Aizveriet logu, tas ir pārāk skaisti!

Alžīrija, Alžīrija — kur es varēju iemācīties šo vārdu? Viņas ir vairākas un dažādas. Kādā no Rīgas centra skolām man bija draudzene, kas bērnībā bija dzīvojusi Alžīrijā pāris gadus, un viņa reiz uzdāvināja trīs trauslus gliemežvākus — mazliet Ziemeļāfrikas pludmales pie ieejas pagraba ēdnīcā. Nedaudz vēlāk tajās pašās tumšajās telpās Alžīrija kļuva par vispārīgu nosaukumu ainavai, kurā var iekļūt, nosaucot paroli “Kamī”. Šīs Alžīrijas aprises bija dramatiskas, bet atšķirībā no gliemežvāku ainavas to apdzīvoja cilvēki. Ainavas personāži (slikti atceros sejas) — jauni, iedeguši cilvēki, kas izskatījās kā tikko no tās pludmales. Tikpat labi kā izlaiduma apģērbs viņiem piestāvēja runāt par pašnāvībām, par savu bezcerīgo atsvešinātību un citēt tādu īpašu Kamī, kuru pēc tam nekur vairs neizdodas atrast. Piemēram, tādu: “Labāk nebūs, būs tikai sliktāk.” Vai atkal tādu: “Sākt domāt, tas nozīmē ielikt sevī mīnu.” Ir maiga nakts ar iedomātu “plaisu” starp sevi un dzīvi, “laipno pasaules vienaldzību”, kas izklausās pēc “naidīgās pasaules ieinteresētības”, un fona mūziku pēc Svešinieka motīviem — Killing an Arab no The Cure. Lūk, tāda Alžīrija (es arī tur esmu) pirms apmēram desmit gadiem.

Es laikam gribu pateikt, ka man varbūt gribētos piederēt pie ceļojošiem cilvēkiem, kuriem “Kamī” izklausās pēc liela kalna nosaukuma, pēc apzīmētāja strupam degunam (camus), pēc konjaka markas (Camus), nu labi, pēc kaut kāda franču rakstnieka uzvārda (Albert Camus, 1913—1960), bet, rakstot par Alžīriju, es droši vien nevarēšu aizmirst, ka pludmale Alžīras pievārtē — tā ir vieta, kur Svešinieka (1940) varonis Merso nošauj arābu, un Orāna apmēram 400 kilometru uz rietumiem — pilsēta, kuru pēkšņi piemeklē mēris tāda paša nosaukuma romānā (1947). Šo emocionālās distances trūkumu un iegrāmatotību noteikti pastiprina arī tas, ka Alžīrija — un tas nav pārspīlējums — šodien un neatkarīgi no Kamī ir ar mēri slima valsts, pasargāta no tūrisma invāzijas un iekļauta tajā mistiskajā “melnajā sarakstā”, kas nozīmē, ka tur “pa īstam” laiku pa laikam nogalina ne tikai “arābus” (Kamī tā sauca alžīriešus), bet visus, kas pagadās. Alžīrā es domāju nevis par tiem astoņiem nošautajiem cilvēkiem 15 kilometru sāņus no ceļa, pa kuru braucām, un 2 stundas pēc tam, kad bijām atgriezušies, bet par to liedagu, kur Merso ar “četriem īsiem piesitieniem it kā pieklauvēja pie nelaimes durvīm." [1. Šeit un turpmāk visi citāti no Svešinieka un Mēra attiecīgi ņemti no Mildas Grīnfeldes un Maijas Silmales tulkojumiem izdevumā Albērs Kamī, Svešinieks. Mēris, Rīga, Zvaigzne, 1989.]

Ārpus dīvainā dramatisma, kuru Alžīrijā var sajust pat bez jutekļiem, apgrūtinoši patiesībā ir tikai ierobežojumi, kas neļauj izdzīvot tās ikdienu. Tiem, kam patīk pastaigāties, neiesaka pastaigāties vienatnē. Tiem, kam patīk fotografēt, neiesaka fotografēt sievietes, policistus, policistu mašīnas, administratīvās ēkas, cilvēkus pūlī, cilvēkus, kas piketē. Francijas vēstniecību, ja ir tāda vajadzība, uzņemt nemaz nav iespējams, jo to kā cietumu vai inficēto izmitināšanas iestādi apjož trīs metrus augsti mūri ar dzeloņdrātīm. Bet no visām vietām visnepatīkamākās ir lidostas; sēdēju un burzīju Svešinieku. Mēri.

