Ak, laimīgie

Bērnība

Bērnībā viņus satina vieglos trušādas vai smagos aitādas kažociņos, nosēdināja kā tādus kukulīšus 401. vai 407. moskvičā uz aizmugurējā beņķa un veda uz ambulanci vai tuvējo slimnīcu potēt pret bakām. Šis vārds pēc skaņas ir līdzīgs vārdam “baiks” – biezam un tumšam flaneļa audumam, no kura viņiem šuva skolas bikses un jakas, kad mātēm un tēviem pietrūka naudas, lai nopirktu tumši zilus skolnieku uzvalciņus un svārkus. Tāpēc viņi vēlāk nekad neslimoja ar bakām un ilgi iztika ar biezputrām, putrām un ceptu sālītu gaļu.

Varbūt toreiz viņu dzīvē bija paši grūtākie gadi, jo skolas kopgaldā kviešu biezputru nomainīja prosas un griķu putra, un tās arvien tika vārītas ūdenī vien, jo daudzas govis un pirmā piena teles no tās apkaimes bija aizvestas uz neskartajām zemēm, bet viņi to tā nesaprata. Viņi sliktumu izjuta kaut kā savādāk – kā kaut ko negaršīgu. Un, protams, arī kā aukstumu, jo viņiem vienmēr sala kājas, dzīvojot virs pagraba vai ar krāsni slikti apkurinātās telpās. Pa skolas atvērtajiem logiem viņi dzirdēja, kā skolotāja stāsta bērniem par seno grieķu karavadoņiem un pēc tam māca mūziku, spēlēdama klavieres. Tā bija jaukta klase ar diezgan maz bērniem, un viņi jaucās skolotājai pa vidu, nesaprazdami, kura stunda uz kuru klasi attiecas. Bet skolotāja bija skaista un gudra, runāja vāciski un vēl citās valodās, spēlēja klavieres un viņai kādreiz esot bijusi lielā mīlestība – kāds vācu virsnieks. No viņas varēja nojaust, ka ir bijuši arī citi laiki un skapī viņai guļ neredzētas kleitas un kažoki, bet viņas nicīgās piezīmes par krieviem pavēra viņiem noslēpuma aizskaru aiz viņu mazās pasaules robežām. Bet viņi, noskrējušies pa laukiem un mežiem, tikai aizgūtnēm dzēra ūdeni no metāla krūzītes vai vienkārši tāpat, pieplakuši ar lūpām pie ūdens spaiņa gludā līmeņa, un viņi vēl nenojauta, ko nozīmē žēloties, ka rīta kafija no nelielas kanniņas ir ielieta pārāk lielā tasītē.

Viņu bērnībā bija maz spilgtu krāsu – uz dzimšanas dienu draugam viņi nopirka mazu koka arbūzu tumši pelēkā krāsā par 19 kapeikām. Uz cienasta galda droši vien bija mātes cepta torte no daudzām, daudzām olām, salda sviesta riņķiem un pašu lasītām meža zemenēm pa virsu; droši vien bija arī vārīti kartupeļi un cits ēdamais, kuru viņi ātri notiesāja un tad devās bezbēdīgi skraidīt pa lauku vai uz šūpolēm, bet garšīgo jau nekad tā neatceras kā negaršīgo, un badu jau viņi nekad netika piedzīvojuši. Ar krāsām ir citādi – visvairāk viņiem patika koši sarkana krāsa, kuru dabūja redzēt tik reti. Divreiz gadā, kad brauca ciemos pie otras vecāsmātes, šosejai pāri nolaidās garš sarkanbalts bomis, un tad pēc kāda laika, garo sarkano kloķi šurpu turpu raustīdama, garām aizsvelpa tvaika lokomotīve, vilkdama vai nu 46 vai 54 vagonus. Bet pa to laiku, kamēr viņa vēl nebija atjoņojusi, varēja skatīties uz maģisko pulsējošo aci, kura izstaroja spilgtu, sarkanu gaismu. Vienam tēvs mācīja, ka to pareizi jāsauc par luksoforu, otram tēvs teica, ka to sauc par svetaforu, un pēc tam viņi ilgi strīdējās, kuram tēvam taisnība, bet maģiskā krāsa bija jau viņus savaldzinājusi – pēc tam viņi kā noburti skatījās, kā tēvi vakaros sabrauc pagalmā ar mašīnām un to aizmugurē spīd mazas sarkanas lampiņas. Dažreiz viņi atrada sarkanus sasista stikla gabaliņus kādā akmeņu kaudzē vai vecās drupās un lika tos kabatā.

