Akadēmiķa Landaua divas nāves

„Neraugoties uz saviem 29 gadiem viņš un Foks ir lielākie PSRS fiziķi teorētiķi... Ievērojot viņa ārkārtējo talantu, es jūs ļoti lūdzu dot īpašu norādījumu, lai viņa lietu izskata ļoti uzmanīgi. Tāpat, manuprāt, vajadzētu ievērot arī Landaua raksturu, kas, vienkāršiem vārdiem runājot ir ļoti slikts.”

Brīdī, kad es pārtraucu nodarboties ar fiziku, manā bibliotēkā trešo daļu aizņēma grāmatas par fiziku un matemātiku. Pēc pāris gadiem tās pārceļoja uz kartona kastēm, jau vēlāk es grāmatas atdāvināju kādai Rīgas bibliotēkai. Izņemot vienu – Ļeva Landaua un Jevgeņija Lifšica “Teorētiskās fizikas kursu”.

Taisnību sakot, pavisam Kursā ir desmit sējumi. Vecākie – elegantā audekla iesējumā, ko vēlāk aizstāja vienkārši cieta kartona vāki. Lūk, to pilns saraksts izdošanas secībā: “Mehānika”, “Lauka teorija”, “Kvantu mehānika (nerelatīvistiskā teorija)”, “Kvantu elektrodinamika”, “Statistiskā fizika”, “Hidrodinamika”, “Elastības teorija”, “Nepārtrauktās vides elektrodinamika”, “Statistiskā fizika (kondensētā stāvokļa teorija)”, “Fizikālā kinētika” – pavisam kopā ap 5300 lappusēm. Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc nespēju šķirties no Kursa, ir tas, ka ne visu tajā rakstīto es saprotu. Katrā sējumā ir vietas, kur manas zināšanas un spējas ir nepietiekamas, tas vairs nav “mans līmenis”. Par to gan nebūtu jākaunas. Piemēram, “Hidrodinamikas” sējums pilnībā saprotams labi ja zinātņu doktoram šajā jomā. Patiesībā “Teorētiskās fizikas kurss” ir mācību grāmata, ko nav iespējams lasīt bez augstākās izglītības fizikā un matemātikā.

Es pats izvēlējos studēt fiziku divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani interesēja dabaszinātnes. Otrkārt, padomju laikā cilvēkiem piemita iluzora pārliecība, ka vismaz fizika un matemātika ir brīvas no valdošās ideoloģijas. To, ka arī fizika nespēj atbildēt uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem, un to, ka eksaktās zinātnes PSRS militārās varenības stiprināšanai patiesībā ir daudz noderīgākas nekā partijas vēsture un zinātniskais komunisms kopā ņemot, es – astoņpadsmitgadīgs jauneklis – sapratu pārāk vēlu.

Sēžu uz taburetes Maskavas universitātes matemātikas profesora Viktora Vlasova mājīgā dzīvokļa virtuvē Olimpiskajā ciematā, saimnieks mani cienā ar tēju un vafeļu torti. Viktora bibliotēkas lepnums ir grāmatas ar paziņu autogrāfiem: matemātiķis Vladimirs Arnolds, akadēmiķis Andrejs Tihonovs. Mēs pļāpājam par matemātiku un fiziku, par laikiem, kad cilvēki vēl ticēja zinātnei.

“Kad es 1954. gadā stājos Maskavas universitātes “mehmatā” (Mehānikas un matemātikas fakultātē – J.L), konkurss bija milzīgs – desmit pretendentu uz vienu studiju vietu starp zelta medaļniekiem vien,” stāsta Viktors. “Viņu vidū biju arī es. Mūs uzņēma uz pārrunu pamata. Vēl tagad atceros, viens no profesoriem jautāja – kāda forma ir Šabolovkas televīzijas tornim. “Paraboliskais hiperboloīds” – es lepni un bez kavēšanās atbildēju. Protams, jautājums bija ārpus skolas programmas. Ar to pietika, lai mani uzņemtu. Tie, kuri neizturēja pārrunas, stājās vispārīgā konkursa kārtībā. Beigu beigās tāpat gandrīz visi mani kursa biedri izrādījās zelta medaļnieki.

Daudzi mani draugi bija slavenu akadēmiķu un augstskolu profesoru bērni. Es bieži ciemojos viņu mājās. Vēl tagad atceros šos astoņu, pat desmit istabu dzīvokļus bijušajā Gorkija, tagad Tveras ielā. Dažos sienas bija burtiski noklātas ar vecmeistaru gleznām. Levitāns vai Repins antikvariātā maksāja vienu profesora algu, kas mūsu ģimenē šķita ievērojama un gandrīz vai nesasniedzama summa.

Taču talantīgiem bērniem pat no visdziļākās provinces nebija liegts ceļš uz zinātni, uz labākajām augstskolām – Maskavas un Ļeņingradas universitātēm, Maskavas “fiztehu” (Fizikas un tehnikas institūtu – J.L.) un Maskavas Inženierfizikas institūtu. Maskavas, Ļeņingradas un Novosibirskas universitātēs bija izveidotas īpašas internātskolas, kurās mācījās apdāvināti skolnieki no visas Padomju Savienības. Šajās “specskolās” pasniedza gandrīz vienīgi universitāšu profesori un pat akadēmiķi.

Manī interesi par zinātni modināja matemātikas skolotājs. Viņš bija frontinieks, vienmēr staigāja zābakos, frencī un karavīra šinelī. Skolotājs īrēja nožēlojamu kaktu “komunalkā”. Vēl tagad atceros viņa grāmatplauktu un gultu, ko no pārējās istabas nodalīja priekškars. Es jau biju beidzis universitāti, kad uzzināju – mans skolotājs pēc aiziešanas pensijā izdarījis pašnāvību. Viņa bērēs pulcējās bijušie audzēkņi, no kuriem daudzi jau bija kļuvuši par ievērojamiem zinātniekiem. Kad pie bēru galda kāds izmeta neuzmanīgu frāzi – “neizdevusies dzīve”, desmitiem balsu sāka kliegt: “Idiot, paskatīsimies, cik cilvēku atnāks uz tavām bērēm.”

Landaua lekcijas Maskavas universitātē piepildīja vislielākās auditorijas, studenti sēdēja uz grīdas, drūzmējās gaitenī pie atvērtajām durvīm. Gaisu burtiski elektrizēja lektora ekspresīvā uzstāšanās maniere, enerģiskie žesti. Personiski gan es ar Landauu neesmu sarunājies. Es biju vienkāršs students, viņš – akadēmiķis, patiesībā kaut kas līdzīgs leģendai.”

Ļevs Landaus dzimis 1908. gada 22. janvārī Baku, naftas inženiera un ārstes ģimenē. Mazais Ļevs bija klasisks brīnumbērns – trīspadsmit gadu vecumā viņš pabeidza ģimnāziju un sāka studijas Baku universitātē vienlaikus divās fakultātēs – fizikas un ķīmijas. Drīz Landaus pārgāja uz Ļeņingradas universitāti, to pabeidza 1927. gadā. Šajā laikā parādījās viņa pirmās zinātniskās publikācijas – “Divatomu molekulu spektru intensitātes teorija” un “Rimšanas problēma kvantu mehānikā”. Pēdējais darbs ir revolucionārs – pirmo reizi fizikā kvantu sistēma tika aprakstīta ar tā saucamās blīvuma matricas palīdzību.

1929. gadā PSRS Izglītības Tautas komisariāts jauno censoni komandēja uz ārzemēm. Landaus pusotru gadu pavadīja Šveicē, Anglijā un Dānijā, kur strādāja Nilsa Bora vadītajā Kopenhāgenas Teorētiskās fizikas institūtā. Uz īsu brīdi Landaus atkal atgriezās Ļeņingradā, bet jau 1932. gadā pārcēlās uz Harkovu, kas tolaik bija Ukrainas galvaspilsēta, viena no dinamiskajām Padomju Savienības metropolēm. Viņam bija 24 gadi un pamatīgas ambīcijas – ne vien nodarboties ar teorētisko fiziku, bet radīt pašam savu fiziķu skolu un uzrakstīt pilnu mācību grāmatu kursu teorētiskajā fizikā.

