gados skolā strādāja oficieru madamas, kas bišķi spēlēja klavieres. Un tās visas bija “parķeinij”, un mūzikas skolas partijas organizācija bija viņu rokās, bet skola partijas organizācijas rokās. Tad direktors man saka vienā brīdī: Zigurd, mums jāstājas partijā! (Smejas.) Es toreiz biju komjaunatnē. Nu, tā kā Vizmai arī – sākumā domāja, ka tai strādnieku valstī būs labi, nezināja jau neko. Un pašaizsargāšanās instinkts… 1949. gada izsūtīšanas laikā es ar vecāku ziņu gulēju to nakti mūzikas skolā zem klavierēm. Dažas nedēļas vēlāk stājos komjaunatnē. Man vēl nebija 18 gadu, un direktors saka – lai to skolu varētu kaut cik turēt, mēģinām stāties! Dabonam arī rekomendācijas, mani paņem partijas kandidātos, bet Vikmani nē! Izrādās, viņi ir kādi 11 vai 12 brāļi, viņš pastarītis, un daži ir Zviedrijā, Daugavas vanagu šaušanas čempionāti un kas tur vēl par grēkiem! Bet skola un pasniegšana Vikmanim bija sirdslieta, lai gan viņš spēlēja arī trompeti Operā. Un tad viņš atcerējās – bet pagaid, pagaid, viens no vecākajiem brāļiem ir liels šiška Maskavā, dīvainā kārtā pēc 1938. gada dzīvs, karā bijis. Viņš dod ziņu tam, tas pamāj ar mazo pirkstiņu un Liepājas partijas komiteja uzreiz – požaluista, požaluista!

Kā es kļuvu par stīgu instrumentu meistaru, tas ir nepārprotami saistīts ar politiku. Jā, es ātri aptvēru, tāpat kā igauņi – lai varētu piedalīties pie tās dzīves veidošanas, jāstājas partijā. Bet es, daudz lasot un funktierējot, pamazām sāku veidoties par disidentu, un ne tikai uzskatos, bet arī sāku darboties (smejas)… pretpadomju garā. Gan man, gan Vizmai, es domāju, tas pavērsiens notika tāpat kā daudziem citiem. Es jau biju konservatorijā un man bija viens tūrisma brauciens uz Poliju. Tas dumpības gars Polijā… Un tad 1957. gadā ar konservatorijas orķestri uz Vispasaules jaunatnes festivālu Maskavā. Es zināju arī valodas, klausījos un tā… Un tad Ungārijas notikumi. Krājās, krājās, sāku pētīt un salīdzināt – un pretdarboties. Gan ar runātu, gan ar rakstītu vārdu.

RL: Arī ar rakstītu?

Elsbergs: Nu, to jau nevar tādā īsā intervijā pateikt… Bet vienā brīdī izrādījās, ka manas vēstules, ko esmu rakstījis vāciski, zviedriski, ir partijas komitejā uz galda. Tas notika, kad mēs ar Vizmu jau bijām kopā, 1972. gadā. Es biju zviedram Arturam Lundkvistam – Ļeņina prēmijas laureātam, kura milzīgo poēmu es tolaik atdzejoju – rakstījis par Mirušo piemiņas dienu, kā dzēš svecītes nost un skaļruņus liek. Jau krietni pirms iepazīšanās ar Vizmu es mācījos valodas, tulkoju, interesējos par literatūru un dzeju. Un vēstulē es biju rakstījis tādu frāzi, ka cilvēki brauc ar 11. tramvaju no Brāļu kapiem un viņu sejās ir spīts un naids pret pretvaru. Partijas komitejā man prasa – ko jūs saprotat ar vārdu “pretvara”? Es saku: pretvara – tas ir tāds Raiņa vārds… Ja jūs nožēlosiet grēkus, tad tiksiet cauri ar stingro rājienu ar ierakstu. Tāds Anatolijs Gorbunovs bija Kirova rajona pirmais sekretārs, tātad viņš mani izslēdza, tas viņam ir vismaz viens labs darbs. Viņš bija arī tas cilvēks, kurš Klāva gadījumā lika noformēt šo lietu kā nelaimes gadījumu, to man Peters pateica. Māsas Krustiņsones arī tajā partijas birojā bija. Es saku – nē, nē, es negribu nekādu stingro (smejas), lūdzu, slēdziet mani ārā! Ko, ko? Tādas lietas jau nenotika. Viena no tām Krustiņsonēm saka: “Jaunais cilvēks! Vai jūs ticiet dievam?” Es saku – nu, es esmu kara laika bērns, redzējis tādas šausmas, bombardēšanas, vilcienu sadursmes, es neticu – ja dievs tādas lietas pieļauj. Nu, viņa saka, tad jau nav tik traki! Bet sēž tādi ķieģeļu ģīmji, tie saka – nē, viņš rakstījis tādas lietas par mūsu iekārtu, un pats grib izstāties! Ir jāslēdz ārā! Labi, mēs no šādiem te elementiem atbrīvosimies – vakar mūsu rindas papildināja labāki cilvēki, mēs uzņēmām Jāni Peteru! Mēs ar Vizmu mājās pēc tam bijām tik atviegloti un priecīgi, ka tas viss ir šitā beidzies. Tas sakrita ar laiku, kad bija uzrakstīti “Gadu gredzeni” un Vizmu nekur nedrukāja. Es tolaik jau biju zaudējis darbu Radio, kur līdz 1968. gadam biju Zviedru redakcijas kultūras redaktors un mūzikas redaktors.