Viņi patiešām bija laimīgi. Viņi bija pirmā paaudze, kura varēja no rītiem ilgi gulēt un vasarās caurām dienām vaļoties. Viņi neatklāja pasauli kā kaut ko eksplozīvu, bet ļāvās paši savai brīvībai. Lielie ne sevišķi mīlēja runāt par pagātni, un viņi saprata šo klusēšanu. Šī klusēšana veidoja pamatu, uz kura viņi vēlāk izkopa savu spītību, jo reti kurš no viņiem zīmēja ģimenes ciltskokus un vēlāk universitātēs klausījās mutvārdu vēstures kursu. Toties viņi iemācījās šo sajūtu – būtisko nest savā dzīvē līdzi bez vārdiem. Bet toreiz viņiem tik un tā patika sapņot labāk par nākotni.

Sapņi

Visiem toreiz bija pienākums to darīt, un viņi zināja, ka viņu nākotne būs liela. Grūtie gadi ātri pagāja, veikalos atkal pārdeva baltmaizi un viņiem tā garšoja. No garākiem braucieniem tēvi mātēm pārveda spīguļojoša tafta kleitasdrēbi, franču laiviņas – un viņi ilgi pētīja, kāda gan līdzība sieviešu kurpei ar laivu, bet daži pat uzdāvināja klavieres. Viņi dzirdēja, kā lielie pagarina uzskaitījumu: Orski ir nopirkuši televizoru, Kuģi ir nopirkuši televizoru, Kupši ir nopirkuši televizoru. Jantoni iegādājās zaporožecu – to jocīgo mazo mašīnu ar divām durvīm un motoru aizmugurē. Visiem jau bija pa vecajam moskvičam, pobedai, daži bija pat braukuši ar volgu. Bet ne jau par to ir runa, viņu nākotne bija vēl daudz lielāka. Tā atradās vecāku rakstāmgalda apakšējā atvilktnē pašā dziļumā aiz visiem papīriem. Kad neviena nebija mājās, viņi attaisīja rakstāmgalda durtiņas, atvilka šūplādi un izņēma to laukā – ar auklu pārsietu papīru kaudzīti. Viņi atsēja to un skatījās uz krāsainajiem papīriem. Uz tiem bija attēlota plaša ainava – tālumā pret debesīm slējās rūpnīcu dūmeņi, pa labi dziļumā redzēja pilsētu jaunceltnes, laukam pāri stiepās augstsprieguma elektrības līnija, priekšplānā traktors vilka varenu arklu, gar lauka malu traucās vilciens, bet debesīs lidoja lidmašīnas. Šo nākotni sauca par obligāciju, un viņi gribēja tur ātrāk nokļūt. Kad viņu vecāki pārcēlās no laukiem uz pilsētu, cēla savas mājas vai dabūja dzīvokli kādā jaunā mikrorajonā, viņi sapņoja par savu istabu un ļāvās krusttēva stāstiem, kurš solīja izkrāsot to vai nu gaiši rozā vai gaiši zilā krāsā. Bet viņi nemaz nebija naivi. Pat nemaz to vēl neapzinādamies un pat vēlāk dzīves gaitā varbūt nespējot to arī formulēt, viņi jau bērnībā prata izveidot un noslēgt savas dzīves pamatlīgumu – stipru vienošanos starp cerībām un pienākumu.

Komunisms bija viņu pirmais viengabalainais priekšstats par sabiedrību, ko iepazina viņu labticīgais bērna prāts, iekams viņi vēl iemācījās lasīt. Tas izveidojās no šādām dinamiskām bildēm un uzsūca sevī apkārt esošo pasauli, tas bija daļiņa no nesatricināmās drošības un bezvēsturiskās bērna laimes. Taču tā patiesā krāsa atklājās naktīs, kad viņi savās cietajās gultiņās sapņoja rozā sapņus – par jaunām mājām, kurās viņi dzīvos, kad izaugs lieli, par vilcieniem, kuriem būs raķetes forma. Viņu nākotnei noteikti bija jāripo uz riteņiem, jātraucas pa ceļiem, jāpaceļas gaisā, jālido un jāierauga tālumi. Viņi pat sastādīja sarakstus, kad apciemos draugus svešās pilsētās, traukdamies turp, pieplakuši motocikla stūrei. Viņi bija pirmā paaudze, kura savu dzīvi iedomājās kā pārvietošanos. Brīvība ir tāda substance uz zemes, kurai nav mājvietas, un viņi šim jēdzienam piešķīra jaunu saturu.