Landauam uzticēja vadīt Teorētiskās fizikas nodaļu Ukrainas Fizikas un tehnikas institūtā
un Vispārīgās fizikas katedru Harkovas universitātē. Pateicoties Landauam, Harkova dažu gadu laikā kļuva par starptautiski atzītu fizikas centru. Tieši Harkovā Landaus izstrādāja savu “teorētiskās fizikas minimuma” programmu un sāka pieņemt neformālus eksāmenus no jauniešiem, kuri, pēc viņa ieskata, nākotnē varētu veidoties par spējīgiem fiziķiem. Eksāmenos līdzās fizikas zināšanām tika prasīta arī virtuoza matemātikas pārvaldīšana. Nākamo divdesmit astoņu gadu laikā šo eksāmenu spēja nokārtot tikai četrdesmit trīs cilvēki. Ar otro numuru šajā sarakstā atrodams Jevgeņijs Lifšics jeb vienkārši Žeņka, kurš kļuva par sava skolotāja draugu un tuvāko līdzstrādnieku.

Harkovā Landaus sastapa arī sava mūža lielo mīlestību – Ķīmijas fakultātes studenti, skaistuli Konkordiju Drobancevu. Savos memuāros “Tā mēs dzīvojām” viņa atceras: “Bija brīnišķīga balle – mūsu kurss svinēja universitātes izlaidumu. Pēkšņi mani apstādināja ciešs, pat apdedzinošs skatiens. Man priekšā nostājās slaids, lokans jauneklis ar nepakļāvīgu frizūru un mirdzošām, ugunīgām acīm. Mēs dejojām visu vakaru. Viņš stādījās priekšā: Dau.”

Ja nebūtu Žeņkas, diezin vai Landaus viens pats būtu sarakstījis “Teorētiskās fizikas kursu”. Savukārt tieši pateicoties Koras (tā Landaus ikdienā sauca Konkordiju) memuāriem, kurus viņa uzrakstīja jau pēc sava vīra nāves, mēs varam uzzināt gan par pašu Landauu un viņa tuvākajiem draugiem, gan par padomju zinātnieku elites dzīvi. Stāsts par Landauu, Koru un Žeņku, par mīlestību, draudzību, uzticību un nodevību ir aizraujošs, gluži vai neticams, traģikomisks un bieži robežojas ar negantu paskvilu. Akadēmiķis Pjotrs Kapica mēdzis teikt: “Landaua nelaime ir tā, ka pie viņa gultas matos saķērušās divas bābas – Kora un Žeņka”.

Nākamos mēnešus pēc iepazīšanās Landaus un Kora tikās gandrīz katru dienu, Landaus dāvināja Korai milzīgus rožu pušķus. Memuāros Kora apgalvo, ka viņa esot pirmā sieviete, ar kuru Landauam bijušas intīmas attiecības. Tomēr viņš jau bija paspējis formulēt savu teoriju “Kā pareizi dzīvot” (“apprecēties var vai nu aiz muļķības, vai sīku materiālu apsvērumu dēļ”, “laulība ir mīlestības kaps” utt.) un “Laulības neuzbrukšanas paktu”, kas paredzēja pilnīgu intīmās dzīves brīvību gan vīram, gan sievai.

Landaus esot labprāt stāstījis Korai par savu ģimeni, par dzīvi Ļeņingradā un Eiropā: “Strādāt kapitālisma haizivīm? Nekad! Es atgriezos savā brīvajā valstī.” Viņš nosodīja sava drauga un kolēģa Georgija Gamova rīcību, kurš 1934. gadā atteicās atgriezties Padomju Savienībā no ārzemju komandējuma.

“Brīvajā valstī” tas bija visbriesmīgāko represiju laiks. Arī Harkovā sākās vajāšanas un aresti. Pēc tam, kad čeka arestēja vienu no tuvākajiem Landaua līdzstrādniekiem fiziķi Ļevu Šubņikovu, viņš aizbēga uz Maskavu, kur sāka strādāt Pjotra Kapicas vadītajā PSRS Zinātņu Akadēmijas Fizikas problēmu institūtā. Atšķirībā no Lifšica, kuram nebija nekādu ilūziju par padomju iekārtu, Landaua galvā sadzīvoja naids pret Staļinu un naiva ticība komunisma ideāliem. Maskavā viņš kopā ar kolēģiem Juriju Rūmeru un Moiseju Korecu uzrakstīja patosa pilnu uzsaukumu: “Visu zemju proletārieši, savienojieties! Biedri! Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas lieta ir nodota. Valsts grimst netīrības un asiņu straumēs. Miljoniem nevainīgu cilvēku cieš cietumos. Neviens nezina, kad pienāks viņa kārta. Biedri, Staļina kliķe ir veikusi valsts apvērsumu utt.” Lapiņa tika noslēgta ar aicinājumu: “Biedri, organizējieties! Nebīstieties no NKVD bendēm!”

Naktī uz 1938. gada 28. aprīli šīs lapiņas autorus arestēja. Brīnums ir tas, ka viņi visi trīs palika dzīvi. Veselu gadu – līdz 1939. gada 30. aprīlim Landaus nosēdēja Lubjankas iekšējā cietumā pašā Maskavas centrā. Korecs un Rūmers nometnēs un izsūtījumos pavadīja astoņpadsmit gadus, bet viņu kolēģim Ļevam Šubņikovam piespriesto nāves sodu izpildīja 1937. gada rudenī.

Landauu izglāba Kapica, kurš rakstīja neskaitāmas vēstules Staļinam, Vjačeslavam Molotovam un Lavrentijam Berijam. Jau 28. aprīļa rītā Kapica nosūta vēstuli Staļinam, kurā diplomātiski gan slavē, gan kritizē Landauu: “Neraugoties uz saviem 29 gadiem viņš un Foks ir lielākie PSRS fiziķi teorētiķi... Ņemot vērā viņa ārkārtējo talantu, es jūs ļoti lūdzu dot īpašu norādījumu, lai viņa lietu izskata ļoti uzmanīgi. Tāpat, manuprāt, vajadzētu ievērot arī Landaua raksturu, kas, vienkāršiem vārdiem runājot, ir ļoti slikts.”

Pēdējais Kapicas lūgums datēts 1939. gada 26. aprīlī un adresēts Berijam: “Uz mana personīga galvojuma pamata lūdzu atbrīvot no ieslodzījuma profesoru Ļevu Landauu Dāvida dēlu. Es galvoju NKVD, ka Landaus neveiks nekādu kontrrevolucionāro pretpadomju darbību ne manā institūtā, ne ārpus tā sienām. Ja es izdzirdēšu no Landaua puses jebkādus pretpadomju izteicienus, tad nekavējoties par to ziņošu NKVD. Pjotrs Kapica.”

Trīsdesmito gadu nogalē Kapica bija pats ievērojamākais padomju zinātnieks. Viņš labi apzinājās savu autoritāti un nekautrējās to izmantot. Reiz Kapica pat nosūtīja Staļinam vēstuli, kurā kritizēja laikrakstu “Pravda” par “garlaicību”. Vēstule atgriezās ar Staļina pašrocīgu rezolūciju: “Pilnībā piekrītu.”

Četras dienas pēc vēstules nosūtīšanas Berijam Landauu atbrīvoja. Tiesa, atbilstošais lēmums bija pieņemts jau agrāk, jo pēdējos divus apcietinājuma mēnešus Landauu īpaši uzbaroja, lai viņš pats savām kājām varētu atstāt cietumu. Par apcietinājumā pavadīto laiku viņš stāstīja: “Pirmkārt, tur mani vairs nevarēja arestēt. Otrkārt, es cik vien vēlējos, varēju skaļi lamāt Staļinu un nodarboties ar zinātni.” Kora, kura Landaua apcietinājuma laikā strādāja par partijas propagandisti, esot bijusi lieciniece pirmajai Lifšica sarunai ar Landauu pēc viņa iznākšanas no cietuma. Lifšics ironizējis: “Tagad saproti, kas esi bijis par ēzeli, atgriežoties Padomju Savienībā no sava pēdējā ārzemju komandējuma!” Uz to Landaus atbildējis: “Es uz savu ieslodzījumu raugos kā uz stihisku tautas nelaimi. Turklāt tieši Padomju Savienībā es satiku Koru!” Ja Lifšics atļāvās kaut ko tādu teikt Koras klātbūtnē, tas nozīmē, ka viņš tai pilnībā uzticējās. Viens ziņojums “iestādēm” – un Lifšics būtu pazudināts. Taču Lifšicu ģimene represiju laikā necieta, ja neskaita viņa tēva ārsta privātprakses nacionalizāciju Harkovā.

