Ādolfam bija mazs krāniņš

Otrā pasaules kara beigu sešdesmitajā gadadienā Berlīnē krita krusas graudi. Rakstnieks Ginters Grass, ironizējot par importēto demokrātiju pēckara Vācijā, tās dienas avīzē rakstīja, ka 60 gadi esot pensionēšanās vecums. Kad 8. maijā pie Brandenburgas vārtiem vācieši dziedāja šlāgerus, krievu veterānu kori kara valšus, cilvēki ēda desiņas un dzēra alu, pēkšņi sākās tāds nervozs noskaņojums. Jaunekļi ar “matjugaļņiekiem” aicināja ļaudis stāties kopā demonstrācijai pret neonacistu pieteiktu mītiņu un demonstrāciju Aleksandra laukumā. Cilvēki ar plakātiem un baloniem, uz kuriem bija rakstīts “Nē neonacistiem!”, sāka pulcēties pie vēl neatklātā pieminekļa nogalinātajiem ebrejiem. Kad skaļruņa puisim vaicāju, kur tad notiks tā neonacistu demonstrācija, viņš man lepni atbildēja, ka to mēs vēl redzēsim, vai vispār notiks. Arī policists, kuram prasīju neonacistu mītiņa maršrutu, atbildēja tā, ka vispār nevarēja saprast, kur un kā. Sajūtu baisāku darīja nemitīgi gaudojošie policijas autobusi, kuri, pielādēti ar policistiem bruņuvestēs, traucās te turp, te šurp. Debesīs berlīniešus sargāja helikopters, kurš kādu laiku stāvēja uz vietas te vienā, te otrā Berlīnes gaisa telpas rajonā. Pamanīju, ka vairīdamies no pūļa, pa lietaino Berlīni vientuļš zilā lietus mētelī aizlavījās šveiciešu aktieris Bruno Gancs, it kā atkal pie sevis skandēdams Handkes dzejolīti “Kad bērns vēl bija bērns/tas bija jautājumu laiks/ Kāpēc es esmu es un nevis tu/Kāpēc es esmu te un nevis tur/Kad sākas laiks un kur beidzas telpa…” no Vima Vendersa filmas Debesis pār Berlīni. Gancs nozuda mūsu skatienam starp dežurējošajiem policistiem un suņiem. Es patiesībā nekad nebiju redzējis tik daudz policistu. Sirēnas un pūļa kliedzieni “Nazis raus!” radīja nelāgas priekšnojautas. Mēs apmetām līkumu pa nomaļākām ielām, cerot te ieraudzīt neonacistus un antineonacistus. Pa Unter den Linden plūda antineonacisti melnās drēbēs. Kāds turēja rokās plakātu ar uzrakstu “Ādolfam bija mazs krāniņš”, pārējiem bija rūpnieciski saražoti antinacistiski plakāti. Tur, kur vienā pusē nojaukšanu gaida Honekera pils, un otrā pusē atrodas Berlīnes Doms, ceļu bija aizšķērsojušas policijas mašīnas un norobežojuši policisti ar vairogiem. Protestētāju salasījās arvien vairāk un vairāk. Vēl pēc stundas piebrauca policijas ūdensmašīna – tāda, ar kuru apšļāc pūli. Kāds žurnālists zvanīja redakcijai un ziņoja, ka te ieradusies arī “bavāriešu šlāgergrupa” (schlagen – sist, vācu val.). Tie bija kādi trīsdesmit policisti melnos tērpos ar ķiverēm un bruņuvestēm. Kad policija skaļrunī paziņoja, ka šis nu ir trešais brīdinājums atbrīvot ceļu iecerētajai neonacistu demonstrācijai, antinacisti saspiedās ciešāk un korī bļāva, lai policisti tinas. Izskatījās, ka policija tieši to arī gaida. Tie, kuri pakāpās uz sētas, ziņoja, ka aiz policijas mašīnām varot redzēt vēl citas policijas mašīnas un tukšu ielu. Nekas nenotika, tikai draudi tapt saspiestiem kļuva arvien lielāki, izvilkām savas preses kartes un izgrūstījāmies līdz policistu rindai. Kāda policiste ar drošu balsi lūdza mūs sekot, nostādīja aiz policijas norobežojuma otrpus pūlim un noteica, lai tikai šo vietu neatstājam. Kopā ar preses fotogrāfiem skatījāmies uz antineonacistu bariem no otras puses, kamēr kļuva garlaicīgi. Policijas mašīnas turpināja braukalēt šurpu turpu, policisti fotografēja viens otru.

