Meka

Milzīgā rakstāmgalda viņā pusē sēdēja kalsns vīrs ar piekūna profilu. Viņš man uzsmaidīja. Zem galda viņš nervozi tirināja kājas. Es atbildēju viņa smaidam. Mēs katrs smaidījām citādi. Viņa ierastā, gludeni laipnā sejas izteiksme vēstīja par vienaldzību. Manu sejas muskuļu iestudētā, ar spēku izspiestā pieklājīgā izteiksme pauda: es tev neticu.

Viņš atkārtoja savu litāniju: Insh’Allah. Viena vienīga frāze, kurā koncentrējies pasaules uzskats, balstīts pārliecībā par viszinoša, visvarena, Viena Dieva esamību, bet kura tomēr spēj ietvert sevī tik daudzveidīgas garastāvokļu un apstākļu variācijas, ka jāmēģina izprast tai piešķirtā konkrētā nozīme. “Ja Dievs tā vēlas,” “Ja Dievs vēlēs,” “Ja Dievs dos” — smalkas nianses, kas nosaka, kāda vieta ierādāma pat vienkāršākajam jautājumam, kas nodarbina cilvēka prātu attiecībā uz neaptverami sarežģīto dievišķās radīšanas brīnumu. Šī frāze ietver sevī visas iespējas: no pozitīva apliecinājuma, ka cilvēkam ir pienākums rīkoties, līdz pat gara brīvību slāpējošam brīdinājumam izvairīties no šī paša pienākuma. Galu galā frāze nozīmē tikai to, ka itin viss prasa laiku, jo it visam jānes tik bezgalīgi smaga filozofiska nasta, ka tā var izrādīties pārāk smaga pat visai cilvēcei kopumā. Šodien cilvēks aiz rakstāmgalda šķita gluži salīcis zem šīs nastas, kas liecināja, ka viņam nav ne mazākās gribas rīkoties — kā jau vienmēr, kad ienācu šai kabinetā. “Ja Dievs vēlēs, es pārskatīšu jūsu papīrus dažu stundu laikā un jūs rīt pat varēsit doties ceļā. Nekādu problēmu, Insh’Allah. Kāpēc gan jums neapsēsties un neiebaudīt tēju?”

Abduls Azizs Al-Turki bija mudirs — Džedas Karaļa Abdula Aziza universitātes galvenais administrators. Kā jau vairums saūdiešu, viņš bija drīzāk pieklājīgs nekā atklāts. Nepieņemt uzaicinājumu iedzert tēju varētu viņu aizvainot, un to nu es nepavisam nevēlējos.

Al-Turki rakstāmgalds vai lūza no mapju grēdām. Kaut gan uz rakstāmgalda bija novietotas glītas kastītes ar uzrakstiem “ienākošie” un “izejošie”, nekas neliecināja, ka jebkas no šī kabineta kādreiz arī aizceļotu. Visi dokumenti šķita “ienākuši” uz mūžiem. Kabinetā vienmēr drūzmējās cilvēki. Daži tāpat kā es sēdēja uz uzkrītoši lielā dīvāna — tas apliecināja Al-Turki svarīgumu idarā — un dzēra tēju. Daudzi citi ienāca, pabāza viņam zem deguna kādu papīru un atkal devās laukā. Viņš uzmeta papīram paviršu mirkli un tad, atkarībā no garastāvokļa, apstākļiem un secinājumiem par Dieva gribu, vai nu uzšņāpa tam savu parakstu, vai vienkārši atstāja to guļam uz galda. Daži indivīdi ienāca vienkārši tālab, lai sasveicinātos un iedzertu tēju. Kamēr Al-Turki lasīja, rakstīja vai aicināja iedzert tēju, viņš vienlaikus arī runāja pa telefonu. Laiku pa laikam viņš pļāpāja pat pa diviem telefoniem, reizē uzturēdams sarunu ar kādu trešo cilvēku, kas stāvēja viņa rakstāmgalda priekšā. Cilvēkam, kam izdevās apturēt jebkuru procesu krietni pirms tā nokārtošanas, tā bija vērā liekama darbīguma izrādīšana.

Mapē ar manu vārdu, kas bija novietota kaut kur uz viņa rakstāmgalda, atradās ļoti svarīgs dokuments: mani “brīvlaišanas” papīri, paši būtiskākie dokumenti, kam bija man jāpalīdz uz visiem laikiem aizbraukt no Saūda Arābijas.

Iepriekšējās dažas nedēļas biju pavadījis, staigādams no kabineta uz kabinetu un vākdams parakstus. Kopā biju savācis astoņpadsmit. Katrs no tiem apliecināja kādu svarīgu faktu, piemēram, ka netaisos laisties lapās ar sava darbadevēja, universitātes, īpašumu. Citi liecināja, ka negrasos atstāt valsti, piesavinoties kādu bibliotēkas grāmatu, ka esmu saņēmis savu pēdējo algu un universitāte man neko nav parādā, ka esmu izpildījis visas līgumā paredzētās saistības. Tur bija paraksti, kas apstiprināja, ka piecos gados, ko pavadīju šai valstī, neesmu ne pret vienu izdarījis pārkāpumu un ka neatstāšu aiz sevis milzu īres parādus. Viss, kas man vairs bija nepieciešams, bija pēdējais, universitātes galvenā administratora paraksts. Noslēdzošais tintes triepiens ilgi briestošajā aizceļošanā, triepiens, ko izbraucēji mēdza dēvēt par “pēdējo putnu”.