Kamī nodzīvoja Alžīrijā pirmos divdesmit septiņus savas dzīves gadus. Piedzimšana šajā zemē esot bijusi lielākā viņa dzīves veiksme un viņš neesot uzrakstījis itin neko, kas nebūtu kaut kādā veidā ar to saistīts. Tomēr Kamī Alžīrijas — tāpat kā francūžu un tāpat kā manējās — ir vairākas un dažādas. Pirms Alžīrijas neatkarības kara (1954-1962) Kamī rakstīja, ka šī “intensīvā” zeme — “jūra, saule un sievietes, gaismas apmirdzētas”, daba, “kas beigās vienmēr uzvar vēsturi”, esot vieta, kur cilvēku vienīgais uzdevums ir “dzīvot un būt laimīgiem”. 1940. gadā, kad politiskā situācija Alžīrijā kļuva saspīlēta, Kamī, kas tolaik strādāja par žurnālistu, vairs nevarēja atrast darbu un bija spiests pārcelties uz Franciju. Lasot par pilsoņu karu Francijas kolonijā un nenovēršamo procesu, kas noveda pie Alžīrijas neatkarības, līdz kurai viņš nenodzīvoja, Kamī kādam draugam vēstulē rakstīja, ka viņam “sāpot Alžīrija tā, kā citiem sāp plaušas”, un ka Alžīrijas karš viņam esot “personīga nelaime”. Kamī atgriezās Alžīrijā gandrīz katru gadu, kad vien tas bija iespējams, bet vienmēr tikai uz īsu brīdi. Bēgdams no Parīzes intelektuālās sabiedrības, par Nobela prēmijas naudu viņš bija nopircis lauku māju Lurmarinas pilsētā Provansā: paskarbā Dienvidfrancijas ainava ar cipresēm un akmeņiem, kas duras ārā no viršiem, atgādināja Kabiliju Alžīrijā.

Brīnumaini, bet vēl joprojām pastāv kaut kas līdzīgs Kamī “Alžīrijas jautājumam”, kas gan interesē galvenokārt tikai alžīriešus un dažus francūžus. Francūžiem Kamī ir taisnais, viedais un traģiski pravietiskais rakstnieks, kas, apzinādamies vardarbības neizbēgamību jebkurā revolucionārā kustībā, visiem līdzekļiem centies panākt francūžu un alžīriešu mierīgu līdzāspastāvēšanu un, paredzēdams totalitārisma briesmas, izstājies no komunistu partijas jau tad, kad Parīzes intelektuāļi ar Sartru priekšgalā tikai sāka aizrauties ar marksismu. Aizvien mazāk mīlētais Sartrs pret aizvien vairāk mīlēto Kamī. Par to es pārliecinājos, turpceļā uz Alžīriju lasot 2002. gadā iznākušo grāmatu Albērs Kamī. Pārdomas par terorismu [2. Albert Camus, Réflexions sur le terrorisme, éd. J. Lévi-Valensi, Paris, Nicolas Philippe, 2002.], kurā apkopoti Kamī politiskie un ideoloģiskie teksti, kas esot “degoši aktuāli”. Grāmatas sastādītāji ievadā pakavējas pat pie 2001. gada 11. septembra notikumiem, ar sētas mietu pamājot sveicienus amerikāņiem, un neaizmirst pakritizēt Sartru un viņa sekotājus, kas izsmēja Kamī “buržuja” vērtību skalu un “Sarkanā Krusta morāli" [3. Sartra piezīme: “Viņš raksta kā erceņģelis, kas nokritis uz zemes".].

