Aizver acis un lec

“Butāna” varētu tikt iekļauta starp bārdainajiem jokiem — katrs otrais uz to reaģē ar piebildi “propāns”. Patiesībā “bhu-utan”  ir sanskrita vārds un  nozīmē “augstā zeme”. Butānas galvaspilsētu sauc par Timpū, lai gan tas ne par mata tiesu nepadara skaidrāku, kur un vai vispār to meklēt.

Liekot uz galda visu savu ceļotāja reputāciju, apliecinu, ka Butāna ir īsta valsts, karaliste, kas atrodas starp Tibetu un Indiju, Himalaju grēdas austrumdaļā, virsotnē Kulha Kangri sasniedzot 7554 metru augstumu. Tomēr ne tik daudz ģeogrāfiskais izvietojums, kā noslēpumainā noslēgtība radījusi Butānas pievilcību — tūristiem to atļauts apmeklēt tikai kopš 1974. gada. Bija noteikta kvota ne vairāk par 200 tūristiem gadā un tie drīkstēja pārvietoties ne mazāk par sešiem cilvēkiem grupā. Patlaban par vienu dienu karaļvalstī ceļotājam jāmaksā vismaz 200 dolāri. Tādēļ daudziem no turienes apmeklētājiem acīm redzami nav skaidrs, ko iesākt ar naudu, savukārt tūristu uzņēmēji ir gatavi savus distrofiskos Rietumu klientus burtiski nesāt uz rokām, kam — apsteidzot notikumu gaitu — es pats biju liecinieks.

Ņemot vērā, ka valdošā reliģija Butānā jau divpadsmit gadsimtus ir tantriskais budisms, ka kopš 1907. gada valda pavisam reāls karalis, ka vēl 60. gados Butānā nebija naudas, telefona, skolu, slimnīcu, pasta un tūristu, bet Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru valsts vizītē ieradās, sēžot jaka mugurā, ka Butānā ir divas lidmašīnas un ar vienu no tām es ielidoju no Rīgas, rodas šaubas, vai tas viss tiešām ir pa īstam.

Tas bija tā — es gāju maksāt par mobilo telefonu un atrados pie bijušajām Rīgas Modēm, kad mani sasniedza airBaltic prezidenta Bertolda Flika zvans. Vajadzēja laiku, lai “ieslēgtos” — airBaltic izīrēja vienu no nenoslogotajām Avro lidmašīnām Butānas aviokompānijai Druk Air, un lidmašīna izlidoja uz Himalajiem pēc trim dienām. Vai es negribot braukt? Nu kā tad es negribēšu. Kā butāniešu pasakā par augstsirdīgo peli Amingu Nivu — kad nabaga bārenes Dolmas pusdienu kārbiņa bija nejauši iekritusi peles alā, tā ieaicināja meiteni lejā pie sevis: “Tu vienkārši aizver acis un lec iekšā.” Atver acis jau Butānā.

Es nevēlos izgaisināt mītu par budistu karalisti Himalajos, pat sarunā ar tiem, kas uzskata, ka globālais tūrisms nav atstājis nevienu neskartu vietu zemes virsū. Un es neesmu vienīgais, nevēlas arī Butānas karalis, pirms divdesmit gadiem sākot driglam namža, tradicionālo vērtību un etiķetes saglabāšanas politiku. Tika noteikts, ka visiem pilsoņiem skolās, valsts iestādēs un oficiālos pasākumos jāvalkā tradicionālais tautas tērps, bet vismaz 60 procentiem valsts teritorijas jābūt klātiem ar mežu. Tā nu Butānas vīrieši tagad staigā tādos kā skotu svārciņos un pusgarās zeķēs, bet meži klāj pat vairāk par noteiktajiem procentiem. Un tie arī ir kārtīgi meži, kas nav piedzīvojuši ledus laikmetu un tādēļ lielā mērā ir “tie paši”. Butānā ir 457 sēņu veidi, bet nav televīzijas. Ir tikai radio un viena avīze, kas iznāk valsts valodā dzongka un angliski.

Astoņdesmito gadu beigās Butānas valdība sāka tautas skaitīšanu, vienlaikus mēģinot tikt pie skaidrības, kas īsti notiek valsts dienvidos, līdzenuma daļā pie Indijas. Izrādījās, ka tur savā nodabā dzīvo tūkstošiem nepāliešu bez dokumentiem, daudzi — kopā ar radiniekiem no Indijas un Nepālas. Daudzi Butānas nepālieši atbilstoši tradīcijām bija “adoptējuši” savus Nepālas radiniekus, kāds nepāliešu saimnieks, piemēram, bija adoptējis 14 jaunus vīriešus kā  dēlus darbam savā saimniecībā.