Kora gan apgalvo, ka Kapica esot glābis Landauu savtīgu motīvu vadīts. Proti – Landaus vienīgais pasaulē spējis izskaidrot Kapicas nesen eksperimentāli atklāto hēlija supraplūstamību. Tieši par šo atklājumu Kapica 1978. gadā saņēma Nobela prēmiju. Izrādījās, ka pie temperatūras, kas ir zemāka par 2, 17 grādiem pēc Kelvina (ap mīnus 271 grādi pēc Celsija), šķidrs hēlijs plūst absolūti bez berzes. Šī gluži vai mistiskā parādība bija pilnīgā pretrunā ar zināmajām fizikas likumsakarībām.

Pēc atbrīvošanas Landaus atgriezās Kapicas institūtā un patiešām izskaidroja hēlija supraplūstamību, ar to liekot pamatus kvantu šķidrumu teorijai. Tā apraksta mikrodaļiņu (piemēram, hēlija atomu vai elektronu) sistēmu īpašības pie ļoti zemām temperatūrām, kad daļiņu uzvedību sāk noteikt kvantu fizikas likumsakarības. Par šo teoriju Landauam 1962. gadā piešķīra Nobela prēmiju. Diemžēl kvantu šķidrumu teorija ir tik komplicēta, ka pat populārs tās izklāsts nav izprotams bez speciālas izglītības. Tomēr paradoksālā kārtā viens no visrevolucionārākajiem Landaua darbiem – otrā veida fāžu pāreju teorija feromagnētiķiem – ir tik vienkārša, ka tai vajadzētu spēt izsekot arī ģimnāzijas absolventam.

Daudzi no mums bērnībā ir spēlējušies ar magnētiem. Vismaz mani ļoti fascinēja metāla klucīšu noslēpumainā pievilkšanās un atgrūšanās. Pie noteiktām temperatūrām metālu magnētiskās īpašības izzūd. Piemēram, dzelzij tie ir 770 grādi pēc Celsija. Pie šīs temperatūras siltuma kustības enerģija pārmāc periodiskajā režģī sēdošo dzelzs atomu magnētisko momentu savstarpējās mijiedarbības enerģiju, magnētisko momentu savstarpējā orientācija kļūst haotiska un ārēji novērojamā vielas magnetizācija pazūd.

Vispārsteidzošākais šajā parādībā ir tas, ka, mainoties temperatūrai, vielas spontānā magnetizācija izzūd vai parādās ļoti šaurā temperatūras apgabalā, praktiski vienā punktā, ko fiziķi dēvē par kritisko temperatūru. Šajā temperatūrā sistēmā rodas iekšēja nestabilitāte ar sekojošu kvalitatīvu fizikālo īpašību izmaiņu – spontānās magnetizācijas parādīšanos vai izzušanu.

Mēģinājumi aprakstīt fizikālu sistēmu, kurā par modeli kalpoja periodiskā kubiskā trīsdimensiju režģī novietoti magnēti, pat visvienkāršākajā gadījumā, kad savstarpēji mijiedarbojas tikai vistuvākie “kaimiņi”, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bija matemātiski nepaveicams uzdevums. Problēma izrādījās tik komplicēta, ka tās atrisinājumu neizdevās atrast pat divdimensiju gadījumā – proti, kad magnēti ir izvietoti plakanā rūtiņu režģī.

Šo Gordija mezglu 1937. gadā pārcirta Ļevs Landaus. Viņš izveidoja termodinamisku feromagnētisma teoriju, neiedziļinoties sistēmas mikroskopiskajā struktūrā. Šajā teorijā pat nav būtiski, no kādām mikrodaļiņām fizikālā sistēma sastāv un kāda ir tās iekšējā uzbūve, svarīgi ir tikai tās ārēji izmērāmie makroskopiskie parametri – temperatūra, spiediens, tilpums, spontānā magnetizācija. Tieši Landaus pirmais fizikā ieviesa kārtības parametra jēdzienu, kas raksturo sistēmas atrašanos nesakārtotajā vai atbilstoši sakārtotajā stāvoklī. Feromagnētisma gadījumā par šo kārtības parametru kalpo vielas spontānā magnetizācija.

1944. gadā amerikāņu fiziķim Larsam Onsageram beidzot izdevās atrisināt magnētu savstarpējās orientācijas uzdevumu divdimensiju plaknē “uz papīra”, tas ir – aprēķiniem izmantojot tikai papīru un pildspalvu. Tas ir pats sarežģītākais matemātiskais pierādījums, kam man jebkad izdevies izsekot. Jau vēlāk, attīstoties datoriem, skaitliski tika modelēts arī trīsdimensiju telpas gadījums. Tomēr, cik man ir zināms, trīsdimensiju telpai “uz papīra” atrisinājums joprojām nav atrasts.

Ar šķietami vienkāršo, bet eleganto otrā veida fāžu pāreju teoriju Landaus lika pamatus kritisko parādību pētījumiem – vienai no modernākajām mūsdienu zinātnes nozarēm, kas pēta nestabilitātes un sakārtotu struktūru veidošanos matemātiskās, fizikālās, kosmiskās, ķīmiskās, bioloģiskās, ekonomiskās un pat sociālās sistēmās. Piemēram, ekoloģijā vērojama pēkšņa kādas dzīvnieku sugas izmiršana, autoceļu tīkla blīvumam sasniedzot noteiktu kritisku pakāpi. Savukārt mediķus interesē apstākļi, pie kuriem notiek spontāna šūnu mutāciju attīstība un nekontrolēta augšana, kā tas noris vēža slimības gadījumā.

Īpaši vilinoša šķiet sociālo procesu modelēšana. Kā kārtības parametrs šeit var kalpot, piemēram, sabiedriskā doma. To, cik strauji vēsturiski ļoti īsā laika periodā spēj mainīties sabiedriskā doma, mēs pieredzējām Atmodas laikā. Kā mijiedarbības parametru starp cilvēkiem var pieņemt tiešās informācijas aprites intensitāti (sarunas, baumu izplatīšanās, telefona zvani, elektroniskās vēstules un mobilā telefona īsziņas), bet par ārējiem ietekmes laukiem – masu medijus un valsts struktūru kontroli. Visspilgtākie cilvēku sabiedrībā notiekošo kritisko parādību piemēri ir revolūcija un biržas krahs. Bet šādas parādības vērojamas arī pavisam nelielās, it īpaši noslēgtās grupās (tūristu autobuss, zinātniskā ekspedīcija, cietuma kamera), kur augot nesapratnei vai neapmierinātībai pēkšņi var sākties konflikts.

Jau pirmajā dienā pēc atbrīvošanas no cietuma 1939. gadā Landaus piezvanīja Korai, lai pajautātu: “Vai tu mani neesi aizmirsusi?” No Maskavas uz Harkovu ceļoja neskaitāmas mīlestības vēstules. Tās gan Koru vienlaikus arī darīja piesardzīgu: “Es jūku prātā no mīlestības pret tevi... Bet par tām citām tu velti uztraucies. Padomā, Korušeņka, mēs dzīvojam tikai vienu reizi un tik maz. Otras dzīves vairs nebūs! Tāpēc jāķer katra izdevība, kas dzīvi padara spilgtāku un interesantāku!”

1940. gada vasarā Kora pavisam pārcēlās no Harkovas uz Maskavu. Ar sajūsmu viņa metās galvaspilsētas dzīvē, apmeklēja balles, veikalus, teātrus un koncertus: “Tas bija laiks, kad padomju cilvēku ikdienu vēl nepiesārņoja ultramodernie Eiropas modes žurnāli. Lielā izvēlē bija nopērkami mūsu pašu lieliskie zīda audumi... Uz Maskavu es atvedu bagātu garderobi. Skvērā pie Lielā teātra sākumskolas vecuma meitenītes, pavadot mani ar apbrīnas pilniem skatieniem, ar bērna naivumu sauca: “Kas par līgavu! Pasaku princese!””