RL: Es nesen izlasīju, ka tieši tu piedalījies ierakstā…

Elsbergs: … “Sniegbaltītes skola”? Jā, jā. Es sāku Radiofonā strādāt 1954. gadā par toņmeistaru Bērnu redakcijā. Tas ir tāds, kurš sēž pie kloķiem un regulē skaņu. Apmēram tas pats skaņu režisors. Un vienā brīdī rodas tāds amats kā mūzikas redaktors. Es biju tas, kurš ar Ringoldu Ori un citiem pasūtīja mūziku bērnu ludziņām. Ar to sākās. Es skaitījos diezgan labs mūzikas redaktors. Un partijnieks…Vēlāk dibinājās Zviedru redakcija un raidījumi latviešiem ārzemēs, un tur arī vajadzīgs mūzikas redaktors. Un, protams, piedāvā…

RL: Kam gan citam, uzticamajam Elsbergam.

Elsbergs: Jā, piedāvā viņam. Viņš tad tur sāk strādāt. Bet 1968. gadā es tiku iesaukts pie Nikolaja Neilanda un Daiņa Goldberģa, tie bija, kā saka, otrā ranga priekšnieki tūlīt aiz Radio komitejas priekšsēdētāja. Es brīvi jau pārvaldīju zviedru valodu un biju divas reizes atteicies lasīt tādus tekstus, ko pats neesmu rakstījis. Un to tad man piešuva kā nedisciplinētību. Un varbūt arī bija ziņas pienākušas no drošības komitejas. Tad man pateica: “Ziniet, mēs nevarēsim sastrādāties.” Labi. Vai es varu uz mirkli iziet? Es izeju, piezvanu Vizmai – tas bija pašā mūsu draudzības sākumā, – un stāstu, ka man te šitādus vārdus saka. Vizma saka – prom, prom, prom, ar steigu! Es aizeju atpakaļ un saku: jā, mēs nevarēsim sastrādāties. Te ir mans atlūgums. Un tad es kādus 6-7 mēnešus nekur nevarēju dabūt darbu. Pirmie, kas mani pacēla, tā teikt, no ielas, bija Kārlis Egle un Konstantīns Karulis, kuri man iedeva bibliogrāfa darbu Fundamentālajā bibliotēkā. Bet tur atkal bija tādas akcijas, kur vajadzēja visiem darbiniekiem piedalīties – no bijušās Vēstures institūta bibliotēkas vairākās smagās mašīnās veda uz maltuvi Krustpils ielā grāmatas, no kurām 15 kilogramus es pievācu, un pusotra tonna aizgāja uz samalšanu. Tur jau priekšā bija milzu kaudze, tik liela kā angārs. Otrā dienā es uzgāju pie direktora Arāja un teicu, ka es šito darbu nevaru… Viņš saka – jā, nu ne jau tas vien… Mans priekšnieks Paeglis jau teicis… Es biju domājis, ka bibliotēkā es varēšu lasīt, pielicis pilnu rakstāmgaldu ar grāmatām, kuras es gribēju izlasīt. Nu, tā no bibliotēkas arī špūre. Tad atkal pāris mēnešus nekur mani neņem darbā. Bet vienā brīdī man rodas dūša, es aizeju Kultūras ministrijā pie kadru sievas un man žēlīgi atļauj spēlēt Operetes orķestrī. Kad es kādreiz kaut ko muļķīgu pateicu vai kaut ko mēģināju jokot, Vizma man teica – nu, ir redzams, ka tu 10 gadus esi operetē pavadījis… Kā muti vaļā ver, tā visādi joki… Uz redzēšanos! – Nu, gan jau redzēsimies, neesam jau akli! Nu, tādas stulbības. Bet es jau no Operetes, tā sakot, no tautas, nesu arī mājās visādus noderīgus izteicienus, jo es zināju, ka Vizma atzīmē un vāc. Es atnesu arī “Tu saki?!” – bet ar akcentu uz pirmo vārdu! – un Vizma to izmantoja “Paulīnē”. Vizma diezgan to pārdzīvoja, ka filmā uzsvars bija uz otro vārdu.