Pēc otrās stundas mēs nolēmām atstāt ierādīto drošo vietu un doties uz Aleksandra laukumu, kur pirms trim stundām vajadzēja sākties neonacistu demonstrācijai. Arī tur prese tika laista cauri policijas pūļiem un uz ielas, izņemot policistus, tikpat kā neviena nebija, kas lika saprast, ka atrodamies no visām pusēm ielenktā teritorijā. Tobrīd vēl nezinājām, ka šajā operācijā iesaistīti 6000 policistu, lai gan to, ka viņu ir ļoti daudz un viņi nav noskaņoti uz kauju, varēja manīt ar neapbruņotu aci. Pie televīzijas torņa aiz metāla žogiem jau otro stundu savā mītiņā garlaikoti sēdēja un stāvēja nedaudz vairāk par tūkstoti tā saucamo neonacistu. No visām pusēm viņus sargāja glītās ierindās sakārtoti policisti zaļos un melnos tērpos, kas ik pa laikam nomainīja cits citu. Ieņēmām vietu pie kāda koka, lai gadījumā, ja sāktos kautiņš, varētu uzlekt kokā. Neonacisti korī skandēja laikam jau sen iestrādātu saukli: “Vācu ielas vācu jaunatnei!” Rēķināju, ka metāla iežogojumā viņi mītiņo jau kādu ceturto stundu. Kāds līderis tādā kā 30. gadu piegriezuma mētelī pie mikrofona ziņoja, ka policija nevar garantēt demonstrācijas norises drošību, tāpēc mītiņš nevar pārvērsties gājienā pa Berlīnes ielām. Nodziedājuši dziesmu, neonacisti, policijas pavadīti, glītā rindā kā bērnudārza grupiņa devās uz slēgto Aleksandra laukuma staciju un viņus visus ar speciālu vilcienu izveda no pilsētas centra. Nevarēju saprast, kas tad bija tas, ko bijām redzējuši, un vai tas vispār kaut kas bija. Savā žurnālistiskajā drosmē jutāmies piemānīti. Nekāda cīņa ar labējiem jau nenotika, bet varbūt to sauc par pilsonisko līdzdalību. Vārds “demokrātija” izskaidrojumam šķita skaļš un novalkāts, turklāt demokrātiju neuztur ar policijas palīdzību. Berlīnes avīzes nākamajā dienā rakstīja: “Neonacisti kapitulē Berlīnē”, “NPD netiek cauri”. Es nospriedu, ka vainīga ir savdabīgā vāciešu “atcerēšanās kultūra”, kas 60 gados iemantojusi arī institucionālas un teatrālas formas. Reiz kāda bagāta Bavārijas uzņēmuma mārketinga darbiniece man to skaidroja matemātiski, sakot, ka starp 80 miljoniem var atrast pilnu spektru – gan idiotus, gan ģēnijus, gan arī neonacistus. Žēl, ka visu šo neonacistu dēļ neapstādināju vientuļo aktieri Bruno Gancu un nepalūdzu, lai pabeidz dzejoli no Debesīm pār Berlīni : “…vai tas, ko es redzu, jūtu un saožu/ nav tikai pasaules šķietamība pirms īstās pasaules/ Vai tiešām ir ļaunums/ un cilvēki patiešām var būt ļauni.”