Savukārt alžīriešiem, kas gan apzinās, ka daļa lasošās pasaules par šo zemi ir uzzinājuši tieši no Kamī un ka neviens tik izmisīgi skaisti nav aprakstījis tās dabu, Kamī ir un paliek franču imperiālisma aizstāvis. Vēl 1958. gadā viņš rakstīja, ka “nekad nav pastāvējis kaut kas tāds kā alžīriešu nācija” un ka “nacionālā neatkarība ir tikai emocionāls izteikums”. Kamī kritizēja koloniālisma politiku un nosodīja šķirisko netaisnību Alžīrijā, bet vienīgais viņa piedāvātais konflikta risinājums bija no vēsturiskā viedokļa absolūti utopiska franču Commonwealth saliņa Āfrikas brīvajos ziemeļos.

Runājot par literāro prozu, kas pazīstama daudz labāk nekā Kamī avīžu raksti, alžīrieši viņam pārmet politiskās un sociālās realitātes kropļošanu. Kamī rakstot par Alžīriju tā, it kā tur dzīvotu tikai francūži. Ja arī romānos pieminēts kāds bezvārda “arābs”, tad tas tiek nošauts vai nomirst ar mēri. Svešinieka stāsts esot absurds — lietojot šo jēdzienu pavisam citā nozīmē, nekā to lietoja Kamī —, jo Alžīrijas kolonizācijas periodā nav iedomājama tiesas prāva, kas kādu francūzi notiesā uz nāvi par to, ka viņš nogalinājis “arābu”, kurš turklāt viņam draudējis ar nazi. Sliktākajā gadījumā — viņi saka — Merso varētu piespriest pāris gadus cietumsoda nosacīti. Mītam par Kamī kā alžīrieti vajagot pielikt punktu, jo viņš pats esot “svešinieks” šajā zemē.

“Tas ir iezīmīgi” — man gribas teikt kā Mēra varonim Tarrū, kas ar šiem vārdiem nobeidz Orānas tramvaju aprakstu savā dienasgrāmatā. Un pēc tam tūlīt piebilst: “Bet tas nepaskaidro neko.” Vairākkārt šajā ceļojumā man gribējās izrāpties laukā no politisko peripetiju lauvu bedres un sacīt, ka Kamī raksta ne jau par to, bet, teiksim, par krāsām un par nāvi. Taču arī šajā minējumā es kļūdos, jo nesen atradu, lūk, tādu Kamī piezīmi: “Kas tas ir — zilā krāsa un ko lai domā par zilo krāsu? Tieši tāpat ir ar nāvi. Par nāvi un par krāsām mēs nespējam spriest.”    

Alžīra jeb “laimes apsolījums” — lielpilsēta, kas izskatās pēc pārapdzīvotas termītu mājas, taču nevis žilbinoši baltas, kā rakstīja Kamī, bet gan rūsgani pelēcīgas. Viena no tām kukaiņveidīgajām aglomerācijām, kas pazaudējušas centru, izstiepušās uz visām pusēm un nepamana, ka pamestie posmi sāk irt, drupas pārvēršas par akmeņiem un atgriežas atpakaļ dabā. Un tas viss — ilgi pirms 21. maija zemestrīces, kas dažādos Alžīras kvartālos sagrāva vismaz 100 ēkas un tagad liek man uz pašas rakstīto skatīties kā uz fikciju. Vai jūsuprāt “Buloņas mežs” Grana nepabeigtajā teikumā par “slaido amazoni uz lieliskas alazanu ķēves” atrodas Parīzē? Tepat Alžīrā franču laikā tā sauca vienu pusmežonīgu parku.

No tāluma priekšmeti šķiet lielāki vai garāki nekā parasti — apelsīni un baltmaize, pa logiem izkārtie paklāji, liedags. Pludmales cilvēkiem “trūkst īstas saules” un viņi nepeldas, tikai mols pie ostas ir iestiepies ūdenī kā kuģa gals. No pilsētas nākot, izskatās, ka futbola laukums ir nolikts pie paša krasta — puikas sasprings, saniknosies un bumba iekritīs ūdenī. Jūras peldes un sports — divi pīlāri, uz kuriem balstās Kamī jaunības pasaule. Viņš bija vārtsargs Alžīras Universitātes junioru komandā līdz dienai, kad viņam diagnosticēja plaušu tuberkulozi — “metafizisko slimību”, kas “sauli mīlošajam dzīvniekam” no “rases, kas dzimusi stāvus pludmalē,” parādīja, kas ir “ķermeniskās bailes”. Visu, ko viņš zinot par morāli un cilvēku pienākumiem, viņš esot iemācījies spēles laukumā.

