Afganistāna: zemsvītras piezīmes Kaut kur noteikti ir arī teksts. Tikai to ir uzrakstījis kāds cits.
Foto: Atis Klimovičs. Diena

Ilmārs Šlāpins

Afganistāna: zemsvītras piezīmes Kaut kur noteikti ir arī teksts. Tikai to ir uzrakstījis kāds cits.

1. Bērnībā, lasot stāstu par Šerloka Holmsa pirmo satikšanos ar Vatsonu, es diez vai pievērsu uzmanību šādai epizodei — pierādot savu dedukcijas spēju, Holmsam pietika ar pāris detaļām, lai nekļūdīgi noteiktu, ka Vatsons nupat ir atgriezies no Afganistānas. Dakteris, taču ar militāru stāju, iededzis, taču nevienmērīgi, tātad — britu armijas ārsts, kas nesen atgriezies no karadarbības siltajās zemēs, tātad — no Afganistānas. Tikai vēlāk, pārlasot šo grāmatu, es atklāju, ka Vatsons jau sākumā pats nedaudz pastāsta par savām gaitām karā, pastāsta britāniski atturīgi un precīzi — ne miņas no varonības, tikai neveiksmju virkne un muļķīgas sagadīšanās. Tieši Britu impērijas pieredze nostiprināja Rietumu valstsvīru apziņu, ka Afganistānu nav iespējams iekarot. Lai gan vēsture rāda, ka to ir centušies daudzi.

2. Netālu no Kabulas vietējie iedzīvotāji joprojām zin parādīt vietu, kur Maķedonijas Aleksandrs uzcēlis savas varenības simbolisko (protams, fallisko) robežstabu. Pārdēvējis vietējo Herātu, Arahotami (Kandahāru) vai Ortospanu (Kabulu) par vietējo Aleksandriju un nolēmis, ka nu ir iekarojis visu tolaik zināmo pasauli, viņš Afganistānu bija spējis iekarot tikai līdz pusei. Arī Čingishāna karaspēks, no savas puses aizrautīgi pakļaujot krievu zemes un Tibetas kalnus, nav ne varējis, ne gribējis tikt tālāk par kādu izžuvušu upīti.

3. Leģenda stāsta, ka 1880. gada karā ar britiem afgāņu vienības vadīja sieviete vārdā Malalaja. Savu plīvuru, ar ko bija jāaizsedz seja, lai to neierauga svešinieki, viņa izmantoja par karogu.

4. Nepievēršot uzmanību citu valstu tālaika problēmām, ekstrēmistiskā organizācija Afgāņu jaunatne 1933. gadā atentātā nogalināja Afganistānas karali. Viņa dēls Zahīrs Šāhs tobrīd bija 19 gadus vecs — pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs onkuļi. Taču tam nav īpašas nozīmes. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīrs Šāhs, un tieši viņa laikā — 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi. Brīvas parlamenta vēlēšanas, relatīvi brīva prese, brīvas augstskolas — tas viss mulsināja un provocēja.

5. “Cilvēks ir summa, ko veido materiālais ķermenis un garīgā dvēsele, un tās ir divas substances ar dažādām īpašībām, kas ir pretējas savā stāvoklī, un kopīgais tajās — gadījuma rakstura un pārejošas darbības,— cilvēks sava materiālā ķermeņa dēļ vēlas mūžīgi atrasties ielejas pasaulē, bet savas garīgās dvēseles dēļ tiecas uz augstāko pasauli. Tāpēc lielākā daļa cilvēku darbu un nodomu ir pretrunīgi.” (no viduslaiku musulmaņu traktāta Šķīstie brāļi)

RL#2_viss_30 Foto: Atis Klimovičs. Diena

6. Pagrīdes organizācijas Musulmaņu jaunatne rindās bija Kabulas universitātes Inženieru fakultātes students Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabanī (Afganistānas Islāma apvienības dibinātājs) un Saijafs (Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).

7. 1965. gada 1. janvārī necilā māla ēkā Kabulas nomalē sapulcējās divdesmit septiņi jaunieši, kurus bija izvirzījuši Afganistānas marksistu pulciņi. Svarīgā notikuma priekšnojautās viņi nofotografējās — visi kopā un atsevišķi pēc nacionālā principa. Daudzi bija atnākuši, līdzi ņemot sainīti ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem — gadījumam, ja tiks arestēti. Viņi bija atnākuši uz revolucionāras partijas dibināšanas kongresu. Pirmajās rindās sēdēja grāmatas Jaunā dzīve autors Nūrs Mohammads Tarakī un ministrijas ierēdnis Babraks Karmals. Viņi pēc brīža tika ievēlēti par partijas centrālkomitejas pirmo sekretāru un viņa vietnieku. Uz palodzes sēdēja kongresa vadītājs kara lidotājs Adhams Hāns Džadžī. Starpbrīdī, dzerot tēju ar cepumiem, kāds pajautāja Tarakī: “Kas tevi pilnvaroja mūs sapulcināt? Kas tevi atbalsta?” Tarakī esot atbildējis: “Paša griba un Afganistānas tauta.”

8. Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas pirmajā kongresā nepiedalījās neviens strādnieku šķiras pārstāvis. Debatēs daudzi kaunējās no savas izcelšanās. Šāhs Valī, piemēram, uzsvēra, ka ir buržuāzijas pārstāvis un tāpēc varot kļūdīties. Nūrs Ahmads Nūrs atzinās, ka ir bagāta feodāļa dēls, kura īpašumā ir 30 tūkstošu bruņotu karavīru liela personīgā armija, taču solīja, ka turpmāk šie cilvēki kalpos partijas interesēm.

9.Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas karaļa Zahīra Šāha brāļadēls princis un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā pasludina Afganistānu par republiku. Zahīrs Šāhs vairs neatgriežas valstī un turpmāk lielākoties uzturas Francijā.

10. Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrē uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Gulbedīns Hekmatjars 1975. gada jūnijā mēģina noorganizēt sacelšanos Pandžšērā, taču vietējie iedzīvotāji to uztver ar neizpratni.

11. 1978. gada 27. aprīlī notiek militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalina pulkveža Abdula Kādira vadītā armijas grupa. Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notiek ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauc Kabulas centrā, ieņem pastu, telegrāfu un banku, “par pretošanos” nošauj valdību un pasludina Afganistānu par demokrātisku republiku. Oficiālajā paziņojumā teikts: “Bruņotie spēki ir apņēmušies nosargāt tēvzemi, nacionālo neatkarību, afgāņu tautas brīvību un godu.” Pagaidām netiek teikts — no kā nosargāt.

12. Musulmaņu laika skaitīšanas sistēmā tā bija 1357. gada Saura mēneša 7. diena.

13. Revolucionārā padome ieceļ “izcilo nacionālās revolūcijas darbinieku” Nūru Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk — 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku tiek ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī (kā premjerministra) vietnieku un ārlietu ministru tiek iecelts Hafizulla Amīns. Aizsardzības ministra pienākumus kautrīgi piekrita pildīt pats Abduls Kādirs. Jāpiebilst, ka visi jaunatrastie civilie “darbinieki” vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija nokļuvuši kā Afganistānas TDP biedri. (Starp citu, spriežot pēc oficiāliem paziņojumiem presē, valdības pirmais lēmums ir atbrīvot no ieslodzījuma cilvēkus, kas, spriežot pēc tiem pašiem paziņojumiem, jau ir valdības locekļi). Nedaudz atģidušies no sengaidītajām pārmaiņām un sakārtojuši hronoloģiskās saites, viņi jau 9. maijā notikušo nosauc par Saura (Aprīļa) revolūciju, kas tiek pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā. Togad, starp citu, Tarakī esot viesojies Maskavā, kur PSKP CK pārstāvjiem stāstījis par savu apvērsuma ideju. Ideja esot atzīta par “interesantu” un Tarakī acīmredzot sācis saņemt zināmu palīdzību nepateicīgās pagrīdes darbības organizēšanai, trīspadsmit gadu laika iesaistot partijā ap 20 tūkstošiem biedru. Visu atlikušo savas neilgās valstsvīra karjeras laiku Tarakī ziedo, lai uzsvērtu TDP lomu un mazinātu armijas nozīmi Aprīļa revolūcijas kaldināšanā. Tikai vēlāk atklājās fakti par PSRS Valsts drošības komitejas saistību ne tikai ar Tarakī, bet arī ar Afganistānas armijas vadību un pat gāztās Dauda valdības ministriem. Atklājās arī tas, ka VDK nebija plānojusi šo apvērsumu, un, nonākot izvēles priekšā — kurus no saviem aģentiem atbalstīt —izšķīrusies pēdējā brīdī.

14. Šis motīvs Afganistānas vēsturē vēl atkārtosies vairākkārt.

15. Tarakī izrādījās lielisks padomju skolas audzēknis. Jau 1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Jau augustā pulkvedis Kādirs tika pasludināts par kontrrevolucionāru elementu un arestēts. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem — nošauti. Noslēpumainā kārtā no politiskās skatuves uz laiku pazūd Babraks Karmals — Tarakī vietnieks partijā.

16. Babraks Karmals 1966. gadā piedalījās Afganistānas parlamenta vēlēšanās un kopā ar vēl trim ATDP biedriem kļuva par apakšpalātas deputātu. Laikam kļuva arī iedomīgs, jo drīzumā domstarpības starp Tarakī un Karmalu saasinās, partijā izveidojas divas naidīgas frakcijas — Karmala vadītais labējais spārns Parčam (Karogs) un Tarakī piekritēji, kreisāk noskaņotie, kurus dēvēja par Halk (Tauta). Katrai no frakcijām bija sava organizācija, savi finansu līdzekļi un pat savs zīmogs. Šķelšanās turpinājās gandrīz 10 gadus.

17. Arī tas vairoja domstarpības partijā — halkisti lielākoties bija puštunu tautības pārstāvji no provinces, parčamisti bija bagātaki, izglītotāki un to vadībā bija uzbeki — lielākā nacionālā minoritāte Afganistānā.

RL#2_viss_66

18. “Aprīļa revolūcijas” plānošana notika pilsētas zooloģiskajā dārzā.

