Aizrautība ar neizdibināmo

Nav skaidrs, vai ir jābūt domātājam, lai būtu doma, taču jābūt kaut kam, par ko domāt – ar šo soli pietiek, lai nodomātu, ka kaut kas ir. “Ir” kā tāds, kas neatkarīgs no domas, bet pieejams tikai domā. Ja kaut kas tiek pateikts, tad šis “kaut kas” jau ir noteikts, viņš jau ir, citādi nav pateikts nekas. Ar šo soli nonāk ne tikai pie sarunas iespējas, bet arī atskārš, ka runa un doma par to, kas ir, nonāk pie tā, kas nav apejams, pie tā, no kā nevar izvairīties, pie neizbēgamā. Domājot neizbēgami nonāk pie tā, ka kaut kas ir neatkarīgi no tevis, bez tevis, pats par sevi, lai arī tu neko par to nezini. Nonākt līdz tam, kas ir, nav viegli, bet ja nu tā sanācis, tad vaļā no tā tikt vairs nav iespējams – nē, ir iespējams, bet tikai aizejot pie tā, kā nav, savā ziņā, pārstājot būt. Šajā nozīmē cilvēks ir tikai retu reizi. Arī domā cilvēks, kā teica Aristotelis, tikai reti un arī tad tikai īsu brīdi.

Taču ir arī tādi cilvēki, kuri, neizbēgami nonākdami līdz tam, kas ir, vairs šo “ir” nelaiž vaļā. Vai arī tas viņus neatlaiž. Viņi domā par “esošo kā esošo”, par to, kā tas, kas ir, ir. Šos ļaudis tas pats Aristotelis sauca par filozofiem. Tās ir retas būtnes, kuras velk esošais kā esošais, tā sākumi un pirmie cēloņi, viņus velk paši pirmie un pamatīgākie “kāpēc?”, un nekāds šis un tas viņus neatraus no pirmajiem un pēdējiem “kāpēc?” Tāpēc viņu runās tik bieži var sastapt vārdus “tāpēc, ka”, “jo”, “no tā izriet”, viņus visvairāk biedē tas, ka viņu teiktais neizriet no iepriekš teiktā, jo tas nozīmētu, ka viņi ir pazaudējuši saikni ar to ķēdi, kas pieķēdē esošajam un no tā izrietošajam. Šīs ķēdes mehānismu mēdz saukt par loģiku – tādu vai citādu, un loģikas skarbākā puse atklājas neizbēgamībā, nepieciešamībā, ka kaut kas no kaut kā izriet. Atnāk kāds gudrais un saka: bet var būt gan tā, gan šitā. Viņš vēl nav nonācis tā spēka laukā, kurā var būt tikai tas, kas ir.

Pēc izglītības Anatolijs Ahutins ir ķīmiķis, pēc statusa – akadēmiķis, pēc dzīves – filozofijas aizrauts domātājs. Savulaik viņš pazaudēja interesi par ķīmiju, lasot Hēgeli un saprotot, ka tur nekā nevar saprast. Bet ļoti gribējās. Un tā arī savu dzīvi vadījis, saglabājot vēlēšanos saprast. Galvenokārt saprast to, kā ir iespējami dažādi filozofijas sākumi, ja viss grozās ap esošo kā esošo. Tālāk par esošā sākumiem viņš tā arī nav nonācis, bet neviens nezina, kur vēl tālāk var nonākt. Dzīvo viņš mazā Maskavas nomales dzīvoklī, strādā par antīkās filozofijas pasniedzēju Krievijas Valsts humanitārajā universitātē, pēdējos gadus domā par Hērakleita mīklainajiem izteikumiem un min Hērakleita uzdotās mīklas. Šķiet, ka Ahutins ir viens no interesantākajiem krievu filozofiem.

A.R.

Anatolijs Ahutins: Kamēr nav konteksta, kurā šim jautājumam ir jēga, tas ir sofisms. Sokrats sāk sarunu par vispārpieņemto, par to, ko neviens neapšauba, un tur sāk rakties. Tu, turpretim, no filozofijas iztaisi rotaļlietu – tu jau iepriekš zini, ka tur ir visādi tādi samežģīti jautājumiņi un uzreiz – bums cilvēkam pa galvu: “Kas ir cilvēks?”

Rīgas Laiks: Vai tu zini, kas ir cilvēks?

Ahutins: Tieši tas arī ir sofistisks jautājums.

RL: No kurienes tu esi rāvis, ka esi cilvēks?

Ahutins: Tā ir pieņemts, tas šķiet pats par sevi saprotams. Pie šī jautājuma ir jānonāk, nevar ne no šā ne no tā pēkšņi jautāt “no kurienes tu zini…” Bet no kurienes tu zini, ka vispār kaut kas notiek?

RL: Es neesmu teicis, ka zinu.

Ahutins: Vai es kaut ko esmu teicis? Tu mēģini uztamborēt notikumu, taisies mani intervēt, kaut kas tev tur galvā grozās, plāni kaut kādi. No kurienes tu esi rāvis, ka tas ir vajadzīgs? Par ko vispār ir runa?

RL: Gribu.

Ahutins: Ja gribi, tad pasaki, ko tu no manis gribi? Varbūt man tev krieviski vienkārši pateikt “ej tu…” Šajos meldros var ieiet tikai pa kaut kādu taciņu.

RL: Pacentīsimies. Tu esi filozofs?

Ahutins: Kāds es filozofs?! Nu, labi, es esmu cilvēks, kurš nodarbojas ar filozofiju, interesējas, kuru šī lieta aizrauj.

RL: Kā tev pietrūkst, lai tu būtu filozofs?

Ahutins: Ne man par to lemt. Kas tu tāds esi – filozofs vai tāpat vien – tu pats nevari izlemt. Izdodas kaut kas vai ne, Dievs vien zina. Es zinu, ka nodarbojos ar filozofiju tik, cik man izdodas atsaukties uz prasību, kas nāk no filozofijas, kā es to dzirdu. Man ir tverams tikai šīs prasības tonis, tā nav ne zinātnes, ne mākslas, ne reliģijas prasība. Tā ir īpaša prasība, īpaša pievērstība.

RL: Kur ir tās savdabība?

Ahutins: To ir ļoti grūti raksturot. Tā ir intonācija, pēc dzirdes pazīsti filozofisku jautājumu. Tas nav ticības jautājums, tas nav zinātnisks jautājums, tas nav “dzīves” jautājums, tā nav mākslas darīšana. Tas nav tas. Filozofijā mani interesē tieši tas, ar ko tā atšķiras no reliģijas, mākslas, zinātnes, no tai tuvākā, arī no politikas vārda plašā nozīmē.