Tomēr Koras dzīves priekus aptumšoja Lifšica nemitīgā klātbūtne. Žeņka jau bija paspējis apprecēties, pārcelties uz Maskavu un kopā ar sievu Jeļenu (ikdienas iesauka – Ļeļa) ievākties Landauu dzīvoklī. Kapicas izlolotais Fizikas problēmu institūts jeb “kapičņiks” bija uzcelts gleznainajā Maskavas Zvirbuļu kalnu rajonā kā precīza Ernesta Rezerforda Kembridžas institūta kopija. Pats Kapica apdzīvoja pamatīgu savrupnamu, bet zinātniskajiem darbiniekiem bija izbūvēti plaši divstāvu piecistabu dzīvokļi, katrs ar savu atsevišķu ieeju. Pirmajā stāvā atradās viesistaba un ēdamistaba, bet augšstāvā trīs guļamistabas. Lifšici iekārtojās pirmā stāva viesistabā, bet Landaus vienā no otrā stāva guļamistabām ierīkoja savu kabinetu. No personiskā kabineta institūtā Landaus atteicās un ar kolēģiem satikās gaiteņos (ziemā), institūta dārzā (vasarā) vai savā dzīvoklī, kur viņš mēdza strādāt uz spilveniem apkrauta dīvāna.

Lai turpinātu darbu pie “Teorētiskās fizikas kursa”, gandrīz katru vakaru dzīvokļa augšstāvā pie Landaua iegriezās Lifšics. Kora gan uzskata, ka šo apciemojumu mērķis esot bijis pavisam cits – lai Ļeļa lejas stāvā varētu netraucēti atdoties savam zinātniskā darba vadītājam Rapoportam. Pataloganatoms Rapoports esot bieži viesojies pie Lifšiciem – it kā lai apspriestu Ļeļas zinātnisko darbu. Dažreiz visi kopā vakariņojuši, un tad Landaus jokojis: “Jakov Iļjič, kad es nomiršu, jums būs jāveic man sekcija.”

Kas notika Landauu dzīvokļa pirmajā stāvā, varam tikai iztēloties, bet augšstāvā tapušais Kurss ir neapstrīdama realitāte. Maskavas studentu žargonā grāmata esot saukta par “Landifšicu”, tā uzsverot abu autoru nesaraujamo savstarpējo sasaisti. Ne viens, ne otrs vienatnē nekad nebūtu paveicis šo gigantisko darbu. Labi informēti cilvēki fiziķu aprindās mēdza jokot, ka Kurss ir “grāmata, kurā nav nevienas Lifšica domas un neviena Landaua vārda”. Pēc sava kolēģa nāves Lifšics izpauda to, ka Landaus patstāvīgi neesot spējis uzrakstīt pat vienu sakarīgu teikumu.

Kursa grāmatām raksturīga nepārspējama elegance – valodā, domas skaidrībā, kompaktumā, arī matemātiskos aprēķinos. Katrs sējums no pirmās līdz pēdējai lappusei ir vienota, savstarpēji saistīta struktūra, jau apgūtais materiāls ļauj iedziļināties aizvien sarežģītākos līmeņos. Nepieciešamais priekšnoteikums Kursa apgūšanai ir brīva augstākās matemātikas pārvaldīšana – to Landaus un Lifšics uzskatīja par pašsaprotamu. Klasisko fiziku “Teorētiskās fizikas kursa” autori atvasina no fundamentālām telpas un laika īpašībām – laika homogenitātes jeb viendabības, telpas homogenitātes un izotropijas. Vienkārši sakot, uzvilkts pulkstenis tikšķ vienā un tajā pašā veidā šobrīd un arī pēc minūtes, neatkarīgi no tā, vai to grozām vai pārvietojam telpā. Vēlāk šiem pamatprincipiem pievienojas kvantu mehānikas un Einšteina relativitātes teorijas principi – un tas arī viss.

Neapšaubāmi Landaua un Lifšica “Teorētiskās fizikas kurss” ir labākās fizikas mācību grāmatas, kas jebkad uzrakstītas. Kaut ko līdzīgu vēlāk ASV mēģināja (bet tikai mēģināja) paveikt Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta profesors Ričards Feinmens ar savām “Feinmena lekcijām”. Toties latviski ir sarakstīta, manuprāt, absolūti unikāla mācību grāmata, kādas nav ne krievu, ne angļu valodā – Eduarda Riekstiņa “Matemātiskās fizikas metodes”. Diemžēl šis zaļam ķieģelim līdzīgais sējums kļuvis par bibliogrāfisku retumu – pēc eksāmena nokārtošanas daudzi universitātes studenti Tereškovas ielas fizmatu kojās to saspārdīja.

Lifšici nodzīvoja Landauu dzīvoklī gandrīz veselu gadu. Viņus izmeta tikai pēc tam, kad kādu nakti Landauus uzmodināja neganti blakšu kodieni. Izrādījās, ka Žeņka kopā ar mēbelēm no vecāku savrupmājas Harkovā atvedis arī blaktis. Lifšicu mēbeles un pārējo mantību institūta pagalmā visu darbinieku acu priekšā apstrādāja īpaša blakšu iznīcināšanas komanda. Tikai pēc tam viņam atļāva ievākties institūta viesiem paredzētā dzīvoklī. Tomēr pavisam drīz Landaus panāca, ka Lifšiciem piešķir pašiem savu pastāvīgu dzīvokli, turklāt tieši blakus Landauam.

Sākoties karam, abas ģimenes evakuējās uz Kazaņu. Tur Landaus sāka nodarboties ar “praktisko specfiziku” – tā viņš dēvēja ar kara tehnikas izstrādi saistītos pētījumus. Pēc atgriešanās Maskavā dzīve atgriezās vecajās sliedēs, 1946. gadā Landauu ievēlēja par PSRS Zinātņu Akadēmijas īsteno locekli, ģimenē piedzima dēls Igors – bet fizikas žurnālos parādījās vairākas Landaua publikācijas par sprāgstvielu detonācijas procesiem. Tieši pie šīs tematikas viņš bija strādājis Kazaņā.

Četrdesmitajos gados fiziķi vēl nebija kļuvuši par visas padomju tautas mīluļiem, kā tas notika vēlāk – piecdesmitajos un sešdesmitajos. Tomēr viņus jau bija novērtējusi kompartija, armija, Drošības komiteja – un pievienojusi sistēmas nomenklatūrai. Fiziķi saņēma Staļina un valsts prēmijas, automašīnas, ceļazīmes uz atpūtas namiem, greznus dzīvokļus Maskavas centrā un vasarnīcas Piemaskavā. Viņi bija starp izredzētajiem, kuriem atļāva izbraukt uz ārzemēm (vai tieši otrādi – darbojās pilnīgs ārzemju komandējumu aizliegums apmaiņā pret citām, vēl lielākām privilēģijām mājās). Pēc uzvaras Lielajā Tēvijas karā Lavrentijs Berija saviem favorītiem zinātniekiem esot dāvinājis veselus vagonus ar Vācijā salaupītām trofejām – mēbelēm, sadzīves tehniku, drēbēm un mākslas darbiem.

Pie privilēģijām piederēja arī relatīva brīvība, protams, līdz zināmai robežai, aiz kuras sākās apkarojamais “disidentisms”: fiziķi varēja nestāties komunistiskajā partijā, lasīt “samizdatu”, pie rīta kafijas savos institūtos pārspriest BBC vai radio “Svoboda” dzirdēto – un tomēr saņemt ordeņus un prēmijas. Pat nežēlastībā kritušais Andrejs Saharovs, atrodoties izsūtījumā Gorkijā, turpināja saņemt akadēmiķa algu un publicējās vadošajos padomju fizikas žurnālos. Kad, būdams smagi slims pēc autokatastrofas, kas notika 1962. gada 7. janvāra rītā uz apledojušā Maskavas–Dubnas autoceļa, Landaus negaidīti izteica vēlēšanos iestāties kompartijā, viņa nelabvēļiem tas bija visstiprākais arguments tam, ka Landaus galīgi sajucis prātā.

