Aizraujošā statistika

Par spīti tam, ka pat punkts dabā nepastāv un ir tikai cilvēka abstrakta ideja, esmu pārliecināts, ka jēdzieni, kurus lieto matemātikā, tomēr ir kaut kas lietām un reālajai pasaulei būtiski piemītošs. Statistika man šķiet reāla valoda, kurā stāstītais stāsts intrigas ziņā nebūt neatpaliek no literāro darbu vai zīlnieču magnetizējošā priekšnesuma, taču atšķiras ar ticamības pakāpi.

Pie zīlniecēm ļaudis parasti interesējas par laimi, kāpēc gan par laimi nevarētu izteikties statistiski? Jaunākie dati ir iegūti 1996. gada aptaujās, aptaujājot pietiekami lielu cilvēku skaitu, bet jāņem vērā, ka dažādās kultūrās var saņemt dažādas atbildes uz jautājumu, vai cilvēks ir vai nav laimīgs, acīmredzot jāprot uzdot pareizos jautājumus. Secinājumi pēc aptaujas datu statistiskās analīzes ir tādi, ka cilvēki var būt laimīgi arī ļoti trūcīgās vietās, un ir ļoti daudz laimīgu cilvēku Nigērijā vai nabadzīgās Latīņamerikas vai Āzijas valstīs. Tomēr kopumā korelācija starp materiālo labklājību un laimi ir pozitīva, tātad materiāli labklājīgās valstīs cilvēki ir laimīgāki. Cilvēki ir nelaimīgāki tajās valstīs, kur notikušas krasas pārmaiņas, piemēram,  Austrumeiropā, bijušajā Padomju Savienībā, jo viņiem ļoti straujo pārmaiņu dēļ bija zudusi drošības izjūta. Jaunāki dati būs pieejami šogad, un šai situācijai noteikti vajadzētu uzlaboties. Taču, no otras puses, apstākļos, kad nav nepieciešamības cīnīties par izdzīvošanu, materiālās vērtības atvirzās otrajā plānā, cilvēki aizvien vairāk akcentē pašizteiksmes iespējas un individuālo autonomiju. Tiek apgalvots, ka Rietumeiropā laimes līmenis vairs nepieaug, bet gan krītas, ka tur augstākais punkts šajā ziņā tika sasniegts 60. gados, kad bija visvairāk laimīgu cilvēku, kas sev saskatīja skaistu un spožu nākotni, bet tagad šīspaaudzes cilvēki, kas veido būtisku demogrāfisko grupu, skatās uz to laiku kā uz savu pagājušo, laimīgo jaunību. Šoreiz tomēr aprobežosimies ar statistiku un prognozēm, kas saistītas ar materiālo labklājību.

Vispirms virkne svarīgu nosacījumu, kas veido statistiski prognozējamās nākotnes fonu, saprašanas priekšnoteikumus.

Ir svarīgi izmantot pietiekami garas vēsturiskās datu rindas un nesākt salīdzināt nesalīdzināmas lietas. Piemēram, Latvijā ir oficiālie bezdarba dati, kas tiek noteikti šādā veidā: ik mēnesi tiek savākta informācija no nodarbinātības dienestiem, cik cilvēku pie viņiem ir reģistrējušies kā bezdarbnieki. Rezultāts parasti ir aptuveni 8% un to avīzes publicē kā bezdarba rādītāju. Var sākt salīdzināt ar citām valstīm, lai noteiktu, vai Latvijā bezdarba līmenis ir zems vai augsts. Taču aptuveni reizi trijos mēnešos Latvijā publicē citu bezdarba rādītāju, kas ir aptuveni 13–14%. To savukārt nosaka šādā veidā – aptaujā reprezentatīvu izlasi, aptuveni tūkstoti cilvēku, un par bezdarbniekiem tiek uzskatīti tie, kas pēdējās divas nedēļas ir bez darba, gatavi tūlīt sākt strādāt un aktīvi meklē darbu. Atšķirība starp abiem bezdarba rādītājiem ir aptuveni 80%, tātad kļūda salīdzinot var būt milzīga. Pirmā ir mūsu vietējā reģistrācijas shēma. Reģistrējoties par bezdarbnieku (tieši tajā vietā, kur tu esi pierakstīts – bet, kā zināms, 20–30% cilvēku nedzīvo savā pieraksta vietā) un ievērojot dažas citas prasības, piemēram, regulāro atrādīšanos, līdz ar to, protams, pirmais skaitlis ir mazāks. Otra metode ir starptautiski atzīta un salīdzināma. Ja kādā rādītājā pietiekami neiedziļināmies un nesaprotam, ko precīzi tas nozīmē, var izdarīt kļūdainus secinājumus, kļūdaini saskatīt dažādas likumsakarības un sākt prognozēt zīlnieču kompetences līmenī.

