Acis plaši aizvērtas

Putina uzkrītošais žests — šī rokām aizklātā seja — pamudināja mani pāršķirstīt biezus mākslas vēstures albumus. Kristus ciešanas, svētais Sebastjans, sabīniešu izvarošana, Gernika — un tie, man par zināmu pārsteigumu, liecināja, ka rokām aizklātu seju kā reakciju uz notiekošajām šausmām laikam gan jāuzskata par relatīvu jaunumu. Vismaz Rietumu mākslā tā ilgu laiku, šķiet, nav uzskatīta par iemūžināšanas cienīgu. Rokas tiek lauzītas, sakļautas lūgšanā, pastieptas pret debesīm, taču tās ir un paliek tikai sejas papildinājums vai spogulis. Klasiskajā, 20. gadsimta šausmas simbolizējošajā Edvarda Munka Kliedzienā cilvēks saķēris galvu, aizsedzot ausis, nevis seju. Iespējams, vairīšanās rādīt šo žestu bijusi saistīta ne tikai ar sejas izteiksmīgumu, bet ar žesta pārlieku privāto dabu, ar kuru nerēķināties sācis atļauties vienīgi nekautrais fotogrāfijas žanrs. Protams, pateicoties tieši šim žanram raksturīgajai vizuālā tēla masu tiražēšanai, mēs varam nekoķetēt un neprātot par konkrētajā fotogrāfijā redzamo vīrieti kā abstrakciju. Mēs visi zinām, kas viņš ir. Putins, protams. Un tas attēlu padara jo interesantāku. Pat mūslaiku fotogrāfijās seju rokām mēdz aizsegt tikai “otrā plāna” personāži — tie, kuri var atļauties neticēt savām acīm, būt izmisuši, nerādīt pasaulei (objektīvam) savu šausmu un ciešanu izķēmoto seju, kļūt neredzami. Savulaik Denverā man kaimiņos dzīvoja cilvēks, kurš bija izbrīnīts, ka, zogot veikalā pārtiku, viņš allaž tiek pieķerts — uz acīm viņš nēsāja konservu kārbām nogrieztus vāciņus, kuros bija izurbis pavisam niecīgus caurumiņus, tāpēc uzskatīja, ka ir neredzams un līdz ar to neskarams. Galveno lomu tēlotājiem, tiem, kuri virza uz priekšu vēstures sižetus — vai gribētu to darīt — slēpšanās būtu pretrunā ar viņu iztēloto misiju.

Attēla parakstā paskaidrots, ka tajā redzama “Krievijas prezidenta Vladimira Putina reakcija uz nule kā saņemto ziņu par veiksmīgo triecienuzbrukumu Maskavas teātra ēkai, kuru bija ieņēmuši čečenu dumpinieki.” Taču kāda tad īsti ir šī reakcija, kā to interpretēt? Viņš pārdzīvo par 119 cilvēkiem — sesto daļu visu ķīlnieku — kas gāja bojā, kad teātra ventilācijas lūkās tika ielaista opiāta gāze? Nē, jo tobrīd neviens vēl upurus nav skaitījis. Uzbrukums bijis “veiksmīgs” tajā nozīmē, ka likvidēta sarežģīta situācija. Nekas nav uzspridzināts, gandrīz visi ķīlnieku gūstītāji pagalam. Tiesa, vēlāk prese uzdos urķīgus jautājumus: kāpēc nav noticis pat viens vienīgs sprādziens, ja jau čečeni bijuši gatavi uz pašnāvniecisku rīcību, kāpēc spridzināšanas vietā viņi uzbrucējus (pēc viņu pašu sniegtās informācijas) sagaidījuši ar šaujamieroču uguni, vai tas gadījumā nenozīmē, ka smagās jostas ap čečeniešu vidukļiem bijušas tikai mulāžas? Un galu galā — kāpēc samaņu zaudējušie teroristi nogalināti, nevis apcietināti un tiesāti?

Varbūt Putins vienkārši ir noguris — negulētas naktis, galu galā — un, sasprindzinājumam atslābstot, viņš grasās izberzēt acis? To mēdz darīt, lai miglainā bilde kaut uz brīdi noskaidrotos, lai izplūdušais kļūtu saskatāms. Tomēr nē, pirksti turas cits citam cieši, mērķtiecīgi līdzās. Varbūt viņš ar spēku tur ciet plakstus, lai tie, dies pasarg, nepavērtos? Prezidenta amatu viņš pirms diviem gadiem izcīnīja tieši ar savu nepiekāpīgo nostāju Čečenijas jautājumā, Čečenijas karš ir viņa karš, bet, lai karotu, redzes laukam jābūt ierobežotam. Lai savas taisnības apziņu saglabātu neierobežotu. “Mēs neļausim mīdīt kājām krievu nacionālo pašlepnumu. Mēs esam pārliecināti par mūsu valsts spēku un varenību,” Putins sacīja 2000. gadā. “Mēs cīnāmies ar spēcīgu un bīstamu, necilvēcīgu un nežēlīgu ienaidnieku. Ļaudis visā pasaulē nevar justies droši, iekams tas nav uzvarēts. Bet tas tiks uzvarēts,” viņš apgalvoja 2002. gada 26. oktobrī.