19. Tarakī dzimis zīmīgajā 1917. gadā, pirms partijas dibināšanas darbojies politiskajā organizācijā Pamodusies jaunatne un visu mūžu uzskatījis sevi par komunistu.

20. Politiskā terora efekts dažādās zemēs izpaužas atšķirīgi. Citur tas garantē pusgadsimtu ilgu netraucētu valdīšanu, citur — drīzu varas nomaiņu. Vai nu apnikuši baidīties, vai arī gluži otrādi — pieraduši pie bailēm tik ļoti, ka vairs tās nemana, vistuvākie tirāna līdzgaitnieki kādā jaukā dienā sper izšķirošo soli. 1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havannā un Maskavā, Tarakī uzzin, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums “izskatījis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem”. Par premjeru tiek iecelts Hafizulla Amīns. Zīmīgi, ka divdesmit dienas vēlāk Tarakī “mirst no ilgstošas un nopietnas slimības”, bet viņa sērojošie ģimenes locekļi nez kāpēc tiek ievietoti cietumā. Tiesa, vēlāk, jau pēc Amīna nāves, tiek noskaidrots, ka Tarakī valdības pagrabos ir slepeni un bezkaislīgi nosmacēts ar spilvena palīdzību. Tiek pat atrasti trīs “Amīna bandas” virsnieki, kas to ir izdarījuši, atzinušies un, protams, arī nogalināti.

21. Bet to neviens nezina 1979. gada septembrī, kad Amīns, kļūdams par valsts galvu, pasludina vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu. Starp citu, amnestija neattiecās uz tiem “revolucionārajiem darbiniekiem”, kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas.

22. Babraks Karmals jau Tarakī valdības laikā izbrauca uz Čehoslovakiju. Sākumā — kā vēstnieks, tad tika noslēpts pavisam. Trīs citus Tarakī valdības ministrus ar VDK palīdzību slepus (paslēptus koka kastēs) izveda uz Bulgāriju, vēlāk — uz Maskavu.

23. “Mēs esam paveikuši sociālistisko revolūciju, un, tā kā mums nav proletariāta, diktatūru realizēs armija.” (Hafizulla Amīns sarunā ar PSRS vēstnieku 1979. gadā)

24. 1968. gadā Amīns tika izslēgts no partijas un pārcelts kandidāta statusā. Lēmuma tekstā bija frāze: “par fašistiskām iezīmēm”.

25. Amīna darbība nopietni satrauca padomju valstsvīrus. Arī šis apvērsums nebija gaidīts — vēl septembrī, kad Tarakī personiskā sarunā ar Brežņevu lūdza militāru palīdzību, viņam tika kategoriski atteikts. Tā gada novembra beigās PSRS vēstnieks Afganistānā Puzanovs saņēma telegrammu: “Ņemot vērā jūsu vairākkārt izteiktos lūgumus tikt atbrīvotam no vēstnieka amata Kabulā, jūs tiekat pārcelts citā darbā.” Nekādus lūgumus Puzanovs, protams, netika izteicis.

26. Kopš 70. gadu vidus Afganistānā bija ap 300 padomju militāro padomnieku. Pēc Aprīļa revolūcijas VDK padomnieku palīdzību izmantoja Afganistānas drošības dienests. Tarakī vadītās valdības ministriem katram bija savs padomnieks, kurš piedalījās valdības sēdēs, jautājumu apspriešanā, valdības un partijas programmu izstrādāšanā.

27. 1979. gada 27. decembrī Amīns uzaicināja valdības un politbiroja locekļus uz pusdienām savā jaunajā rezidencē Tadžbekas pilī. Nupat no PSRS bija atgriezies TDP CK sekretārs Pandžšērī. Pusdienu laikā viņš pavēsta, ka padomju draugi ir apmierināti ar viņiem izstāstīto Tarakī nāves versiju un solījuši militāru palīdzību. Amīns triumfējoši paziņo, ka padomju divīzijas jau ir šķērsojušas Amudarju un atrodas ceļā uz Kabulu.

RL#2_viss_61 Foto: Atis Klimovičs. Diena

28. Pēc lēmuma pieņemšanas par karaspēka ievešanu Afganistānā steigā tika izveidota 40. armija. Liela daļa personālsastāva bija rezerves karavīri, kas mobilizēti Vidusāzijas republikās. Autokolonnas virzību uz Kabulu aizšķērsoja Salangas pāreja, kas ziemas laikā kļuva īpaši bīstama. Pēc vairāku automašīnu iegāšanās aizās kolonna tika apturēta uz divām nedēļām.

29. Jau 25. decembrī uz Kabulu un Bagramu tika pārvietota gaisa desanta divīzija. 350 pārlidojumu, ap 4 tūkstošiem desantnieku, vairāk nekā tūkstoš tonnu munīcijas — divu dienu laikā. Viena no lidmašīnām Il-76 piezemējoties ietriecās klintīs. Un tomēr šī pārvietošanās palika praktiski nepamanīta gan Afganistānā, gan Padomju Savienībā.