Ja salīdzinām, kā to bieži avīzēs dara, Latvijas nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju un Rietumeiropas attīstīto valstu nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju, iznāk, ka Latvijā uz vienu iedzīvotāju nacionālais ienākums ir 5–6 vai pat  7 reizes mazāks. Protams, visi šausmās saķer galvu, bet patiesā aina, ko saskata tie cilvēki, kas ir ceļojuši un redzējuši dzīvi gan Eiropā, gan Krievijā, gan citās attīstības valstīs, parāda, ka atšķirība nemaz tik liela nav. Kur ir noslēpums? Kaut arī kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sanāk tik ļoti atšķirīgs, arī dzīves izmaksas dažādās valstīs ir dažādas. Mēs zinām, kādas ir preču cenas Zviedrijā vai Norvēģijā, bet nezinām, cik jāmaksā, piemēram, par dažādu veidu pakalpojumiem – dzīvokli, ārstēšanos, skolu. Šīs cenas Latvijā joprojām ir zemākas, tāpēc, skatot tikai kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, atšķirība šķiet lielāka, nekā tā ir patiesībā.

Statistika, bezkaislīgi un rūpīgi pieejot saviem uzdevumiem, cenšas izmērīt materiālo labklājību. Lai varētu veikt starptautiskos salīdzinājumus, nacionālo ienākumu bieži vien pārrēķina ne tikai pēc attiecīgajā gadā spēkā esošā valūtas kursa, bet arī pēc pirktspējas paritātes. Viens no vienkāršākajiem un populārākajiem veidiem, kā šo pirktspējas paritāti salīdzina, ir žurnāla The Economist regulāri publicētais McDonald’s indekss, kas salīdzina, cik maksā lielais McDonald’s burgers dažādās valstīs, lai konstatētu, vai attiecīgā valūta attiecībā pret ASV dolāru ir pārvērtēta vai zemāk novērtēta, nekā to liecina valūtas kurss. Piemēram, nopirkt McDonald’s burgeru latos Latvijā iznāk lētāk, nekā latus apmainīt pret dolāriem un pirkt burgeruAmerikā. Parasti šī atšķirība ir mazāka precēm un lielāka pakalpojumiem. Preces, atšķirībā no pakalpojumiem, ir ļoti viegli pārvest no vienas valsts uz otru, un cenu līmeņiem ir tendence izlīdzināties, kaut gan pastāv muitas barjeras. Teiksim, Anglijā dzīvokļi maksā dārgi, taču mēs nevaram aizvest dzīvokli no šejienes uz Angliju un piedāvāt tur.