RL: Nodarbojoties ar filozofiju, tu nodarbojies ar ko?

Ahutins: Pati šī formula man saka priekšā atbildi uz šo jautājumu. Man nav nekādas “manas” filozofijas, kuru es attīstu, vai kāda cita filozofijas, kurai es sekoju. Man nav nekādas mūsdienu filozofijas, man visa filozofija ir pati filozofija. Es runāju par eiropeisko filozofiju – no Sokrata līdz mūsu dienām tā ir viena filozofija. Tās īstenais sākums ir Grieķija. Turklāt filozofija pastāv tā, ka tā neturpinās, bet ikreiz dzimst no jauna. Man filozofija ir tāda lieta, kurai, lai tā pastāvētu, ir jāsākas no jauna. Turklāt man visa filozofija ir vienlīdz aktuāla. Uzreiz rodas jautājums: kā tā var būt? – Filozofi viens otru atceļ, atmet, viņu mācības savā starpā strīdas, viņa it kā nav viena. Tas, ka filozofijai katru reizi jāsākas no jauna, ietilpst klasiskajā, jau Aristoteļa sniegtajā filozofijas “priekšmeta” definīcijā – filozofija ir tas, kas nodarbojas ar pirmajiem sākumiem un esošā kā esošā cēloņiem, saka Aristotelis. Tātad, ja viņa nodarbojas ar pirmajiem sākumiem, tad tā nevar pieņemt neko, kas nav pirmais un sākotnējais; un pati šī ielīšana sākumu sfērā tai kļūst izšķiroša un noteicoša, tā nosaka filozofiju kā filozofiju. Tā kā runa ir par sākumiem, tad domstarpības starp filozofijām ir principiālas, sākotnējas, tām it kā nav nekā kopīga, jo to sākumi, paši principi ir atšķirīgi.

RL: Kā tu uzzini, ka tavā priekšā ir filozofisks teksts?

Ahutins: Filozofisks teksts lasīšanas gaitā bremzē domu, aiztur lasīšanas skrējienu. Tu lasi, bet pēkšņi parādās apburta vieta, kurā ieejot, var vairs nekur neiziet. Tu tajā grozīsies, griezīsies, urbsies dziļāk un dziļāk, vēl un vēl mēģinot saprast to, kas tev tiek teikts, un tālāk tekstā virzīties nav nepieciešams, to var darīt, bet tas notiks, šo vietu līdz galam neizlasot. Tu virzies tālāk tikai tāpēc, ka tā ir uzbūvēts teksts. Filozofiska teksta pazīme ir hērakleitiska forma – mīkla, kas prasa atminējumu. Filozofisks teksts ir formulēts kā uzdevums, kā mīkla, kurai nav viennozīmīga atminējuma.

RL: Tā ir nepieciešama filozofiska teksta pazīme?

Ahutins: Tā ir ļoti zīmīga pazīme. Tā var būt neizteikta, neuzkrītoša, teiksim, lasot Aristoteļa, Kanta, Akvīnas Toma traktātus, šo mīklainību uzreiz pamanīt nevar. Taču dažas vietas pēc satura – ne obligāti pēc formas – apstādina domu, kura seko teiktajam, pievērš domu sev. Piemēram, es lasu: “Ir patiesības, kas ir pieejamas prāta dabiskajai gaismai, bet ir arī atklāsmes patiesības.” Teoloģiski tas ir ļoti saprotams apgalvojums, bet filozofiski noskaņota uzmanība apstājas un jautā: ar kādu tādu prātu es saprotu atklāsmes patiesības? Tās taču kā Dieva vārdi ir pievērstas man, tās prasa manu saprašanu, citādi – kam tad es ticu? Filozofiska apstāšanās te nav atklāsmes kritika, tieši otrādi, tā ir kritika, kura prasa atgriezties un vēlreiz pārdomāt, ko es uzskatīju par prātu, jautājums tiek pievērsts dabiskā prāta “dabiskumam”. Un pamēģini tikt laukā no šīs pārdomāšanas izrautā krātera. Filozofija neko nestāsta ne par pasauli, ne par Dievu, ne apziņu, jo neko neatrod jau gatavu.

RL: Pieņemsim, ka filozofija nestāsta, bet dara ko?

Ahutins: Liek aizdomāties par to, par ko kaut kā neienāk prātā aizdomāties. Citiem vārdiem, filozofija pārvērš to, par ko mēs esam raduši stāstīt stāstus, par mīklu, kas prasa minējumu, filozofija atklāj tā tumsu, atver tā esmi tajā nozīmē, kāda tam ir sevī, pašam par sevi. Esmi raksturo šis “sevī”. Filozofija pievērš uzmanību – un tas jāsaprot pavisam burtiski – tam, kas ir “sevī” – ne mums, ne starp cilvēkiem, ne sabiedrībā, ne valstī, bet sevī. Tur, kurp mūsu acis un mūsu uzmanība nekad neaizsniedzas, kamēr mēs esam aizņemti ar lietām, aizņemti ar dzīvi, aizņemti viens ar otru un tā tālāk. Mūsu nodarbošanās un aizņemtības pasaulē šie “sevī” mūs neinteresē, neskar. Lietas un jelkas, kas ir, mūs interesē tikai tādā mērā, kādā tās mūs kaut kā aiztiek, skar, piedalās mūsu dzīvēs, lietās un darīšanās. Lūk, piemēram, tas pats Dievs (smejas)… ņemsim to pašu Dievu… Daudz ko par viņu var pateikt, uz baznīcu iet, grāmatiņas lasīt un tā tālāk, tādā mērā, kādā viņš ir kaut kādas mūsu reliģiski apjēgtas un apzinātas dzīves fundamentāla sastāvdaļa. Bet tā ir dzīves forma. Un pietiek tikai – lūk, jums filozofisks moments teoloģijas iekšienē – pievērst uzmanību “Dievam sevī” un nevis priekš mums, kā rodas pilnīgi paradoksāli atklājumi. Rodas pavisam skaudrs jautājums: “Kā Dievs ir iespējams?” Runājot Kanta valodā: “Kas viņš ir sevī?” nevis mums. Nosacīti runājot, pieņemsim, ka mēs viņu esam izdomājuši, tik ļoti viņš mums ir vajadzīgs. Pat ja mēs viņu esam izdomājuši, filozofija jautā: “Ko īsti mēs esam izdomājuši?” Kas Dieva gadījumā ir skaidri saskatāms, ir raksturīgs ikvienai mūsu sadzīves lietai, pašiem abstraktākajiem jēdzieniem, visgaistošākajiem izdomājumiem, visai cilvēku pasaulei. Mēs nezinām, kādus spēkus mēs izkustinām, kad domājam, ka vienkārši domājam.