30. Afganistānas valdība jau kopš neatminamiem laikiem bija parakstījusi ar Padomju Krieviju līgumu par savstarpēju palīdzību un nereti lūgusi ievest valstī padomju karaspēka vienības. Neuzticoties saviem bruņotajiem spēkiem (un, kā liecina pieredze — pamatoti), visi Afganistānas valdnieki ir vēlējušies nodrošināties ar krievu specdienestu apsardzi, taču 1979. gadā šīs vēlmes sasniedza kulmināciju. Oficiālās sarunās ar PSRS vēstnieku, VDK pārstāvjiem un PSKP vadību divdesmit reizes tika lūgta militāra palīdzība — sākot ar pāris helikopteru piegādi un beidzot ar veselas armijas ievešanu. Oficiālā atbilde visu šo laiku bija — “nē”.

31. 1979. gada maijā tika pieņemts lēmums par īpaša “musulmaņu bataljona” izveidošanu Galvenās izlūkošanas pārvaldes paspārnē. Ietērpti afgāņu armijas formās, 600 desantnieku tika gatavoti iesūtīšanai Afganistānā. 27. decembrī viņi atradās Amīna personīgās apsardzes vidū.

32. Runā, ka ārzemju bankās uz Amīna vārda esot bijis noguldīts ap 114 miljonu afgani un 2 miljoni dolāru.

33. Pusdienu laikā Amīns cienāja viesus ar zupu, no kuras atteicās jau pieminētais biedrs Pandžšērī. “Laikam Kremļa virtuve būs tevi izlutinājusi,” pajokoja Amīns. Viņš nezināja, ka pils virtuvē strādājošais pavārs bija VDK aģents uzbeks Mamodžons (tiesa, citur teikts, ka viņš esot bijis tadžiks Momadžons). Apmēram stundu pēc pusdienām viesus pārņēma pēkšņs nelabums, miegainība, daži sāka histēriski smieties. Pie Amīna tika izsaukti ārsti — čekisti no PSRS vēstniecības. Izskalojuši kuņģi un atgriezuši Amīnu pie samaņas, viņi devās prom, tā arī nenojaušot, ka gandrīz izjaukuši savu kolēģu ieplānoto operāciju.

34. Pilī kopā ar Amīnu bija viņa sieva un bērni.

35. “Debesu iemītnieki tad uzsauks uguns iemītniekiem: mēs esam pārliecinājušies, ka mūsu Kunga solījumi bijuši patiesi; vai arī jūs esat pārliecinājušies, ka jūsu Kunga draudi bijuši patiesi? Viņi atbildēs — “jā.”” (Korāns, 81:14)

36. “Šodien tika sagrauta Amīna un viņa līdzskrējēju — mežonīgu benžu, uzurpatoru un slepkavu izveidotā moku mašīna. Lielā Aprīļa revolūcija, kas uzsākta varonīgās afgāņu tautas nesatricināmās gribas rezultātā ar Afganistānas revolucionārās armijas uzvarošās sacelšanās palīdzību, ir iegājusi jaunā posmā. Par noziegumiem pret Afganistānas tautu revolucionārā tiesa ir piespriedusi Amīnam nāves sodu. Soda izpildīšana ir notikusi.” (no paziņojuma Kabulas radio 1979. gada 28. decembrī)

RL#2_viss_7

37. Eksistēja divas oficiālās versijas par to, kāpēc nepieciešams karot Afganistānā. Pirmā bija mīts par internacionālo pienākumu pret brālīgo afgāņu tautu. Šai versijai neviens, protams, neticēja, tāpēc steigšus tika izdomāta otra, kas tika pusoficiāli stāstīta politnodarbībās: tas bija mīts par PSRS dienvidu robežu aizsargāšanu un amerikāņu raķešiekārtām, kas būtu izvietotas Afganistānā, ja padomju karaspēks nebūtu paspējis ienākt. Šis mīts izklausījās pieņemamāks, jo bija savtīgāks, “slepenāks”, “viltīgāks”. Vēl eksistēja trešais mīts, kas ļāva daudziem karavīriem attaisnot savu bezjēdzīgo piedalīšanos bezjēdzīgajā asins un patronu tērēšanā. Mīts par karu kā vīrietības un varonības plāksteri. Mīts par karu “pa īstam”, par nāves un dzīvības tuvumu, par savas padomiskās bezjēdzības pārvarēšanu, par atgriešanos “citādam”. Paaudze, kas bija izaugusi, skatoties daudzas sliktas un dažas ģeniālas filmas par karu, uz brīdi noticēja, ka spēs atgūt pazaudēto dzīves īstenības sajūtu. Lieki teikt, ka arī tas izrādījās tikai apmāns.

38. Pavisam citādi bija ar afgāņiem. Viņi prata dzīvot, karot un mirt pa īstam. Musulmaņiem nomirt nenozīmē vienkārši aiziet no dzīves. Nomirt jāprot, jo nāve ir viens no vissvarīgākajiem dzīves notikumiem. Nāve nav šausmīga vai traģiska, ja vien tā ir godīga, varonīga un cēla nāve ticības vārdā.