1972. gadā mani no partijas izslēdza ar tādu ierakstu: “par padomju dzīves īstenības nomelnošanu un buržuāzisko nacionālismu”. Ar šitādu jauku ierakstu nedrīkstēja strādāt par vijoļskolotāju. Bet tad vienā brīdī man visžēlīgi atļāva līdz 5. klasei pasniegt vijolīti Zvejniekciemā, bērnu mūzikas skolā, un tur es sāku tās vijolītes remontēt. Es jau visu laiku interesējos un lasīju par vijoļu būvi, visu pieejamo literatūru dažādās valodās. Viens čells skolā bija iekrāmēts pieliekamajā kambarī zem vesela pūtēju orķestra, galīgi saplacināts, un tas bija pirmais, ko es gandrīz bez kādiem darba rīkiem, ar visāda veida pašdarbnieciskiem gājieniem salaboju. Tā tas sākās.

Katru dienu 4 stundas ceļā uz darbu es izturēju tikai 3 gadus. Un tad Kokars piedāvāja konservatorijā laboranta vietu. Viņš saka: pret tevi kāda krimināllieta ir ierosināta? Nē, tas gan nav! Tad viss kārtībā! Tas bija 1979. vai 1980. gads. Un tad es kādus 10 gadus biju atbildīgs par visiem augstskolas instrumentiem, un nāca arī kolekcijas dibināšana – tagad tos darbus dara kādi 12 cilvēki. Tur tad es tā nopietni sāku gādāt darba rīkus un veikt restaurāciju. Un nu jau vairāk nekā 20 gadus oficiāli skaitos stīgu instrumentu meistars.

RL: Vai tu pamanīji to punktu, pēc kura tava dzīve un tu pats kļuvi neatgriezeniski par to, kas tu esi, un vairs nekas cits nevarēja būt? Vai tas bija saistīts ar Vizmu?

Elsbergs: Tas ir vistiešāk saistīts ar Vizmu. Kas attiecas uz Vizmas iespaidu – tas bija ļoti, ļoti milzīgs tādā ziņā… Nu, kā mēs nopriecājāmies, ka mani izslēdza no partijas. Vizma uzskatīja, ka neviens nebija spiests. Ka nebija obligāti jābūt stukačam, jātaisa karjera un tā tālāk. Vizmas uzskats bija tāds, ka vajag katram savu iespēju robežās labi darīt to, ko viņš var, būt labam profesionālim.

RL: Vai tu vienmēr uzticējies Vizmas viedoklim, vienmēr ticēji, ka viņai ir taisnība?

Elsbergs: Lielās lietās… man, piemēram, kaut kas likās nereāls, es biju skeptisks, bet Vizma daudz ko pareģoja un pateica par to, kas tikai pēc tam nāca. Kad Kremlī nolaida karogu, mēs bijām Minhenē pie Rolfa Ekmaņa. Pasaulē neviens no milzīgi labi apmaksātajiem sovjetologiem nebija to prognozējis. Vizmai tā doma jau bija 80. gados – ka PSRS agonijas ilgums ir tikai laika jautājums.

