Aiz šīs gleznas ir spogulis

Dāņu lama Ole Nidāls ir pazīstams kā “Dimanta ceļa” budisma centru dibinātājs visā pasaulē. 1968. gadā viņš Nepālā iepazinās ar Kagju skolas augstāko lamu Karmapu, pieņēma budismu un kļuva par skolotāju. Jau trīsdesmit piecus gadus viņš atrodas gandrīz nepārtrauktā ceļā. Uz vienu dienu iebraucis arī Latvijā.

Rīgas Laiks: Vai jūs esat laimīgs?

Ole Nidāls: Jā, ļoti laimīgs! Es vienmēr esmu laimīgs.

RL: Ko jūs saprotat ar laimi?

Nidāls: Ir divu veidu laimes. Viena ir nosacītā laime, to nosaka dažādi apstākļi, tai ir iemesli un sekas. Kad šie iemesli beidzas, beidzas arī laime. Taču ir arī cita veida laime, tā ir beznosacījumu laime. Tas ir tad, kad prāts sāk apzināties pats sevi. Es apzinos savu prātu un tāpēc vienmēr esmu laimīgs. Tā ir brīnišķīga sajūta.

RL: Kas budistam ir labāk – būt laimīgam vai nelaimīgam?

Nidāls: Ja viņš pareizi izmanto Budas mācību, viņš ir laimīgs. Ja viņš to dara nepareizi, tad nav.

RL: Bet vai savu nelaimi nevar izmantot apskaidrības sasniegšanai?

Nidāls: Nu, labi, tā var būt motivācija sākumā, taču, tiklīdz tu sāc strādāt pie tā, tu drīz vien kļūsti laimīgs. Jo apskaidrība ir laime. Tas ir augstāks funkcionēšanas līmenis. Tu esi laimīgāks, stiprāks, viss funkcionē labāk.

RL: Bet vai jūs ciešat?

Nidāls: Es reizēm jūtos slikti. Es uztraucos par to, ko redzu sev apkārt. Es, piemēram, uztraucos, redzot, kā tie idioti grib uzņemt Turciju Eiropas Savienībā. Es domāju, ka tās būs mūsu civilizācijas beigas. Tas ir ļoti, ļoti bīstami. Mūsu pilsētas būs pilnas ar musulmaņiem un brīvība būs apdraudēta. Kad es domāju par kaut ko tādu, es ciešu. Bet citādi es redzu, ka cilvēki spēj sasniegt augstākus līmeņus. Tas liek man justies labi.

RL: Jūs interesējaties par politiku?

Nidāls: Es par to ļoti interesējos, jo tas veido mūsu pasauli tādu, kāda tā ir. Protams, es neaizmirstu, ka esmu lama, taču Buda dzīvoja pirms divarpus tūkstošiem gadu un viņš nav teicis neko par šodienas problēmām, taču es to daru, būdams domājoša persona.

RL: Šķiet, ka budistu mūku dzīves noteikumos bija aizliegums pļāpāt par galma dzīves sīkumiem.

Nidāls: Jā? Tas domāts mūkiem, bet es neesmu mūks! Es runāju, par ko vien vēlos.

RL: Vai tas, kā Buda saprata ciešanas, neiekļāva sevī arī laimes stāvokli?

Nidāls: Buda pateica četras lietas, kuras reizēm nav īsti pareizi saprastas. Pirmkārt, viņš teica, ka eksistē ciešanas. Bet tas nenozīmē sāpes un problēmas, tas nozīmēt to, ka mēs nespējam īstenot savu potenciālu. Īsta apskaidrība ir daudz daudz vairāk par to laimi, kādu mēs pazīstam. Viss, ko mēs saucam par laimi, viss, kas liek mums justies labi, ir ciešanas, salīdzinājumā ar apskaidrību. Patiesība ir daudz labāka par to, ko mēs zinām. Otrā lieta, ko viņš pateica, ir tā, ka ciešanām ir cēlonis. Un šis cēlonis ir nezināšana. Tas nav ļaunums. Nezināšana liek mums sāpināt citus un pašiem sevi. Taču Buda teica arī to, ka ciešanas iespējams izbeigt. Tas izklausās diezgan vēsi – izbeigt ciešanas, bet īstenībā tas ir priekpilns sprādziens. Tā tas darbojas.

RL: Jūs sludināt budismu jau trīsdesmit piecus gadus. Tā bija apzināta izvēle? Vai liktenis?