Viņi gāja parastās skolās un sporta skolās, apmeklēja pionieru namus un jauno tehniķu stacijas, ar citiem puikām pagalmos vai vēl neapbūvētos laukumos dzenāja bumbu, skolas starpbrīžos apsprieda indiāņu filmas un strauji pieņēmās augumā un svarā. Meitenes izveidoja draudzeņu grupiņas, slepeni sačukstējās, klases vakaros spēlēja teātri, par ko puikām bija zili brīnumi, bet dažas no viņām apmeklēja mūzikas skolu. Viņu pirmā seksualitāte bija tīta neziņā un ļauta izzināšanai tikai vienatnē. Ar to izskaidrojama masturbācijas īpašā nozīme šīs paaudzes dzīvē un tās ieilgušais raksturs. Seksualitātei nebija droša apzīmējuma pat puiku un meiteņu valodā, vecāki par to ar viņiem nerunāja un tā bija otra lielākā klusēšanas tēma.

Samierināšanās

Tad viņi iestājās augstskolās, politehniskajos un fizkultūras institūtos. Dažus atsijāja okupācijas armija, ne jau tādēļ, ka no tās tikpat kā nevarēja izvairīties, bet gan tādēļ, ka tā bija pirmā nozīmīgākā padošanās liktenim. Pēc tam viņi ieguva diplomus un valsts sadales komisijā tika norīkoti darbā uz cehiem, konstruktoru birojiem, iestādēm un arī ideoloģisko fronti. Tad jau uzreiz bija jāstājas izpildkomitejā rindā uz dzīvokli un telefonu, jāmēģina arodbiedrībā izsist ceļazīmi uz Bulgāriju un šad tad ar vilcienu jāaizbrauc uz Maskavu pēc dienvidslāvu kurpēm un franču smaržām. Nākotnes projekts kaut kā arvien attālinājās, kamēr dzīve ieguva definētas aprises, bet intuitīvi garantētā komunisma vietā katra nākamā piecgade nesa tikai attālinājuma sajūtu un pastarpinātus laimes jēdzienus, tādus kā “kvalitāte” un “intensifikācija”. Tie tik un tā bija sliktāki par jēdzieniem “imports”, “neilons”, “krimplīns”, “zonķiks”, jūrnieku maisiņi, plates un džinsi, un viņi kāri tvēra īsos izcenzētos televīzijas sižetus no Rietumu protesta demonstrācijām – tur demonstrantiem kājās bija TĀDAS KURPES! Un viņi neticēdami prasīja cilvēkiem, kurus uzskatīja par gudrākiem – vai arī pie mums tā reiz būs – un saņēma atbildi – nē, pie mums tas ir jau nokavēts, un tas viņos tikai padziļināja naidu.

Viņu liktenis šķita jau gandrīz izlemts un nākotne paredzama, tāpēc viņi pamatlīgumā ieviesa dažas klusējošas izmaiņas – tagad tas tika slēgts starp sistēmas izmantošanu un cinisku nicinājumu pret to, bet morālam mierinājumam tika izmantota vēsturiskā atmiņa un pagātnes idealizācija. Patiesībā viņi nepiedeva, ka komunisms nebija vēl pienācis un devis viņiem to, kas viņiem pienācās.

Revolūcija

Un tad visa vēsturiskā un politiskā situācija sagriezās ar kājām gaisā. Kaut kādu apstākļu dēļ vairs nebija tik ļoti jābaidās un jāklusē, un viņu nicinājums varēja izlauzties pār lūpām. Viņi iestājās tēvijas savienībās, nacionālās frontēs un masveida biedrībās un izteica prasības pēc tās nākotnes, kura jau šķita liegta – kurpēm no jūrnieku atvestajiem preču katalogiem, maģiskā vārda “paka”, un vārtiem uz paradīzi – pilsētas ar nosaukumu Helsinki. Varbūt viņi to pat neapjauta, jo tas viss bija paslēpts aiz izvirdušās prasības pēc savas valsts.