Spītīgi sēdēju Al-Turki degunpriekšā, vienu aiz otras tukšodams tējas glāzes. Visbeidzot viņš paskatījās uz mani un savilka seju pazīstamajā grimasē. Viņš paslēja zodu gaisā un noraidoši pavicināja roku. Lai darbības jēga būtu nepārprotami skaidra, viņš bez tam arī nicinoši nošņācās caur zobiem. Es zināju, ka tā ir neapmierinātības zīme. “Insh’Allah, bukra!” (Ja Dievs būs lēmis, rīt!) viņš mierīgi izrunāja šo iespējām atvērto teikumu. Šodien Dievs nepavisam nevēlas rīcību — ne pret mani vērstu, ne manā labā, rīt būs jauna diena, un, ņemot vērā, ka jebkāda pareģošana uzskatāma par ķecerību, kas gan lai pateiktu, ko šī diena nesīs.

Al-Turki bija ērti iesēdies tā veidojuma augšējos slāņos, kuru mēs, ieceļotāji, dēvējām par “Saūda sendviču”. Līdzīgi bin-Lādeniem, Bugsaniem un Al-Šaihiem, Al-Turki stāvēja tuvu karaliskajai dzimtai, kas veido sviestmaizes augšējo kārtu. Viens saūdietis no desmit vismaz aplinkus skaitās karaliskās dzimtas loceklis vai ar laulību starpniecību ir ar to rados. Sviestmaizes pašā apakšā atrodas faraši. Faraši ir īsti beduīni; būdami joprojām pārsvarā klejotāji, viņi atsakās no pastāvīgas vietas saūdiešu sistēmā un tāpēc kopumā ir ārkārtīgi nabadzīgi. Faraši mēdz būt kalpotāji, vārtsargi un tējas vārītāji. Katram mudiram, katras institūcijas direktoram, ir piekomandēts kāds farašs — viņa uzdevums ir pasniegt viesiem tēju un ar vanaga modrību pieskatīt savu kungu. Reizi pa reizei viņš uz nenoteiktu laiku pazūd, tad atgriežas un turpina kalpot, it kā nekas nebūtu noticis. Starp šiem diviem “saūdiešu sviestmaizes” slāņiem atrodas ieceļotāji, kuri arī izkārtoti stingrā hierarhiskā secībā.

Al-Turki apsveicinājās ar sava kabineta apmeklētājiem saskaņā ar viņu statusu. Kad ienāca kāds saūdietis, Al-Turki piecēlās, apgāja apkārt rakstāmgaldam un sirsnīgi ar viņu apsveicinājās. Tādam, kura statuss bija augstāks par viņējo, Al-Turki paspieda roku un noskūpstīja degungalu. Ja apmeklētājam bija līdzīgs rangs, abi vīrieši apskaujoties saskārās ar deguniem. Ienākot amerikānim vai eiropietim, viņš pa pusei piecēlās no krēsla, paliecās uz priekšu, paspieda apmeklētājam roku un uzaicināja viņu apsēsties. Ēģiptietim vai palestīnietim viņš spieda roku, atgāzies krēslā, tādējādi rādot, ka tas ir pienākums, kas nesagādā nekādu prieku. Mana parādīšanās allaž izraisīja divdomīgu reakciju.

Pirmām kārtām pastāvēja pretruna starp manu britu pasi, kas liecināja, ka esmu eiropietis, un manu “hindi” izskatu, kas pauda, ka esmu no Indijas subkontinenta. Tam jāpievieno neapšaubāmais fakts, ka mēs viens otru necietām. Patiesībā gan Al-Turki necieta ne vien mani, bet jebkuru, kas strādāja Svētceļojumu pētniecības centrā. No viņa un universitātes administrācijas viedokļa, problemātiski bija visi trīs vārdi, kas veidoja šo nosaukumu. Kāpēc uz centru neattiecās universitātes kopīgais budžets? Kāpēc nepieciešams veikt “pētniecību”, ja Saūda Arābija var atļauties visu vajadzīgo nopirkt? Un kāds sakars svētceļojumam uz Meku ar mācību iestādi? Tam vajadzētu būt Svētceļojumu ministrijas pārraudzībā, turklāt šī ministrija, paldies Dievam, strādā ļoti sekmīgi. Pēc tāda Svētceļojumu pētniecības centra nav itin nekādas vajadzības.

Svētceļojumu pētniecības centra garīgais tēvs bija Sami Mohsins Angavi. Ar saviem garajiem, plīvojošajiem, zirgastē saņemtajiem matiem un lielajām, apburošajām acīm Angavi iemiesoja rietumnieka priekšstatu par to, kā jāizskatās šeiham [1. Šeihs (no arābu šayk) — 1. Sākotnēji Austrumu valdnieks, princis, karalis; vēlāk — arābu dzimtas galva vai ciemata vecākais; arī cieņas pilna uzruna.] — jau kopš Rūdolfa Valentīno filmu laikiem. Kādā 1975. gada ziemas dienā viņš ieradās manā dzīvoklī, kas atradās Haknijā, Londonas austrumu daļā, kopā ar vīru, vārdā Bodo Rošs. Angavi nupat Ostinas universitātē Teksasā bija ieguvis maģistra grādu arhitektūrā. Rošs bija vācu arhitekta Freja Oto protežē — šis arhitekts bija izpelnījies ievērību ar saviem telts stila projektiem. Rošs bija nesen pārgājis islāmticībā. Viņiem līdzi bija diapozitīvu aparāts, un viņi uzstāja, ka man jānoskatās viņu sagatavotais materiāls.