Nidāls: Jau kopš bērnības es sapņoju par Tibetu. Kara laikā mans tēvs bija Pretošanās kustībā, un es bieži redzēju sapņus par karu. Taču šajos sapņos bija kalni un cilvēki sarkanās drēbēs. Es viņus sargāju un aizstāvēju no citu cilvēku uzbrukumiem. Man bija divi trīs gadi. Un manai sievai bija līdzīgi. Viņai kopš bērnības patika valkāt garas piedurknes, ko Dānijā neviens nedara. To dara sievietes Austrumtibetā. Un bērnībā viņa bieži jautājusi: “Kur ir Lalo?” Neviens nesaprata, ko tas nozīmē. Tikai 1968. gadā mēs uzzinājām, ka Austrumtibetā ir Kanci pilsēta, kurā mēs esam dzīvojuši savā iepriekšējā dzīvē. Un tur dzīvo cilts, kas sevi dēvē par lalo. Tātad viņa bija meklējusi savu cilti! Vai nav apbrīnojami?

RL: Tātad jūs ticat, ka esat inkarnācijas?

Nidāls: Jā, mēs to zinām. Es piedzimu ar liela putna zīmi uz pieres. Es atceros kādu pusstundu no savas iepriekšējās dzīves. Pārsvarā tās ir kara ainas. Ziniet, es neuzskatu, ka smadzenes ģenerē prātu, es uzskatu, ka smadzenes to transformē. Smadzenes nav radiostacija, tās ir tikai radioaparāts. Prāts ir iespaidu straume, kuras eksistencei nav sākuma laikā. Tas ceļo no vienas dzīves uz nākamo, līdz mēs pamanām, ka aiz šīs gleznas ir spogulis, ka aiz šiem viļņiem ir okeāns, līdz mēs sākam apzināties savu apziņu. Un tajā brīdī viss beidzas.

RL: Kādi ir lielākie pārpratumi, kas Rietumos valda attiecībā uz Tibetas budismu?

Nidāls: Dalailamas iespaidā viņi domā, ka Tibetā visi ir mūki. Viņi nezina, ka tur ir daudz vairāk laicīgu cilvēku un jogu, kuri nav mūki. Ja visi tibetieši būtu mūki, viņi jau sen būtu izmiruši. Vēl rietumnieki pievērš pārāk lielu uzmanību pārdabiskajam. Viņi interesējas par budismu pārdabisko spēju dēļ, nevis tāpēc, lai sasniegtu mieru. Pat pēc manām lekcijām, ja debesīs parādās varavīksne, viņi to uzskata par pārdabisku zīmi. Bet es saku: “Neņemiet galvā! Tas nav svarīgi.”

RL: Kā jum šķiet, vai Tibetā ir iespējams uzcelt modernu sabiedrību?

Nidāls: Man šķiet, ka Tibeta lielā mērā ir zaudēta. Tur ir palikuši vairs tikai kādi seši miljoni tibetiešu. Un ir septiņarpus miljoni ķīniešu. Skolās nav atļauts mācīt tibetiešu valodu. Tur ir ļoti bēdīga situācija, patiesībā viņu kultūru drīzumā aprīs ķīniešu invāzija. Taču teorētiski, jā, ja Dalailama viņiem to teiktu, viņi pieņemtu demokrātiju. Tibetieši vispār ļoti ātri mācās.

RL: Runā, ka tibetieši ir ļoti labi uzņēmēji.

Nidāls: Jā, viņi ir lieliski uzņēmējdarbībā, viņi labprāt iemācās ko jaunu, spēj paturēt prātā milzīgi garus tekstus. Un viņi lepojas ar saviem panākumiem.

RL: Ar modernu sabiedrību es nedomāju tikai demokrātiju, bet arī zināmu racionalitāti.

Nidāls: Ar to nebūtu nekādu problēmu. Budisms nepavisam nenoliedz racionalitāti. Tas aizstāv šaubas un analīzi. Budas pēdējie vārdi pirms nāves bija – šaubieties par visu, ko esmu teicis. Pārbaudiet visu! Budisms ir ļoti racionāla reliģija. Ja ir kāda lieta, kurā budisms saka vienu, bet zinātne ko citu, es piekrītu zinātnei. Un domāju, ka Buda būtu teicis to pašu.

RL: Ko jūs domājat par budisma centriem Rietumos, par budisma skolām Kalifornijā un citur?

Nidāls: Domāju, ka viņi ir paši padarījuši sevi vājākus, nevajadzīgi uzsvērdami kultūras īpatnību lomu. Viņi ir pārāk kulturāli. Mēs savos centros darām to pašu, ko tibetieši darīja pirms tūkstoš gadiem – tulkojam tekstus savās valodās. Bet citos budisma centros uzstāj uz to, ka jāturpina murmināt tibetiešu valodā. Cilvēki pie viņiem ienāk un nesaprot, kas tur notiek. Šie centri dara labu darbu, taču viņi neiegulda enerģiju tajā, lai kļūtu pieejamāki. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam, kuram sāp galva, ir jāiedzer aspirīns, nevis jāpamēģina, vai to nevar izārstēt ar pāris stundu ilgu zilbes “hum” atkārtošanu.