Landaus nebija starp tiem, kuri dzīvoja noslēgtos rezervātos blakus “specifiskajām ražotnēm”, un kuru uzvārdus plašāka sabiedrība uzzināja tikai pēc viņu nāves (Igors Kurčatovs, Sergejs Koroļovs) vai mūža nogalē (Jūlijs Haritons). Tomēr arī viņa ieguldījums “specfizikā” bija ļoti ievērojams. Četrdesmito gadu beigās Landaus sāka darboties fiziķu teorētiķu grupā, kas projektēja pirmo padomju kodoltermisko jeb ūdeņraža bumbu. Dažu gadu laikā šo titānisko darbu kopā ar Landauu paveica Jakovs Zeļdovičs (kuram, starp citu, nebija formālas augstākās izglītības), Vitālijs Ginzburgs (2003. gada Nobela prēmijas laureāts fizikā), Igors Tamms (Nobela prēmija fizikā, 1958. gadā), Jevgeņijs Lifšics, Naums Meimans, Izaks Halatņikovs, Izaks Pomerančuks, Zahars Beļinskis, Jakovs Alperts, Boriss Geilikmans un vēlākais disidents Andrejs Saharovs. Ar pildspalvu un aritmometru viņi izskaitļoja tā saucamo sfērisko čaulu modeli. Tiesa gan, pie aritmometriem sēdēja piecdesmit meitenes.

Saskaņā ar Saharova izvirzīto ideju, ūdeņraža bumbā vajadzēja detonēt vairākām vienai otrā ieliktām lodveida čaulām. Ārējais apvalks – parastā atombumba sprāgstot rada miljoniem grādu augstu temperatūru, kas savukārt izraisa kodoltermisko reakciju un vēl briesmīgāku eksploziju iekšējā čaulā. Pirmo padomju kodoltermisko bumbu veiksmīgi izmēģināja 1953. gadā. Grupas dalībnieki, to skaitā arī Landaus, kļuva par Sociālistiskā Darba varoņiem. Dažiem ordeņu un medaļu jau bija tik daudz, ka īpaša mutiska instrukcija ieteica tos visus vienlaikus nenēsāt – lai nepievērstu ārzemju izlūkdienestu uzmanību. Noslēdzoties padomju atombumbas projektam, Landaus pārtrauca nodarboties ar militāriem pētījumiem. Viņš esot visai zemu vērtējis Saharovu un apsaukājis par “tehnisko fiziķi”.

Bet Koru šajā laikā nodarbināja citas problēmas – cīņa ar Žeņku un Landaua uzvedība, kurš beidzot sāka reāli iedzīvināt savu “neuzbrukšanas pakta” teoriju. Koras attieksme pret Žeņku ir gluži vai šizofrēniska. Aprakstot dzīvi Harkovā, viņa atzīst, ka Lifšics bijis lieliski sagatavots studijām, pratis vairākas svešvalodas (ar brāļiem Lifšiciem ģimenē nodarbojās trīs guvernantes), viņam bijusi milzīga piekrišana meiteņu vidū. Tomēr Koras nepatika pret Lifšicu pamazām auga. Žeņka viņai ir “mantkārīgs un zaglīgs tips” ar “asu degunu, šaudīgām ačtelēm, muti bez lūpām un vardei līdzīgu smaidu.” Kara gados brāļi Lifšici esot mēģinājuši pierunāt Landauu kopā ar viņiem bēgt pāri Persijas robežai uz Ameriku, jo “vācieši noteikti pāriešot Volgu.” Žeņka pat esot rādījis Landaua bēgšanai sagatavotu milzīgu daudzumu zelta. Taupības nolūkā Žeņka ar mēli burtiski izlaizījis traukus, par kartītēm saņemtās ziepes pārdevis melnajā tirgū un iemantojis kašķi. Kreklus viņš neesot mazgājis, jo uzskatījis, ka tieši mazgāšana visvairāk saīsina apģērba mūžu.

Vismaz pēdējais apgalvojums ir tīrie meli. No fotogrāfijām uz mums raugās vienmēr eleganti ģērbies, labi kopts kungs. Turpretī Landaus savam apģērbam nepievērsa īpašu uzmanību. Iespējams, Koras attieksmi pret Lifšicu izskaidro nabadzīgas Harkovas meitenes skaudība par ebreju ārsta ģimenes bagātību. Lifšici dzīvoja lepnā Harkovas centra savrupmājā, turklāt pilsētā klīda leģendas par Lifšica mātes milzīgajiem briljantiem.

Kad valsts uzdāvināja Landauam divstāvu vasarnīcu Piemaskavā, Lifšics tajā lūdza savām vajadzībām vienu istabu. Iemesls – Žeņka vēlējās netraucēti satikties ar mīļāko. Kora protestēja, bet Landaus aizstāvēja draugu: “Viņš ar savu Zinočku tur brauks tikai divas reizes nedēļā, jo mīlēties mašīnā kļūstot aizvien bīstamāk. Nesen mežā pie viņiem esot pienācis milicis. Par laimi, Žeņka jau esot paspējis uzvilkt bikses. Viņš lūdz ceturtdienu un sestdienu.”

Par šo laiku Kora savās atmiņās raksta: “Jauni puiši man joprojām piesienas Maskavā uz ielas, sauc par meiteni. Es par sevi rūpējos, jo man taču jāsacenšas ar jaunajām un skaistajām Dau meitenēm.” Ne vienmēr šī sacensība beidzās par labu Korai: “Dauņķa ielidoja manā istabā, cieši apkampa, noskūpstīja uz deguna un paziņoja: “Koročka, man tev ir ļoti jauka ziņa. Šodien pulksten deviņos es ieradīšos mājās kopā ar kādu meiteni, kas solīja man atdoties. Es viņai teicu, ka tu esi vasarnīcā, tāpēc sēdi klusu kā pele alā vai kaut kur aizej. Satikties jūs nedrīkstat, jo tas viņu var aizbaidīt. Un, lūdzu, ieliec manā skapī tīru gultas veļu!””

Kāds paziņa esot izteicies: “Landauam patika oficiantes, bet viņš savukārt patika inteliģentām sievietēm.” “Šī meitene no radio gan nav īpaši skaista, bet viņai ir foršas krūtis...” – tā Landaus raksturoja savu pēdējo mīļāko pirms liktenīgās katastrofas – radiožurnālisti Irinu Ribņikovu. Korai gan Irina neiepatikās, un pirms viņas apmeklējumiem Kora speciāli salika Landaua veļas skapī netīrus palagus. Bet reiz viņa pat nospēlēja veselu izrādi, pati noslēpdamās drēbju skapī un iznākdama no tā Landauam un viņa kārtējai “meitenei” visnepiemērotākajā brīdī.

Šo sabiedrībā valdošajām morāles normām, maigi izsakoties, ne visai atbilstošo dzīvesveidu Landaus centās veicināt arī paziņu vidū. Kora atceras: “Viņš (Landaus – J. L.) ievirpuļoja virtuvē īpatnējā dejā: “Viens no jaukākajiem akadēmiķiem, pats Ļevs Arcimovičs beidzot saņēmis dūšu izrauties no sievas papēža apakšas un brauc uz kūrortu kopā ar mīļāko! Par to es viņam no sava fonda piešķīru divus tūkstošus, kā viņš lūdza.”” Te gan jāpiebilst, ka Landaus runā par “vecajiem” padomju rubļiem pirms 1961. gada naudas reformas. Desmit “vecie” rubļi atbilda vienam “jaunajam”.

Ģimenes budžeta veidošanā Landaus bija iedibinājis sekojošu kārtību – 60 % no viņa algas un honorāriem saņēma Kora, bet 40 % viņš paturēja pats – “meitenēm un filantropijai”. Dažkārt Korai tika uzlikti naudas sodi par pārkāpumiem, piemēram, par draugu (pirmām kārtām jau Lifšicu) aprunāšanu. Dau bija izveidojis vairākus “personālos atbalsta fondus” – radiniekiem, represēto draugu fiziķu ģimenēm, bijušajām mīļākajām un tuvākajiem draugiem “ārkārtējiem gadījumiem”. Saprotams, Landauu ģimene nepazina materiālās problēmas. PSRS laikā akadēmiķiem maksāja pat ļoti pieklājīgas algas, turklāt Landaus bija Ļeņina un trīs Valsts prēmiju laureāts, viņa darbus izdeva daudzās ārvalstīs. Viņš esot mīlējis jokot: “Kora, taupīt un krāt nav jēgas, jo arī pēc nāves man noteikti piešķirs Ļeņina prēmiju. Līdz ar to dabūsi krietnu summiņu.”