Tas bija par Medīnu, seno Jatribas pilsētu, islāma otru svētāko pilsētu. Medīnā atrodas Pravieša mošeja, Muhameda atdusas vieta. Tieši Medīnā — un arābu valodā šis vārds nozīmē vienkārši “pilsēta” — radusies islāma civilizācija. “Kaut gan Medīnā dzimusi viena no visdinamiskākajām un intelektuāli attīstītākajām civilizācijām,” skaidroja Angavi, “pati pilsēta vienmēr bijusi visai necila.” Liela daļa sociālās un biznesa dzīves centrējās ap Pravieša mošeju. Sākotnējā mošeja bija celta no saulē kaltētiem ķieģeļiem. Grīdas tai nebija, griesti bija veidoti no dubļos mērcētām palmu lapām, un tos balstīja palmu pīlāri. Gadsimtu gaitā mošeja vairākkārt pārbūvēta, tai pievienotas piebūves un kalifi un ķēniņi rūpējušies, lai tā būtu grezna. Pravieša mošejai un pašai pilsētai sevišķi lielu uzmanību pievērsa osmaņi, kuri savu arhitektūru pieskaņoja svētvietas skaistumam, cēlumam un svinīgumam. Angavi parādīja diapozitīvus ar Sveiciena vārtiem, vienu no galvenajām ieejām mošejā, ko rotā skaistas sultāna Suleimāna Lieliskā 16. gadsimta sākumā dāvāti keramikas ornamenti.

“Kopš Saūda Arābijas karalistes izveidošanās,” Angavi sacīja, “pilsēta pilnībā pārveidojusies divas reizes.” Karaļa Abdula Aziza laikā tai vēl piemita osmaņu gars. Pie ieejas pilsētā par kādreizējo, viduslaikos celto aizsargmūri atgādināja brīnišķīga pils. Ielas ieskāva kleķa mājas, ko rotāja smalki nostrādāti koka režģi. Pravieša mošeja bija rožsarkanā krāsā ar osmaņu minaretiem un iespaidīgiem vārtiem, uz kuriem turku kaligrāfi bija atstājuši zeltītus uzrakstus. No 1948. gada līdz 1955. gadam, divu Saūda karaļu valdīšanas laikā, mošeja tika par vienu trešdaļu paplašināta un pilnībā pārbūvēta no pelēkiem akmeņiem neomameluku stilā. Abi stili nedaudz nesaskanēja viens ar otru, taču šai pārejas periodā vecpilsētas lielākā daļa tika atstāta neskarta. Tikai nedaudzi lieli, moderni hoteļi aizēnoja vecās mājas, šur un tur acīs dūrās automašīnu stāvvietas. 1973. gada jūnijā notika otrā transformācija. Angavi kļuva jūtami emocionāls. “Dažu dienu laikā,” viņš teica, komentējot diapozitīvus, kuros bija redzami buldozeri, kas grāva seno kultūras mantojumu, “visa pilsēta tika nolīdzināta līdz ar zemi.” Neviens nesūdzējās.

Patiesībā to, kuri zināja, kas noticis, nebija daudz. “Četrpadsmit vēstures un tradīciju gadsimti izkūpēja putekļu mākonī,” piemetināja Rošs. Tagad diapozitīvi kļuva par “modernas pilsētas” skatu parādi ar plašiem daudzjoslu ceļiem, spilgtām hoteļu ēkām un atbaidošām jaunām mošejām veco, eleganto osmaņu mošeju vietā. Attēli runāja paši par sevi.

Angavi izteica man piedāvājumu, ko nespēju noraidīt. “Tas pats notiks ar Meku,” Angavi sacīja. “Mums ir apmēram pieci gadi laika, lai Meku glābtu,” iejaucās Rošs. “Mēs gribētu, lai jūs ar mums sadarbotos šī mērķa vārdā,” viņi noslēdza sakāmo; abu balsīs jautās neatlaidība un kaisme. “Vēl kas,” Rošs sacīja. “Es meklēju sievu, un man stāstīja, ka jūs esat īstais cilvēks, ar kuru konsultēties šādās lietās.”

Tā arī bija. Kad man bija kādi 25 gadi, es dzīvoju dubultdzīvi.  Darbdienās es aktīvi piedalījos Islāmiskajā kustībā. Biju tikko beidzis savu darbību kā Apvienotās Karalistes un Īrijas Studentu Islāmisko biedrību federācijas (FOSIS) ģenerālsekretārs. Laikā, kad pie manis ieradās Angavi un Rošs, es biju Londonas Islāmiskā pulciņa prezidents — tā bija diskusiju grupa, kas pulcējās Centrālās Londonas mošejā Reģenta parkā. Mani daudzveidīgie islāmiskie sakari nozīmēja, ka pazīstu daudzas “māsas”. Šīs māsas bija tieši tai vecumā, kad jāsāk skatīties pēc vīra. No tā visa izrietēja manas izslavētās spējas palīdzēt rast risinājumu delikātajai problēmai, kas nodarbināja daudzus. Savešana tradicionāli ir sieviešu nodarbošanās — tā ietver sevī milzu varu, kas tiek īstenota ar tik stratēģisku pasaulīgās realitātes un psiholoģijas izpratni, ka atstātu kaunā pat FIB. Taču transplantēto un ar saknēm izravēto kopienu vidū šo tradicionāli mātišķo uzdevumu nereti palīdzēja veikt tādi jauni pasaules klaidoņi kā es. Tradicionālās patiesības par to, kas nepieciešams, lai pāris būtu saskanīgs, bija pastāvīgs manas mātes sarunu temats. Es zināju, pēc kā jāvadās un kas jāmeklē. Un es zināju, ka finansiāli perspektīvs eiropietis, kas pārgājis islāmticībā, tiek uzskatīts par labu ķērienu. Bodo Rošs bija izprecināts.

Pārējā laikā — nedēļas nogalēs — es pievērsos otrai savai dzīvei, kurā biju sociālists — daļa no tās īpašās britu jauniešu paaudzes, kas bija baudījusi labklājības valsts zelta laikmetu un ko bija radikalizējušas citur notiekošās revolūcijas, vietējie studentu protesti un Vjetnamas karš.