Cilvēka dzīvei vienmēr ir mazliet atšķirīga loģika no organizāciju, valstu vai pat veselu iekārtu pastāvēšanas – tai kaut kādā mērā piemīt lielāka pēctecība, un sabrukumu tāpat kā izrāvienus nekādā gadījumā nevar uzlūkot kā kaut ko ārkārtēju vai uztvert ar pārsteigumu. Kad viņi nonāca jaunos apstākļos, nevis ārzemju konsultanti, nevis jaunie kloķi, pie kuru raustīšanas viņi bija tikuši, nevis tukšums, kas pēkšņi bija radies partkoma, čekas, OBHSS un glavļita vietā, bet viņu pašu dzīves substance – viņu lineārās ilgas lauzās uz āru un piepildīja telpu – viņi kāri tvēra katru iespēju pārvērst obligāciju realitātē, padarīt to obligātu. Kaut kādā mērā viņi izpildīja pienākumu pret saviem bērnības sapņiem un veica sociālu atriebību – piedalījās privatizācijā, sadalīja rūpnīcas, izveda ražošanas līdzekļus uz pagrabiem un piemājas dārziņiem un mācījās gudrības, ka “bizness ir naudas aprites ātrums”. Viņi pat iecerēja augstspriegumu elektrolīnijas privatizāciju sadalītā veidā. Citiem vārdiem, viņi paaugstināja prasības savu personisko ilgu ieguldījumu ātrai atdevei.

Jauncelsme

Viss notika ātrāk nekā karuselī – privatizācijai sekoja siaizācija, tad bankrots, pēc tam likvidācija. Tie paši vai citi veidoja jaunus SIA, veco tehnoloģiju vietā nāca jaunas tehnoloģijas, kuras – izrādās – nav mazāk koruptīvas. Viņu autobiogrāfiskie centieni radīja citu realitāti – tagad to sauca par pakalpojumu industriju, starpniecību, mediju telpu, sabiedriskajām attiecībām un brendiem. Viņi strādāja ofisos, sniedza konsultatīvus pakalpojumus, nodarbojās ar informācijas analīzi un realizēja projektus. Viņi iepazina līzingu, mācījās dzīvot uz kredīta un atbilstoši relaksējās. Viņu garšas sajūta pārkāpa pierastā ēdiena robežas un ieguva jaunas nianses – viņi atklāja franču virtuvi, aizmirsa par šokolādes ķīseli ar pienu, toties iemācījās svešzemju desertu nosaukumus un mācījās baudīt vīna pēcgaršu un tālākās notis. Viņi darīja tieši to, par ko bērnībā bija sapņojuši un ko redzēja uz apdrukātajiem papīrīšiem – dzīvoja varenu, augšupejošu dzīvi. Un viņi varēja izvairīties, izmantot vai pārveidot apstākļus, kuri kādreiz bija neietekmējami. Viņi bija kļuvuši par varoņiem, variniekiem, drīkstiniekiem un spējiniekiem. Viņi varēja to, ko viņi gribēja, un gribēja to, par ko bija sapņojuši 401. moskvičā uz aizmugurējā sēdekļa. Viņi atdzīvināja ainavu. Tikai jautājums paliek – kas tagad veidoja viņu derību ar sevi? Šis ir mūsdienu sociālās filozofijas un individuālās dzīves pamatjautājums – sociālās esamības universālais biogrāfiskais cēlonis. Kas ir šī biogrāfiskā nulle, kura dara iespējamu skaitļu virkni un kurai pretī traucas gadi?

Viņi sāka noteikt dzīvi. Viņi piedzīvoja pirmo brīvības elpu, pirmos datorus un mobilos tālruņus, pirmos lidmašīnu reisus uz ārzemēm, padomju gastronomu nomaiņu ar Rietumu supermārketiem, pirmos importa automobiļus un tūlīt pēc tam lielus spīdīgus džipus. Viņu mūžs bija tikai pusē, bet viņi bija nogājuši ceļu no tumšām būdām līdz gaišām eiromājām un sākuši domāt – kāpēc man neiegūt vēl vienu labumu? Kāpēc man nenomainīt veco auto ar jaunu, laivas vietā neizmēģināt rēcošu ūdensmotociklu? Un kāpēc man nedzīvot tā, kā māca reklāma – tu dzīvo tikai vienreiz, dod sev labāko! Viss labais un sliktais, kas sabiedrībā notika, bija viņu autordarbs. Šī paaudze ieņēma vadošās pozīcijas sabiedrībā, politikā un biznesā, un viņi būs viena no tām laimīgajām paaudzēm, par kuru vēstures grāmatās rakstīs – viņu laikā dzīve strauji gāja un augšu.