39. Brošūrā, kas tika izdalīta visiem Afganistānā iesūtītajiem “karavīriem - internacionālistiem” bija teikts: “Padomju kareivi! Atrodoties draudzīgās Afganistānas teritorijā, neaizmirsti, ka pārstāvi armiju, kas sniegusi palīdzīgu roku šīs zemes tautām viņu cīņā pret imperiālismu un iekšējo reakciju. Atceries, ka no tavas uzvedības afgāņu tauta spriedīs par visu Padomju armiju, par mūsu dižo padomju Dzimteni. Atrodoties ADR, ievēro padomju cilvēkam pierastās ētiskās normas, kārtību, likumus, izrādi cieņu pret afgāņu tautas tikumiem un paražām. Pēc sava rakstura afgāņi ir labticīgi, uzklausoši, smalki jūt labo un ļauno. Uz godbijīgu attieksmi viņi reaģē ar vēl dziļāku cieņu. Īpaši augstu viņi vērtē cieņas izrādīšanu bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem. Vienmēr izrādi labvēlību, humānismu, taisnīgumu un cieņu pret ADR darbaļaudīm. Stingri ievēro visus ārstu priekšrakstus un padomus. Neizmanto ūdeni no arikiem, kanāliem un citām ūdenskrātuvēm — tajās var būt dažādu infekciju perēkļi.”

Foto: Atis Klimovičs. Diena Foto: Atis Klimovičs. Diena

40. Afganistānas karā aizgāja bojā 13 833 padomju armijas karavīri. Ievainoti — 49 985.

41. Kristīgajā kultūrā nāve ir sods. To piespriež neliešiem, noziedzniekiem, citādajiem. Nāve ir netīra, necienīga, tumša. Padomju sabiedrība šajā aspektā bija krievu pareizticības mantiniece. Neviens no padomju valsts vadītājiem nenomira “cēlā nāvē”, dažu nāvi valsts ilgu laiku centās neievērot.

42. Mēnesi pirms 27. decembra notikumiem Kabulā ar slepenu misiju ieradās padomju specdienestu pārstāvis ģenerālleitnants Paputins. Šifrētie ziņojumi, ko viņš nosūtīja uz Maskavu, esot saturējuši aicinājumu nekavējoties ievest Afganistānā karaspēku. Viņam esot likts nodot padomju puses atbildi — “nē.” 28. decembrī Paputins izdarīja pašnāvību.

43. Runā, ka Paputins bijis alkoholiķis un viņa pašnāvībai nav nekāda sakara ar īso vizīti Afganistānā.

44. “Mēs radījām cilvēku no pīšļiem, tad ievietojām drošā glabātuvē kā sēklas lāsi; tad šo lāsi pārvērtām asins receklī; tad šo asins recekli pārvērtām par miesu; tad šo miesu pārvērtām par kauliem; tad šos kaulus ietērpām gaļā; tad iekārtojām viņu ar cita veida radīšanu. Lai slavēts Dievs, visdižākais no radītājiem!” (Korāns, 23:12)

45. Izdevās taču Čehoslovakijā 1968. gadā un Ungārijā 1956. gadā.

46. Amīna pils ieņemšanas operāciju veica tolaik slepena VDK specvienība ar slepeno nosaukumu Alfa. Atbalstošais Musulmaņu bataljons bja saņēmis pavēli uzsiet uz kreisās rokas baltu marles apsēju — lai viņus nesajauktu ar Amīna īsto apsardzi. Dodoties uz kauju, “musulmaņiem” tika teikts: “Tā būs īsta kauja. Ja gadās kādu nošaut, neuztraucieties, jums par to nekas nebūs.” Savukārt Vitebskas gaisa desanta divīzijas vienības, kas notikumu vietā ieradās tikai uz rīta pusi, nebija informētas par marles nozīmi un bez īpašām instrukcijām paspēja nošaut vairākus “savējos”. Pārpratums atrisinājās tikai pēc tam, kad desantnieki izdzirdēja otrā pusē atskanam rupju lamāšanos krievu valodā.

RL#2_viss_89

47. PSKP un armijas vadība vienmēr ir noliegusi, ka kaujas vienībām ticis dots uzdevums nogalināt Amīnu.

48. Operācijas kodētais nosaukums bija Vētra-333. Interesanti, kāpēc tikai puse?

49. Alfas kaujinieks Aleksandrs Pļusņins ar kāju izsita stikla durvis kādā pils otrā stāva istabā un iemeta iekšā granātu. Atskanēja sieviešu kliedzieni. Šķembas bija trāpījušas kājā kādai meitenei un smagi ievainojušas veļā tērptu vīrieti, kuru istabā ienākušais Viktors Karpuhins tūliņ arī nogalināja ar automāta kārtu. Zīmīgi, ka Karpuhins bija vienīgais Alfas kaujinieks, kas par šo operāciju saņēma PSRS Varoņa ordeni.

50. Pēc kaujas pilī iegāja divi nākamās valdības ministri, kas sameklēja un atpazina Amīna līķi. Viņa sievu un meitu katram gadījumam aizsūtīja uz Kabulas centrālcietumu. Piecgadīgais Amīna dēls tika atrasts nogalināts.