Abās šais savas dzīves daļās es iepazinos ar ideālistiskiem jauniem vīriešiem, kuri tāpat kā es vai dega nepacietībā pārveidot pasauli. Sami Angavi piedāvāja tieši šādu iespēju. Kaut gan pagājis jau ceturtdaļgadsimta, man galvā joprojām atbalsojas viena viņa izteikta frāze: “Sarežģītākais uzdevums saistībā ar Meku un hadžu,” teica Angavi, “šodien ir savietot mainīgos lielumus ar nemainīgajiem.” Manā izpratnē tā nebija tikai Mekas un svētceļojuma problēma, bet arī paša islāma problēma. Bez tam neviens ideālistiski noskaņots jauns musulmanis taču nelaistu garām izdevību strādāt Mekas labā, turklāt pašā Mekā, islāma svētākajā pilsētā. Mana māte pārtrauktu ar mani sarunāties, ja es kaut vai tikai apsvērtu iespēju atteikties.

Savācis pārliecinātu, dažādas nozares pārstāvošu musulmaņu intelektuāļu izlasi, Angavi ķērās pie Svētceļojumu pētniecības centra izveides. Bez Roša tur darbojās trīs citi islāmam “atkalpievērsušies” vīri: britu pilsētplānotājs Džeimss Išmaels Gibsons; britu transporta inženieris Pīters Endīns un amerikāņu sociologs Džamils Braunsons. Bez manis — fiziķa un informātiķa — bija vēl divi britu musulmaņi: mākslinieks un dizainers Zafars Abass Maliks un mūsu šariata (islāmiskā likuma) eksperts Zaki Badavi. Grupu noslēdza doktors Dabašs, ēģiptiešu veterinārais ķirurgs un mūsu “upurēšanas speciālists”, kurš specializējās šausminoši detalizētās sarunās par mutes un nagu sērgu un dzīvnieku vairošanās tehnisko pusi.

Centra izveidē Angavi izmantoja savu vērā liekamo šarmu, savus Mekas ģimenes sakarus un nedaudzos kontaktus ar karalisko dzimtu. “Izveide” varbūt nav īstais vārds. Centrs vienkārši tapa tai pašā dienā, kad Angavi bija savācis savu komandu. Ikviens zināja — vai vismaz domāja, ka zina — Angavi atklājis, ka kādam ietekmīgam princim karaliskās dzimtas augstākajā līmenī ir dzirdīgas ausis. Un ar to pilnīgi pietika, lai universitātes administrācija dotu piekrišanu centra eksistencei kaut kur tās pažobelē. Lai nu kā, Angavi allaž izdevās nodrošināt nepieciešamo finansējumu. Noslēpumainā ceļā parādījās maisi, pilni ar naudu, kas bija domāta jaunākās tehnikas iegādei, absurdi dāsni atalgotu ārzemju konsultantu pieaicināšanai un Eiropas un Amerikas firmu specializēto pakalpojumu izmantošanai.

Es biju nostrādājis piecus gadus. Tagad es gribēju doties projām. Dienu no dienas es atgriezos, lai saņemtu pēdējo parakstu savā lietā un katrreiz man teica bukra, rīt. Saprazdams, ka mana mape var gulēt uz Al-Turki rakstāmgalda mēnešiem ilgi, es nolēmu iejaukties Insh’Allah pastāvīgās nenoteiktības ciklā, kaut kādā veidā mēģinot ieinteresēt Al-Turki savā lietā.

Kādu dienu ierados Al-Turki kabinetā pirms saullēkta un, kā parasti, iekārtojos uz dīvāna ar grāmatu rokā. Viņš ieradās dažas minūtes vēlāk un bija pārsteigts mani redzēt tik agri no rīta. Tā kā kabinetā neviena cita nebija, viņam nācās raidīt savus rituālos sveicienus manā virzienā.

“Ahlan. Ahlaaaan. Ahlan was sahlan,” (“Laipni lūdzam,”) viņš sacīja.
“Ahlan,” (“Laipni lūdzam,”) es atbildēju.
“Kayfa-l Haal?” (“Kā klājas?”) viņš jautāja.
“Kayfa-l Haal?” es atsaucos.
“Alhamdullillah. Allah yubaarikfi. Allah yubaarikfi,” (“Lai slavēts Allāhs. Lai Allāhs jūs svētī. Lai Allāhs jūs svētī”).
“Alhamdullillah. Allah yubaarikfi. Allah yubaarikfi.”

Viņš ieturēja pauzi, ērtāk iekārtojoties krēslā, un ievēroja, ka neesmu pacēlis galvu no grāmatas.

“Kayfa sihhat?” (“Kā jums ar veselību?”)
“Kayfa sihhat?”
“Alhamdulillah. Allah yubaarikfi. Allah yubaarikfi.”
“Alhamdulillah. Allah yubaarikfi. Allah yubaarikfi.”

Turpināju lasīt, uz viņu pat nepaskatījies.

“Esh akhbar?” (“Kas jauns?”) viņš apvaicājās.
“Esh akhbar?”
“Alhamdulillah. Allah yubaarikfi. Allah yubaarikfi.”
“Alhamdulillah. Alhamdulillah. Allah yubaarikfi. Allah yubaarikfi.”

Al-Turki vairs nespēja savaldīties. Viņš paliecās uz priekšu, lūkodams saskatīt, ko es lasu. Es aizsedzu grāmatas vāku.