RL: Kā var sākt filozofiju?

Ahutins: Nu, protams, ne jau tukšā vietā un zem plikas debess, bet vārdos, runā – tur viss arī sākas. Vārda izteikšana – tas ir vislielākais noslēpums. Mums jau ir gatavi teksti. Kā tas viss sākās, kad nekādu tekstu nebija, ir cits jautājums, vēsturisks. Filozofisks teksts atšķiras no citiem tekstiem ar to, ka viņā ir šī te uzmanības pievēršanas mašīna. Uzmanības pievēršana kam? – Tam, kas pēkšņi pārsteidz, lai gan ikdienas dzīvē sava dabiskuma dēļ neizraisa ne mazāko interesi. Pats vienkāršākais – “ir”. Daudzi uz to mums ir norādījuši, Heidegers visu savu filozofiju uz to būvēja – mūsu pasaulē ir arī kaut kas tāds – “ir”. Mums ir. Bet Heidegers un jebkurš cits filozofs jautā: ko nozīmē šis “ir” jeb kas šis “ir” ir sevī? Es novēršos no tā, ka pats esmu, ka mēs esam pasaulē, esam viens otram līdzās, ir vēl vesels lērums daudz un dažādu lietu, ir, galu galā, arī viss šis nez kā darinātais kosmoss, un tā tālāk, un – iesaistos mīklas minēšanā: “Bet ko īsti nozīmē visi šie “ir” un katrs “ir” atsevišķi?” Nevis kas ir tas un kas ir šis, bet kas ir “ir”?

RL: Platons par iespējamu filozofijas sākumu sauc izbrīnu.

Ahutins: Jā. Izbrīns par ko? Pēkšņi izbrīna tas, par ko neviens nebrīnās. Tad tas ir filozofijas sākums. Ja ir nostrādājusi šī uzmanības pievēršanas mašīna, ja šāds izbrīns kaut kāda priekšmeta sakarā – nav obligāti “ir” sakarā – jau ir radies, tad sevī var pazīt, pat tīri psiholoģiski pamanīt, šīs filozofiskās uzmanības parādīšanos, filozofiskas izjautāšanas sākšanos.

RL: Paspersim solīti atpakaļ. Kā var skart to, kas ir pats par sevi, sevī?

Ahutins: To skar ar šo te uzmanību, ar šo filozofisko prātu, kas nav zinātņu prāts, bet uzmanības prāts, šī apmulsuma prāts… Ar to tikai skaram, nekā citādi. Jautājums varētu būt cits: kā tas skar mūs? Priekš kam vispār tas mums vajadzīgs, ja, rupji sakot, tas izved mūs no mūsu, cilvēku gatavās pasaules. Tas ir pamatjautājums, ar kuru cilvēki vēršas pie filozofijas, liekot viņu zem jautājuma zīmes: ja filozofija nodarbojas ar nevajadzīgo, tad kam mums tā vajadzīga? Un Aristotelis tā arī konstatē: filozofija vai gudrība ir tas, kas ir vismazāk vajadzīgs, vai pat vispār nav vajadzīgs, bet ir pats labākais. Ko nozīmē – “vislabākais”, ja tas nevienam nav vajadzīgs? Viņš saka tieši tā: filozofija ne mazākā mērā nav nepieciešama cilvēciskām vajadzībām, kaut kādam labumam. Nav nepieciešama, bet ir pati labākā.

RL: Vislabākā priekš kā?

Ahutins: “Priekš kā?” – šo jautājumu uzdod pastāvīgi un atkārtoti. Kāda mums daļa gar šo “sevī” un šim “sevī” gar mums? Vienkārši sakot: kāda ir abstraktas domāšanas praktiskā jēga? Uzmanības pievēršanu vienkāršākā un klasiskākā valodā var saukt par “abstraktu domāšanu”, filozofija ievelk cilvēku abstraktā domāšanā.

RL: Un kāda ir tās praktiskā jēga?

Ahutins: Vispirms ir vērts atcerēties, ka mēs dzīvojam neizdibināmajā.

RL: Kur mēs dzīvojam?

Ahutins: Neizdibināmajā. Mēs dzīvojam nevis pasaulē, kas mums zināma “līdz asarām, līdz kaula smadzenēm”, bet dzīvojam neizdibināmajā, mēs dzīvojam neatminētā mīklā, zem jautājuma zīmes – un tā nav vienkārši izjūta, tā ir sapratne, ka cilvēciska esamība – atšķirībā no jebkuras citas, kas neatrodas zem neizdibināmā jautājuma zīmes, bet dzīvo vienkāršās briesmās, – atrodas jautājumā. Varbūt tas būs pārāk skarbs formulējums, bet skaidrības labad: cilvēks ir tas, kurā pati esamība pastāv jautājumā.

RL: Vai tu nepieļauj iespēju, ka nav nekā, kas pastāv pats par sevi, sevī?

Ahutins: Tas ir zinātniska žanra jautājums, tas ir – tiek jautāts tā, it kā to varētu pārbaudīt. Vispār – nepieļauju, jo no tā sastāvu: ķermenis, vārds, kaut kādas, stāsta, zemapziņas … lūk, galds sašķiebies, aiz loga līst… Kas? No kurienes?

RL: Es jautāju tādēļ, ka tu saki, ka viens no filozofijai raksturīgiem jautājumiem ir jautājums “kas tas ir?”, kurš paredz, ka kaut kas pats par sevi “ir”, vismaz kaut kas. Bet no kurienes tāds pieņēmums?

Ahutins: Tāds jautājums var rasties tikai pēc tam, kad esam nogājuši…

RL: Par ko tu runā? Tu daudzreiz saki “esamība”… par ko?

Ahutins: Šis jautājums rodas tāpēc, ka esamība – iespējams, ka tas ir manas runāšanas trūkums – tiek aplūkota kā kaut kāda lieta, visu lietu lieta. Tad ir vietā jautāt: no kurienes tu esi rāvis, ka tāda lieta ir?

RL: Un man šķiet, ka to jautāt ir vietā.

Ahutins: Bet… (Ilgi klusē.) Tu zini, es pat nevarēšu tev atbildēt. Ne tāpēc, ka atbildes nebūtu… Tevis dotajā kontekstā atbildes nav un nevar būt, jo tas nav tas konteksts. Te Merabs Mamardašvili teiktu: “Es par ko citu, pavisam citu.” Es saprotu, ka tās pagaidām ir tikai atrunas, esmu mazliet apjucis, nevaru saprast, kā man vēlreiz pateikt, lai tāds jautājums nevarētu rasties, jo domas ziņā būtu pilnīgi nevietā – nevis psiholoģiskā nozīmē nevietā, bet tāpēc, ka tā saprašanā tam nav vietas. Es nespēju to šobrīd veiksmīgi formulēt…

RL: Es pajautāšu vēlreiz par pieņēmumu, ka kaut kas ir pats par sevi…

Ahutins: Nav tāda pieņēmuma.