Promenāde Jardin d’Essais, ar gaismu — “retinātu, tumši zilu, lejup līstošu starp priedēm”, kurai cauri Kamī bērnībā gāja uz jūru, ir aizvērusi šos vārtus un ieduras automaģistrālē. Belkūras kvartāls ir tikpat nabadzīgs, pilns ar tramīgu sasaukšanos, ēdiena smaržu, cilvēkiem un suņiem, bet Lionas iela, kur Kamī dzīvoja līdz septiņpadsmit gadu vecumam, pārdēvēta arābu vārdā. Pamanu, ka uz zili krāsotā balkona vairs neaug ģerānijas (tām vajadzēja tur būt vēl pirms piecdesmit gadiem, kad Kamī apciemoja mammu) un pirmā stāva vīnu veikalā pārdod mobilos telefonus. “Trīs istabas, virtuve, bez elektrības un bez dzeramā ūdens.” Pa dzīvokļa logu vesela ģimene izbāž galvas un māj kaut ko nesaprotamu. Aicinās ienākt? Tomēr nē. “Atgriezdamies Alžīrijā,” rakstīja Kamī, “es jūtos tā, it kā skatītos bērna sejā.” Kāds zēns griezīgā balsī sāk kliegt no ielas otras puses: “Tā ir rakstnieka māja, es jums zvēru! Alžīrija ir skaista! Alžīrija ir skaista!” Ieskatoties viņa sejā, man šķiet, ka šī izsaukuma zemteksts ir “lasieties prom”. Pietiek, jau ejam.

Orāna — daudz, daudz lielāka nekā, Mēri lasot, liekas. Kamī aprakstītajā Orānā bija 200 000 iedzīvotāju, tagad te dzīvo jau miljons. Romāna klaustrofobiskā gaisotne ar pilsētas vārtu slēgšanu sērgas laikā Orānu burtiski ir saburzījusi un saspiedusi dūrē. Lieki piebilst, ka pilsētai sen vairs nav mūru — tos nojauca laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu, un ir grūti iedomāties, kā varētu ieslodzīt neskaitāmās priekšpilsētas, kas rāpjas uz visām pusēm, augšup un lejup pa krauju.

Kamī izvēlējās Orānu kā mēra piemeklēto pilsētu vairāku apsvērumu dēļ. Četrdesmito gadu sākumā viņš šeit pavadīja divdesmit “trimdas mēnešus” atšķirtībā no “baltās” Alžīras, savas teātra trupas un draugiem, strādādams par skolotāju un periodiski no plaušām izspļaudams asinis. Pretstatā Mēra varonim Tarrū, kas piezīmēs izsaka apmierinājumu ar to, ka nokļuvis “tik neglītā pilsētā”, Kamī pret Orānu — vietu, kur “satiekas visa Eiropas un Austrumu sliktā gaume”, izjuta gandrīz fizioloģisku nepatiku. Pilsēta “bez baložiem, bez kokiem un dārziem”, “bez nojausmām” un “bez savas dvēseles”, saules izdedzināta un pelnu pārklāta — vieta, kur cilvēkus pamazām aprij “garlaicības Mīnotaurs”. Un pats ļaunākais — uzcelta tik gleznainā ainavas lējumā, klēpī starp diviem pakalniem pie liektas krasta līnijas, tā ir pagriezusi jūrai muguru. Vēl pirms Mēra Kamī rakstīja esejā par Orānu: “Šķiet, ka orānieši ir tādi kā tas Flobēra draugs, kas, gulēdams uz nāves gultas, uzmeta pēdējo skatienu šai brīnišķīgajai zemei un iekliedzās: “Aizveriet logu, tas ir pārāk skaisti!” Viņi aizvēra logu, iemūrēja sevi sienās un izgrūda laukā ainavu.”