“Ko jūs lasāt?” viņš beidzot pavaicāja.
“Tā ir Ibn al-Marzubana Grāmata par suņu pārākumu pār daudziem no tiem, kas valkā drēbes, es atbildēju, uz viņu neskatīdamies.
“Ā!” Viņš nevarēja izlemt, vai izrādīt pārsteigumu vai pasmaidīt. Arābijā suņi skaitās nešķīsti.
“Vai jūs zināt šo grāmatu?” es turpināju. “Tas ir stāstu un dzejoļu krājums, kam iedvesmu devusi saruna, kas 10. gadsimtā notikusi starp Ibn al-Mazurbanu un kādu viņa draugu. Viņi apsver morālo standartu un atbildības sajūtas izzušanu arābu vidū, ar nostalģiju atceras dienas, kad viss notika punktuāli un efektīvi, kā arī cildina lieliskās īpašības, kas piemīt cilvēka labākajam draugam sunim.” Ļaujiet man jums mazliet palasīt priekšā,” es sacīju, pašķielēdams uz viņu, lai redzētu reakciju.
“Nē, nē,” viņš sacīja, “pēc tā nudien nav vajadzības.”

Tomēr es lasīju. Lūk, ko es skaļi nolasīju angļu valodā:

“Jūs, ak, arābi, esat iemantojuši īpašības, kas netiek līdzi sunim. Suns nodrošina palīdzību un aizsardzību. Viņš ir uzticīgs un dara to, ko tu no viņa sagaidi, viņš sargā visus kaimiņus. Viņš dod labprātīgi, nevis spaidu kārtā. Viņš remdē tavas dusmas un glābj tevi no izmisuma. Ja tu būtu tāds kā viņš, tu negruzdētu kā ogle manā sirdī.”

Al-Turki pasmējās. “Man patīk, kā Ibn al-Marzubans divdomīgi lieto vārdu “daudzi” savas grāmatas virsrakstā,” viņš sacīja. “Viņš vismaz pieļauj, ka ne visi iemantojuši īpašības, kas ir sliktākas nekā sunim.”

Es pacēlu roku un uzvilku gaisā ķeburu, lai imitētu parakstu. Al-Turki pacēla roku un ar plaukstām veidoja aicinošus žestus. Es pārcēlos uz nelielu krēslu viņam blakus. Viņš aplika labo roku man ap pleciem un iečukstēja man ausī: “Saki man, brāli — es glabāšu tavu noslēpumu — cik daudz naudas tu ņemsi sev līdzi?”

“Piecdesmittūkstoš mārciņu skaidrā naudā,” es bez šaubīšanās atbildēju. “Tās esmu iekrājis šais piecos Centrā nostrādātajos gados.”

Al-Turki vai rēca no smiekliem. “Tas viss? Pag, paskatīsimies, kur ir tava mape.”

Mana triumfa sajūta bija tāda, kādu laikam piedzīvo šaha lielmeistari. Al-Turki sāka rakņāties pa papīru kaudzēm. Viņš pastumdīja dažus atsevišķus dokumentus un dažas mapes pārcēla no viena rakstāmgalda gala uz otru. “Kaut kur tepat tai jābūt,” viņš murmināja. Viņš paņēma vēl dažas mapes. Tad viņš pacēla gaisā rokas. “Nevaru jūsu mapi atrast. Pazudusi!”

Viņš izlasīja manā sejā neslēptas dusmas un izmisumu.

“Mališ!” viņš sacīja. “Mališ — tas nekas. Palieciet vēl kādus gadus. Iedomājieties, cik daudz vairāk tad jūs iekrāsit. Mališ.”

Man nebija izvēles. Man vajadzēja sākt parakstu vākšanas procesu atkal no gala. Taču es biju cieši nolēmis aiziet. Ja neskaita Angavi, visi pārēji centra darbinieki bija sapratuši, ka cīņa zaudēta. Ar Meku jau noticis tas pats, kas ar Medīnu. Palikt nozīmētu ne tikai uz visiem laikiem kļūt par aizvien skaidrāk saskatāmas sakāves upuri. Es baidījos, ka tikšu noķerts slazdā, ieslodzīts mūsu sakāves dimensijās un jaunajā kārtībā, ko šī sakāve būvēja mums tik dārgajā vidē, islāma sirdī un dvēselē. Man šķita, ka tas, ko biju piedzīvojis, nav tikai fizisks uzbrukums kultūras tradīcijai. Tas bija ideoloģisks varmācības akts pret garīgām un filozofiskām bagātībām, kas bija tik trauslas un smalki veidotas kā mashrabiah, ornamentālie režģu logi, kas strauji izzuda. Smalkums un sarežģītība izzuda no garīgās vides ar tādu pašu ātrumu, tos sagrāva patoloģiski reduktīvais islāma paveids, kas pilnībā atbilda jaunās arhitektūras taisnajām līnijām. Ja es netikšu projām, tas, kas notika ar Meku fiziskajā pasaulē, varētu it viegli nodarīt tādu pašu postu manis paša ticībai.