Labākie no viņiem, ja tā varētu izteikties – un viņi tam neiebilstu – dzīvoja reibonī, tiekšanās pēc arvien jauniem labumiem pakārtoja pārējos dzīves elementus. Augšupejas apreibums pārveidoja redzamības zonu: pavājinājās sānu redze jeb principi, izzuda atpakaļredze jeb refleksija, palika tikai priekšējā redze jeb intereses. Viņi jutās it kā beidzot būtu iekāpuši tajā bērnības vilcienā un tam nebūtu stopkrāna. Bet tie, kuru nebija starp laimīgajiem pasažieriem, patiesībā kāroja to pašu.

Visnozīmīgākais mūsdienu sociālais process, kas daudziem paliek nepamanīts, ir straujā morāles ekstrakcija no paaudzes dzīves horizonta. Par to nebūtu ko brīnīties, jo dzīves konstrukcijā pienākumu aizstāj izdevība. Kants teiktu: “Divas lietas piepilda dvēseli ar aizvien jaunu un pieaugošu apbrīnu, jo biežāk un pamatīgāk es par to domāju: zvaigžņotā debess virs manis un izdevība manī” [1. Uz Kanta kapa ir šāds uzraksts: “Divas lietas piepilda dvēseli ar aizvien jaunu un pieaugošu apbrīnu, jo biežāk un pamatīgāk es par to domāju: zvaigžņotā debess virs manis un morālais likums manī.”] . Un tā pat nav amorāla. Dziļi sirdī viņi glabā ļoti prozaiskas bērnības atmiņas par trūkumu, dienišķām kartupeļu pankūkām, retām asins desām un mūžīgi salāpītām zeķēm. Taču izbrīnu rada kas cits – viņu bioloģiskās novecošanās procesa bezspēcība cīņā pret morālo iztukšošanos. Dzīvē līdz šim vienmēr bijis tā, ka apskaidrība nāk ar gadiem; pašreiz tā nenotiek. Acīmredzot vidējās paaudzes juvenīlisma fāzes pagarināšana par dažām mūža desmitgadēm ir vislabākais fons tirgus sabiedrības izplešanai.

Nobeigums

Ne vairs ideoloģija, kas atražo, ne utopija, kas rada, bet viņu pašu ilgas piepildīja pasauli. Taču ar cerību vien nepietiek, dzīvē vajadzīgs kāds substancionālāks cēlonis un pierādījums. Kad viņi ieguva brīvību, ar to vien izrādījās par maz, lai pārslēgtu pamatlīgumu trešo reizi – vienkārši nebija pārinieka. Un tad šī derība izveidojās dabiskā kārtā – starp cerību un novecošanu. Pēkšņi viņi sāka maksāt par visu visnegaidītākajā veidā – nevis ar pienākumu, bet ar slimību. Ķermenis kļuva par viņu galējo ierobežojumu. Projekts tuvojās noslēgumam. Tagad viņi iesoļo jaunā dzīves posmā. Nav jau nekāda pārspīlēta dramatisma vai dziļu pārmetumu. Un patiesībā nav jau arī viņu. Nav ne paaudžu, ne vienā gadā dzimušo, ne 40 un 50 gadnieku un nav arī nekādas kopējas atbildības. Pa vienam viņiem piezogas išēmiskā slimība, hronisks iekaisums, naktīs nomoka bezmiegs, un ārstam ir aizdomas par podagru. Dažreiz sirds izdara pārsitienus un tad ir jāsauc ātrie. Viņu vietā ir atsevišķi cilvēki, kuri sitas pa dzīvi un mēģina paši tikt galā ar sevi. Un viņi klusībā gaida, kad kāds viņiem pienāks, atkal satīs vieglos trušādas vai smagos aitādas kažociņos, nosēdinās uz aizmugurējā beņķa un viņi atkal varēs vērot pretī traucošo dzīvi