Piecdesmito gadu beigās Landaus atradās savas slavas zenītā. Viņa zinātniskā autoritāte bija neapstrīdama. Šajos gados viņa interesi īpaši piesaistīja kvantu elektrodinamika un elementārdaļiņu fizika. Interesanti, ka Landauam bija ļoti neliels publikāciju skaits – līdz traģiskajai avārijai tikai deviņdesmit astoņas. Toties tās gandrīz visas bija pirmklasīgas, turklāt ar jaunām zinātniskām idejām. Landaua vadītais iknedēļas seminārs kļuva par Padomju Savienības fiziķu svētceļojumu vietu. Tajos apsprieda ne vien fizikas, bet arī citu zinātņu – matemātikas, ķīmijas, bioloģijas, pat medicīnas problēmas.

Landaua dzīvoklis bija kļuvis par salonu, kurā viesojās gan pašmāju slavenības – zinātnes elite, Arkādijs Raikins, Dmitrijs Šostakovičs, gan ārzemju viesi, arī Nilss Bors. Landaus brīvi pārvaldīja vācu, angļu un franču valodas, orientējās mākslā, turklāt viņam bija lieliska humora izjūta – plus lojalitāte pastāvošajam režīmam. Nav nekāds brīnums, ka pie viņa bieži veda ārzemniekus. Amerikāņu rakstnieks Mičels Vilsons, kurš reiz ieradās negaidītā, iepriekš nepieteiktā apciemojumā, bija pārsteigts par “vienkāršo padomju zinātnieku” grezno dzīvi. Vakariņu galdā parādījās pīles cepetis, ābolu pīrāgs, melnie ikri un konjaks.

Landaus vairījās no to cilvēku sabiedrības, kuri viņam šķita neinteresanti: “Es patiesi bēgu no Ļeontoviča (akadēmiķis Mihails Ļeontovičs – J.L.), jo viņš uzdzen skumjas. Pastarajā tiesā dievs jautās – kāpēc garlaikojies, kāpēc sarunājies ar garlaicīgo Ļeontoviču?”

Vasarās Landaus, Kora, Žeņka un Ļeļa devās nedēļām ilgos izbraukumos ar Lifšicu automašīnu. Maršruti allaž bija divi – Baltija vai Kaukāza kalni. Tomēr Kora savās atmiņās neaizmirst ieknābt Žeņkam arī par auto: “Nopircis mašīnu, viņš iedrāzās pie mums ar vārdiem: “Kora, Dau, paklausieties, ko es izdarīju! Veco “Pobedu”, kas man maksāja 16 000 rubļu, pārdevu par 35 000! Un par 450 sterliņu mārciņām “Berjozkā” (padomju laika valūtas veikalā – J.L.) nopirku jaunu “Volgu”!””

Lasot Koras grāmatu, vismaz mani pārsteidz ne tik daudz pikantie sīkumi un skandalozie fakti (kas šodien vairs nešķiet nekas īpašs), bet gan aizrautīgā netīrās veļas mazgāšana. Landaus ir bijis tik neparasta un pretrunīga personība, ka cīņa par tālaika notikumu interpretāciju turpinās vēl šodien.

2006. gadā Maskavā iznāca Lifšica otrās sievas Zinaidas Gorobecas (tās pašas, kuru Žeņka veda mīlēties uz Landaua vasarnīcu) dēla no pirmās laulības, fiziķa Borisa Gorobeca grāmata “Landaua loks”. Tās autors apgalvo – Kora Lifšicu neieredzējusi tāpēc, ka viņš esot centies atrunāt Landauu no precībām ar Koru. Viņa esot bijusi skaudīga, valdonīga sieviete, kas nekad nav mīlējusi Landauu un apprecējusies tikai mantkārības dēļ. Gorobecs pat pieļauj iespēju, ka Kora patiesībā ir bijusi čekas informatore un rakstījusi ziņojumus par Landauu. To it kā netieši apliecinot 1993. gadā atklātībai nodotie VDK arhīvu materiāli.

Gorbačova “atklātības” gados daži mediji pievērsās Landaua etniskajai izcelsmei. Trīsdesmito gadu vidū Landaus publicēja darbu, kurā kļūdaini aprakstīja elektromagnētisko viļņu izplatīšanos plazmā. Uz to norādīja fiziķis Anatolijs Vlasovs un izveda savu, jau pareizu viļņu vienādojumu. Landaus ļoti slimīgi reaģēja uz šo kritiku un vēlāk izmantoja katru iespēju, lai traucētu Vlasovam zinātnisko karjeru. Partijas ideologi par šo konfliktu atcerējās pēckara gados “kosmopolītu” kampaņas laikā. Četrdesmito gadu vidū no Maskavas universitātes izraidīja Landauu, Tammu, Ļeontoviču un Foku. Augstskolā palika tikai divi ievērojami fiziķi teorētiķi – Dmitrijs Ivaņenko un jau pieminētais Vlasovs.

Sešdesmit gadus vēlāk Vladimirs Bojarincevs grāmatā “AntiEinšteins. Lielākais XX gadsimta mīts” attaisnoja šīs vajāšanas un raksturoja Landauu kā vienu no padomju “zinātnes mafijas” galvenajām figūrām. Autors atgādina, ka tieši Landaus ierosināja Nobela komitejai piešķirt 1958. gada prēmiju fizikā ne tikai Pāvelam Čerenkovam, bet arī Iļjam Frankam un Igoram Tammam, nepamatoti piedēvējot saviem draugiem līdzautoru tiesības. Čerenkovs 1934. gadā atklāja, ka daļiņa, ja tā kustas vielā ar ātrumu, kas lielāks par gaismas ātrumu šajā vidē, izdala īpašu elektromagnētisko starojumu. Šo parādību šodien sauc par Čerenkova efektu. Tiesa gan, Franks bija Čerenkova tiešais priekšnieks, bet Tamms deva ieguldījumu parādības teorētiskajā skaidrojumā. Bojarincevs arī citē kādu Krotovu, kurš žurnālā “Zarja” (Nr. 17, 2000. g.) apgalvo, ka “1946. gadā ebreji izdarīja mēģinājumu pilnībā sagrābt visus svarīgākos amatus zinātnē”. Pēc Staļina nāves par “kosmopolītiem” atkal aizmirsa, turklāt Zinātņu akadēmija šajās vajāšanās praktiski nebija cietusi. Akadēmiķus vēlēja paši akadēmiķi, un drīz “kosmopolīti” izrādījās noderīgi atombumbas projektā. Lai nu kā, fiziķi viņi visi bija pirmklasīgi.

Pēc Padomju Savienības sabrukuma pasaulē nostiprinājās stereotips, ka šī valsts ir bijusi nekas vairāk kā vien “milzis uz māla kājām”. Un tomēr nevar noliegt, ka vismaz jomās, kas bija nepieciešamas valsts militārā potenciāla stiprināšanai, zinātne PSRS bija vienādā līmenī vai pat pārspēja Rietumu zinātni. Kā tas bija iespējams? Manuprāt, tam bija vairāki iemesli. Pats par sevi saprotams, zinātnei un vispirms jau militārajiem pētījumiem valsts piešķīra milzīgus materiālos resursus. Bet zinātne bija arī “modē”, tās prestižs sabiedrībā bija milzīgs, un piecdesmito gadu nogalē pēc pirmā mākslīgā Zemes pavadoņa palaišanas kosmosā eksaktās zinātnes pat kļuva līdzīgas jaunai reliģijai. Atceros, es bērnībā ļoti pārdzīvoju, ka savā mūžā nepaspēšu piedzīvot kosmonautu atgriešanos no pirmās Visuma ekspedīcijas uz kādu tālu zvaigzni.

Bija vēl kāds apstāklis, ko šodien vairs reti piemin, proti – tieši Oktobra revolūcija atrada milzīgu daudzumu jaunu talantu. Miljoniem cilvēku gāja bojā boļševiku sarīkotajā asinspirtī vai aizbēga uz Rietumiem, bet tikpat daudziem tā deva iespēju manīt dzīvi. Jauni Lomonosovi no visām Krievijas malām devās uz lielpilsētām. Cariskajā Krievijā šie zemnieku, strādnieku vai ebreju sīkbodnieku bērni, iespējams, nekad nebūtu izrāvušies no sava sociālā stāvokļa, boļševiku apvērsums tiem pavēra iespēju iegūt izglītību, sākt karjeru komjaunatnē, partijā, čekā, arodbiedrībā, kultūrā vai zinātnē un ar laiku pievienoties augstākajai padomju nomenklatūrai. Zinātne un kultūra bija īpašs vilinājums – tās deva iespēju baudīt padomju sistēmas labumus un reizē mierināt sevi ar domu, ka “vismaz manas rokas nav aptraipītas ar asinīm”. Tā bija cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta sociālā dinamika, laiki, kad “ķēkša varēja pārvaldīt valsti”. Kaut kas līdzīgs vēlāk atkārtojās PSRS sabrukuma un bijušo savienoto republiku neatkarības iegūšanas periodā.