Meka, pravieša Muhameda dzimtene, vieta, kur atrodas Svētā Kaaba [2. Kaaba — no arābu (al-)ka’ba, burtiski “četrkantīgā māja” — ēka Lielās mošejas centrā, pret kuru musulmanim jāpagriežas, lūdzot Dievu.] , ir musulmaņu pasaules centrs, islāma ētikas un vērtību simbols. Tā nodrošina musulmaņiem virziena izjūtu: piecas reizes dienā ticīgie, lūdzot Dievu, pagriežas ar seju Mekas virzienā. Jebkurā zemeslodes vietā musulmanis lūko orientēties uz šo centrālo vietu, uz sākuma punktu, kurp viņam pastāvīgi, visu dzīvi jāatgriežas savās dienišķajās gaitās. Un tā nav tikai metafora, jo ikvienam musulmanim vismaz vienreiz savas dzīves laikā jāveic hadžs, svētceļojums uz Meku — tas ir, ja viņš to var atļauties. No visām praktiskajām islāma izpausmēm, hadžs visspēcīgāk iedarbojas uz iztēli. Daudzi musulmaņi visu mūžu krāj naudu, lai beidzot varētu doties lielajā ceļojumā uz svētajām vietām. Pagātnē (un dažās pasaules daļās vēl šodien) ļaudis atbrīvojās no sava kapitāla, izdāļāja savu pasaulīgo mantību un nokārtoja visas savas saistības, it kā gatavodamies nāvei. Tas nenotika tikai ar mērķi savākt ceļojumam nepieciešamos līdzekļus, bet arī tālab, lai viena dzīves daļa tiktu novesta līdz kulminācijai. Pārlūkojot savus uzkrājumus, izsverot savas eksistences ieguvumus, viņi likvidēja visus labumus, lai ieguldītu tos garīgā kapitālā. Svētceļnieki nenāca meklēt ticību, bet gan to paust, apstiprināt, atjaunot un dubultot. Daži no viņiem joprojām veic lielus attālumus kājām, dažiem ceļā paiet gadi. Burtiskā nozīmē hadžs nozīmē pūliņus. Hadžs ir piepūle, Lielā Piepūle; piepūle kā fiziski, tā garīgi, un tā pārceļ svētceļnieku jaunā izpratnes līmenī, augstākā garīgā statusā. Pēc atgriešanās mājās svētceļniekus pazīs pēc viņu goda titula hadži (vīriešus) vai hadža (sievietes), atzīstot viņu pūles pilnveidot savu ticības dzīvi. Tas viss padara Meku par ko daudz vairāk nekā tikai ģeogrāfiska vieta. Tā ir svētnīca, prāta stāvoklis, dziļš pārdzīvojums. Tas ir sākums, tagadne un mūžība.

No otras puses, kas patiesībā norisinās Mekā? No kurienes nāk šie svētceļnieki? Kā viņi tur nokļūst? Kā uzvedas, kad ir ieradušies? Saviem pētījumiem veidojām Mekas un hadža datormodeli. Simulācijām piemīt rijīga apetīte uz datiem, līdz ar to lielu daļu laika pavadījām, šos datus vācot. Visāda veida datus: satiksmes plūsma, kultūras mantojuma izvietojums un lielums, iedzīvotāju kustība un pieaugums, mekiešu sociālie un kultūras paradumi, sociālie izdevumi, imports, pieprasījums pēc kvalificēta darbaspēka, viesnīcu gultu skaits — tas viss tika ievadīts datorā. Taču hadža sezonas laikā mūsu datu vākšana kļuva gluži drudžaina.

Dulhijā, islāma divpadsmitā mēneša laikā, kad notiek hadžs, Mekas iedzīvotāju skaits pieckāršojas. Pusmiljons vietējo uzņem divus miljonus svētceļnieku no visām musulmaņu pasaules malām — vai, precīzāk, šodien jau no visām pasaules malām, kur vien dzīvo musulmaņi. Tehniski hadžs iekrīt devītajā, desmitajā, vienpadsmitajā un divpadsmitajā šī mēneša dienā un seko rutīnai, ko iedibinājis pravietis Muhameds. Taču svētceļnieki ierodas daudz ātrāk un pārvietojas starp rituālajiem punktiem pa specifiskiem ceļiem specifiskos laikos. Es izraudzījos kādu svētceļnieku grupu — pakistāniešus vienā gadā, nigēriešus — nākamajā — un sekoju viņu gaitām visu hadža laiku, novērojot viņu uzvedību un atzīmējot jebkuru problēmu, ar ko viņiem nācās saskarties. Es vēroju, kā viņi gatavojas ieiet svētajās vietās, nomainot savas ikdienas drēbes ar svētceļnieka tērpu ihramu — diviem baltiem, nešūtiem auduma gabaliem — un sasniedz apskaidrotu stāvokli. Es viņiem sekoju uz Svēto mošeju, kur viņi veica tawaf — pretēji pulksteņa rādītāju virzienam nostaigājot septiņas reizes ap Kaabu, riņķojot ap šo noteikto punktu, kas allaž bija piešķīris jēgu un virzienu viņu dzīvei. Šai svētsvinīgajā brīdī vīrieši gāja, atkailinājuši labo plecu, lai parādītu savu pazemību, vīrieši un sievietes gāja blakus — nekādas segregācijas, nekādu atsevišķu rindu, viņi bija iesaistīti kopīgā garīgā meklējumā. Tawaf seko sa’y. Pieminot Hagaras, pravieša Ābrahama sievas ciešanas, svētceļnieki septiņas reizes skriešus veic attālumu starp Safas un Marvā kalniem, gluži tāpat kā Hagara izmisīgi skraidīja pa tuksnesi, meklēdama ūdeni, līdz Dievs viņai parādīja Zamzamas aku. Tālāk ceļš ved ārā no Mekas uz pakalnu pilsētu Munu, kur piligrimi pavada astoto dulhija dienu.