Neilgi pirms ķīlnieku krīzes Maskavā laikrakstā Los Angeles Times bija publicēti trīs Čečenijā karojušu krievu puišu stāsti. Andrejs, 21 g.v., viens no tiem, kas “attīra no teroristiem” (Putina termins) Čečeniju: “Visvienkāršākais paņēmiens ir uzkarsēt virs oglēm durkli un, kad tas nokaitis pavisam sarkans, piespiest to viņiem pie miesas vai lēni tajā iedurt. Jāpanāk, lai viņi jūt pēc iespējas lielākas sāpes. Galvenais, lai viņi mirst lēnām. Nav labi viņus nonāvēt uzreiz, jo ātra nāve ir viegla nāve.” Valērijs, pulkvežleitnants: “Daudz vieglāk ir viņus visus nogalināt. Mirt viņiem prasa mazāk laika nekā pāraugt.” Boriss, 23 g.v.,: “Atceros vienu čečenu snaiperi sievieti. Viņai nebija nekādu izredžu nokļūt oficiālo iestāžu rīcībā. Mēs vienkārši pārrāvām viņu uz pusēm ar divu bruņumašīnu palīdzību, ar tērauda trosēm piestiprinājuši aiz potītēm. Bija daudz asiņu, taču puišiem tas bija nepieciešams. Pēc tam daudzi no viņiem nomierinājās. Taisnība bija uzvarējusi, un tas viņiem bija pats svarīgākais.” Nevar būt runas par to, ka šādi stāsti būtu uzskatāmi par attaisnojumu vairāk nekā 700 nevainīgu cilvēku pakļaušanai nāves briesmām. Taču tie paplašina redzes lauku un “taisnību” padara krietni vien mazāk tīru un skaidru.

Patiesībā vienīgais, ko, ieraugot šo “taisnību”, iespējams darīt, ir aizsegt acis. Putina ieceltie armijas komandieri Čečenijā acis neaizsedz — viņi vienkārši izliekas neredzam, jo redzēšana neatmaksājas. Maksā par to, lai, lieki neprātojot, paturētu acīs vīziju — šo četrsimt gadus veco fantasmagoriju par Krievijas interesēm Kaukāzā — kura šobrīd turklāt ērti pabāžama zem “globālās cīņas pret terorismu” vairoga. Baltā nama Supermens plāno lidot uz Bagdādi, Kremļa Betmens, kuram pašam ar lidošanu gan tik labi neveicas, viņu atbalsta, apmaiņā aicinot pievērt acis uz Čečeniju. Turklāt viss taču kā uz delnas — jums debesskrāpji, mums teātris — precīza šausmu simetrija, bet šausmu avots viens un tas pats. Tas, ka teroristi lidmašīnās virs Amerikas neuzstādīja nekādas prasības un nedomāja stāties nekādā dialogā ar ASV varas iestādēm, savukārt, čečeni uzstādīja tikai vienu prasību — Krievijas karaspēka izvešanu no Čečenijas teritorijas, tiek norakstīts detaļās, kas nevajadzīgi sabojātu tik pārskatāmo ainu.

Es labi atceros to neparasto, bet jo cilvēcīgo klusumu, kāds uz brīdi valdīja Amerikā pēc 11. septembra katastrofas. Šķita, ka kāds ko svarīgu un sarežģītu pārdomā. Taču tad jau parādījās fona saukļi CNN, nāca klajā oficiālie paziņojumi un ātri vien viss noapaļojās gaužām vienkāršā retorikā. Putina fotoattēls ir pievilcīgs līdzīgas cilvēcīgas pauzes dēļ. Papildus savādumu un ironiju tam piešķir apstāklis, ka līdzīgi taču seju aizklās cilvēks, kas glābjas no indīgas gāzes. Taču tas ir tikai mirklis, tikai nejaušība, sekundi ilga izkrišana no lomas — tūlīt tūlīt viņš noņems rokas no sejas, un mēs atkal ieraudzīsim šo VDK aparatčika bezizteiksmes masku, kurā neieraudzīt kauna, nožēlas vai šaubu grimasi. “Taisnība bija uzvarējusi, un tas viņiem bija pats svarīgākais.”