Ja mērītu tikai nacionālo ienākumu, sakristu valstis ar ļoti dažādu dzīves stilu, piemēram, mēs ar Baltkrieviju varētu būt vienā kastītē, taču atšķirīgais aspekts ir dzīves kvalitāte. Dzīves kvalitātes sastāvdaļa var būt, piemēram, arī brīvība, kas daudziem ir vērtība pati par sevi, ne tikai kā abstrakcija. Brīvības elementu nav tik vienkārši izmērīt, bet tagad arī to dara – lielākoties kā ekspertu vērtējumu, jo tā, nosakot skaidru atskaites sistēmu un principus, var izvērtēt dažādus tieši neizmērāmus aspektus. Ir daudz organizāciju, kas regulāri veido tā sauktos brīvības indeksus vai konkurētspējas indeksus, kur tiek vērtēta arī brīvība. Statistikas uzdevums ir pārbaudīt, vai vairāk brīvības dod arī lielāku materiālo labklājību, vai kādi brīvības elementi palīdz attīstīties vai – tieši otrādi – attīstību kavē. Brīvība ietilpst arī nākamajā sfērā, kas saistās ar attīstību – vērtību sistēmā. Blakus materiālajai labklājībai var būt citas vērtības, piemēram – vai sabiedrība akceptē lielu ienākumu nevienādību vai pieprasa lielāku ienākumu vienlīdzību. Piemēram, Brazīlija un Taizeme pēc nacionālā ienākuma uz vienu iedzīvotāju ir ļoti tuvas, taču tā sadalījums starp iedzīvotājiem Brazīlijā ir ļoti nevienāds, aptuveni 90% nacionālā ienākuma saņem aptuveni 20% iedzīvotāju, savukārt Taizemē tas ir daudz vienmērīgāks. Ienākumu nevienlīdzība pati par sevi nav ne laba, ne slikta, tomēr var ietekmēt valstu attīstību un attīstības tempu – pārāk liela ienākumu nevienlīdzība liecina, ka sabiedrībā ir liela nabadzība, cilvēki nav pietiekami izglītoti, tātad viņu resursi, spējas radīt jaunas vērtības un kvalitatīvi dzīvot netiek izmantotas. Ienākumu vienlīdzība atņem stimulu censties strādāt vairāk un radīt vairāk vērtību, līdz ar to var iestāties stagnācija, lejupslīde, kā tas bija Padomju Savienībā.

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē valstu attīstību, ir resursu izmantošanas pakāpe. Uz atzinumu, ka mazāk izmantotu resursu apstākļos var panākt straujākus attīstības tempus, balstās viena no pirmajām attīstības teorijām, kas nosaka, ka nabadzīgākām valstīm principā jāattīstās straujāk nekā attīstītām valstīm, pakāpeniski tās panākot. Nabadzīgākās valstīs parasti ir pieejami resursi, kas vēl nav tik efektīvi izmantoti kā attīstītākajās valstīs, tātad būtu tikai jānodrošina kapitāla pieplūde vai tehnoloģijas. Diemžēl aina, kas vērojama kopš 50. gadiem, šo teoriju neapstiprina, startējot no gandrīz viena līmeņa, ir valstis, kuras ļoti strauji attīstījušās, un ir valstis, kuras stāvējušas uz vietas vai pat gājušas atpakaļ. Spilgtākos piemērus droši vien visi zina, tie ir tā sauktie Dienvidaustrumāzijas “tīģeri”, atpalicējas ir galvenokārt Āfrikas un Latīņamerikas valstis. Argentīna 20. gadsimta sākumā bija piektā bagātākā valsts pasaulē, bet tagad ir visai vidēja līmeņa jaunattīstības valsts, kur bijušas vairākas ekonomiskās krīzes un dzīves līmenis pēdējos gados krities.