Valdības pasākumi izraisīja nepāliešu izceļošanu, pret palicējiem sākās stihiska vardarbība, un tūkstošiem nepāliešu bēga (90. gadu vidū Butānas bēgļu skaits nometnēs Nepālā bija gandrīz simt tūkstoši, tiesa, desmitiem tūkstoši jau bija piedzimuši turpat, bet Butānas valdība ieturēja pozīciju, ka kārtīgs butānietis savu dzimteni neatstāj). Neskaidrības ar nepāliešu izcelsmes iedzīvotāju daudzumu atspoguļojās arī, nosakot valsts iedzīvotāju skaitu — tiek uzrādīts, ka patlaban Butānā dzīvo 600 000 iedzīvotāju, taču tas ir drīzāk patvaļīgs vēlamais skaitlis, kas ir stipri samazināts, jo oficiālas statistikas nav, bet dažos avotos Butānas iedzīvotāju skaits sasniedz pat 1,7 miljonus. Katrā ziņā, dabiskā pieauguma līmenis ir ļoti augsts, Butānā cenšas rūpēties gan par iedzīvotāju skaita ierobežošanu, gan pret to migrāciju uz pilsētām. Galvaspilsētas Timpū 25 gadu plāns paredz tās iemītnieku skaita pieaugumu no apmēram 40 tūkstošiem patlaban līdz 150 tūkstošiem 2027. gadā. Bet pagaidām viss ir kārtībā — apmēram 80% butāniešu dzīvo vairāk nekā stundas gājiena attālumā no ceļa, bet vairāk par 50% — vairāk nekā vienas dienas gājiena attālumā no braucama ceļa.

Tieši pēdējo arī varēja ieraudzīt Butānā, tomēr tas šķita daudz par vienkāršu dēku stāstam — maza mierīga zeme ar ciemiem pilsētu vietā un kalniem, kas aizsedz horizontu, nu burtiski kā no Butānas pirmspēdējā karaļa Džigmes Dordži Vančuka uzrunas, Butānu uzņemot ANO 1971. gadā: “Butāna vienmēr ir bijusi miera un klusuma paradīze, un es esmu pārliecināts, kā tā būs arī turpmāk.” Bet kas par to? Es domāju — kas par to, ka es neredzēju ziedus birstam no debesīm vai vēl kādas citas brīnumainas zīmes? Vai tad mana nejaušā klātbūtne Zibeņojošā pūķa zemē spēj atcelt lielā joga Padmasambhavas lidojumu uz Takcangas klosteri liesmojošas grūsnas tīģerienes mugurā? Un vai vispār ir kāds iemesls — un vienalga kādā mūsdienu pasaulē, — lai tiktu pārtraukta dharmas rata griešanās? Zina teikt, ka Padmasambhava jeb Guru Rimpoče jeb Lotosā dzimušais jeb Apgaismības saule jeb Sakjas lauva jeb Augstākais prāts jeb Lauvas rēciens jeb Lotosa karalis jeb Kopienas vadžra jeb Dimanta dusmas nav iznīcinājis visus ļaunos spēkus jau 8. gadsimtā, bet pārveidojis tos dharmas griešanai. Dharma savā pilnībā neatklājas uzreiz, nepieciešama pakāpeniska atklāšanās, izmainoties pasaules pastāvēšanai. Tādēļ Dimanta dusmas savā visu saskatošajā gudrībā paslēpa garīgos tekstus un priekšmetus — termas, lai noteiktā laikā tos atrastu noteikti atklājēji — tertoni. Viens no slavenākajiem tertoniem, kas veicinājis budisma nostiprināšanos Butānā, ir Padmasambhavas pārdzimums Tertons Pemalingpa 15. gadsimtā. Savu reliģisko karjeru viņš sāka, ielecot ar degošu eļļas lampu rokā kādā ezerā: “Ja es esmu dēmons, es miršu. Ja es esmu Guru Rimpočes garīgais mantinieks, es izcelšu dārgumus un atgriezīšos ar degošu lampu.” Pēc brīža viņš parādījās, turēdams kastīti ar tekstiem, Budas statuju, un eļļas lampa joprojām dega.

Butāniešu 7. klases vēstures grāmatā (15. līdz 19. gadsimts), kuru man iedāvināja skolotājs Paro pilsētiņā, dots uzdevums skolniekiem: “Stāsta formā uzrakstiet par gadījumu ar Pemalingmu. Iedomājieties, ka jūs rakstāt tūristiem.” Tādēļ es vēl pierakstīšu klāt: “Ļaudis bija ne mazums pārsteigti par brīnumu. Viņu ticība Pemalingmam sāka augt, un Tertona slava izplatījās tuvu un tālu. Pemalingma sāka atrast dārgumus visā Butānā, svētīja ar tiem ļaudis un mācīja, kas rakstīts atklātajos tekstos. Un šādus dārgumus Butānā atklāj līdz pat šai dienām.”