RL: Kāds tad ir pieņēmums jautājumā “Kas šitas tāds ir?”

Ahutins: Tas nav jautājums. Pilnīgi iespējams, ka nekā nav, būt var viskautkas, tas nav interesanti. Bet šī iespēja ir ārpus jautājuma, jo jautājums jau ir. Jautājums ir sākotnējāks par “nav nekā”, jo “nav nekā” jau ir atbilde, kas paredz lēmumu, izšķiršanos, tavu iejaukšanos. “Nekas” nevar būt atbilde, tas var tikai iespīdēt jautājumā. Par atbildi, izvēli var kalpot jebkas – varbūt nekā arī nav. Uz to es atbildu: tas nav interesanti – pirmkārt, tas ir nevietā, otrkārt, neinteresanti. Jo visu, ko es iepriekš mēģināju izvērst, nosaka viena ļoti svarīga lieta – dziļa interese, ie-interesētība, ieklausīšanās, ieskatīšanās, iedziļināšanās, uzmanība. Uzmanība nav iespējama bez intereses, bez aizrautības, dziļas aizgrābtības, kā teiktu Volodja Bibihins, kad tevi sagrābj šī situācija, šī lieta. Un tad tu šai aizgrābtībai, būdams tās sagrābts, pēkšņi jautā – varbūt nekā nav?

RL: Es tādu jautājumu neuzdevu, es jautāju: “Varbūt nekas nepastāv pats par sevi?”

Ahutins: Jā, viss, par ko es runāju, viss, kas ir “mūsu”, ja vispār ir, tad ir tāpēc, ka ir arī pats sevī, citādi vispār nekā nav, pat ne vistukšākā izdomājuma. Filozofija aug no šīs aizgrābtības ar visuresošu noslēpumu, ko sauc vienkāršāk par vienkāršu: esamība. Ja nav šī noslēpuma, nav arī filozofijas, nav par ko runāt, ejam pēc alus. – Lūk, vienkārša atbilde, ļoti vienkārša atbilde: filozofija, vārds philosophia ietver sevī fīliju, mīlestību, kaislību.

RL: Nu un kas no tā?

Ahutins: Kaislību! Tagad iztēlojies, ka tevi ir pārņēmusi kaislība. Grieķiski ar šo pašu vārdu philia ir veidoti arī tādi vārdi kā “godkāre”, “mantkārība”, vienvārdsakot, dažādas kaislības. Tagad iztēlojies cilvēku, kuru pārņēmusi, sagrābusi kāda kaislība, bet tu viņam šajā kaislē jautā: “Un kāpēc tu domā, ka tas, pēc kā tu tiecies šajā kaislībā, pastāv?”

RL: Normāls jautājums.

Ahutins: Kaislībā nevar būt tāda jautājuma. Viņš nesapratīs!

RL: Tādā gadījumā kaislībā vispār nevar būt jautājumu, tā vienkārši ir kaislība, kaut kāds spēks, kas tevi kaut kur rauj un nes.

Ahutins: (Kliedz.) Filozofija! … Filozofija!

RL: Tātad tevi šajā kaislības stāvoklī nevar apstādināt un pajautāt: par ko tu, par ko tu runā? Par kādu esamību, par kādu tādu domu?

Ahutins: Pirmkārt, vārds philosophia, kurš, manuprāt, norāda uz šīs nodarbes jēgu, satur sevī arī kaislību.

RL: Labi.

Ahutins: Tas ir pirmkārt. Otrkārt… šī kaislība paradoksālā veidā ietver sevī kaislību dot sev atskaiti, tas ir, darīt tieši to, ko tu nupat teici: apstādināt un pajautāt, ko tu ar to īsti gribi teikt? Tas ir ietverts šajā kaislībā.

RL: Labi.

Ahutins: No tā es secinu – tagad secinu, iepriekš man tāda secinājuma nebija – atskaite, kuru tu prasi, jau liecina par šīs kaislības pastāvēšanu. Citiem vārdiem, rupji runājot, ja ir šī kaislība, tātad ir arī kas tāds, kas sagrābj. Kaislība pierāda tā, uz ko tā ir vērsta, esamību.

RL: Kas to ir teicis?

Ahutins: Es pateicu… nupat.

RL: Tu tiešām domā, ka kaislība pierāda tā, kam tā pievērsta, esamību?

Ahutins: Jā… esmu spiests tā domāt. Filozofs bieži vien ir spiests teikt to, no kā pateikšanas pats baidās, tā ne reizi vien gadījās arī Platonam. Varbūt neaizdomāja līdz galam, varbūt kaut kas pa ceļam nojuka, bet varbūt pateica negribot.

RL: Atļauj man precizējošu jautājumu – kāda ir atšķirība starp to, ko tu nodomā, un tas jau ir, jo tu esi to izdomājis un…

Ahutins: Es ar to sāku…

RL: Noklausies līdz galam: kāda ir starpība starp to, ko esi izdomājis tu, un to, ko ne tu esi izdomājis, bet kāds cits – Dievs, cits cilvēks.

Ahutins: Tieši cits arī to ir izdomājis! Tātad – tā, ko ne tu esi izdomājis, klātbūtne tajā, ko izdomājis esi tu, pierādās ar aizrautības, sagrābšanas intensitāti, ar kuru tevi tevis izdomātajā sagrābj tas, ko neesi izdomājis un par ko pat nenojauti, ka tas pastāv. Kamēr šī visam pasaulē esošajam piemītošā lietas puse pastāv tādā mērā, ka spēj sagrābt visu cilvēka būtni, tikmēr filozofija ir. Ja pēkšņi atklāsies, ka nekā tāda nav, filozofija izkūpēs. Mēs teicām: “izdomājam”, pieņemsim, ka mēs izdomājam Dievu, ka esam viņu izdomājuši, kā daudzi ir mēģinājuši pierādīt. Bet paradokss ir tajā, ka ar šo izdomāšanu mēs esam atklājuši kaut ko, kas ir lielāks par mums, lielāks par mums izdomātājiem! Tur ir tas paradokss. No otras puses, tā ir banalitāte. Jebkurš mākslinieks vai romānu rakstnieks tev pateiks, ka tikai tad viņš saprot, ka kaut kas izdodas, kad ne viņš liek krāsu, bet roka pati kā magnēta vilkta tiecas turp, kur vajag šo krāsu uzlikt. Tātad kaut kas virs viņa, augstāks par viņu…

RL: … vai zem viņa, “zemāks” par viņu, vai “stiprāks” par viņu…

Ahutins: (Kliedz.) …jā, stiprāks par viņu! Tas arī ir vispārējais…

RL: … stiprākais neliecina par to, ka kaut kas ir…

Ahutins: Stiprāks… pagaidi, es šobrīd atsperos no pretstata, kuru tu man uzdevi: “manis izdomātais” un manis vai kāda cita “neizdomātais”. Tas nozīmē…

RL: Es jautāju, vai šie abi “ir” vienā un tajā pašā nozīmē?