Īstais hadžs sākas nākamajā dienā. Arafata diena ir hadža kulminācija. Piligrimi dodas ceļā agri, lai nostaigātu piecas jūdzes, kas šķir Munu no Arafata līdzenuma, kur viņi ierodas pirms pusdienlaika. Kad saule sasniedz zenītu, sākas wquf jeb stāvēšanas rituāls. Al-Namiras mošejā, kas atrodas pie Arafata kalna, vairāk nekā divu miljonu draudze lūdz kā viens vesels. Nekas šai pasaulē nevar līdzināties šim skatam vai pārspēt šo pārdzīvojumu. Šajā ielejā Brīnišķīgais, Labdarīgais, Žēlsirdīgais sūta piedošanu saviem izraudzītajiem, un viņi sajūt Viņa klātbūtni. Šai milzīgajā ļaužu jūrā svētceļnieks izjūt gan vienību — brālību, māsību — gan arī visdziļāko individualitātes un pašidentificēšanās mirkli. Viss šis pūlis sastāv tikai no “es” un “Mans Dievs”.  Katrs svētceļnieks izrunā vienkāršo vārdu labaik — “te es esmu” — pārliecībā, ka katrs tiek individuāli uzklausīts, individuāli pazīts, ir individuāli vērtīgs, atšķirīgs un iezīmīgs. “Es biju slēpts dārgums un vēlējos, lai mani pazīst.” Svētceļniekiem pie Arafata kalna pievienojas musulmaņi visā pasaulē, kuri atzīmē šo dienu kā vienu no diviem eidiem — otrs iezīmē ramadana beigas — musulmaņu kalendāra kulminācijas brīžiem.

Tūlīt pēc dulhija devītās dienas saulrieta sākas nafrah — svētceļnieku masveidīga pārvietošanās no Arafata ielejas uz Muzdalifu. Muzdalifa ir atklāts līdzenums, ko norobežo saules nokaitēti pakalni, kas apauguši retiem ērkšķu krūmiem. Nakti svētceļnieki pavada zem klajas debess Svētajā Birzī, Al Mush’ar al-Haram, mošejā bez jumta. Desmitās dienas rītā svētceļnieki uz trim dienām atgriežas Munā. Šīs otrās uzturēšanās laikā tiek upurēts kāds dzīvnieks un notiek “Sātana nomētāšanas” rituāls. Trīs nelieli akmentiņi tiek sviesti pa katru no trim mūrētajiem pīlāriem, kas iezīmē vietas, kur Sātans lūkoja kārdināt pravieti Ābrahamu — tas ir žests, kas simbolizē svētceļnieku apņemšanos izdzīt no sevis ļaunumu. Pēc tam, kad izpildīti šie rituāli, svētceļnieki noslēdz savu hadžu, novelkot ihramu un nogriežot matus.

Mēs fiksējām hadžu ikvienā veidā, kādu vien varējām iedomāties. Mēs mērījām svētceļnieku plūsmu uz Svēto mošeju, reģistrējām fizisko spiedienu uz atsevišķu piligrimu, kad vairāk nekā 100 tūkstoši mēģināja vienlaikus apstaigāt Kaabu, konstatējām, cik ilgs laiks viņiem nepieciešams, lai nokļūtu no viena rituālā punkta līdz otram. Mēs veicām aptaujas par satiksmi svētvietās un izmērījām mašīnu izpūtēju radīto piesārņojumu. Mēs pētījām svētceļnieku apmešanās problēmas, kā arī viņu veselības stāvokli un higiēnu. Mēs uzņēmām foto no gaisa un uzstādījām automātiskās kinokameras. Tas viss kļuva par datormodeļa sastāvdaļu, un no tā mēs uzzinājām vairākas svarīgas lietas. Hadža dinamika bija daudz sarežģītāka, nekā mums bija licies, taču līdz šim tā darbojās perfekti. Piligrimi ceļoja cauri hadža ģeogrāfijai kā ūdens, kas plūst upē. Svētceļnieki pārvietojās no viena rituālā punkta uz nākamo paši savā tempā, apiedami kalnus, nokāpdami ielejās un nokļūdami vajadzīgajā vietā dažādos laikos — taču nekad nenokavējot rituāla izpildīšanas brīdi. Taču tagad modernās tehnoloģijas izraisītās fiziskās pārmaiņas visā sistēmā ieviesa haosu. No augstākā garīgā pārdzīvojuma hadžs sāka pārvērsties par bīstamu šķēršļu joslu, kas apdraudēja svētceļnieku fizisko labklājību.

Angavi netaupīja pūles, lai izplatītu informāciju par mūsu atklājumiem tālāk. Dažādās dienas un nakts stundās centrā ieradās prinči, ministri un ietekmīgi biznesmeņi. Viņi ieintriģēti sēdēja, vērodami kadrus, kur svētceļnieki uzvedās kā ūdens pilieni. Viņus fascinēja dokumentālās filmas, kuru centrā bija potenciālas un reālas katastrofas: ugunsgrēki, ēku sagrūšana rituāla vietās, haoss, kāds varētu iestāties, ja kaut viens no mainīgajiem lielumiem, piemēram, satiksmes apjoms daudzkārtīgi pieaugtu.

Uz viņiem visiem lielu iespaidu atstāja mūsu tehnoloģija un tas, ko tā spēja paveikt — taču ne mūsu gūtie rezultāti.

Pret tehnoloģiju saūdieši izturējās tā, it kā tā būtu teoloģija. Attiecībā kā uz vienu, tā uz otru, viņi atteicās no sarežģītā un daudzveidīgā. Dievs ir viens, Pravietis — viens, umma — starptautiskā musulmaņu kopiena — viena. Gluži tāpat kā viedokļu daudzveidība islāma ietvaros bija novedusi pie nesaskaņām un vājinājusi ummu, tāpat arī dažādas perspektīvas uz Meku un daudzveidīgi ar hadžu saistīto problēmu risinājumi novedīs pie komplikācijām un katastrofām. Visām hadža problēmām bija viens vienīgs risinājums: modernā tehnoloģija. Ja divjoslu ceļi, kas veda ārā no Mekas, izraisīja sastrēgumus, tie jāpaplašina līdz četrām, sešām vai astoņām joslām. Fakts, ka lielāks joslu skaits palielinās sastrēgumus, netika ņemts vērā. Vēl jo vairāk, ja Patiesība ir monolīta, tad svētajiem apvidiem vajadzētu atspoguļot šo Patiesības monolīto dabu. Tātad visam vajadzēja būt vienādam.