Kas ir darīts nepareizi? Kas šajā teorijā nestrādā? Izmantojot jaunās statistiskās metodes un arvien lielākas datu apstrādes jaudas, kas ļāva izdarīt aprēķinus, ko iepriekš nevarēja veikt, ir mēģināts meklēt dažādas saistības un sakarības starp ekonomisko attīstību un dažādiem citiem aspektiem. 20. gadsimta otrajā pusē sāka runāt ne tikai par fizisko kapitālu, proti, naudu, iekārtām, ēkām, būvēm, zemi, bet arī aizvien vairāk par humāno kapitālu un zināšanu ekonomiku. Sabiedrības, kas spēj humāno kapitālu veidot, uzkrāt, prasmīgi izmantojot izglītību, zinātni, inovācijas, spēj arī attīstīties straujāk, bet tās, kas nespēj, attīstības iespējas neizmanto. Vērtējot valstu ekonomiskās sistēmas, korelācija atrodas starp ekonomisko brīvību un ekonomisko attīstību. Ekonomiskās brīvības galvenais rādītājs ir tas, cik liels ir nodokļu slogs sabiedrībā, lielāks nodokļu slogs nozīmē, ka valsts vairāk iejaucas ekonomikas funkcionēšanā, izmantojot pārdales mehānismu. Nākamais rādītājs ir naudas stabilitāte – jo valstī stabilāka nauda, jo stabilāka vide un lielāka prognozējamība. Trešais ir tas, cik lieli ierobežojumi vai brīvība ir tirdznieciskajām attiecībām. Ļoti svarīgs ekonomiskās brīvības aspekts ir īpašuma tiesības – cik tās ir aizsargātas. Īpašuma tiesību neskaidrība Latīņamerikā ir viens no iemesliem, kāpēc Latīņamerika ar dažiem izņēmumiem nav spējusi veiksmīgi attīstīties. Ja, teiksim, ir vajadzīgs ilgs laiks, pat vairāki gadi, un liela nauda, lai piereģistrētu īpašumtiesības, protams, tas kavē attīstīt savu biznesu un veicina korupciju. Ļoti svarīga ir arī likuma vara, kas spēj nodrošināt noslēgto saimniecisko līgumu izpildi. Beidzamais minēšanas vērtais ekonomiskās brīvības aspekts ir administratīvā regulācija – cik lielā mērā ekonomiskā darbība valstī tiek regulēta, vai tā netiek regulēta pārmērīgi, vai katrai darbībai ir nepieciešama licence, kuras saņemšanai jāiesaistās koruptīvos darījumos.

Un nu par to, ko tieši statistika palīdz parādīt un ko tā palīdz paredzēt Latvijai.

Vai būdami Eiropas Savienībā, mēs spēsim panākt, ka Latvijā dzīves līmenis un materiālās labklājības līmenis būtu līdzvērtīgs Eiropas Savienībai? Kā to varam novērtēt un modelēt, un cik tas ir reāli?
Cilvēki parasti nākotnē skatās lineāri. Viņi domā, ka procesi, kas notiek pašlaik, nākotnē tā arī turpināsies – vai nu ar augšupejošu vai lejupejošu līkni. Teiksim, kad 20. gadsimta sākumā domāja par gaisa ceļošanu, vairākumā gadījumu tā bija doma par aizvien lielākiem un drošākiem baloniem, kas lidotu ātrāk. Kā izrādījās pēc tam, radās lidmašīna, un šī balonu līnija atkrita pati par sevi. Lineāri prognozējot, nevar ietvert pēkšņus lēcienus, parādību maiņas, pilnīgi citu situāciju. Tā kā parādību maiņas un krasas, negaidītas situācijas ir ļoti grūti paredzēt, tad parasti arī izmanto lineāras vai tām tuvas prognozēšanas metodes. Ja  pieņemam, ka Eiropas Savienībā ekonomiskais potenciāls pieaugs par kādu noteiktu procentu skaitu gadā, nav svarīgi, par cik – par vienu, diviem vai nulle procentiem, iegūsim Eiropas Savienības vidējo līmeni. Par cik straujāk jāattīstās Latvijai, lai tā kādā noteiktā gadā panāktu Eiropas Savienības līmeni? Ja ņemsim 5% līmeni, tad Eiropas Savienības vidējo labklājību mēs varētu sasniegt 2025. gadā. Ja tie būtu 6%, tas būtu aptuveni 2022. gads. Skaitļi ir diezgan skarbi: jāpanāk pietiekami liels procentuālais pārsvars attīstības tempos. Vai tas ir vai nav reāli?

