Aizskart vissvētākās jūtas

“Ja vispārīgās intereses neizbēgami prasa publisku apgalvojumu, atturies no publicitātes, kas var aizvainot privātās dzīves svētumus.”

No Latvijas preses, radio un televīzijas žurnālistu profesionālās ētikas kodeksa, ko
2001. gada 14. maijā parakstījuši laikrakstu Dienas bizness, Neatkarīgā Rīta Avīze,
Rīgas Balss,  Jaunā Avīze, Čas, Respubļika un Sporta Avīze vadītāji.

Cilvēku iespējams aizvainot daudz vieglāk, nekā mēs ikdienas steigā mēdzam iedomāties. Atšķirības audzināšanā, ādas biezumā vai pieļaujamās intimitātes zonas platumā mēdz būt tik ievērojamas, ka vārds, ko vienā kompānijā mēs lietojam brīvi un konvencionāli, citā izraisa katastrofālus bojājumus ne vien savstarpējās attiecībās, bet arī konkrēti traumētā cilvēka psihiskajā veselumā. Ne velti viens no plašāk izmantotajiem sinonīmiem vārdam “aizvainot” ir “aizskart”. Acīmredzot tajā brīdī notiek kaut kas tāds, kas pieskaras dvēseles mīkstajiem audiem, tam, ko cilvēks ne par kādu naudu nebūtu vēlējies otram pat rādīt, kur nu vēl dot taustīšanai. Cits termins, šoreiz jau latīņu cilmes, kas mums paskaidro notiekošā iedabu, ir takts. Būt taktiskam kaut kādā nozīmē ir tas pats, kas būt taktilam – prast pieskarties ar pirkstu galiem, nesabojāt to, ko paņem rokās. Tiktāl būtu saprotams, ko nozīmē būt taktiskam, taču mani šobrīd vairāk interesē tas, kāpēc un kādos gadījumos cilvēki izvēlas vai ir spiesti izjust to, ko nozīmē būt apvainotam.

Kāds nelatvietis noslauka sviedrus prezidentes karogā. Izdara to publiski, demonstratīvi, rotaļīgi un rupji. Latviešu jūtas tiek aizskartas visnežēlīgākajā veidā. Kāds skandināvs uzņem dokumentālo filmu par latviešu sieviešu prostituēto negalu. Izdara to tieši, brutāli, bezkaislīgi un smeldzīgi. Latviešu jūtas tiek aizskartas bez kavēšanās. Kāds žurnāls ievieto savās lappusēs nepatīkama izskata fotogrāfiju. Lasītāji un pat tie, kas jau sen paziņojuši, ka šādu žurnālu nelasa, ir aizskarti smagi un uz ilgu laiku. Turpinot šādu gadījumu uzskaiti, var pamanīt, ka latviešu jūtas ir viegli aizskaramas. Pat tad, ja netaktiskais slamsts ir bijis no pašu vidus. Pat tad, ja viņš nemaz nav vēlējies taktiskos nolūkos (vēl viena vārdu spēle), tā teikt, ar noteiktu mērķi kādu aizvainot.

Bieži vien notiek viegli paredzams un tieši tāpēc ārkārtīgi dīvains process – cilvēki labprāt apvainojas kolektīvi. Pareizāk sakot, kolektīvi apvainoties ir vieglāk un kaut kādā ziņā pat patīkamāk. Ciešanu līmenis tādā gadījumā sabiedriski izlīdzinās, savukārt uztveres centrs ir daudz vieglāk fokusējams. Nav jādomā par to, kas un kāpēc – ir taču skaidrs, ka stipras nacionālās jūtas darbojas vienā režīmā: “Par vai pret.” Tādas pašas ir arī reliģiskās un estētiskās jūtas. Tām gan mēdz būt sarežģītāks jēdzieniskais fons, taču kurš gan iedziļināsies terminoloģiskos sīkumos, kad tiek apvainots? Tādos gadījumos svarīgi ir reaģēt – sist pretī, sist starp kājām, lai uzbrucējs citreiz zina, kā grābstīties gar svētumiem.

