Aklais neredz divreiz

Starp vīrieti un mīlestību atrodas sieviete.
Starp vīrieti un sievieti atrodas pasaule.
Starp vīrieti un pasauli atrodas siena.

Antuāns Tidāls, Parīze, 2000

Vakar kādā Parīzes skvērā viens neveikls iluzionists, varbūt alžīrietis, varbūt iepīpējis, mēģināja graciozi paveikt dažus trikus. Piemēram, slēpt cigareti vienā rokā, lai atrastu jau otrā, vai arī atrast to mutē jau aizsmēķētu. Triki bija viens par otru neveiksmīgāki, tomēr publikai patika un bariņš iereibušu tūristu pat atbildēja viņa aicinājumam piedalīties, atkailinot dažādas savu ķermeņu daļas. Šķiet, nevienam nelikās jocīgi vērot šo māžošanos, var teikt pat otrādi – tā viņiem šķita interesanta. Viss jau būtu labi, ja vien pēc priekšnesuma nepaliktu sajūta, ka neviens no klātesošajiem tā arī nepadomāja, kas tad īsti šeit notika un kas ar viņiem šeit notika. Tāda vēlme neapgrūtināt sevi ne ar kādām nastām, bet sekot nojausmai, kas iesaka – labāk saprast maz nekā apjaust daudz ko, bet vāji.

Līdzīga pēcgarša bija jūtama publikā pēc Riharda Vāgnera “Reinas zelta” pirmajām izrādēm Latvijas Nacionālajā operā. Redzēju ne tikai gatavo izrādi, bet arī šī iestudējuma ģenerālmēģinājumu, kurā liela skatītāju daļa bija visnotaļ cienījama vecuma cilvēki. Visu cieņu, jo publika šeit parādīja “Reinas zelta” balagāna īsto problēmu. Divarpus stundu garums bez starpbrīža vecākiem cilvēkiem, kā arī tiem, kuri pirms izrādes mīl iedzert (šampanieti vai, ļaunākajā gadījumā, kausu alus), ir diezgan smags pārbaudījums. Vienkārši gribas uz tualeti vai gulēt, un daudzi to arī dara. Tēli un mīts jau no paša sākuma izrādās joks, tāda kā ironija par lempīgu dievu – troļļu – ģēniju piedzīvojumiem pieputējušā 19. gadsimta salonā. Ja neatvēlēsiet trīs latus programmiņai un pietiekami laika, lai iepazītos ar uzveduma autoru ieceri, brīvo mākslinieku arodbiedrība, visi “mazie vācu nabadziņi” – Šopenhauers, Gēte, Nīče utt. paliks paslēpti zem klamzīgo mīmu maskām. Tāds “izvarotu dievu” bariņš, kuriem kāds vīrs, kurš atgādina dzeltenās preses pārstāvi (Freids), mēģina iedvest mazliet dzīvības, laikam jau norādot uz apvienotās Vācijas dziļajām psihoanalītiskajām problēmām. Vāgners – šeit, protams, nevis vienkārši nelietis, bet traģiski kompleksains varonis. Turklāt viņu ir daudz: dažādu vāgneru un vāgnerīšu, gan Votāns, gan Loge, gan Alberihs, gan Mīme – visi nevarīgi, bet gauži patmīlīgi. Lai gan Ringa [1. "Der Ring des Nibelungen” – “Nībelunga gredzens”, Riharda Vāgnera četru operu cikls – “Reinas zelts”, “Valkīra”, “Zīgfrīds” un “Dievu mijkrēslis”.] solistu fiziskie apjomi vienmēr bijuši, maigi izsakoties, lieli, “Reinas zeltā” viņu skraidīšana šurpu turpu pa slīpajiem skatuves dēļiem izraisa jocīgu sajūtu, redzot tos pretstatā kalsnajam cilvēkam, kuru, Nīčes vārdiem sakot, dzīve bija piespiedusi gadu dzīvot no maizes un tomātiem un kura iekritušie vaigi jau vairs nebija redzami. Arī viņu milzīgie deguni, līdzīgi jaungada maskai ar rozā degunu, pie tā piestiprinātajām sarainajām ūsām un melnajām plastmasas brillēm, vairāk vēstī par tādu kā slēptu perversiju, nevis komponista personību. Visi mazie un lielie vāgnerīši tad nu ik pa brīdim skatītājiem arī atklāj savu samaitāto seksualitāti – masturbē uz Baireitas fona vai arī vienā laidā velk bikses te augšā, te atkal lejā, baidot vai uzjautrinot pārējos ar sava falla izmēriem.