51. Kāda armijas anekdote stāsta: “Čukča tiek aizsūtīts uz Afganistānu. Dodas kaujā. Citiem līdzi automāti, ložmetēji, granātas; čukča paņēmis tikai cirvi. Visi skatās — čukča ielec dušmaņu ierakumos. Viens ložmetējs apklust, otrs, trešais. Pec brītiņa iestājas klusums, čukča atgriežas pie pārsteigtajiem karavīriem, kas jautā: “Kur tu tā esi iemācījies?” “Tundrā,” atbild čukča. “Bet tur taču neviens nedzīvo!” “Šeit arī drīz nedzīvos...”

52. Kā ģitāras pavadījumā dziedāja Afganistānas kara veterānu dziesmu festivālu dalībnieki:

“Ne velti karavīri nosirmo,

Ne velti viņu rindas tukšojas,

Varoņdarbi leģendās nenoveco

Un tautas piemiņā neizzūd.

Tas, kurš karojis Afganistānā,

Vieglu ceļu dzīvē nemeklēs —

Apakš smagas nastas droši stāsies

Un nepametīs jūs nelaimē vienus.”

(autors — V. Kucenko)

53. Padomju karavīri pārdeva afgāņiem patronas, iepriekš tās divas stundas vārot. Tika uzskatīts, ka, šādā veidā sagatavotas, tās gan šauj, bet lido netālu un nenogalina.

54. Bija tāds ticējums — ja nokļūsi Afganistānā pret paša gribu, tad varbūt izdzīvosi, bet, ja pats būsi vēlējies turp nokļūt, tad noteikti iesi bojā. Bija vēl, protams, arī mīts par to, ka brīvprātīgos svītro ārā no sarakstiem — apmēram tāpat kā iepriekš sodītos vai medicīnisko pārbaudi neizturējušos.

55. Ārstu komisijai, kas pārbaudīja obligātā dienesta karavīrus pirms nosūtīšanas uz Afganistānu, visās ailēs bija jāraksta “Derīgs dienestam valstīs ar karstu klimatu”. Runā, ka viens, šķiet — psihiatrs, bija ierakstījis “Derīgs dienestam Afganistānā”. Drīz vien arī pats pazudis.

56. 1982. gadā tika paziņots par septiņu bruņotās opozīcijas grupējumu apvienošanos aliansē Afganistānas modžahedinu islāmiskā savienība. Tajā ietilpa Hekmatjara Afganistānas islāma partija, Rabanī Afganistānas islāma biedrība, Nabī Afganistānas islāma revolūcijas kustība, Halesa Islāma partija, Gilanī Afganistānas nacionālā islāma fronte, Modžadadī Afganistānas nacionālā glābšanas fronte un Saijafa Afganistānas atbrīvošanas islāmiskā savienība.

57. PSRS Aizsardzības ministra īpašais pārstāvis Afganistānā ģenerālis Vareņņikovs tika saukts par “astoto modžahedu”. Viņa rezidence Kabulā atradās atsevišķā, stingri apsargātā savrupmājā, ko ieskāva augstsprieguma līnijai pieslēgta dzelzs sēta. Runāja, ka apsardzes karavīri izklaidējas, metot pret sētu klaiņojošos suņus.

58. Formāli būdami Rabanī partijas līdzgaitnieki, “septiņu aliansei” nepievienojās vairāki bruņoto vienību komandieri, kas jau bija ieguvuši autoritāti, personīgi piedaloties kaujās un nepakļaujoties nekādam politiskam diktātam. Padomju propaganda, cenšoties nomelnot “amerikāņu rokaspuišus un narkotiku tirgoņus”, divus no nepakļāvīgajiem — Ahmadu Šāhu Masudu un Ismaīlu Hānu rādīja kā godīgus un varonīgus cīnītājus par ticību.

59. “Afgāņiem ir nepieciešamas tikai divas lietas —Korāns un stingeri”. (Ahmads Šāhs Masuds)

60. Divdesmitgadīgais Kabulas politehniskā institūta students Masuds emigrēja no Afganistānas pēc apvērsuma 1973. gadā, atgriezās 1975. gadā, lai organizētu sacelšanos savā dzimtajā provincē —Pandžšērā. 1978. gadā viņš pievienojas Rabanī un uzsāk cīņu pret Kabulas režīmu. Nodibinājis pilnīgu kontroli pār stratēģiski svarīgo Pandžšēras ieleju, Masuds paraksta vienošanos ar padomju karaspēku. Vienošanās bija spēkā no 1983. līdz 1985. gadam.

61. “Pandžšēras lauva” — tā dēvēja Masudu viņa atbalstītāji.