Ahutins: Es par to arī runāju… es vienkārši lietoju tavus jēdzienus. Ar ko atšķirt manis izdomāto no tā, ko es neesmu izdomājis? Tam, ko es neesmu izdomājis, piemīt kaut kāda nepieciešamība, blīvums, pretestība, pārākums… viņš nelaiž vaļā. Un pats kļūst par saprašanas avotu, ne es. Bet tas, ko esmu izdomājis, vai, labāk, sadomājis, tūlīt pat arī tiek izjaukts, līdz galam. Ar neizdomāto es to izdarīt nevaru, izrādās – tur kaut kas ir, kaut kas lielāks, nekā es domāju. Lūk, cilvēks reiz senos laikos izdomāja skaitli un nu jau vairākus tūkstošus gadus no tā velk ārā arvien jaunas un jaunas lietas, tas jau sen dzīvo savu dzīvi. Bet izdomājumu man nākas turēt pašam, bez manis tas nepastāv, tur ir tukšums, tas ir, es pilnībā nosaku situāciju…

RL: Man tikai šķiet, ka “spēks” nav nekāds kritērijs…

Ahutins: Protams, kaut kādā ziņā tas nav kritērijs, bet šeit tu man pats šo spēku pateici priekšā: tas, ar ko es netieku galā. Šī netikšana galā ir simptoms tam, ka tas ir kas cits. Kaislības paradoksu – vienalga, mākslinieciskas, erotiskas vai filozofiskas kaislības – mums demonstrē jebkurš mākslinieks, zinātnieks vai filozofs, sacerot un izdomājot ko tādu, kas izrādās šajā nozīmē stiprāks, spītīgāks… sava veida Frankenšteins, kas viņam nepakļaujas. Tieši tāpat arī filozofijā, domas pārvēršanās par to, kas ir stiprāks par manu izdomājumu, tieši tas arī sagrābj filozofiju. Runa ir par to, kas aizgrābj, un šis sagrābjošais sevi izgaismo ar sava tvēriena spēku, spēku, kas tevi ievelk. Līdz manai tieksmei nekādas esamības nav. Tas ir, viņa ir, bet viņa ir kaut kā tā, tā kaut kā, ne pa īstam, vienaldzīgi pielaidīgā pieļāvumā: laikam jau ir, kā nu bez esamības, bet vispār man uz darbu jāiet… nu, tādā garā.

RL: Toļa, es nespēju tik lieliem soļiem.

Ahutins: Es domāju, tieši otrādi, mēs mīcāmies uz vietas…

RL: … jā, bet tajā vietā, kurā tu mīcies, tu mīcies pa ļoti daudz ko… Ja mēs varētu vēl uz brīdi pakavēties pie izdomājuma – vai esamību nav izdomājuši filozofi?

Ahutins: Izdomājuši, izdomājuši.

RL: Kā izdomāts tas tātad ir kaut kas mākslīgs.

Ahutins: Mākslīgs, mākslīgs…

RL: … mākslīgi izveidots prāta priekšmets…

Ahutins: … mmhm…

RL: … kuru pēc tam, kad izveidoja, pameta sev un citiem, lai ar to nodarbotos, un ar to arī nodarbojas…

Ahutins: Ko nozīmē “nodarbojas”?

RL: Nu, visādi groza, izvērš dažādos virzienos.

Ahutins: Kā nu “visādi”, ja tas ir vienīgais, par ko var pateikt, ka tas ir… Ko tur izvērst dažādos virzienos? Tas tev nav nekāds fizisks ķermenis vai stāsti par ceļojumiem uz aizkapa pasauli…

RL: Bet es esmu dzirdējis stāstu, ka filozofi it kā nodarbojas… domā par esamību vai…

Ahutins: Ne tā tas ir…

RL: Nepareizi? Labi, bet es esmu dzirdējis, ka tā saka. Pašlaik es pieļauju, ka varbūt tā arī ir, ka filozofi ir izdomājuši sev rotaļlietu un paši ar to spēlējas …

Ahutins: Vai nu tavs jautājums izriet no filozofijas – tad tas ir jāuzstāda precīzāk, vai arī tas ir tā, vispār – tad tas nav jautājums, jo tā vārdi paši nezina, ko nozīmē. Te vietā ir Hērakleits,
kurš saka – viņi, cilvēki, nesaprot, par ko es runāju, lai gan viņi visi, visi ļaudis, lietājot spēlējas ar šo spēlīti – esamību –, bet paši to nezina. Lieta tāda, ka jebkurā cilvēciskā nodarbē, pašā praktiskākajā, pragmatiskākajā darbībā darbojas šī pati spēlīte, tā darbojas. Bet filozofs tai pievērš uzmanību, izvelk gaismā tās mehāniku: kā tas viss darās? – parāda, kā no šīs spēlītes ir darinātas praktiski visas cilvēku spēlītes, ar kurām ļaudis, metot tādus aizdomīgus skatus uz filozofiju, spēlējas.