Kamī arī noteikti zināja, ka Orāna 1847. gadā bija pārdzīvojusi postošu holeras epidēmiju, kuras laikā pilsētas bīskaps Santa Kruz kalna virsotnē noturēja sprediķi. Tajā esot piedalījušies gandrīz visi dzīvie pilsētas iedzīvotāji. Kad holera bija atkāpusies, par pateicību Dievam kalna virsotnē tikusi uzstādīta Svētās Marijas koka statuja, taču Dievs tajā vairākas reizes iespēris ar zibeni un pēc kāda laika orānieši bijuši spiesti to novākt.  

Par Orānas “dvēseles” esamību vai neesamību es nevarēšu izteikties. Man tā droši vien nebūtu saprotama pat tad, ja es vienas dienas laikā būtu paspējusi to pamanīt, bet ielās ir redzams kaut kas līdzīgs dvēseles emanācijām — gan putni, gan koki, gan ziedputekšņi. Pilsētu, kuru paši alžīrieši sauc par “Skaisto” (el Bahia), nevarētu nosaukt par skaistu, taču tā nav arī bezcerīgi neglīta. Franciskie elementi — kafejnīcas, baznīcas, klubi kāršu spēlēšanai un pat dzeltenie tramvaji — no Orānas ir pazuduši, bet bulvāri pilsētas centrā, kas kādā romāna dienā bija pilni ar žurku līķiem, ir ieguvuši nepiespiesto, austrumu pilsētām raksturīgo izteiksmi — “mums pieder viss pasaules un aizsaules laiks”.

Skatīties uz cilvēkiem, it sevišķi uz bērniem, gan ir mokoši, jo nav iespējams atbrīvoties no domas, ka viņi sevī nēsā “resno mēra bacili” vai — gaišākos pilsētas nostūros — ka kaut kāda nejauša apstākļu sakritība viņus ir pasargājusi no saslimšanas. Taksometra šoferim es pilnīgi neviļus apvaicājos, vai Orānā ir žurkas. Jā, gadoties pa kādai, bet infekcijas slimības — nē, nav manītas. Esiet, mademoiselle, bez bažām.

Orānieši Albēra melno romānu ir iegrūduši dziļi zemapziņā vai vispār aizmirstības upē: pilsētas viesiem domātā grāmatiņā (no vākiem dvesa trūdu smaka kā no uzlauztām kapenēm) ir iekļauti gari Orānu slavinoši teksti, kurus sacerējušas tādas ievērojamas personas kā Al Bekri (11. gs.) un Al Idrissi(12. gs.), bet Kamī nav pat pieminēts. Savukārt Orānas kapos es satiku kādu vīru, kas stādījās priekšā kā pilsētas mērijas pārstāvis, un izmantoju iespēju, lai apvaicātos par holeras upuru apbedījuma vietām. “Nevis holeras,” viņš pārlaboja, “bet mēra. Un tā epidēmija bija Alžīrā, nevis Orānā. Ziniet, ir pat tāda grāmata, kur šie notikumi aprakstīti.” Viņš acīmredzot domāja to pašu Mēri, ko noteikti nebija lasījis, bet kuru uzskatīja par vēsturisku notikumu izklāstu — rīkodamies tikpat bezatbildīgi, kā rīkojos es.

Tajos pašos Otrā pasaules karā kritušo kapos (musulmaņi — pa labi, kristieši — pa kreisi; starp apbedījumu grupām skrupulozi ieturēts cienījams attālums) es apstājos pie pieminekļa, uz kura strādnieks ar melnu rakstīja burtus: “Mirušajiem” (Aux morts). Patīk tas orāniešiem vai nepatīk, Kamī romānā, kuru viņš sauca par Pretošanās kustības hroniku jeb alegoriju par cīņu ar nacismu, ir kaut kas pravietisks. Grāmatas pēdējās lappusēs, kad mēris jau bija atkāpies, vecais astmas slimnieks, kas mērīja laiku, liekot zirņus no viena poda otrā, jautāja dakterim Rjē: “Sakiet, dakter, vai taisnība, ka mērī mirušajiem uzcels pieminekli?” — “Avīzē tā rakstīts. Obeliska vai plāksnes veidā.” — “Es to jau zināju. Un tad būs runas.” Vecais smējās apslāpētiem smiekliem. — “Es jau tagad dzirdu, kā viņi saka: “Mūsu mirušie...” — un tad viņi ies uzkost.”