Izteikums par svētākajām jūtām ir tik nodrāzts, ka tā analīzei grūti atrast piemērota truluma instrumentus. Nav šaubu, ka aizvainojuma brīdī cilvēks vai tā projekcija sociālas grupas veidolā nedomā par to, ka īsti svētas, bet augstas lietas ir neaizskaramas ne tikai tajā nozīmē, ka to darīt nedrīkst, bet arī tajā, ka tās nav iespējams aizsniegt. Godīgi runājot, ko tu īstam Dievam padarīsi, zaimo cik gribi, pašam jau tikai sliktāk. Taču sociālā grupa, kas agresīvi cenšas nepieļaut zaimošanu (piemēram, spļaušanu baznīcā uz grīdas), to dara, nevis aizstāvot zaimotāju vai Dievu, bet gan sasodīto grīdu, kuru paši nevīžo nomazgāt.

Viegli pamanīt, ka uztveres līmenis šādam aizvainojumam nav meklējams nedz augšā, nedz lejā, bet gan pa vidu. Tas orgāns vai apziņas daļa, kas īpaši jūtīgi reaģē uz svētumu aizskārumu, atrodas starp vienu un otru iedomātajā konfliktā iesaistīto diskursa dalībnieku, pārnestā nozīmē runājot – starp kājām. Šāds arhetips ir ļoti spēcīgs, turklāt daudz ko paskaidro. Aizvainojumam, no vienas puses, nav nekāda reāla pamata, ir tikai sāpes, kas, savukārt, tiek izjustas pārspīlēti spēcīgi un lokalizēti. Sāpju punkts, no otras puses, atrodas vietā, kuru nevienam negribas rādīt, tādā specifiski intīmā, kaunpilnā vietā. Rezultātā aizskārums tiek projicēts tālāk un tiek runāts par kaut kādām vispārpieņemtām estētiskām, patriotiskām vai reliģiozām kategorijām. Tā teikt, no tā, ko tu izdarīji, man kņud kādā vietā, kuru es tev nerādīšu, bet atbildi – kāpēc tu, maita, atļaujies ņirgāties par visu skaisto, par Latvijas karogu, par Ojāru Vācieti, par mūsu meitenēm, galu galā?

Starp citu, šis te, pēdējais piemērs par meitenēm ir īpaši zīmīgs, jo ļauj sevī ietvert jebkuru citu svētuma zaimošanas situāciju. Valodniekiem labi zināmie lamuvārdu funkcionālie tipi lielākajā daļā gadījumu ir reducējami uz tā saucamo tēva deklarāciju: “Es esmu gulējis ar tavu māti!” No tā izriet visi pārējie – tu man esi dēla vietā, tu vēl esi bērns, es ar tevi varu darīt jebko, tu neko nesaproti, tas ir, tu neesi sapratis patieso lietu hierarhiju pasaulē un tā tālāk. Aizvainojuma seksuālais un pat incestuālais raksturs ir vairāk vai mazāk jūtams ikreiz, kad tev nodara pāri, taču jau pieminētajos svētāko jūtu gadījumos jo īpaši.

To, ka tā saucamās svētākās jūtas savā būtībā ir netīra padarīšana, intuitīvi jūt dažādi ļaunprāši. Nelielā, provokatīvā šo jūtu aizskaršanā balstās ikviena mietpilsoniska demagoģija, sākot ar apsūdzību Sokratam vai nacistu paziņojumu par komunistu organizēto Reihstāga dedzināšanu, un beidzot ar Brīvības partijas reklāmu par nēģeri, kurš precēs mūsu meitas. Īpaši neģēlīga provokācija ir tā, kas vienlīdz labi strādā uz abām pusēm – kad gan tēvadēls ir uztraucies par genofondu, gan nēģeris aizvainots savā vīrietībā (kas tad arī ir tā īstākā un seklākā no svētajām jūtām).

Vēlme apvainoties ir tikpat cilvēciska, un divdomīga kā nepieciešamība just kaunu. Noslēpumainu evolūcijas līkloču vai radītāja untumu rezultātā cilvēkam vēl joprojām nav īsti skaidrs, ko darīt ar šīm paradoksālajām spējām. Visdrīzāk, tām tomēr ir kāds sakars ar prasmi sarunāties. Tie, kas mūždien apvainojas, taču ir tikpat neciešami sarunu biedri kā tie, ko aizskart vispār nav iespējams. Bet prasmei sarunāties ir kāds sakars ar māku veidot dzīvas attiecības. Bet tai ir kāds sakars ar privilēģiju mīlēt. Bet tas jau, protams ir banāli un jāsvītro ārā no publicistiska teksta.