Vēstures grāmata pamatskolām bija mana terma, tajā es atradu arī tādu uzdevumu: “BBS (vienīgā Butānas radiostacija — U.T.) gatavo raidījumu par budistu mūku ikdienu. Sagatavojiet 10 jautājumus, ko jūs kā radio žurnālists uzdotu mūkiem.”

Tātad tā: 1. Kāpēc jūsu kreisā roka ir apsegta ar apmetni, bet labā — nav? 2. Kāda veida ilūzija ir sieviete? 3. Vai jūsu dzīvē ir ciešanas? 4. Vai nāve ir tukšums? 5. Kas notiek, kad jūs skaitāt lūgšanas? 6. Vai jums klosterī nemēdz būt garlaicīgi? 7. Vai jūs esat cīnījies ar dēmoniem? Kādiem? 8. Vai ir kāda vieta, kur jūs sapņojat nokļūt? 9. Kas ir garšīgākais ēdiens klosterī, ja ēdienam vispār jābūt garšīgam? 10. Kas jums nepieciešams laimei?

Jautājumu “kas nepieciešams laimei?” man izdevās uzdot “dzīvajā”, dažas dienas staigājot pa kalniem. Neapgalvošu, ka atbildes pārsteigtu ar oriģinalitāti — vispirms apmēram divpadsmitgadīgi mūku puikas, ķiķinādami un slēpdamies viens otram aiz muguras, paziņoja, ka laimei nepieciešamas meitenes. Tas ir, sievietes. It kā viņi sekotu 16. gadsimta neprātīgā svētā Drukpas Kunleja idejai, ka domas prakse var būt arī meitenes un vīns, un vispār — klejot tukšumā var jebkurā virzienā, kāds tīk. Drukpa Kunlejs debesīs pacēlās kopā ar savu suni, kura zobs glītā kastītē tagad atrodas Butānas nacionālajā muzejā.

Pavisam augstu kalnos mazītiņā klosterītī mani uzņēma viens pats mūks. Pāri sarkanajam tērpam viņš bija uzvilcis gandrīz tādas pašas krāsas padilušu džemperīti, un no viņa vēdera man pretī zobus bija atņirdzis priecīgs dzeltens Mikimauss. (Starp citu, Mikimausam veltīta arī viena no Butānas slaveno pastmarku sērijām.) Cienādams ar tēju un batelriekstu, no kā zobi paliek sarkani sarkani, viņš teica tā: “Es šeit jūtos tik vientuļš. Es esmu tik laimīgs, kad kāds atnāk. Kad atnāk kāds ārzemnieks, kā jūs.” Aiz klostera loga brīnišķīgi lija. Kalnu nogāzes bija klātas sarkaniem rododendriem. Laime, lielā nacionālā laime ir galvenais Butānas attīstības mērķis, kā teica Viņa Augstība karalis Džigme Singje Vančuks.

Lasot vienīgo Butānas avīzi Kuensel, kuru man iedeva tūristu kotedžas saimnieks, pie viena uzaicinot iedzert rīsu kandžu jeb aru, kas tiek pasniegta karsta, piejaucot klāt jēlu olu, ar dzīvu interesi iepazinos ar vienīgo kriminālziņu, kas sākās jau pirmajā lappusē:

“Pagājušajā nedēļā Timpū policija arestēja 37 gadus vecu smagās automašīnas vadītāju par sievas nodauzīšanu līdz nāvei. Saskaņā ar policijas teikto, Dordži no Namselingas sitis savu sievu Deki ar malkas pagali pēc strīda apmēram astoņos vakarā. Apsūdzētais pēc tam iegrūdis nemaņā esošo sievieti kūtī un atstājis to tur pa nakti. Nākošajā rītā viņš aizvilcis ķermeni 150 metrus prom no mājas, izģērbis, un pirms iegrūšanas upē paņēmis 11 950 ngultrumus, divus pārus zelta auskaru, sudraba komu un zelta gredzenu.

Dordži arī esot draudējis savai astoņdesmitgadīgajai mātei un divām meitām, kad viņas mēģinājušas novērst kautiņu. Tās esot aizmukušas uz kaimiņu mājām.