Kā jau teicu, formula tā pati, gauži vienkārša – visi piedalāmies, pēc tam apspriežam – tiem patīk, citiem ne īpaši –, bet it kā pietrūkst paša galvenā (zināšanas). Un, ja tā nav pietiekami, tad iestudējuma autoru psihoanalīzes virzienā iemītais celiņš der nevainojami. Stēfana Herheima (režisors) un Aleksandra Meiera-Dercenbaha (dramaturgs) iemīļotais filozofs Arturs Šopenhauers reiz teica: “Tas esmu Es, kas ir pasaule. Tas ir mans attēls.” Tad nu, mēģinot sekot līdzi uz skatuves notiekošajam, ātri kļūst skaidrs, ka tie pāris “Es”, ar ko mums darīšana, Es – Vāgners, Es – Herheims, ir izveidojuši sarežģītas simboliskas attiecības, un skatītājs jau ir atkarīgs no fāzes, kurā šīs attiecības atrodas. Tāpēc nevajadzētu baidīties, ka jūsu nepieaugušais prāts vēl neko nav aptvēris, jo Ringa drāma pastāv pati par sevi, ar visām tās nebeidzamajām nozīmēm. Alberihs vēl izkliegs savu lāstu, ka gredzenam un Ringam būs notikt atkal un atkal, bet te jau runa ir par režisoru. Kamēr katram autoram bezapziņa čukstēs, ka Vāgners uz viņu noskatās ar kaulainu aci, nebūs starpības, vai taisīt intelektuālu balagānu kā LNO “Reinas zeltā”, vai arī meklēt kādas citas nozīmes. Vismaz operas apmeklētāji šajā gadījumā varēja atviegloti uzelpot, jo pa skatuvi nevazājās neilonā vai biznesa kostīmos iespīlēti japiji, lai no jauna apliecinātu pasaules operas sāpīgāko slimību – uzskatu, ka jebko var pārcelt jebkurā laikā, tikai piestiprinot katram varonim pietiekamu neirožu vai psihožu nastu. Mēģinot pateikt apmēram kaut ko tādu – visi viņi tādi paši ļautiņi vien ir, tikai cieš vairāk, paretam nogalina vai nogalinās paši. Nu un tad?

Šajā brīdī pats Vāgners varētu izteikties līdzīgi kādam franču psihoanalītiķim: “Turpmāk izmantošu vienkāršākus terminus, lai jūs varētu nepastarpināti sekot manam domu gājienam. Varētu jau mēģināt lietot sarežģītākus jēdzienus, bet jūs labi zināt, ka par šo jautājumu mani analītiķi nebeidz lauzīt galvu joprojām.” Tad jau Herheims visu ir pareizi sapratis – vācieši paši vainīgi. Lietojot par atslēgu muzikālajiem darbiem visai apšaubāmos komponista teorētiskos sacerējumus, kā arī ar grūtībām tikai 1980. gadā izdoto autora dienasgrāmatu, var izdomāt velns viņu zina kādas interpretācijas.