Kas noticis ar citu relatīvi trūcīgu valstu materiālo labklājību pēc iestāšanās Eiropas Savienībā? Protams, propagandas kampaņa mums apgalvo, ka situācija ir uzlabojusies. Es mēģināju salīdzināt, izmantojot tādu rādītāju, kā nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju salīdzināmās cenās pret ES vidējo līmeni. Valstis, kas ir bijušas trūcīgākas un iestājušās vēlāk, ir Grieķija, Spānija, Portugāle un Īrija. 1991. gadā Īrija bija trūcīgāka, nekā Spānija. Tātad 1991. gadā Grieķijā un Portugālē bija aptuveni 60–65% no Eiropas Savienības vidējā līmeņa, Īrijā aptuveni 75%, Spānijā – 80%. 2002. gadā Spānijā bija 85%, Grieķijā un Portugālē aptuveni 70%, savukārt Īrija no 75% pašlaik ir saniegusi vairāk nekā 120% līmeni. Īrija vienīgā 11 gadu laikā spējusi  ne tikai sasniegt, bet arī pārsniegt ES vidējo līmeni, rēķinot nacionālo ienākumu uz vienu iedzīvotāju. Protams, startējot ne jau kā Latvija, no 35–40% līmeņa, līdz ar to rodas grūts un pagaidām neatbildēts jautājums, no kā mācīties, kādas metodes izmantot.

Ļoti interesantu attīstības aspektu paver demogrāfiskie dati. 80. gados ģimenes veidoja un bērnus radīja skaitliski kuplā pēckara paaudze (pirmais pēckara dzimstības bums bija 50. gados), dzimstības eksploziju veicināja arī kampaņa un neliels materiāls atbalsts. Sakarā ar dramatiskajiem ekonomiskajiem pārkārtojumiem un to, ka pēckara paaudze jau izgāja no aktīvā bērnu radīšanas vecuma, deviņdesmitajos gados bija dzimstības kritums, dzimušo bērnu skaits no 1990. līdz 1997. gadam samazinājās divkārt. Pamatskolās skolēnu skaits no 2002. līdz 2007. gadam saruks gandrīz divas reizes – no 25 tūkstošiem skolēnu 2002. gadā līdz aptuveni 16 tūkstošiem 2007. gadā, un tad nostabilizēsies. Latvijā, visticamāk, būs jāslēdz skolas, nevajadzēs tik daudz skolotāju. Augstskolām vēl ir aptuveni 5 gadi sava biznesa veiksmīgai veidošanai – ko tās arī sekmīgi dara, piedāvājot izglītību lielā apjomā (un bieži zemā kvalitātē), galvenokārt humanitārajā jomā. Tad kritums sāksies arī augstskolās, potenciālais reflektantu skaits no pašreizējiem 35–40 tūkstošiem samazināsies līdz 20 tūkstošiem 2012. gadā.

Var izrēķināt, kāds ir potenciāli pieejamais darbaspēks Latvijā, uz ko atstāj iespaidu vidusskolu beidzēju un augstskolu beidzēju skaits, un pensionēšanas vecuma paaugstināšana, kas vēl joprojām turpinās: līdz 2008. gadam Latvijā potenciāli pieejamais darbaspēks saglabāsies pašreizējā līmenī un tas būs ekonomikas attīstību stimulējošs faktors.Tiktāl varētu uzskatīt, ka vajadzīgais attīstības temps ir reāli uzturams. Tālāk līkne ies uz leju. Ja ir zināms, cik Latvijā ir abu dzimumu iedzīvotāju dažādā vecumā, var izveidot samērā vienkāršu modeli un prognozēt, kā mainīsies Latvijas iedzīvotāju skaits pa gadiem, piemēram, līdz 2020. gadam. Pēdējos gados mirstības koeficients samazinās, dzimstības līmenis varētu palikt tāds pats vai nedaudz pieaugt. 2002. gadā Latvijā dzīvoja aptuveni 2,4 miljoni iedzīvotāju, un šāda modeļa prognoze rāda, ka 2019. gadā Latvijā dzīvos 2 miljoni cilvēku. Tas nozīmē, ka 17 gadu laikā mēs zaudēsim vairāk nekā 15% iedzīvotāju, ja nenotiks nekādas radikālas pārmaiņas (pieņemot, ka migrācijas bilance ir nulle). Tas nozīmē, ka Latvija zaudē lielu ekonomisko potenciālu, 15% iedzīvotāju zaudēšana 17 gados ir pielīdzināma karam. Svarīgi ir arī, kas notiek ar iedzīvotāju vecuma proporcijām, īpaši ES bagātākajās valstīs, kuras pagātnē ir uzņēmušās ļoti lielas sociālās saistības attiecībā uz nākamajiem pensionāriem un veselības aprūpi. Ja pensijas ir fiksētas, tas nozīmē, ka valstī radīsies būtiskas finanšu problēmas, kam jau pašlaik Eiropas politiķi sāk meklēt risinājumus. Ikviens šāds risinājums izraisa lielu stresu un neapmierinātību, jo ir saistīts ar sociālo garantiju samazināšanu. Latvijā pensionāru skaits, iedzīvotāju skaitam nokrītoties par 15–20%, saglabāsies aptuveni tāds pats, kāds tas ir tagad, nedaudz zem 500 tūkstošiem, tātad arī Latvijā pensionāru proporcija kopējā iedzīvotāju skaitā pieaugs. Katram strādājošajam vajadzēs uzturēt vairāk pensionāru.