Pēc pāris dienām, 12. maija rītā 100. autobuss, ar kuru pa Berlīni patīk braukt tūristiem, nebija pārpildīts. Tas ir parasts autobuss, kura maršruts pa Berlīnes centru veidots tā, lai iekšā sēdošie ik pa laikam visi reizē pagrieztu galvas pa labi vai pa kreisi. Katra pietura šajā maršrutā kaut ko piedāvā, Berlīnes centrā ir neiespējami nebraukt vai neiet pa vietām, kas nesaistītos ar 20. gadsimta vēsturi. Biju iedomājies, ka pirms Brandenburgas vārtiem visi apmēram sešdesmitgadīgie vācu tūristi, kas dominē Berlīnes tūristu populācijā, izkāps, bet nekas tāds nenotika. Todien pie Brandenburgas vārtiem publikai atklāja pieminekli nogalinātajiem ebrejiem (Mahnmal der ermordeten Juden). Vācu valodā gan ir arī vārds Denkmal, kas nozīmē to pašu – piemineklis, būtiskā atšķirība ir salikteņu pirmajā daļā. “Mahnen” nozīmē atgādināt un brīdināt, “denken” – domāt. Tātad šī pieminekļa, kura lielums apmēram atbilst futbola laukumam, semantiskais mērķis ir atgādināt vai brīdināt. Pieminekli būvēja sešus gadus. Atceros, ka mani draugi, kas strādā bundestāgā, visnotaļ konservatīvā politiskā flangā, bija sašutuši par vēlmi pašā Berlīnes centrā uzbūvēt milzīgu piemiņas telpu nogalinātajiem ebrejiem – jo tad visādi ultralabējie kretīni varētu tajā uzšņāpt kāškrustu, un starptautiskā ņemšanās par vāciešiem un antisemītismu tūliņ ietu vaļā. Jau no paša sākuma diskusijas par pieminekļa celtniecību tika pasludinātas par daļu no pieminekļa – tas atgādināja Kristo un Žannas-Klodas monumentālos ietīšanas projektus, par kuru tapšanu visā pasaulē runā 20 gadus un abi mākslinieki šīs runas ir nosaukuši par daļu no mākslas. Piemineklis kā komunikācijas telpa atmodu pieredzējušam latvietim nešķiet nekas interesants. Pēc pieminekļa atklāšanas tika prognozēts, ka gadā šo piemiņas vietu apmeklēs 500 000 cilvēku un to nemitīgi uzraudzīs policija. Kad 12. maija rītā visas ilgstāvējušās sētas bija novāktas, strādnieki vēl demontēja 8. maija svētku skatuvi, uz betona klučiem vienā laukuma stūrī sēdēja skolnieki, daži no viņiem skraidīja pa pieminekļa labirintu ejām un viens otru baidīja, slēpjoties aiz betona kluču sienām. Lietus atstātajā mitrumā uz kluča virsmas kāda Sabīne bija ar pirkstu uzrakstījusi savu vārdu un uzzīmējusi laikam jau sirdi. Ir virsmas, kuras patiešām provocē vēlēšanos kaut ko rakstīt, es nodomāju. Uzraksts pie ieejas vēstīja, ka pieminekļa teritorijā aizliegts smēķēt un rīkot piknikus.