RL: Kamēr es jums ar Hērakleitu nenoticēšu…

Ahutins: Ar ticību te nav nekāda sakara, tā taču nav reliģija…

RL: … labi, kamēr es nesapratīšu, ka tā arī ir…

Ahutins: Kamēr neieraudzīsi, jā. Var apstāties un pievērsties sev: ko mēs tādu sakām un kurp skrienam? Nevis filozofi ir izdomājuši esamības spēlīti, bet cilvēki šajā “spēlītē” dzīvo. Tas, kurš ieinteresēsies, kādu tādu spēlīti mēs sev esam izdomājuši – tādu, kuras dēļ rīkli esam gatavi viens otram pārraut – tas arī sapratīs, par ko runā filozofija. Cilvēki nav muļķi, viņiem vienkārši nav vaļas, bet filozofija, Platona vārdiem, ir vaļas un brīvības bērns, dīka lieta, ko tur teikt. Tas, ko cilvēki pļāpā … ne tur tā lieta, ka viņi – mēs – ir muļķi, lieta tāda, ka dzīvojam iekšpus pasaules, kurai piederam, kura valda pār mums, mums pat nezinot un nesaprotot, kam mēs piederam un kā tas, kam piederam, valda pār mums tikai tāpēc, ka mēs nezinām, ko runājam un ko runājot darām. Tā vēl ir puse bēdas. Nelaime tā, ka tā ir “nezin kā” vara un turklāt tā kļūst nevaldāma, nepieveicama, jo īsteno savu varu caur “sabiedrību” – visi it kā visu saprot –, jo pār atsevišķu cilvēku tā valda tikai kā pār kopuma locekli. Bet kad nezināmais valda, tad cilvēks sāk eksistēt kā dzīvnieks – ne tai nozīmē, ka viņš nokrīt līdz dzīvnieka stāvoklim, jo dzīvnieks pats par sevi ir visnotaļ cildena būtne –, nē, tas var būt ārkārtīgi augstas un izsmalcinātas kultūras cilvēks, bet vienalga eksistē dzīvnieciski, tas ir, noslēgtā pasaulē, slēgtā vidē, izslēgdams, aizbāzdams, aizmirsdams sevī iespēju, ar kuru nez kādēļ ir apveltīts, ar viņu notiek tas pats, kas ar putnu, kurš aizmirst lidot. Viņš pats sev ir radījis šo pasauli. Starp citu, te tev arī liecība par izdomājumu esamiskumu: cilvēku civilizāciju atšķirībā no dzīvnieku pasaules ir radījis pats cilvēks. Tā ir pasaule, kuru cilvēks pats sev rada. Filozofs šajā nozīmē skaidro šīs cilvēka mākas radīt sev pasauli likumus, jo viņu nodarbina tas, par ko es runāju jau no paša sākuma – viņu nodarbina tas, ka kaut kādas cilvēka būšanas iespējas vispār var nekad netikt īstenotas, filozofija vispār runā nevis par jau īstenoto, bet par vēl iespējamo. Līdz ar filozofijas atklāšanu cilvēka pastāvēšanā atklājas vēl divas lietas – politika un vēsture. Piemēram, ja ķīniešu pasaule – diespasarg, varbūt tur viss ir pavisam citādi, tas ir vienkārši manas pasaciņas elements – pastāv gadu tūkstošiem, atražojot vienu un to pašu kārtību, tad šajā pasaulē pēc tādas pastāvēšanas definīcijas nevar būt nekādas filozofijas. Ir tur, protams, kaut kas līdzīgs, ārēji līdzīgs filozofijai, bet tā nav filozofija; nav tur nekādas politikas, lai gan politiskie amati ir paši galvenie visā Ķīnas civilizācijā; un, protams, tur nav nekādas vēstures, tas ir, cilvēka esmes atvērtības nezināmajam: es nezinu, kas būs rīt – to manā valodā sauc par “vēsturi”.

RL: Šāds tavs apraksts raksturo filozofu attieksmi pret šo noteikto vai gatavo pasauli kā graujošu…

Ahutins: Nē!

RL: Bet kā?

Ahutins: No šāda “bet kā?” izaug apvainojumi, kas līdzīgi tiem, kurus cēla pret Sokratu, par ko nabaga Sokratu arī piežmiedza. Pirmais apvainojums pret viņu – pamatu drupināšana, “viņš atceļ mūsu dievus un samaitā jaunatni”, jo dod arī viņiem iespēju uzdot visādus tādus jautājumiņus, šaubīties par šo visu. Lūk, atbildi uz šo jautājumu dod visa Eiropas vēsture – vēsture… Piemēram, ja tādas graušanas, kā tu izsakies, nebūtu, tad fig’ vispār kaut kāda kristietība jelkad būtu parādījusies.

RL: Kāds tam sakars? Kādā sakarā tu pēkšņi par kristietību?

Ahutins: Es runāju par vēsturi. Tajā sakarā, ka tā ir nevis graušana, bet uzmanība pret to, no kā pasaule sevī ir noslēgusies, tā ir ceļa atklāšana, nevis graušana. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurā pamostas filozofiskais sākums, pavisam citādi saprot un pārdzīvo pašu cilvēka esmes faktu. Viņam cilvēka esme ir apšaubāma būšana, kas meklē pati sevi, tā nav jau dota esamība. To nosaka iespējamā nākotne, nevis atražotā pagātne.

RL: Tu runā ar tādu patosu, it kā meklēt būtu labāk nekā atrast.

Ahutins: Tāda būtne nu reiz ir sanākusi. Jo īstens mīlnieks ir Dons Žuans – un arī filozofs ir īstens mīlnieks –, kurš nerimstas un neapstājas. Kad cilvēks uzskata, ka kaut kas beidzot ir atrasts, šis brīdis viņam arī ir pats bīstamākais, jo…

RL: No kāda redzes viedokļa tas ir bīstami?

Ahutins: No tā redzes viedokļa, ka vēl var būt arī kaut kas cits…

RL: Kāda sūda pēc tas cits vēl vajadzīgs?

Ahutins: It kā jau ne sūda nav vajadzīgs… te arī krievu cilvēks pilnīgi pareizi atbildētu Kantam: nekam tas nav vajadzīgs, turklāt – garlaicīgi, pagrūti, un vēl pabriesmīgi. Bet ne viss laimīgais tādēļ ir labāks, un katrs cilvēks to zina pēc sevis. Labākais slēpjas aiz bīstamā, aiz grūtākā. Es taču to visu tev saku, vadoties no filozofijas kā iespējas, kā cilvēciskas iespējas, kuru neviens tevi nespiež izmantot. Dieva pilns mūks aiziet tuksnesī, Dieva atstāts mūks pilsētu laukumos kurina ugunskurus. Runa ir par gatavību, par atvērtām ausīm un acīm, par uzmanību…

RL: Ar ko tā ir laba?

Ahutins: Iespēja…

RL: Visādas ir iespējas.

Ahutins: Tieši tā.

RL: Ar ko šī iespēja ir laba?

Ahutins: Tā ir nākotnes atklāšana, labāk teikt – atvērtība nākotnei. Cilvēks ir aicināts, ja jau viņš vispār ir izsaukts, izaicināts eksistencē, uz esamības pārbaudi, ne tikai nodzīvošanu-izdzīvošanu. Viņam ir dota iespēja būt, tā teikt, dievišķo lietu kursā, vēl vairāk – piedalīties tajās. Neviens nespiež šo iespēju izmantot. Negribi – nevajag. Filozofijas pamatjautājums ir nevis “Kā labi dzīvot?”, bet “Kas vispār notiek?” Tas arī aizrauj, ap to arī filozofija klaiņo.

RL: Ar kādu nolūku?

Ahutins: Cilvēka esamībai, lai izjustu sevi kā cilvēku…

RL: Sajūtas dēļ?