RL: Vai jūs pats runājat tibetiski?

Nidāls: Mana sieva prot tibetiešu valodu, viņa ir tulkotāja. Es savu uzdevumu redzu būt par skolotāju, nevis par tulku. Ikreiz, kad es kaut ko tulkoju, man ienāk prātā, kā es pats to būtu pateicis. Ar tādu attieksmi nevar tulkot tekstus. Taču mana sieva to dara ļoti labi.

RL: Tibetiešu meditācijas tehniku aprakstos bieži ir jāvizualizē kāds burts. Vai tam ir jābūt tibetiešu alfabēta burtam vai tas var būt jebkas?

Nidāls: Jā, es parasti saku – ja jums jāiztēlojas zilbe “hum”, jūs to varat iztēloties kā burtus “h”, “u” un “m”, uzrakstītus vienu zem otra. Tas nav būtiski, svarīga ir vibrācija, nevis izskats.

RL: Tomēr vizualizācijā piedalās attēli, formas.

Nidāls: Ir viens aspekts, kas varētu būt svarīgs – tibetiešu rakstībā katrs burts tiek sākts ar horizontālu līniju. Jūs no sākuma novelkat līniju un tad turpināt rakstīt uz leju pašu zilbi. Un šī līnija ir tā vieta, kur sēž Buda. Ikreiz, kad jūs kaut ko rakstāt, jūs vizuāli nonākat saskarsmē ar savu Budas aspektu. Bet citādi – nav lielas atšķirības, izmantot tibetiešu rakstu zīmes vai latīņu burtus.

RL: Kāpēc jūs musulmaņus uzskatāt par bīstamiem?

Nidāls: Musulmaņu geto Rietumeiropā ir liela problēma. Viņi neintegrējas mūsu sabiedrībā, viņi nepieņem mūsu vērtības, viņi vienmēr ir neapmierināti ar dzīvi. Viņi rada nepatīkamas sajūtas, viņi nogalina savas meitas, ja tās nepakļaujas. Es domāju, ka viņu ģimenēs valda liela brutalitāte.

RL: Jūs domājat, ka tas ir saistīts ar reliģiju?

Nidāls: Jā, tas ir islāms. Viņi nogalina ebrejus, viņi nogalina kristiešus, viņi nogalina neticīgos. To viņiem pavēl darīt viņu reliģija.

RL: Un to nav iespējams labot?

Nidāls: Nē, ja vien viņi nepārraksta savus svētos rakstus, izmetot no tiem ārā visu lieko.

RL: Kristieši arī bija visai vardarbīgi viduslaikos.

Nidāls: Jā, bet tas tika darīts pretēji Bībelē rakstītajam. Turklāt, viņi kopš tiem laikiem ir krietni labojušies. Pēdējā sadedzinātā ragana bija pirms divsimt gadiem. Tas ir sen. Bet šīs lietas notiek šodien un aizvien vairāk un vairāk. Es uzskatu, ka tas ir ļoti bīstami.

RL: Bet vai tas nevar būt saistīts ar reliģijas vecumu? Islāms ir astoņus gadsimtus jaunāks par kristietību. Un kristieši pirms astoņiem gadsimtiem bija pavisam savādāki.

Nidāls: Tas nav nekāds attaisnojums. Viņi nevar iznākt no saviem tuksnešiem un uzvesties šeit tāpat kā tur. Viņiem ir jāpakļaujas mūsu likumiem. Viņi nedrīkst nogalināt savas meitas tikai tāpēc, ka viņas aiziet uz dejām vai vēlas apprecēties ar Rietumu pusi. Bet tas notiek. Berlīnē nogalinātas septiņas meitenes piecu mēnešu laikā.

RL: Jūs neticat dialogam starp reliģijām?

Nidāls: Tur taču viss ir skaidrs – ja viņi to dara, viņus liek cietumā. Kāds tur var būt dialogs?

RL: Ko jūs domājat par tā saucamajām dāņu karikatūrām?

Nidāls: Tās bija ļoti miermīlīgas. Tur nebija nekā tāda. Izņemot vienu, kurā redzams Muhameds, kas tur aiz rokas mazu meiteni un saka: “Tagad ejam mājās.” Tā cilvēkiem nepatika, bet pārējās gan nebija ļaunas.