Tipāza — pilsēta, kurā no demogrāfiskā viedokļa nedzīvo neviens, bet kuru, saskaņā ar Kamī, apdzīvo dievi. Tipāza ir romiešu laika drupas 65 kilometru no Alžīras un, protams, pavisam tuvu pie jūras. Akmens bluķi, klusums, baltas aitiņas amfiteātrī un vējš — “viena no retajām tīrajām lietām šai pasaulē”. Bet tas viss jau ir labi zināms. Tāpat kā fakts, kas dažreiz pievilina cilvēkus — kalniņā aiz romiešu zirgu staļļiem un romiešu bērniņu sarkofāgiem rakstniekam ir uzstādīta piemiņas stēla. Kaut kādi Alžīrijas nelieši Kamī uzvārdā ir izrīvējuši vienu burtu, bet citādi šo vietu nekas netraucē iedomāties kā piemērotāko un drošāko, no kuras viņam skatīties uz Vidusjūru. Kāds Kamī draugs savulaik Tipāzā esot izracis dažus rozmarīna un vērmeļu krūmus, lai tos pārstādītu uz Kamī kapa Lurmarinā, bet rozmarīns, kas te ar vērmelēm labi sadzīvo, Francijas zemē vērmeles esot iznīdējis.

Pēc smeldzīgi lirisko eseju krājuma Kāzas (1939), kurā Tipāzas drupām veltīta novele ar aicinājumu: “Atveriet acis uz pasaules skaistumu”, izglītotie, labvēlīgie lasītāji Kamī nosauca par “Alžīrijas francūžu Pindaru”. Turpretī Sartrs attiecību krīzes laikā uzspēlētā sašutumā rakstīja: “Nu, ko lai dara ar “filozofu”, kas tic viļņu smagumam, plašajām debesīm un koku trīsuļošanai?” Kamī atbildēja, ka viņš literatūrā esot ienācis nevis “ar lāstiem un zākāšanos, kā daudzi citi”, bet pilns apbrīna pasaules priekšā, un ka tajā gadījumā, ja viņam būšot jāmirst visu cilvēku pamestam, jūra viņu pieņemšot, piepildīšot viņa celli un ļaušot viņam “nomirt bez naida”.

Šī piezīme ir ļoti būtiska, jo tā sasaucas ne tikai ar romānu Svešinieks — kā Kamī skaidroja amerikāņiem, Merso ir “nabadzīgs un kails cilvēks”, kas “iemīlējies saulē” un “eksistē kā akmens vai jūra, vai vējš, kuri nekad nemelo” —, bet arī ar to pašu veco Kamī kā “svešinieka” problēmu. Kāpēc Kamī ainavā no Alžīrijas paliek pāri tikai daba, pazūdot ne tikai “arābiem”, bet arī arābu apdzīvotajām pilsētām? Un kāpēc tagad no paša Alžīrijas francūža tieši tāpat kā no romiešiem palicis pāri tikai smilgās ieaudzis akmens, no kura kāds “arābs” izkasījis uzvārda burtiņu?

Pēdējo reizi citēju Svešinieku un tad es apklusīšu, jo te patiešām ir pārāk skaisti: “Mēs jau grasījāmies doties ceļā, kad Raimons pēkšņi padeva man zīmi, lai paskatos uz ielas pretējo pusi. Es ieraudzīju grupu arābu, kas stāvēja, atspieduši muguras pret tabakas veikala vitrīnu. Viņi klusēdami uz mums skatījās, bet kaut kādā īpašā veidā, it kā mēs nebūtu nekas vairāk kā akmeņi vai nokaltuši koki.”

RL mājaslapā lasāms arī Agneses Gailes saistītais raksts “Kādas kaislības vēsture”, kā arī Gļeba Panteļejeva stāstījums “Citas planētas smarža” un fragmenti no Alžīrijas arhīva materiāliem.