62. “Sākot ar 1985. gadu ķīmiskā karaspēka ugunsmetēju vienības aktīvi piedalījās kaujas operācijās. Ugunsmetēji tika izmantoti par tuvcīņas ieroci un tika lietoti galvenokārt tajos gadījumos, kad mērķa iznīcināšana ar parastajiem ieročiem nebija iespējama. Parasti tika izveidota grupa no 2-3 ugunsmetējiem un piesedzošā grupa no 6-10 strēlniekiem. Ir atzīmēti atsevišķi gadījumi, kad pretinieka iznīcināšanai nostiprinātā cietoksnī tika sakoncentrēts līdz 30 ugunsmetējiem, kas uzbruka vienlaicīgi no trim pusēm. Ugunsmetēji tika izmantoti arī autokolonnu apsargāšanai. Tādos gadījumos uguns tika raidīta no bruņutransportiera, izmantojot īsu apstāšanos, kas ļāva panākt negaidītību un spēcīgāku morāli-psiholoģisko iedarbību uz pretinieku.” (no ģenerālštāba materiāliem)

63. Ismaīls Hāns visu padomju okupācijas laiku kontrolēja Herātas provinci un praktiski visus Afganistānas rietumus.

64. Tikai vienreiz viņš esot kontaktējies ar padomju puses pārstāvjiem. Ģenerālis Andraškins nosūtījis Ismaīlam vēstuli, kurā aicināja padoties un salīdzināja viņu ar 20. gadu uzbeku sacelšanās vadoni Ibrāhīmu Begu — dumpinieku, kurš ticis sakauts un visu aizmirsts. Tas pats notiks arī ar Ismaīlu Hānu, piebilda Andraškins. Ismaīla atbilde bija: “Pasakiet ģenerālim, ka viņš ir melis. Ibrāhīms Begs cīnījās pret jums pirms septiņdesmit gadiem, un jūs joprojām nespējat viņu aizmirst. Mani jūs atcerēsieties divsimt gadus.”

65. Lai uzsāktu karaspēka izvešanu, padomju pusei nācās nomainīt valsts vadītāju. Karmala vietā nāca drošības dienesta vadītājs Nadžibulla. Afganistānas demokrātiskā republika tika pārdēvēta par Afganistānas republiku. No cietumiem izlaisti ap 800 politieslodzīto. Valdības līmenī tika pasludināta Mierizlīguma politika — kaut kas līdzīgs mūsu Perestroikai un Atklātībai. Ženēvā tika sāktas sarunas starp Kabulas valdību un Pakistānā esošo opozīciju.

66. Ženēvas sarunās puses atteicās tikties tiešā veidā, un sarunas notika ar starpnieka palīdzību. Ik dienu bija iespējama tikai viena tikšanās katrai no pusēm, ievērojot stundas starplaiku (lai nejauši nesatiktos pie ieejas ēkā). Runā, ka šo sarunu veiksmīgs iznākums bija atkarīgs tikai no tā, kā vakaros risinājās sarunas starp amerikāņu padomnieku, kurš vadīja opozīcijas delegāciju un padomju padomnieku, kurš vadīja Kabulas pārstāvjus.

67. “Droši vien būsiet dzirdējuši par mūsējām raķetēm, kas it kā ir nodotas afgāņu armijai un it kā ne Pakistānas bombardēšanai. Palaišanas iekārtas atrodas 3-4 kilometru attālumā no mūsu daļas un skats ir grandiozs gan naktī, gan dienā, kad tāda ietaise paceļas gaisā, domīgi uzņem kursu un pazūd tālēs kā ugunīgs punkts, atstājot aiz sevis dūmu grīsti. Duhi ir patiesi sašutuši par to visu, un citādu reakciju no viņiem gaidīt būtu muļķīgi.” (vēstule no Afganistānas 1988. gadā)

68. Padomju puse turpināja noliegt, ka tiek apšaudīta Pakistānas teritorija, un nevienam tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc šīs raķetes bija nepieciešams izlietot pusgadu pirms karaspēka izvešanas. Visticamāk, lai izmēģinātu, kā tās darbojas, pirms tajās ieliek kodolgalviņas.

69. “Naktīs kļūst auksts, sākas pats patīkamākais šejienes gadalaiks, tikai neizsakāmi skumjš. Jo smaržo pēc mājām. Afganistāna vispār ir bez smaržas, ja nu vienīgi tā sajūta, kad putekļi kairina deguna gļotādu. Tāpēc, kad nolīst lietus un samirkst mēnešiem kaltusī zāle vai uzpūš dzestrāks vējš no kādas apsnigušas kalnu virsotnes, tad smaržo pēc Latvijas. Klīst sadistiskas baumas, ka karaspēka izvešana atsākšoties tikai novembrī.” (vēstule no Afganistānas 1988. gadā)

70. Leģenda stāsta par to, ka Gautama Buda savulaik apceļojis arī tagadējās Afganistānas teritoriju. Dažviet tuksnesī vēl joprojām esot redzami viņa pēdu nospiedumi.