Kaimiņš ziņoja par gadījumu policijai pēc tam, kad kāds draugs bija viņam izstāstījis, ka redzējis Dordži velkam savas sievas ķermeni uz Timpū upes pusi. Viņš policistiem pastāstīja, ka tad, kad aizgājis līdz upei paskatīties, viņš ieraudzījis apsūdzēto mazgājam kiru, kamēr viņa sievas nedzīvais ķermenis peldējis netālu ūdenī.

Izmeklēšanas grupa atrada ķermeni līdz viduklim kailu, ar divām “plēstām” brūcēm galvā.

Timpū superintendants, kurš vada izmeklēšanu, izteicās Kuensel, ka viņi atraduši asins plankumus pie mājas durvīm un arī pēdas no govju kūts uz upi. “Apsūdzētais,” teica superintendants, “slepkavības brīdī bija narkotisko vielu iespaidā.”

Policija uzskata, ka kautiņš sācies, kad sieva mēģinājusi pārliecināt vīru nelietot narkotiskās vielas — kā viņa to darījusi jau daudzkārt iepriekš.

Pēc policijas ziņām, Dordži vecāki izšķīrušies viņa jaunībā. Viņš mācījies Dardžilingā, Indijā, Motithangā un Paro, bet nav spējis pabeigt 5. klasi. 1985. gadā viņš kļuvis par šoferi.

Viņa 33 gadus vecā sieva Deki no Gedu tiek raksturota kā “smagi strādājusi” sieviete, kas rūpējusies par bērniem, māju un ganāmpulku. Viņa pārdevusi dārzeņus Timpū nedēļas tirgū. Pārim bijuši trīs bērni, divi bērnudārzā un  viens — zīdainis.

“Apsūdzētais nav izrādījis nekādas nožēlas pazīmes,” teica policijas runasvīrs.

Nav svarīgi, kāpēc es vispār lasu kriminālziņas. Šajā gadījumā tas bija īsts stāsts — ar detaļām, struktūru un morāli. Rakstītājs acīmredzami to bija darījis ar lielu rūpību — pavisam droši, ka tādi, īsti noziegumi kā šis, Butānā negadās bieži. Bez tam bija arī diezgan daudz informācijas pārdomām: 1) Apsūdzēto un upuri sauca vārdā, pievienojot nevis uzvārdu, bet vietu, no kurienes; ikvienam butānietim mūki dod vismaz divus vārdus, Džigme ir tikpat populārs vārds kā mums — Jānis; vēl vīriešus sauc par Dordži, Namgjalu, Penjoru, Tobjugelu, Gjalcenu, Norbu un citādi. Arī nogalinātās vārds Deki ir Butānā plaši izplatīts sieviešu vārds. 2) Ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka apsūdzētais bijis cietsirdīgs cilvēks, tomēr tas vēl neko nenozīmē — tādējādi viņš maksā par savu slikto karmu, un viss. Ja vien slepkavam izdosies sarunāt savā vietā kādu citu, viņš varēs uz sarunāto laiku cietumu atstāt. Viņš var arī, piemēram, lūgt, lai ļauj pie viņa padzīvot meitām, ja viņas to gribēs. 4) Diez kāpēc sieva nēsājusi līdzi naudu un dārglietas? 5) “Sudraba koma” ir broša, ar kuru pie pleca tiek sasprausts sieviešu apģērba gabals “kira”. 6) Galvaspilsētā Timpū ir superintendants. 7) Narkotikas oficiālajā vidē tiek morāli nosodītas. 8) Vecāku šķiršanās tiek uzskatīta par vienu no nozieguma iemesliem līdzās neizglītotībai; tas nu ir modernizācijas iespaids — laulību reģistrācija Butānā ir pavisam vēlīns ievedums, laulības un to šķiršana bieži vien ir tikai vienošanās rezultāts. Starp citu, Butānas karalim ir četras sievas, visas māsas. 9) Vīrs mācījies četrās dažādās vietās, tai skaitā Indijā, droši vien izglītības sistēma Butānā attīstās pamazām. 10) Tirgus Timpū strādā tikai nedēļas nogalēs. Bet to es zināju jau iepriekš.

Diez vai Butānā kāds ir sasniedzis apskaidrību pēdējo pārsimt gadu laikā, tomēr tāda kā apslēptības atmosfēra bija visriņķī un visapkārt, lai gan vēlēšanās atklāt acīmredzami bija manējā. Es ilgojos pēc patiesības un biju to gatavs saskatīt mākoņos, kas klāja visu ieleju zem kājām, jaunā butāniešu meitenē, kas nāca pretī pa ceļu ar Čārlza Dikensa grāmatu Lielās cerības padusē, un pat baltajā netīrajā kucē, kas trīs dienas tecēja man pakaļ pa kalnu takām, līdz izgaisa putekļainajā karstumā Timpū.