Palielināt nodokļus, samazināt izdevumus? – Visi šie ir ļoti sarežģīti risinājumi. Eiropas Savienībā nodokļu slogs tāpat ir tuvu maksimumam, daudzās valstīs tas sniedzas pāri 50% no kopprodukta. Arī izmaksu samazināšana, kā rāda pērnie Francijas un Vācijas notikumi, nepavisam nav vieglākais process, īpaši demokrātiskās valstīs. Jautājums it kā ir ļoti vienkāršs – jāievieš fondētā pensiju sistēma. Un tomēr demokrātijā tas notiek ļoti garā sāpīgu diskusiju procesā. Paaugstināt darba ražīgumu? Tas ir tā sauktais ES Lisabonas saieta lēmums, ka Eiropas Savienībai jākļūst par konkurētspējīgāko reģionu pasaulē. Uz papīra to ir viegli uzrakstīt… Efektīva metode būtu atļaut lielāku imigrāciju, jo, kā zināms, lielākajā daļā pasaules nav šādu problēmu,  tieši pretēji – ir ļoti daudz cilvēku, kuri meklē iespēju strādāt, kaut ko radīt un labāk dzīvot. Bet šī pieeja ir ne mazāk sāpīga par iepriekšējām, kā  redzam no daudzu Eiropas valstu piemēriem, kurām tagad ir jārēķinās ar integrācijas problēmām, pat ar lielākām nekā Latvijā.

Valūtas iekšējo stabilitāti raksturo inflācijas līmenis. Pēc augstākajiem inflācijas līmeņiem, kas pasaulē bija pagājušā gadsimta 70.–80. gados un pie mums 1990.–1992. gadā, kā aksioma tika pieņemts, ka augsta inflācija ir ļoti kaitīga un – jo zemāka inflācija, jo labāk. Vienam otram ekonomistam bija piemirsusies 30. gadu Amerikas lielā ekonomiskā krīze, kad cenas kritās, ko sauc par deflāciju. Daļu pasaules valstu pašlaik drīzāk apdraud deflācija, kas patiesībā ekonomikai ir ne mazāk bīstama kā inflācija, proti, cenu līmenis krītas, bet naudas vērtība pieaug. Tāds process patlaban notiek Japānā, un Japāna nespēj no šā slazda izkļūt, jo liela daļa mehānismu, ko izmanto cīņā ar inflāciju, šajā gadījumā nestrādā.Tāpēc tagad vispāratzīta aksioma ir tā, ka inflācijas līmenim jābūt 1,5–2%. Protams, tām valstīm, kas cenšas noķert Eiropas Savienību, pēc iestāšanās inflācijas līmenim jābūt augstākam nekā citām ES valstīm, jo ilgtermiņā cenu līmeņiem vienotā tirgū jāizlīdzinās. Un, straujāk attīstoties, straujākai jābūt inflācijai.

