Mani nagi ir vienmēr glīti apgriezti

Vecmāmiņa mācīja, ka grauzt nagus nav labi. Kopš tā laika, lai kur vien braucu, līdzi ņemu šķērītes. Vecmāmiņa būtu priecīga redzot, ka mani nagi vienmēr ir glīti apgriezti. Bet tā ir taisnība, ka kopš 11. septembra pasaule ir mainījusies un dažas bioloģiskās ķēdes vairs nedarbojas. Lidostās šķērītes cenšas atņemt.

Pirms trim mēnešiem ceļoju no Rīgas uz Melburnu. Mugursomā, ko ņēmu līdzi lidmašīnas salonā, bija manikīra komplekts un tajā, protams, bija arī šķērītes. Līdz Singapūras lidostai, kur lidmašīna tika sagatavota tālākajam braucienam un mums ļāva izlocīt kājas, viss gāja gludi. Tur izlēmu doties uz tualeti, lai iztīrītu zobus un sakoptu nagus. Atpakaļceļā uz lidmašīnu šķērītes tika pamanītas. Singapūrieši tomēr bija tik laipni un tās nekonfiscēja, bet piedāvāja manikīra komplektu aizvest uz Melburnu atsevišķi no manis.

Viss bija kā solīts. Aizliegto mantu saņēmu no lidostas administrācijas, ievietotu atsevišķā aploksnē.

Nagu apgriešana ritēja bez problēmām līdz nākamajam lidojumam, šoreiz no Melburnas uz Sidneju. Manikīra komplektu prātīgi biju ievietojusi reģistrējamajā bagāžā, tomēr drošības cilvēki mani atkal uzrunāja. “Tur ir nazis vai kas tamlīdzīgs,” dzirdēju sakām vienu no viņiem, vērojot “televizoru”, caur kuru gāja mana rokassoma un klēpja dators. Tā nebija provokācija. Biju pavisam piemirsusi par citām, īpaši matu griešanai domātām šķērēm, ko mēdzu izmantot garākos ceļojumos vai mājās, ja ir slinkums iet pie friziera. Šīs šķēres biju atstājusi datora somas kabatā.

Neparko negribēju šķirties no tik vajadzīgā instrumenta. Drošībnieki atteicās šķēres sūtīt atsevišķā aploksnē. Ja aviokompānija vēl nav aizvedusi jūsu iereģistrēto bagāžu uz lidmašīnu, varat tās ielikt tur, viņi teica. Metos cauri gaiteņu labirintiem atpakaļ uz reģistrācijas stendu, tad ar  saprotošo aviosabiedrības darbinieku uz somu noliktavu. Pa abiem atradām manu ekipējumu un iemānījām šķēres tur.

Lidojums uz Brisbenu ritēja bez problēmām, bet, ceļojot no turienes uz Norfolkas salu, atkal atcerējos vecmāmiņas padomu. Es biju aizmirsusi par manikīra komplektu rokas bagāžā! Lidostas drošības darbiniece atvēra lakoto futrāli, ar pirksta galu pārbaudīja instrumentu smailes un bez komentāriem manā lietošanā atstāja tikai ādas atbīdīšanai no nagiem domātu ierīci ar apaļu galu. Biju atskrējusi pēdējā minūtē, un par došanos uz somu noliktavu nevarēja būt ne runas.

Ar jauniegādāto manikīra komplektu apgājos ļoti uzmanīgi. Pēc kāda mēneša, lidojot no Brisbenas uz Dārvinu, man bija tikai neliela mugursoma, ko varētu ņemt arī kabīnē, taču es to ievietoju sūtāmajā bagāžā — šķērīšu dēļ. Atceļā, gribēdama būt vēl prātīgāka — mugursomā bija arī klēpja dators — painteresējos, vai manikīra komplektu nevar pārsūtīt atsevišķi. Varēja gan. Aviokompānijas darbiniece miniatūro lietiņu ielika milzīgā, zilā maisā, piekāra atsevišķu birku — aiziet!

Brisbenā atgriezos piecos no rīta. Izņēmusi bagāžu, laiku līdz astoņiem, kad man pilsētā bija jāsatiekas ar draugiem, nolēmu nosist, iedzerot kafiju un palasot avīzi lidostas atpūtas zonā. Diemžēl, lai tur tiktu, atkal bija jāiet cauri drošības sistēmai. “Vai jūsu bagāžā ir asi priekšmeti,— naži, adāmadatas, šķērītes?” jautāja profesionālis krietni gados. “Ir,” atbildēju, izklāstīdama, ka nekur nelidošu, un jautādama: “Varbūt manikīra komplektu varu atstāt pie jums vai aviokompānijas stendā un saņemt, kad nākšu ārā?” — “Nē, ne viņi, ne mēs neglabājam cilvēku personīgās mantas. Pajautājiet, iespējams, varat jau tagad šķērītes iereģistrēt nākošajam lidojumam vai arī ieslēdziet tās bagāžas glabātavā,” vīrs palika drūmi vienaldzīgs. Lai arī man bija jau trīs mēnešu pieredze šķērīšu jautājumā, joprojām nespēju pieņemt realitāti. Pārgurusi, dusmīga pagriezu muguru ierēdnim un dažas minūtes viņu vienkārši ignorēju. “Are you O.K.?" [1. Vai ar jums viss ir kārtībā? (angļu val.).] viņš kļuva iejūtīgāks. — “No, I’m not." [2. Nav gan (angļu val.).]