Vēl kā piemēru Vizmas uzskatiem – Vizma bija ļoti labos draugos ar Ojāru Vācieti, un viņa uzskatīja, ka Ojārs nav tāpēc slikts cilvēks, ka viņš netur vārdu vai neaiziet kaut kur, viņš tā dara rakstīšanas dēļ. Jo, ja tu gribi būt kārtīgs, tikties un iet, un visur uzturēt labas attiecības, rakstīšanai tas neder…

Kas attiecas uz vijolēm, Vizma bija atbalstītājs un balstītājs, bet, kas attiecas uz man tādu diezgan sāpīgu momentu… Es teicu, ka es jau tulkoju pirms iepazīšanās ar Vizmu. Tur bija zviedru 50.-60. gadu dzejnieki, es lasīju arī Somijas zviedru literatūru un mēģināju. Daži no tiem palika pusdarīti. Ēriks Lindegrēns, “Vīrs bez ceļa”. Tas vienmēr ir bijis mans sapnis – manā dzīves laikā to vēl pabeigt. Bet es jau taisu amzieri ar vairākām sievietēm, kas prasa mani visu – vijoļbūve prasa visu, valodu mācīšanās arī prasa visu cilvēku, un atdzejošana arī. Es nodarbojos arī ar somu valodu, un tagad arī ar franču valodu.

Mēs ar Vizmu sadarbojāmies 70. gados – divi bez darba un publicēšanās iespējām, mēs likāmies iekšā atdzejojumos, kaut kur atvilktnēs un arī tajos maisos, ko kratīšanā aiznesa, tur aizgāja daudz kas. Ir divas lietas, kas mūs vienu pie otra piesaistīja. Vizmu piesaistīja tas, ka es vienreiz uzkāpu pa augstām kāpnēm un man netrīcēja kājas. Mani atkal piesaistīja tas, ka Vizma bija uzrakstījusi rakstiņu “Literatūrai un Mākslai”, kur bija tāds dzirkstījums, kur es jutu tādu prātu! Vizmu neredzēdams, es baigi aizrāvos, biju cienītājs šim prātam. Un, kas attiecas uz atdzejošanu, Vizma mani ļoti pacietīgi un mierīgi mācīja, jo viņa ļoti labi pārzināja visus pantmērus un ritmus, un tā tālāk. Un man bija jāpiekrīt, ka mans talants šī talanta priekšā tik ļoti nobāl, un ka es esmu pieķēries tādiem autoriem, piemēram, Gunāram Ēkelefam... Nezinu, kas Vizmai bija par tādu grūti vārdos pasakāmu talantu – ja ne uzreiz, tad pamazām viņa uzbūra tādu dzeju, kas ir Ēkelefs, un tajā pašā laikā latviski viņš skan. Ja man kaut kas iznāca, protams, bija arī tādi skauģi, kas pateica – nu jā, Vizma piepucējusi. Man bija atbilde – jā, jā, Vizma manā vietā aiziet arī Operetē nospēlēt vijoli. Bet bija autori, kas varbūt bija vienkāršāk atdzejojami, un Vizma tur atzina mana darba rezultātus par labiem.

RL: Starp citu, kā tu iemācījies zviedru valodu?

Elsbergs: Man kopš bērnības ir divvalodība ģimenē, man vācu valoda ir tikpat stipra kā latviešu valoda, jo mana mamma Elizabete Šneidere bija vāciete. Kopš trīs gadu vecuma es gāju vāciski runājošā dārziņā. Un valodas mani saista. Kad mani ielika par mūzikas redaktoru Zviedru raidījumu redakcijā, visi tie kadri, kas tur bija, Neilands un citi, kam vajadzēja pēc amata būt lielās skolas beigušiem, nemaz tā zviedriski nerunāja, bet es, autodidakts, vienā brīdī brīvi runāju zviedriski.

RL: Tas viss varētu radīt aizdomas par tavu saistību ar čeku. Nepārprotami tāda redakcija bija.