71. “Kungi! Esmu saņēmis jūsu brīdinājumu. Tam sekojošās apšaudes un noziegumi, ko jūsu cilvēki pastrādājuši Salangā un Džabal-Usaradžā, neko nemainīs. Šajā sakarā man ir jasaka, ka padomju vadības pozīcija, kas pēdējā laikā tiek ieturēta, risinot starptautiskos jautājumus un, it īpaši — afgāņu problēmu, ir viesusi ticību, ka jaunais režīms Padomju Savienībā ir mainījies, rēķinās ar reālo situāciju un vēlas, lai Afganistānas problēma tiktu atrisināta sarunu ceļā. Mēs arī domājām, ka pēc desmit kara gadiem padomju puse ir sapratusi afgāņu tautas psiholoģiju un praksē pārliecinājusies, ka tautu nav iespējams ar spēku un draudiem nospiest uz ceļiem. Mēs ceram, ka jaunā padomju vadība un tās atbildīgie pārstāvji Afganistānā darbosies atbilstoši saviem pašu apgalvojumiem, saņemsies drosmi izprast reālo situāciju un attiecīgi rīkoties.” (no Masuda vēstules PSRS vēstniecībai 1989. gada janvārī)

Foto: Atis Klimovičs. Diena Foto: Atis Klimovičs. Diena

72. Tieši ar Masuda palīdzību alianse 1992. gadā ieņem Kabulu un atstādina Nadžibullu. Tiek nodibināta Rabanī valdība, kurā Masuds kādu laiku pilda aizsardzības ministra amatu, taču pēc domstarpībām ar Hekmatjaru to atstāj. Ismaīlam Hānam šajā valdībā tiek piedāvāts Herātas gubernatora postenis.

73. 1994. gadā Kandahārā zīmīgu sapni redz Mulla Mohammads Omars. Sapnī pravietis Muhameds viņam dod pavēli “atbrīvot Afganistānu no slepkavu, krāpnieku un salašņu valdības”. Viņš pulcē ap sevi nelielu kaujinieku vienību, kas nosauc sevi par talibiem un sāk uzbrukumus preču un ieroču karavānām.

74. “Jautājums: kur talibi ņēma ieročus? Atbilde: mums nav vajadzīgs ārējs finansējums. Ieročus mēs atņemam saviem ienaidniekiem.” (no talibu mājas lapas Internetā)

75. Līdz 1996. gadam talibiem izdodas pakļaut lielāko daļu Afganistānas teritorijas un iegūt pietiekamu varu, lai gāztu Rabanī valdību. Valdības bruņotie spēki pāriet talibu pusē. Nodevīgi tiek sagūstīts Ismaīls Hāns. Vara pāriet apvienības Taleban rokās. Mulla Mohammads Omars tiek pasludināts par Afganistānas emīru, valdību veido talibu hierarhiskā struktūra — “iekšējais loks” un “ārējais loks”.

76. Mulla Mohammads Omars nesniedz intervijas. Nav zināma neviena viņa fotogrāfija. Runā, ka kaujās pret padomju armiju viņš ir zaudējis aci. Precējies, četras sievas.

77. Par talibiem tradicionāli tiek dēvēti islāma teoloģijas studenti, kas piedalās dievkalpojumos, bet vēl nav mullas statusā. Taleban grupējuma oficiālajā mitoloģijā apgalvots, ka talibu iejaukšanās karā un politikā notikusi Afganistānas vēstures pagrieziena punktos. Viņu iekšējā organizācija, ekstrēmie uzskati un noslēpumainība rada priekšstatu par mistisku brālību.

78. “Taisnīgums politikā izpaužas, iedibinot starp Pilsētas daļām hierarhiju, līdzīgu tai, kāda pastāv starp dvēseles daļām. Un tad Pilsēta, pateicoties savstarpējai savu daļu saistībai, kļūs par vienotu veselumu, līdzīgi cilvēkam, un būs katra daļa savā vietā. Pilsētas iedzīvotāji tiks iedalīti šķirās; būs apkalpojamo šķira — to, kuriem kalpo citi, būs apkalpotāju šķira, un būs tādi, kas gan paši kalpo, gan tiek apkalpoti, kā tas notiek ar dvēseles spēkiem.” (no Abū Hamīda Al Gazalī traktāta Darbības kritēriji)

79. Šī gada februāra sākumā tiek nolaupīta Afganistānas aviokompānijas Ariana lidmašīna ar 160 pasažieriem. Nosēžoties Krievijā un Lielbritānijā, teroristi draud uzspridzināt lidmašīnu, pieprasot Ismaīla Hāna atbrīvošanu no cietuma. Komentējot šo notikumu, Ahmads Šāhs Masuds saka: “Ismaīls Hāns ir varonis, kura personība iedvesmo afgāņu tautu turpināt cīnīties par savu zemi. Kamēr tas tā būs, uzskatu terorismu par necienīgu veidu, kā panākt viņa atbrīvošanu.” Vēlāk izrādās, ka teroristiem vispār nav prasību, bet 60 pasažiieri lūdz patvērumu Lielbritānijā. “Teroristiem” esot samaksāts par iespēju izkļūt no Afganistānas.

80. Kopš 1978. gada Afganistānā bruņotās sadursmēs ir gājuši bojā vismaz 1,5 miljoni cilvēku. To skaitā — 23 latvieši. Vismaz.

81. “— Tēti, vai ne, ka Sniegbaltītei lūpas ir sārtas kā asinis?

—     Jā.

—     Un nevis kā avenes?

—     Nē, kā asinis.

—     Tad kāpēc tajā radio saka: kā avenes?” (no sarunas ar dēlu)

Raksts no Februāris, 2000 žurnāla
;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">