Ahutins: Lai pieredzētu un pārdzīvotu sevi kā cilvēku.

RL: Tā taču nav nekāda svētā govs – “pārdzīvot sevi kā cilvēku”?

Ahutins: Es tev vēlreiz saku – es neesmu šīs lietas sludinātājs.

RL: Bet runā kā sludinātājs.

Ahutins: Tas visticamāk ir mana temperamenta vai rakstura defekts…

RL: … vai arī manas uztveres…

Ahutins: Nē, nē, mani visi tajā apsūdz, tas ir mans temperaments. Taču te nav nekā, ko sludināt. Es tev saku: “Skat, tur par velti dod iedzert, ejam,” bet tu jautā: “Kas tā par svēto govi – iedzert par velti?” Neviens tevi nevelk, negribi – nevajag. Tev ir iespēja būt par materiālu ķermeni, šī iespēja īstenojas, kad tu izkrīti pa logu, grūsties, sveries. Būtu smieklīgi, ja es kļūtu par šādas iespējas sludinātāju. Bet es saku – ir arī cita iespēja. Vajadzīga kādam vai nē – nezinu. Ir cilvēki, kuriem šī iespēja it kā ir svarīga.

RL: Labi, es tagad ar tevi mēģināšu runāt kā ar tādu, kurš šo atvērtības iespēju mēģina sevī īstenot – taisnība?

Ahutins: Nu, daudzmaz, cik nu varu. Taču kāds es filozofs, es pat neesmu ķīmiķis, par kuru pēc izglītības man bija jākļūst.

RL: Es saprotu, ka tu neesi orākuls, bet kur tu saskati dzīves jēgu?

Ahutins: Tieši tur arī saskatu… vismaz pašam. Pirmkārt, šī atbilde… dzīves jēga tieši tāpat kā nāve un pat tāpat kā dabisko vajadzību kārtošana pieder pie lietām, kuras cilvēks var izdarīt tikai pats, neviens tavā vietā nevar ne nomirt, ne pačurāt. Tieši tāpat neviens nevar cita vietā, vēl mazāk – visiem citiem izdomāt dzīves jēgu. Tātad es runāju personīgi par sevi. Es, lūk, esmu Dievam, dabai un mammai ar tēti, un vēl nezin kam ļoti pateicīgs par to, ka man ir iegaismojusies dzīves jēga tajā, ko es saucu par filozofiju.

RL: Vai tu tici Dievam?

Ahutins: Nūū, zini… jautājumiņi tādi nekorekti, tādi paparaci…

RL: Un tu mani gribi vienkārši atšūt?

Ahutins: Nekorekts šis jautājums ir tajā nozīmē, ka jau iepriekš tiek paredzēts, ka atbilde uz šo jautājumu nav iespējama, vismaz tad, ja tā ir cik necik atbildīga atbilde. Jo uzreiz rodas pretjautājumi: ko nozīmē “ticu”, ko nozīmē “Dievam”? Uz šo jautājumu es atbildēšu tikai tā: tas ir galējas intimitātes jautājums, iekšējā cilvēka jautājums. Turklāt tas, cik zinu, visnotaļ saskan ar teoloģisku nostāju: ticība, neticība un viss, par ko domājam, sakot “ticība”, “Dievs” – lai gan nebūt nav skaidrs, ko mēs ar to domājam – notiek iekšējā cilvēkā. Viņā Dievs var vai nevar rasties, nomirt, pārvērsties velns viņu zina par ko un tā tālāk. Iekšējais cilvēks dzimst tieši tur, kur dzimst Dievs – tas ir Meistars Ekharts, tuvākais, uz kuru varu atsaukties, vēl arī Augustīns un tā tālāk. Tā ir abpusēja dzimšana, un tas, ka Dievs dzimst, teologam nav nekāds pārsteigums. Citiem vārdiem, Dievu nevar saprast, uztvert dziļā reliģiskā nozīmē citādi kā vien viņa dzimšanas punktā tevī pašā – ne tur, kur pastāvi tu, baznīcā un tā tālāk, bet tur, kur viņš dzimst tevī līdz ar tevi pašu. Tā ir visnotaļ filozofiska situācija. Kāpēc? Jo dzimst nevis kaut kas noteikts, tā-un-tā aprakstāms, ar tādām-un-tādām īpašībām, bet dzimst visiespēja, attiecībā pret kuru jau pieejamais Dievs ir tikai viena no iespējām, un tādēļ, saka Meistars Ekharts, Dievs rodas un pāriet.

RL: Un kā šis iekšējais cilvēks ir saistīts ar to, ar kuru es šobrīd sarunājos?

Ahutins: Nu, es teiktu, ka tā ir manas intīmās dzīves sfēra… man līdzās reliģiskai intimitātei ir arī citādas intimitātes, tās jau nekur nepazūd, kad es sēžu tavā priekšā, tās izpaužas, man pat negribot. Tieši tā, kā es dzīvoju, tās arī izpaužas, visa mana intīmā dzīve
iz-paužas, pilnīgi visa. Tā arī ir nesaprašana – it kā cilvēks varētu kaut ko apslēpt. Uzmanībai, mākai redzēt un saskatīt – nevis glūnēt un būt aizdomās – nekas nav apslēpts. Vakar mēs ar Volodju Bibihinu gājām un atcerējāmies Losevu. Viņam ir ļoti laba frāze: “Es reizēm baidos pat paskatīties uz garāmejoša cilvēka seju, tik ļoti skaidri viņa sejā ir rakstīts viņa traģiskais liktenis.” Tātad – vienkārši jāprot ieraudzīt. Bet lūrēt, pēc kā tiecas psihologi, un turēt aizdomās ir visdrošākais veids kā neko neredzēt. Ja es prastu redzēt, tad tev no manis nebūtu nekādu intīmu noslēpumu, tev viss uz sejas rakstīts, vajag tikai prast lasīt. Tā arī es – viss uz āru. Gadās, ka īpaši jūtīgi cilvēki man liek manīt, ka redz ko tādu, ko es negribētu… Ko es gribu pateikt… Vakar es skatījos amerikāņu filmu, īstenībā – lugu, vienas vienīgas sarunas. Un viens no varoņiem saka: ja gribi ieraudzīt, kāds esi īstenībā, kādu tev sevi negribētos pazīt, ieskaties savas sievas acīs, tur viņš – tu – atspīd. Tā ir ļoti precīza frāze.

RL: Par sievas acīm?