Elsbergs: Un pamatoti. Tajos gados. Valodas ir, partijnieks un tā tālāk. Paraugzēns ar labu ģimeni un bērniņu, es biju precējies ar Solveigu toreiz (Solveiga Elsberga, tulkotāja – red.), “Karogā” jau Solveiga rakstīja, ka pirmais vīrs bija komunists. Bet es neesmu no tiem, kas sitīs sev pie krūtīm, ka esmu nacionālists nevis no 1991. gada, bet jau krietnus gadus ātrāk. Un tie piedāvājumi, kas man bija Radio laikā – sūtīt uz Augstāko partijas skolu, un darīt to un to, un to… Bija tāds piedāvājums, ka varēja tikt uz Zviedriju, uz Stokholmas universitāti 1965.–1966. gadā. Beigās komunisti uzskatīja, ka es esmu Zviedrijā savervēts, amerikāņu spiegs. Un citi uzskatīja, ka esmu ar čeku saistīts, citādāk nevarētu braukt. Brauciena laikā es tiku pie daudz kā klāt, es tiku pie “Jaunajām Gaitām”, pie interesantiem zviedru rakstniekiem, iepazinos… Bet viņiem Rīgā drīz pielēca, ka es spēlēju, ka esmu, maigi izsakoties, nedisciplinēts, ka es izmantoju to iespēju – un viss beidzās ar “mēs nevarēsim sastrādāties” un izslēgšanu. Bet, protams, tas rūgtuma kamols… Bija čekas organizētie un bija arī cilvēki, kas loģiski secināja, ka Vizmai ir pielikts klāt šitais čekists. Knuts, kurš atbrauca no ieslodzījuma… Arī draugs Knuts… Varbūt ne man klātesot, bet tā. Tas viss biķeris bija jāizstrebj. Trīsdesmit septiņu gadu garumā pildījis tādu uzdevumu. (Smejas.) Es Knutam esmu piedevis. Vizma vienmēr viņu ir balstījusi un uzskatījusi par lielu talantu, un es tam arī pievienojos. Es uz viņu ļaunu prātu neturu. To visu var saprast – viņš tikko no lēģera, un te viens no glaunas redakcijas. Viņš jau, protams, nebija vienīgais. Bija pat tādi zvani ar brīdinājumiem. Atskan zvans: liec mūsu meiteni mierā! Ja nē, tad… Mēs esam viņas draugi, tu to nožēlosi, tu norausies! Nu, varbūt arī provokācija. Bet Vizmas draugi, kas viņai tobrīd bija… (Smejas.) Viens no pirmajiem, kuru es patriecu, bija Anatols Immermanis. To riebīgo cinismu… (Smejas).

Bija tādi brīži, kad bija vajadzīga arī diezgan liela drosme. Tas ir dokumentāli fiksēts gan pie Rolfa Ekmaņa, gan arī tepat pie Baibas Vītoliņas, ka es, neraugoties uz visiem apsargiem, Zviedrijā sniedzu informāciju un rakstīju “Brīvībai”. Es tad jau biju aktīvs pretpadomju elements. Brīvdienās no Stokholmas nebraucu mājās, jo zināju, ka atpakaļ vairs netikšu.

RL: Vai visas šīs aizdomas un situācijas divdomība, draugu un nedraugu mājieni nekad nesabojāja tavas attiecības ar Vizmu?

Elsbergs: Nav jau dzīvē tā, ka ir vajadzīgs, lai tev kaut kāds pūlis uzgavilē, bet daži cilvēki – kā Veronika Strēlerte, Andrejs Johansons, Baibas Vītoliņas ģimene – bija tie, kas ticēja un saprata. Un zināmā mērā novērtēja, ka tā ir bīstama spēle. Es gribēju cīnīties. Līdz es norāvos, sadūros ar nodevību. Es sūtīju tās vēstules – ne tikai Lundkvistam – caur privātiem cilvēkiem. Tās, kas aizgāja, ir Zviedrijas sociāldemokrātijas arhīvā, tas ir pierādījums. Un ir arī tie “Brīvības” numuri, kur ir mani raksti – ar pseidonīmu, protams. Man bija vairāki pseidonīmi. Un viens no maniem draugiem, uz kura 80. dzimšanas dienu es biju Stokholmā, bija Uldis Ģērmanis. Tā ir tāda otrā līnija, kuru es tagad nemēģinu izspēlēt speciāli, tikai tāpēc, lai pierādītu, ka jau tad biju disidents un kaut ko mēģināju darīt. Es tiešām kaut ko darīju. Un tā maksa bija tāda, ka te novērsās pēc tā brauciena gan radi, gan draugi viens otrs. Un atkal no otras puses – uzskats, ka es esot amerikāņu aģents. Beigās ar Vizmas palīdzību es nonācu pie vijoļbūves un paliku pie tās. Tagad es varbūt būtu varējis uz šiem faktiem taisīt kaut kādu politisku karjeru, bet man tas absolūti nebija nepieciešams.