Piemineklis nogalinātajiem ebrejiem ir pirmais apvienotās Vācijas nacionālais piemineklis, kura celtniecība raisīja vēsturiskas un politiskas diskusijas par simbolisko un māksliniecisko apiešanos ar vāciešu vainu un līdzatbildību holokaustā. Politiskajā strīdā par pieminekli iesaistījās paaudze, kura ik pa laikam uzdevusi jautājumu par vainas apziņas pārmantojamību. Diskusija bija politiska – vai tā būs piemiņas vieta tikai holokaustā nogalinātajiem ebrejiem? Vai tomēr arī nacistu nogalinātajiem čigāniem un homoseksuālistiem? Bundestāgs nobalsoja par nogalinātajiem ebrejiem. Tāpat nebija skaidrības, kam tad piemineklis būs adresēts – vai nogalinātajiem ebrejiem, vai upuru tuviniekiem, vai holokausta noziegumu veicēju pēctečiem, tātad vāciešiem? Nekad vēl pirms tam, ja neskaita debates par krievu armijas atstātajiem grafiti reihstāgā, bundestāgs nebija debatējis par estētiku, par to, cik skaists drīkst būt piemineklis nogalinātajiem ebrejiem. Daži norādīja uz analoģiju ar kapsētu. Piemineklis galu galā ir domāts 60 miljoniem nogalināto ebreju, taču te neviens nav apglabāts, tāpēc tā nebūs arī oficiālā vainagu novietošanas vieta. Pieminekļa autors, Ņujorkas arhitekts Pīters Eizenmans, kura sākotnējais projekts paredzēja 4500 betona klučus (debašu rezultātā to skaits saruka līdz 2711), neielaidās nekādās diskusijās par to, kā piemineklis būtu saprotams. Viņš to esot iecerējis kā “atvērtu mākslas darbu”, kur katrs var saprast to, ko spēj un grib.

Kopš antīkajiem laikiem Eiropas pieminekļu tradīcija veidojusies tā, ka nācijas veido pieminekļus varoņiem. Kā rakstīja Die Zeit autors Mihaels Naumans, nekur citur un arī nekur Vācijā nav atrodams piemineklis, ko kāda nācija būtu izveidojusi, lai norādītu uz saviem pagātnes varasdarbiem un pastrādātajiem noziegumiem pret cilvēci. Vācijas un vāciešu pieredze šajā ziņā uzskatāma par unikālu, pat ja runa ir par tāda mēroga noziegumu kā holokausts. Savukārt doktors Henrijs Kisindžers izteicās, ka tas ir bīstami, ja kāda nācija savai vēsturiskajai neģēlībai rada pieminekli galvaspilsētā. Pieminekļa pabeigšanas gaitu ik pa laikam piemeklēja kāda krīze. Pirms gada atklājās, ka vielu, ar kuru betona kluči apstrādāti, lai būtu aizsargāti no grafiti, ir ražojusi Degussa  – firma ar vēsturiski apšaubāmu slavu: viens no šā uzņēmuma atzariem esot ražojis Ciklonu B, kas izmantots gāzes kamerās. Arhitekts Eizenmans šo krīzi esot uzskatījis par pārlieki vācisku, un norādījis, ka viņa vecāki nav tikuši nogalināti holokaustā, tāpēc viņam šajā lietā trūkstot nepieciešamā jūtīguma. Beigās kļuvis skaidrs, ka diez vai izdotos atrast kādu ideālu vācu firmu vai ideālu Berlīnes gruntsgabalu, kam nebūtu iespējams izvirzīt kādu vēsturisku pārmetumu, un ar to krīze bijusi izsmelta.

Mēs todien filmējām Berlīni. Lai uzņemtu pieminekli nogalinātajiem ebrejiem visā tā apjomā, bija jāpakāpjas. Blakus piemineklim ir Reinzemes Pfalcas pārstāvniecība galvaspilsētā, un tās pēdējā stāvā atrodas terase, no kuras var redzēt pieminekļa panorāmu. Izrādās, durvju sargam katrai dienai ir sastādīts saraksts ar “skata no augšas” kārotājiem, bet Latvijas žurnālistus viņš laipni iekļāva šajā sarakstā arī bez iepriekšējas pieteikšanās. Balkoniņš pēdējos mēnešos esot ne mazāk iecienīts kā reihstāga stikla kupols.