Pat pēc Rīgas pirmizrādes vācu mediji ne brīdi nešaubījās, ka iestudējums ir pelnījis nedalītu sajūsmu. Turklāt apmēram tādu, kādu tie veltīja pēdējam Jirgena Flimma iestudējumam Baireitā, kur Meistara ieceru kontraversijas sen jau jūtas droši, un ar mītu var izdarīties kā vien “gribas”. Un “mazajiem” vāciešiem tik tā vien gribas, lai kāds pavazā ģēniju pa putekļiem. Vāgners pats reiz rakstīja Ferencam Listam, ka ik pa brīdim viņu pārņemot nevaldāma vēlme izdarīt kādu mākslinieciskā terorisma aktu. Režisors Ričards Džonss 1997. gadā presē izteicās, ka “režisoriem ir pienākums atņemt “Nībelunga gredzenam” tā romantisko kontekstu, lai to beidzot varētu godināt kā brīdinājumu, kāds tas patiesībā arī ir.” Kas gan cits, ja ne terorisma akti pret Ringu, notiek pasaules opernamos. Un tas sākās jau sen, Herberta fon Karajana 70. gadu operfilmā “Reinas zelts”. Reinas meitas (Rīgas izrādē – nogribējušās skolniecītes) kā nāras tika filmētas zem ūdens, un viņu dziedājumi sinhronizējās ar burbuļiem, kas nāca viņām no mutes. Tas pats Džounss savā “Reinas zelta” iestudējumā Koventgārdenā 1997. gadā tās pašas meičas ieģērba milzīga izmēra ādas krāsas gumijas tērpos, liekot tām izskatīties pēc nobarotām mātītēm, bet dievietei Frikai lika valkāt bārdu. Tātad vecajā Eiropā Ringa revolūcija ir bijusi veiksmīga, jo laikus visi romantiķi konvertējušies pragmatiķos, turklāt viņi zina, visu zina un zina ļoti labi, jo ir redzējuši to daudzkārt, un patīk viņiem ne jau tāpēc, ka Rīga izjauktu vēstures gaitu, bet tieši otrādi – tā to padara harmoniskāku.

Laimīgā kārtā vienmēr paliks Votāns, kāds, kurš jau Ringa iekšpusē apstrīd visa radīšanas akta jēgu, līdz ar to – visu Vāgnera ieceres diženumu. Varbūt vēl būs iespēja paklausīties mūziku bez visām prātvēderībām, bez vēlmes būt gudrākiem jeb bez visa tā, kas atkal un atkal no jauna “norok” Ringa ciklu. Nav jau starpības, vai ir Gesamt vai Kein-Kunstwerk. [2. Vārdu spēle: vācu valodā gesamt – kopējs, kein – ne; Gesamtkunstwerk – “visu aptverošs mākslas darbs” – bija Vāgnera izlolots priekšstats, kādam būtu jābūt operas iestudējumam. Kein Kunstwerk – “nekāds mākslas darbs”.] Paklausieties kaut vai “Reinas zelta” sākumu, es atkārtošos, slaveno mi–bemol mažora trijskani, iespējams, iespaidīgāko muzikālo prologu vēsturē, un, tā teikt, sajūtiet Vāgnera “faustisko aromātu”. Jo, vai tad nav tā, ka laba mūzika savā labākajā izpildījumā atrodas tik tuvu domai par nāvi, un, ja jau skaņa var rasties no nekā, tad nav tālu arī līdz tam, ko filozofs Uldis Tīrons reiz nodēvēja par reliģijas klātbūtni Vāgnera mūzikā. Tikai nu jau vajadzētu būt vienalga, vai tas ir Vāgners vai kāds cits.

Un, ja beigās viscilvēcīgākais varonis Rīgas “Reinas zeltā” ir Nībelungs, par kura prototipu izvēlēts Hitlers un kuru spoži nospēlē un nodzied Markuss Jupiters, tad vēstures dekonstrukcija ir notikusi un almanahos ierakstītās režisora patiesības – piepildītas. Var jau būt, ka solītās tirpoņas nebija un arī dievišķā ekstāzeizpalika, tomēr bija kluss prieks par reti profesionālu darbu – kad mūzika ērti savienojas ar skatuves mizanscēnām: čellists Herheims vismaz pirmo raundu ar Vāgneru bija izturējis.

Paliek tikai pārdomas, par ko gan īsti brīdina Reinas meitas, kas ar savām klaigām cenšas izjaukt Baireitas publikas baudu maršu “Reinas zelta” beigās. Ja pastāv kaut kas, ko nosacīti var dēvēt par Vāgnera “nolādēto plānu”, tad gan jau viņas raud par visiem, kas turpmāk ķersies pie Ringa. Kādreiz Ringa dievi aizies, līdz ar viņiem Vāgners, paštīksmināšanās, viltotie mīti utt. Paliks tikai jauni mākslinieki, kuri, reiz ieskatoties spogulī, atklās sev garu ērgļa degunu un tērpu – samta rīta svārkus un bereti.