RL: Vai toreiz tev jau bija zināms arī tas, ka Vizmas tēvs, kurš 1941. gadā iestājās vācu dienestā, un, kā “Billē” rakstīts, nāca mājās asiņains un stāstīja, ka krogā kāvies, bet pēc tam ļoti stipri dzēra, ir bijis SD?

Elsbergs: Nē, to, ka Jānis Belševics ir bijis Arāja komandā, es uzzināju jau pēc Vizmas nāves. Nekādu kontaktu Vizmai ar tēvu nebija, jau kara laikā viņš slīcināja dzīvi alkoholā un reti likās par meitu zinis, un pēc tam līdz pat savai nāvei dzīvoja Anglijā. Šā iemesla dēļ padomju laikā Rakstnieku savienība pat bija saņēmusi Jāņa Dzintara denunciāciju, kurā viņš mudinājis noziedznieka meitu neuzņemt padomju Rakstnieku savienībā – šo vēstuli, kā es pavisam nesen uzzināju, Ilgonis Bērsons ir saglabājis savā arhīvā. Vizma droši vien par tēvu noprata vairāk. Mēs kopā ar Juri Kronbergu “Valterā un Rapā” šķirstījām Andrieva Ezergaiļa grāmatu par holokaustu – un ieraudzījām viņa vārdu pievienotajā latviešu SD locekļu sarakstā. No vēsturniekiem saņēmām šim faktam apstiprinājumu.

RL: Vai tas ir iemesls, kāpēc Jāņa Belševica vārds, kas bija ierakstīts līdzās Vizmas, Klāva un Vizmas mātes Ievas Belševicas vārdam šogad uzstādītajā kapa piemineklī, no tā atkal pazuda? Tas uzraksts, kā es sapratu, bija simbolisks, jo viņa mirstīgo atlieku šajā kapā nemaz nav?

Elsbergs: Jā, viņš tika kremēts Anglijā. Par viņa nāvi 52 gadu vecumā man nav līdz galam skaidrs, kas bija tās iemesls. Mēs ar dēlu Jāni nolēmām, ka nevēlamies, lai tas viss mestu ēnu uz Vizmu un Klāvu, un lūdzām pieminekļa autoru tēlnieku Vilni Titānu izkalt vārdu no pieminekļa. Diemžēl es izrādījos pēdējais cilvēks, kas runāja ar Vilni Titānu – burtiski sešas minūtes pēc tam, kad tas bija izdarīts un mēs izgājām no kapsētas, viņš gāja bojā autokatastrofā.

RL: Es varu vienīgi lūgt tevi ticēt tam, cik liela ir mūsu lojalitāte pret Vizmu un to, ko viņai – un tev – nācies pārciest.