Vieta, kur tagad atrodas piemineklis nogalinātajiem ebrejiem, nav vienkārši tukšs laukums, kas palicis neapbūvēts, kad pēc Vācijas apvienošanās Tīrgartenā radās būvbedre jauniem veikliem, vēstniecībām, bankām, biroju augstceltnēm. Vienā no laukuma stūriem kara laikā bijis ierīkots bunkurs, kurā uzturējusies Gebelsa ģimene, pēc kara te bija VDR slēgtā zona – teritorija, kuras šķērsošana varēja nozīmēt nāvi. 2711 betona viens aiz otra savietotie kluči, kuriem ir atšķirīgs augstums, atrodas 19073 kvadrātmetrus lielā laukumā. No “putna lidojuma” tas atgādina pilsētu. Ik pa laikam pa pieminekļa ejām iziet policisti,  nekādus apmeklētāju tūkstošus nemana.

Roberts Mūzils reiz rakstīja, ka pieminekļiem piemītot īpašība ar laiku kļūt neredzamiem. Iespējams, jau drīz pieminekli Otrā pasaules karā nogalinātajiem ebrejiem iekļaus Berlīnes centra tūrisma maršrutā, un ar laiku tas kļūs neredzams kā visi mākslas darbi, ko skatītājs “izskatījis” tukšus. Pagaidām piemineklis nogalinātajiem ebrejiem vēl ir redzams un arī dzirdams. Jau dienu pēc tam, kad bija notikusi svinīgā atklāšana, sākās strīds par ideju, ko pieminekļa izveides iniciatore Lea Roša presei pauda atklāšanas dienā. Viņa paziņoja, ka vēlas vienā no betona blokiem iestrādāt kāda nogalināta ebreja dzerokli, ko pirms septiņpadsmit gadiem atradusi smiltīs, apmeklējot Belzenas koncentrācijas nometni. Kopš tā laika viņa atrasto zobu vienmēr nēsājot līdzi. Viņu tas esot mudinājis cīnīties par šāda pieminekļa izveidi, un un viņa jau vienojusies ar arhitektu, ka kādā no betona klučiem varētu iestrādāt atrasto zobu un dzelteno uzšuvi – Dāvida zvaigzni. Berlīnes ebreju kopiena protestēja, apgalvojot – ja kaut kas tāds notiks, tad viņi apdomāšot, vai vispār apmeklēt šo vietu. Berlīnes prese vērsās pie rabīna pēc skaidrojuma un uzzināja, ka saskaņā ar Halaku, līķis obligāti jāapbedī ebreju kapsētā, bet tas gan attiecoties uz visu līķi vai lielākām līķa daļām. Rabīns Haims Rozvaskis iebildis pret zoba iestrādāšanu kādā no betona klučiem, jo tad tas kļūs par izstādes eksponātu un līdz ar to tiks lietots, kas saskaņā ar ebreju reliģiskajiem likumiem ir stingri noliegts.

Kad devos projām, uz ielas stūra mani apturēja kāds 60 gadus vecs vācietis un prasīja, vai pie pieminekļa esot liels pūlis. Atbildēju, ka viņam vietas pietiks. Uz cita stūra piestāja autobuss, no kura ar fotoaparātiem jau kāpa laukā japāņu tūristi. Vēl pienāca klāt kāda kundzīte, kas vaicāja, vai es zinot, cik daudz to betona kluču te pavisam ir. Kluču skaitu es spēju atcerēties, bet vairs neatceros, kurā grāmatā izlasīju, ka vēsture ir visbīstamākā viela, ko radījusi intelekta ķīmija – tā izraisa sapņus, apreibina veselas tautas, rada tām aplamas atmiņas, paātrina refleksus, neļauj sadzīt vecām brūcēm, vajā miegā, noved pie lielummānijas vai vajāšanas kompleksa, padara tās rūgtuma un augstprātības pilnas, neciešamas un iemīlējušās sevī.