Fizikai un matemātikai palaimējās tādā ziņā, ka tās spēja saprast tikai īpaši iesvaidītie “zinātnes priesteri”. Mani vienmēr ir uzjautrinājušas karikatūras par zinātniekiem, kurās attēlota tāfele ar fizikas formulām. Kā likts, tās visas ir bezjēdzīgas, haotiskas simbolu virknes, jo mākslinieks nav pat pacenties ielūkoties kādā mācību grāmatā. Toties zinātnēm, kurās partijas ideologi kaut mazliet orientējās (pareizāk sakot – viņiem tā šķita), klājās visai plāni. Ģenētiku aizliedza pilnībā, bioloģijas attīstība Padomju Savienībā apstājās uz diviem gadu desmitiem. Nez no kurienes izniruši zinātnes “rasputini” kļuva par partijas galma favorītiem, akadēmiķiem un institūtu direktoriem. Bioloģijā toni noteica Trofims Lisenko, kurš sagudroja pilnīgi aplamas pseidoteorijas un ar čekas palīdzību fiziski iznīcināja savus oponentus. Šo procesu inerce bija tik milzīga, ka vēl 1985. gadā izdotajā Padomju Latvijas Enciklopēdijas 6. sējumā pēc Lisenko amatu un apbalvojumu uzskaitījuma tikai kautrīgi konstatēts, ka “vairākas viņa izvirzītās teorētiskās atziņas nav guvušas eksperimentālu apstiprinājumu”.

Iespējams, ja ģenētika būtu solījusi Staļinam jaunu brīnumieroci, tās liktenis būtu bijis labvēlīgāks. Par to liecina biologa Nikolaja Timofejeva–Resovska dzīve. Viņš atteicās atgriezties Padomju Savienībā no komandējuma uz Hitlera Vāciju un kara laikā nodarbojās ar pētniecību kādā institūtā netālu no Berlīnes. Protams, pēc nonākšanas Sarkanarmijas gūstā nodevējs nonāca padomju nometnē. Sākoties atombumbas projektam, zinātnieku nekavējoties atbrīvoja un nometināja slepenā laboratorijā Urālos, kur viņš jau pētīja radioaktīvā starojuma iedarbību uz dzīvajiem organismiem. Maskavā Timofejevam–Resovskim izdevās nokļūt tikai 1956. gadā, tur viņš cilvēku pārpildītā zālē nolasīja lekciju par ģenētiku Kapicas vadītajā Fizikas problēmu institūtā. Līdz “kapičņikam” Lisenko rokas vairs nesniedzās.

Pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mijas Maskava, kādu to redzam vecās fotogrāfijās, ir aizkustinoša – smaidošas meitenes, vējā plīvojošas kleitas, sportiski, vienmēr glīti frizēti puiši, brīvdabas deju vakari Gorkija parkā, plašas, automašīnām vēl nepieblīvētas ielas, drūzma pie gāzētā ūdens automātiem, sajūsmināti cilvēki sveic Juriju Gagarinu. Sabiedrībā plaši diskutēja par šodienas cilvēkam pilnīgi nesaprotamu tēmu – “fiziķi vai liriķi?” Rakstnieks Daniils Graņins romānā “Sumbrs” šo laiku raksturo šādi: “Fiziķi bija dienas varoņi. Pinkainie, vaļīgie, žargonvārdiņus bārstošie, tomēr apbalvojumiem, lielām algām un prēmijām vainagotie puiši rūtainajos kovboju kreklos par visu sprieda kategoriski un augstprātīgi. Humanitārie viņu priekšā mulsa un kautrējās savas tumsonības dēļ.”

Bet aiz spožās zinātnes fasādes slēpās iekšēji satrunējis morāles kodols. Ja kaut neliela daļa no Koras rakstītā ir taisnība, tad padomju zinātnes “augstākajās aprindās” valdīja intrigu, merkantila aprēķina un savstarpēji izdevīga protekcionisma gaisotne. Tā bija sistēma, kurā cilvēks ir vajadzīgs un interesants tikmēr, kamēr viņš var izrādīties noderīgs.

Šis dīvainais tīkls, kurā katra kustība izraisa atbalsi vistālākajos nostūros, konvulsīvi noraustījās 1962. gada 7. janvāra rītā. Ziņa, ka akadēmiķis Landaus cietis autoavārijā un atrodas bezcerīgā stāvoklī Maskavas slimnīcā Nr. 50, milzīgā ātrumā aplidoja fiziķu aprindas. Uz slimnīcu stihiski sāka plūst cilvēku straume – radi, kolēģi, draugi, slaveni ārsti, pat bijušās un esošās mīļākās. Ap simt fiziķu izveidoja neformālu “Landaua glābšanas komiteju” un pieteicās dežurēt pie diennakts “karstā telefona” – gadījumā, ja slimniekam būs nepieciešama kāda īpaša palīdzība. Pārāk daudzi bija atkarīgi no Landaua – zinātņu kandidātu un doktoru disertācijas, iespējas uzstāties konferencēs, komandējumi, publikācijas, virzība pa karjeras kāpnēm līdz pat pašai augšai – akadēmiķa nosaukumam.

Cietušajam bija septiņi ribu lūzumi, plaušu plīsumi, daudzi asinsizplūdumi, to skaitā vēdera dobumā, gūžas locītavu lūzumi, kāju un roku lūzumi, galvaskausa plīsums un smadzeņu kontūzija. Čehu profesors neiroķirurgs Zdeneks Kuncs, kas speciāli atlidoja no Prāgas, deva pesimistisku slēdzienu: “Iegūtās traumas nav savietojamas ar dzīvību. Slimnieks nodzīvos labi ja dažas dienas.”

Landaus izdzīvoja. Vairākas reizes viņa dzīvība burtiski karājās mata galā. No Londonas pēdējā brīdī ar lidmašīnu atveda kādas Maskavā nepieejamas zāles. Vairākas dienas slimnieks pavadīja pieslēgts mākslīgās elpināšanas aparātam. Pie Landaua gultas katru dienu pulcējās vairāki ārstu konsiliji. Ar aizturētu elpu visi gaidīja pacienta pamošanos. Galvenais jautājums – vai Landaus būs saglabājis savu intelektu. 28. februāra rītā Korai beidzot izdevās nodibināt pirmo kontaktu ar slimnieku – pēc Koras lūguma viņš aizvēra un atvēra acis. Apziņa gan atgriezās ļoti lēnām. Savu pēdējo mīļāko – žurnālisti Irinu Ribņikovu pie samaņas nākušais Landaus neatpazina pat tad, kad viņa apkārtējo klātbūtnē atpogāja kleitu un nodemonstrēja slimniekam savas krūtis. Jevgeņijs Lifšics savās atmiņās raksta: “Landaua dzīvība tika izglābta. Bet, kad viņam pēc trim mēnešiem atgriezās apziņa, tas vairs nebija tas pats cilvēks, ko mēs pazinām agrāk. Viņš tā arī nekad neatguvās no avārijas sekām un nekad vairs nespēja atjaunot savas spējas. Pēdējo sešu gadu vēsture bija ciešanu un sāpju vēsture.”

Divus gadus Landaus pavadīja dažādās slimnīcās. Tieši slimnīcā viņš saņēma vēsti par Nobela prēmijas piešķiršanu. Vēlāk Landaus tika pārvests uz mājām, kur turpinājās lēns atlabšanas process. Pēc kara gados iegūtās pieredzes padomju mediķi sprieda, ka minimālais laiks, kas nepieciešams, lai atgūtos no šādām traumām, ir septiņi gadi.