Elsbergs: Dažas dienas vai kādu nedēļu pirms nāves Vizma saka tādus vārdus – viena laba lieta ir arī ar šito manu slimošanu, ka tā ļoti mūs atkal satuvināja un nostiprināja mūsu ģimeni. Pēdējos pagājušā gada dienasgrāmatas ierakstos… tur ir tā – cik maz cilvēkam vajag… Ka nevar iedomāties, kāda tā ir laime, ka tu vari pats aiziet līdz mazmājiņai. Bet to es arī esmu sajutis, Liepājas gados, kad tuberkuloze beidzās, palika bronhiālā astma, un es zināju to, kāda tā ir laime, ja var normāli ievilkt elpu! Tā ka mēs viens otru tādā grūtību ziņā sapratām. Vienā punktā mēs ar Vizmu nevarējām vienoties, lai gan visādos veidos es mēģināju to panākt. Es pēc dabas esmu cīnītājs, es mēģināju panākt, lai Vizma nepadotos – ka vajag trenēties, salabot zobus, kaut vai katru dienu iziet koridorā, pāris pakāpienus, kāpt mašīnā. Tikai priekš Vizmas es turēju to mašīnu, 79. gada mersedesu – tagad esmu atdāvinājis prom, vairs man nav. Kliģēni arī ir atdāvināti piebaldzēnam Atim Lūsim, kurš tur saglabājis vienu melno virtuvīti tādu, kā bija Vizmas laikā – tur Vizma rakstīja “Billi”. Bet, ja tev viena puse ir paralizēta, tad mēģināt saņemties… Es iedomājos, ja man tā viens nāktu virsū – saņemies, saņemies… Bija arī tik daudz kļūdu no ārstiem, bet es negribu saukt vārdā tos ārstus. Fiziski viņa vairs nevarēja saņemties, neļāvās pierunāties. Bet vēl vakarā pirms miršanas Vizma sazvanījās ar mazdēlu, pusstundu vai vairāk runāja ar viņu un savervēja Matīsu, ka viņš vedīs vecomāti paskatīties Latviju, ar savu mašīnu, nevis ar šito vecātēva tanku… Vizma nodzīvoja gandrīz četrus gadus pretēji visām prognozēm. Mēs bijām tāds tandēms. Lai gan – es jau neesmu profesionāla medmāsa un man ir sirdsapziņas pārmetumi, ka varbūt vajadzēja vēl kaut ko tā vai šitā. Bija tādi mēģinājumi ar profesionālām kopējām, bet tad Vizma gandrīz palika nikna: šo es vairs negribu redzēt!

Katrā ziņā viegls raksturs jau viņai nebija. Dažkārt tikai ļoti mīlot to visu varēja tā saprast, dažkārt – piedot.

RL: Tevi varētu salīdzināt ar prezidentes kungu, kam uzlikti zināmi pienākumi, loma – jo Vizma latviešu literatūrā bija kaut kādā ziņā kā prezidente politikā.

Elsbergs: To ļoti labi formulēja mūsu dēls Jānis, tas laikam bija tādā reizē, kad šite bija neliels čello haoss – viņš teica, es tevi ļoti labi saprotu… Jo būtībā visus pēdējos gadus visa mana dzīve bija pakļauta Vizmai. Tādā ziņā tagad ir cits periods iestājies. Ir tas sēru periods pāri, dzīve turpinās, jāstrādā.

Tā intervija viegla nebūs, jo te pārāk daudz savijas… vieglāk būtu tā, ka mazais akordeonists, vijole… – bet tad Vikmaņa uzaicinājums: mums jāstājas. Un tad ir tas padomju laiks. Tas bija daudzējādā ziņā arī romantisks, bet kas tā bija par romantiku! Kad mēs ar Vizmu sarakstījāmies 16. maijā 1968. gadā, mēs braucām uz Mālpili kāzu ceļojumā. Tālāk ceļš gāja uz Rūjienu, Vizmai rakstījās, un viņai patika Rūjienas viesnīca. Ilgu laiku mūs izsekoja. Kad mēs bijām paņēmuši verandiņu pie Marčauskienes Jūrmalā – tur verandiņas logā tāda galva parādās un skatās! Mums jau bija sava tehnoloģija izveidojusies, tiešām, tik romantiski: noteikt, vai šodien viņš ir ar bereti vai bez beretes? Un tad viņš ir ar hūtīti! (Smejas.) Mēs nolēmām braukt mazā romantiskā ceļojumā uz Tartu – pamanām “arbereti-bezberetes”, aha, ir. Es gribēju vēstuli uz Zviedriju iemest nevis Latvijā, bet Igaunijā. Nu ja. Un tad Vizma mani sedza. (Smejas.) “Sedza” – tas ir čekas formulējums, nopratināšanā pēc kratīšanas: “Ak tad Vizma jūs sedza!” Pratinātāju mēs iesaucām par “čekistu Pelēko”, viņš bija tāds inteliģents un vienmēr pelēkā uzvalkā.

RL: Vēl par uzticēšanos Vizmas viedoklim – vai tu arī tici tam, ka Klāvu nevis vienkārši noslepkavoja politiska strīda rezultātā, bet noslepkavoja ar iepriekšēju politiski motivētu nodomu?