Lai būtu veiksmīga attīstība, Latvijai vairāk un vairāk jāražo produkcija ar augstāku pievienoto vērtību. Pēdējos 4–5 gados esmu sekojis līdzi, kāda ir pievienotā vērtība, ko viens strādājošais rada dažādās nozarēs. Statistikas komiteja tieši tādus datus nepublicē, bet pētot atklājas ļoti krasas atšķirības. Piemēram, finanšu starpniecībā pievienotā vērtība uz vienu strādājošo ir aptuveni 10 000 latu. Enerģētikā, ūdenssaimniecībā, transportā un sakaros ir aptuveni 6000 latu, apstrādājošajā rūpniecībā –  4000, ieguves rūpniecībā – vairāk nekā 4000 latu. Cik lauksaimniecībā? 1000 latu. Lauksaimniecība bez mežsaimniecības veido aptuveni 2% no iekšzemes kopprodukta, bet tajā nodarbināti vairāk nekā 10% no visa darbaspēka.

Problēma nav, cik lielu daļu veido lauksaimniecība, bet – kā panākt, lai tajā strādājošie cilvēki aiziet no turienes un strādā kaut kur citur, kur viņi radītu lielāku pievienoto vērtību, un lai tie, kas tur paliek strādāt, strādātu pietiekami ražīgi, tā, lai pievienotā vērtība būtu pietiekami liela pārticības nodrošināšanai. Tie, kas ir varējuši aiziet, jau ir aizgājuši. Jautājums ir – kas notiks ar pārējiem? Lielu daļu ES fondu ir paredzēts ieguldīt ceļu būvniecībā, arī citi projekti būs saistīti ar būvniecību, tātad tur būs vajadzīgs darbaspēks. Tiem, kas paliks, ES pašreizējā pilnīgi absurdā lauksaimniecības politika palīdzēs dzīvot labāk. Tirgus ekonomikas izpratnē Latvija spers lielu soli atpakaļ. ES vienotā lauksaimniecības politika ir kaut kas tāds, par ko pat padomju plānošanas speciālisti nesapņoja. Būtībā notiek resursu izniekošana. Resursi ar augstajiem nodokļiem tiek paņemti no tām sfērām, kas ir konkurētspējīgas, kas rada augstu pievienoto vērtību. Ar valsts nodokļu sistēmas starpniecību resursi tiek nodoti nozarei, kur cilvēki, šo naudu izmantojot, ražo produkciju, kuru pēc tam ved prom un pārdod par lētāku naudu, nekā ražošanas izmaksas trūcīgajās valstīs, kuru pašražotie produkti viņiem pašlaik ir vienīgais avots, ar ko varētu konkurēt pasaules tirgos, un spiež šo valstu dzīves līmeni uz leju. Kā jau teicu, Latvijas zemniekiem, kad tas darbosies, nebūs par ko sūdzēties, taču diemžēl atkal jāievieš jaunas regulācijas un kontroles sistēmas, paplašinot birokrātiju.

Pētot, kā tad mūs īsti var ietekmēt pievienošanās Eiropas Savienībai, es papētīju Latvijas ekonomiskās attīstības ciklu. Kopš 1995. gada Baltijas valstīs cikls ir bijis aptuveni līdzīgs. Pieliekot šai līknei blakus ES attīstības cikla grafisku attēlu, redzams, ka šis cikls ir pilnīgi atšķirīgs. Bet, ja salīdzinām ar Krieviju, skaidri ieraugām, ka visu Baltijas valstu ekonomika, lai ko arī rakstītu, neraugoties arī uz to, ka 66% eksporta ir uz ES, joprojām ir ciešāk saistīta ar Krievijas, nekā ar ES ekonomisko ciklu. Savukārt Krievijai pēdējos gados kopš 1999. gada ir bijusi pozitīva attīstības tendence. Pēc lielās devalvācijas  1998. gadā sākās pietiekami ātra attīstība un atjaunošanās, naftas cenas ir bijušas ļoti labvēlīgas Krievijas attīstībai, ienākumi bijuši ļoti lieli, panākta relatīva politiskā stabilitāte un ir īstenotas arī dažas reformas. Protams, pārskatāmais laiks nav pārāk ilgs – no 1995. gada, tātad tikai septiņi gadi. Korelācija var mainīties, īpaši pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.