Ahutins: Tieši tā. Savas sievas acīs tu esi tas, kuru tu ļoti negribētu redzēt un pazīt. Kāpēc? Jo šī sieviete redz un uzņem tieši visu to – ne jau raženu jaunekli ar pelēkām acīm viņa uzņem sevī, bet tevi līdz ar visu tavu ķēmīgumu. Reizēm viņa var šo savu zināšanu izmantot un iebāzt tavu purnu tajā, kas esi. Bet tā – visu pieņem, uzsūc, tāpēc arī tu viņai tur acīs sēdi. Un viņš saka: “Kad ieraudzīsi, ieslēdzies kādā istabā, jo raus uz augšu dienas divas.”

RL: Kā tu kā tāds, kurš interesējas par filozofiju, attiecies pret savu nāvi?

Ahutins: Te ir jāatbild tieši tāpat kā uz iepriekšējo jautājumu… Es tev atbildēšu banāli, nebūs nekā interesanta. Man filozofijas pietiek tieši tam, lai neko neizdomātu, lai sevi nemierinātu ar domu, ka cilvēks ir mirstīgs, lai necerētu ne uz kādu “pēc tam”. Katrs cilvēks ir mēģinājums, tas izgaisīs. Kas tiek mēģināts – nezinu. Es nespēju izdomāt nekādu pēcnāvi, es nevaru arī zināt, ka mani izslēgs kā lampiņu, lai gan tas būtu pats labākais – kā lampiņu izslēdz un it kā nekā nebūtu bijis. Tā man ir lieta, ar kuru es nezinu, ko darīt, nezinu, ko ar to iesākt.

RL: Vai tu gatavojies nāvei?

Ahutins: Ko nozīmē “gatavojies”? Nu, es gatavojos uzrakstīt testamentu, jo man būs problēma – jānodod kādam grāmatas, jo es negribu, lai tās tiktu vienkārši iznēsātas, bibliotēku esmu veidojis sakarīgi, mērķtiecīgi, bez tam vēl arī skopā bruņinieka komplekss – katru no viņām es pazīstu, šo es nozagu tur, šo man uzdāvināja tas – negribas to bibliotēku saskaldīt, izkaisīt, gribas nodot to tālāk, gribu uzrakstīt testamentu…

RL: Vēl neesi uzrakstījis?

Ahutins: Pagaidām neesmu, nav sanācis. Bet pati sadursme ar nāvi, tā, protams, ir liels un biedējošs noslēpums, nezinu, ko lai ar viņu iesāk, tiešām nezinu.

RL: Un kā tu paskaidrotu Platona teikto Faidonā, ka filozofs nodarbojas tikai ar nāvi un miršanu, vingrinās būt miris?

Ahutins: Jā, pat lieli filozofi ne vienmēr ir tikuši galā ar nāvi, kur nu es. Taču šeit Platons, manuprāt, mazliet… spēlējas, spēlējas. Pirmais šīs vietas komentārs: filozofija nenodarbojas ar nāvi, te Platons jāpalabo, filozofija nodarbojas ar robežu starp dzīvi un nāvi. Tā nodarbojas ar tādām lietām, kuras izved cilvēku no viņa aizgrābtības ar dzīvi. Es atgādināšu – Sokrats saka: es nezinu, kas būs pēc nāves, tad kāpēc man no tās baidīties? Bet var pieļaut, ka izslēgs kā lampiņu vai arī es tur sastapšu savus sarunu biedrus! – tas ir, kāda te nāve? – te ir dzīves turpināšanās, turklāt tās dzīves, kura Sokratam visvairāk tīk – domas dzīves turpināšanās. Platona “nāve”, kurā filozofs vingrinās, tā ir visa tā, kas traucē tīrai domāšanai, nāve, jo filozofija ir tīras, abstraktas domāšanas lieta. Dzīve tādai domāšanai traucē. Te Ksantipe ar samazgām aplej, te karot jāiet. Filozofija māca no tā visa atrauties. Tas arī īstenībā viss. Visās nozīmēs strīdīga nostāja, un ar nāvi, par kuru runājām, tam visam ir ļoti attāls sakars. Jo abstraktā domāšana ne tikai ir bezjēdzīga bez šīs te pašas dzīves, bet ir arī viena no šīs dzīves augstākajām enerģijām. Taču tas, par ko es tagad runāju, nav filozofija, tā ir riņķošana ap to, nevis pati filozofija, līdz viņai nāksies vēl ilgi lāčot. Milzīga filozofijas nelaime ir tās vispārnozīmīgais saturs, un katrs iedomājas, ka – to teica jau Platons – viņš kaut ko saprot.

RL: Kāpēc tā ir nelaime?

Ahutins: Tā ir milzīga filozofijas nelaime, jo viņa tikai tad rod savu jēgu, kad viņai ir ne mazāk sarežģīta domas tehnika kā, piemēram, mūzikas tehnika. Un atšķirība starp, no vienas puses, augstāko muzikālo profesionalitāti un tehnisku izpildījumu un, no otras puses, šīs mūzikas emocionālo uztveri, tas ir, kā nu kurš spēj – šī atšķirība ir pilnīgi analoģiska tam, kas notiek filozofijā. Kā viņa darbojas Kantam vai Hēgelim, tas ir viens, bet kā viņa tiek uztverta to jautājumu nozīmē, kurus tu uzdod – par dzīves jēgu, par nāves pārdzīvošanu un tā tālāk – tas ir līdzīgi tam, kā mēs no zāles dzirdam mūziku. Nāve skar visus, bet lai pieskartos viņai ar savu būti un pēc būtības ir nepieciešama sarežģīta un stingra saprotošas domas un domājošas uzmanības tehnika. Kāpēc mēs domājam, ka nāve kā tas, ko ietver mūsu dzīves būtība, ir mazāk sarežģīta lieta nekā kaut kāda molekula, kuru var saskatīt tikai ar elektronmikroskopu? Varbūt nāves gadījumā arī nepieciešams vismaz tikpat sarežģīts instruments? Pieņemsim, tu man pajautātu: kā tu attiecies pret pī-mezona uzvedību dubultā kontrakcijā ar SU5 simetriju? Atbilde būtu tikai manas izbolītās acis. Bet kad tu jautā: vai es ticu Dievam, visiem, redz, jābūt visam skaidram un saprotamam. Nav nekādu Platona ideju bez tā elektronmikroskopa, kas ir Platona dialogi plus viņa “nerakstītā mācība”, kuru vēl jāatšifrē, plus neoplatoniķu komentāri, plus vēl visa divarpustūkstoš gadu vēsture…

RL: Ja nu tu nomirsti un pēdējā tiesā tev jautā, ko tu esi dzīvē darījis…

Ahutins: Tev vien, Dievs, tas ir zināms, ne man.

RL: Tu nezini, ko tu dari?

Ahutins: Nē, domāju, ka zinu, bet tāpat es zinu, ka to, ko es īstenībā daru, zina vienīgi Dievs.