Viņu pastāvīgi mocīja neciešamas sāpes vēderā. Daži ārsti uzskatīja, ka sāpju izskaidrojums ir zarnu saaugumi, citi – ka to cēlonis meklējams traumētajās smadzenēs. Landaus apgalvoja, ka vēdera sāpes viņam traucējot koncentrēties darbam. Retajiem viesiem, kuri ar Landauu mēģināja uzsākt sarunu par fiziku, viņš parasti atbildēja: “Sāpes pāries, un tad mēs noteikti aprunāsimies.” Iespējams gan, ka sāpes bija tikai iegansts un viņš tiešām vairs nespēja domāt un nodarboties ar zinātni kā agrāk. Viņš lieliski atcerējās visas trīs svešvalodas, kuras zināja pirms katastrofas. Tomēr Landauam bija izteikti tuvās atmiņas traucējumi, kas liedza izsekot abstraktai loģisko slēdzienu virknei. Tātad kā fiziķis viņš jau bija miris.

Draugu pašuzupurēšanos pamazām nomainīja līdzcietība, un tad jau arī vienaldzība. Fiziķi sāka iegriezties aizvien retāk, un par Landauu atcerējās vienīgi pirms kārtējām akadēmiķu vēlēšanām. Ja var ticēt Korai, viens no pirmajiem, kurš norakstīja Landauu kā zinātnieku, bija Žeņka. Jau dažas dienas pēc avārijas, kā ieganstu izmantojot vajadzību aizņemties no Landaua bibliotēkas dažas grāmatas, viņš esot aiznesis no dzīvokļa arī visas Landaua 50 gadu jubilejā pasniegtās dāvanas. Tas nav Koras izgudrojums. Režisora Iļjas Hržanovska dokumentālajā filmā “Dau” šīs dāvanas kameras priekšā demonstrē Lifšica atraitne Zinaida Gorobeca. Kāpēc Lifšicam bija vajadzīgi fotogrāfiju albumi ar ierakstiem un mākslinieku darināti sarži, varam tikai minēt. Varbūt viņš vēlējās izveidot Landaua muzeju, varbūt baidījās uzticēt šos dārgumus savai ienaidniecei Korai.

Toties Kora jutās savā elementā. Beidzot Landaus pilnīgi piederēja viņai vienai pašai. Tiesa, ar vienu izņēmumu. Slimnīcā Landauam tomēr bija romāns ar kādu medmāsu vārdā Marina. Kora raksta: “Marina kļuva aizvien nekaunīgāka un pat necentās slēpt savu mīlas sakaru ar akadēmiķi... Es ļoti baidījos no šī romāna... Cik gan bieži mūsu vecie akadēmiķi, iznākot no slimnīcām vai sanatorijām, pamet savas sievas un apprec medicīnisko personālu.”

Pamazām Landaua veselība sāka atkal pasliktināties. Kādu dienu Lifšics viņam atsūtīja oficiālu vēstuli, kurā lūdza Landaua piekrišanu, lai nākamajos “Teorētiskās fizikas kursa” sējumos “pēctecības dēļ” blakus Lifšicam minētu arī Landaua vārdu. “Tātad es esmu nolemts,” konstatē Landaus. 1966. gadā ar vēzi nomira talantīgākais Landaua skolnieks, akadēmiķis Jakovs Pomerančuks. “Viņa pēdējais zvans bija pilns optimistisku cerību par drīzu izveseļošanos,” apzinoties pats savu neapskaužamo stāvokli, par kolēģa nāvi ironiski izteicās Landaus.

Ļevs Landaus nomira 1968. gada 1. aprīlī, neilgi pēc vēdera dobuma operācijas. Kā liecina ārsts Kirils Simonjans, Landaua pēdējie vārdi esot bijuši: “Un tomēr es nodzīvoju labu dzīvi. Man viss izdevās”. Pēcnāves sekciju patiešām veica profesors Jakovs Rapoports. Landaua tiešais nāves cēlonis izrādījās plaušu artērijas tromboze. Akadēmiķis Landaus ir apbedīts pavisam netālu no savām mājām – Maskavas Novodevičes klostera kapsētā, uz viņa kapa uzstādīts Ernsta Ņeizvestnija veidots piemineklis.

Daļa Landaua skolnieku pēc viņa nāves aizgāja no “kapičņika” un nodibināja jaunu Zinātņu Akadēmijas Teorētiskās fizikas institūtu. Bet Kora Landaua nekavējoties sāka rakstīt memuārus, kurus pabeidza septiņdesmito gadu beigās, tolaik – bez jebkādām cerībām uz publikāciju. Iesieti trīs solīdos mašīnraksta sējumos, papildināti ar ielīmētām fotogrāfijām, daži desmiti “samizdata” eksemplāru kādu laiku cirkulēja Maskavas un Ļeņingradas fiziķu aprindās. Tomēr visai drīz grāmatas varoņi un viņu sievas memuārus iznīcināja. Akadēmiķis Ginzburgs raksturoja Koras memuārus kā “melīgu un pretīgu sacerējumu”.

Pēc grāmatas pabeigšanas Kora Landaua sanīka un dzīves pēdējos gadus pavadīja ļoti noslēgti. Viņa nomira 1984. gadā. Neilgi pirms nāves Kora esot teikusi: “Mana mūža lielākā laime – ka es satiku Dau.”

Akadēmiķis Jevgeņijs Lifšics nomira 1985. gadā. Pēdējo reizi viņš satika Koru neilgi pēc Landaua nāves. Padzirdējusi baumas, ka Lifšics it kā esot piesavinājies kādu no mirušā vīra honorāriem, Kora vakara tumsā sagaidīja Žeņku pie garāžas durvīm un kārtīgi iemizoja ar vingrošanas vālīti. Pēc šī notikuma viņi vairs nesastapās.

Es pats pabeidzu Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti 1983. gadā. Kopš tā laika fizika, šķiet, ir neglābjami zaudējusi savu noslēpumainās pievilcības oreolu. Atceros, ka padomju gados Centrālajā grāmatnīcā iepretim viesnīcai “Rīga” milzīgu nodaļu aizņēma grāmatas par fiziku un matemātiku. Šodien “Valterā un Rapā” grāmatu plauktos noslēpumainos vārdus “grupu teorija”, “kompleksā mainīgā funkcijas”, “elektrodinamika”, “kvantu mehānika”, “termodinamika” nomainījuši citi – “mārketings”, “menedžments”, “komunikācijas”, “mediji”. Arī Jauno tehniķu staciju, šaha klubu un lidmodelistu pulciņu laikmets ir aizgājis uz neatgriešanos. Izaugusi paaudze, kas ieslēdz kompaktdisku atskaņotāju un pat nenojauš, ka informāciju tajā nolasa lāzers – ierīce, kuras izgudrošana savulaik izraisīja trīsas zinātniskās fantastikas cienītājiem. Ir jānotiek kādam absolūti revolucionāram atklājumam, lai cilvēki atkal noticētu fizikas brīnumam. Piemēram – jāatklāj supravadītspēja istabas temperatūrās.

Drīz Šveicē iedarbinās pasaulē jaudīgāko daļiņu paātrinātāju. Paredzams, ka tajā notiekošajās daļiņu sadursmēs enerģijas blīvums būs tuvs tam, kāds tas bija Visuma pirmajos mirkļos pēc Lielā sprādziena. Daži fiziķi gan izteikuši bažas, ka šī eksperimenta rezultātā varētu rasties miniatūrs melnais caurums. Tas varētu būt viens no izskaidrojumiem, kāpēc mums joprojām nav izdevies atklāt ārpuszemes civilizācijas – sasniedzot noteiktu attīstības pakāpi, tās aiziet bojā, jo sāk neapdomīgi spēlēties ar fizikas likumiem.

Кора Ландау-Дробанцева. “Как мы жили. Воспоминания”. Москва: Захаров-Аст, 1999.

“Воспоминания о Л. Ландау”. Москва: Наука,1988.

Борис Горобец. “Круг Ландау”. Москва: Летний сад, 2006.

Владимир Бояринцев. “АнтиЭйнштейн. Главный миф ХХ века”. Москва: Яуза, 2005.

Pjotrs Vails, Aleksandrs Geniss. “60. gadi. Padomju cilvēka pasaule”. Rīga: Jumava, 2006.

Daniils Graņins. “Sumbrs”. Rīga: Zinātne, 1989.