Elsbergs: Nu, pēc PSRS rakstnieku kongresa viņš kļuva zināms un arī neērts Padomju Savienībā. Un tajā vakarā strīdā Klāvs neļāva ņirgāties par gruzīniem, šā paša kongresa un Astafjeva romāna sakarā. Provokators atnāca un pievienojās diezgan vēlu. Bet tulkotāja Ilga Melbārde, kas dzīvoja Dubultos, dzirdēja – un viņas liecība pazuda, tāpat kā pazuda visi lietišķie pierādījumi; daļēji tas bija saistīts ar Gorbačova vizīti, kas Rīgā bija paredzēta pēc dažām dienām – viņa bija dzirdējusi soļus un vīriešu balsis pēc stikla šķindoņas, tā ir svarīga liecība, tur nebija tikai cherche la femme. Arvīds Skalbe liecināja, ka redzējis, kā Klāvs vairākkārt atteicās no sēdēšanas ar viņiem – bet pēdējā vakarā pirms viņu prombraukšanas piekrita, acīmredzot lai tiktu no viņiem mierīgi vaļā. Es šaubos, vai Vizma bija tik simtprocentīgi pārliecināta – tas varēja būt un varēja arī nebūt speciāli organizēts.

RL: Vai jūsu abu līdzšinējā dzīve neveicināja tādu pieņēmumu – uztvert šo notikumu kā sazvērestību?

Elsbergs: Kas attiecas uz provokācijām, tajos laikos, kad mēs ar Vizmu iepazināmies un pēc tam, bija neskaitāmi piemēri tam, ka mūs mēģināja iepīt, lai būtu tā kriminālā lieta. Bet mēs neļāvāmies. Lai gan bija arī skumji momenti. Dažus gadus atpakaļ Jānis arhīvā atrada, ka pat Olafs Stumbrs ir bijis spiests – lai tiktu uz Latviju, rakstīt – kādus tur ziņojumus. Nu, neko tādu būtisku, bet fakts. Un, lai tiktu ātrāk no Sibīrijas atpakaļ, tad Maija Silmale… Viņa nesa visādus mēslus, tā saucamo disidentu literatūru, un lūdza – vai es nevarētu šito aiznest, tepat šajā mājā Ziedonim uznest! Pēc tam izrādās, nu – ka viņa arī ir ar uzdevumu… Tie bija tādi grūti laiki, kad bija jābūt zvērīgi stipriem cilvēkiem. Protams, ka visiem gribas atbraukt atpakaļ ātrāk. Ja jūs mums palīdzēsiet, ja jūs izdarīsiet to vai šito… Viņa – ar savu lielo talantu. Nebija viegli.

RL: Vai tu jūties vīlies cilvēkos?

Elsbergs: Ar vājāku nervu sistēmu daudzi nojūdzas vai krīt depresijā. Man palīdz tāds Mirdzas Šmithenes teiciens: ja tu gribi strādāt teātrī, tad neļauj sirdī uzkrāties rūgtumam. Pieņemsim, ka mēs teātra vietā liekam dzīvi. Rūgtums nomāc, nav možs gars un nav funktieris priekš jaunrades vai kaut kā tāda. Tajā ziņā Vizmai tie spēka avoti bija gan daba, gan bērni, nerunājot jau par visu jauko, kas ir literatūrā, viņa spēja par to priecāties. Kā viņa teica? – Es esmu grāmatoholiķis. Viņa varēja aprīt labu grāmatu.

Šitā ir, teiksim, pēdējā grāmata. Kuras dēļ viņa rakās pa enciklopēdijām. Par Jēkabpili, Vizmas papīrīši vēl te iekšā stāv. Uldis Lasmanis, “Ko neparedzēja hercogs Jēkabs. Divu okupācijas režīmu – padomju un fašistu – radītie cilvēkzudumi Jēkabpils apriņķī, 1940–1965.” Enciklopēdiju pie gultas viņa bija izņēmusi ar to vienu roku, milzīgie sējumi, trīs gabali.

RL: Vai tev šķiet svarīgi tas, ko cilvēks beigās pasaka, viņa pēdējie vārdi?

Elsbergs: Vizmas pēdējie vārdi bija ar tādu sāpīgu ironiju un izbrīnu: “Laikam vajadzēs mirīt nost.” Tad viņa pagriezās uz labajiem sāniem un sāka tā dīvaini elpot. Es zvanīju ātrajiem.