Mekā nebija vietas vēsturei, tradīcijai vai kultūrai, šiem cilvēciskās daudzveidības avotiem, pat par spīti tam, ka, saskaņā ar Korānu, tās ir dievišķi radīti, mērķtiecīgi cilvēka dabas un cilvēku sabiedrības uzlabojumi. Atceros liktenīgo dienu, kad tika sagrauta senā osmaņu bibliotēka un novāktas tās drupas. Tad pienāca kārta tradicionālajām mājām, senajām mošejām un svēto apvidu vecajām kontūrām — pakalniem un ielejām. Viss tika padarīts plakans.

Centram bija daudz ienaidnieku, taču neviens nebija tik varens kā bin Lādena grupējums. Cēlusies Hadramavtā Dienvidjemenā, bin Lādenu dzimta bija nodibinājusi īpašas attiecības ar karalisko ģimeni. Dzimtas patriarhs Mohammads Bin Lādens trīsdesmitajos gados uzsāka būvēt pilis un citas grandiozas celtnes Saūda Arābijas monarhiem. Karaliskā ģimene bija tik apmierināta ar šīm būvēm, ka bin Lādeni tika ekskluzīvi nolīgti ne tikai Mekas Svētās mošejas pārbūvei, bet jebkādu reliģisku ēku būvniecībai. Un bin Lādenu grupējums savus būvdarbus veica ar tādu pašu degsmi, kāda bija tā reliģisko uzskatu pamatā. Jo biežāk mēs nācām klajā ar aicinājumiem “apturēt un no jauna izvērtēt visus nojaukšanas un celtniecības projektus, ņemot vērā to plašumu un neatgriezeniskumu,” jo dedzīgāk viņi ārdīja.

1980. gadā es veicu pēdējo no saviem pieciem svētceļojumiem. Gadu iepriekš biju veicis hadžu kājām, manas somas nesa ēzelītis. Es nostaigāju 46 jūdzes, kas šķir Džedu no Mekas, pārvarēju kalnus un tuksnesi, tad veicu pārgājienus, kas nepieciešami rituālu izpildei. Šī pasākuma mērķis bija parādīt, ka iešana kājām ir ne vien cilvēcīga un ekoloģiski pamatota, tā ir arī drošāks un taisnāks ceļš uz hadža garīgo mērķu piepildīšanu. Taču nākamajā gadā es kļuvu par caurmēra svētceļnieku. Es braucu ar svētceļnieku autobusu. Kveldējošajā saulē un neciešamajā karstumā es autobusā biju spiests pavadīt turpat vai vienpadsmit stundas, kamēr tas pārvarēja tās dažas jūdzes, kas šķīra Meku no Munas, lēni virzoties pa daudzjoslu ceļu tīklu un neskaitāmajiem savienojumu mezgliem. Es redzēju daudzās lielās mašīnas, kas izolēta luksusa apstākļos no vienas vietas uz otru vizināja dažādus VIP. Vietā, kur ar akmeņiem met Sātanam un kas izskatījās pēc daudzstāvīgas automašīnu novietnes, mani gandrīz saspieda svētceļnieku vilnis, kas brāzās lejup no augšējā līmeņa. Visu ceļu līdz Munai, Arafatam un Muzdalifai, es klepoju, aizrijies ar izplūdes gāzēm. Laiku pa laikam kāds no helikopteriem, kas pastāvīgi turējās virs svētceļnieku galvām, mani nobārstīja ar dustu. Kamēr veicu apļus ap Kaabu, mani pastāvīgi traucēja, dzenāja un ar garu koku sita reliģiskā policija. Sēdēdams Svētajā mošejā, kas pēc pārbūves atgādina metro staciju, kurai netrūkst pat eskalatoru, es paraudzījos pāri Kaabai. Aiz mošejas bija redzama pilnīgi jauna pils, kas aizēnoja Kaabu un kuras celtniecība teju tiks pabeigta. Tajā brīdī manī kaut kas dziļi saviļņojās. Es zināju, ka man jātiek prom no Saūda Arābijas. Tūlīt. Šai pašā brīdī.

Ja kāds man varēja palīdzēt, tad tas bija Abdulla Nasīfs. Londonā, kur viņš aspirantūrā studēja ģeoloģiju, mēs bijām sadarbojušies kā islāmiskās kustības biedri. Tieši Nasīfa ietekme un iemaņas nodrošināja Hadža pētniecības centra izdzīvošanu. Slaidais, elegantais vīrietis bija strauji kāpis pa universitātes hierarhijas kāpnēm, kļūdams par tās prezidentu. Viņš bija gan mans mentors, gan labākais draugs.

Nasīfs universitātē parasti ieradās pirmais. Tāpēc kādā agrā rītā tūlīt pēc rīta lūgšanas es nostājos viņa pie viņa kabineta durvīm. Viņš ieradās kopā ar farašu un, mani ieraugot, likās pārsteigts. Mana seja acīmredzot liecināja, ka kaut kas nav kārtībā. “Es gribu braukt projām,” es sacīju. Viņš saprotoši pasmaidīja: “Es zinu,” viņš teica. “Es visu zinu.” Viņš kaut kur piezvanīja, vairākas minūtes dzīvi sarunājās, tad palūkojās manī atkal ar to pašu plato, dāsno smaidu. “Šķiet, esmu atradis veidu, kā tu varētu tikt pie izbraukšanas vīzas jau šodien pat,” viņš sacīja. Viņš palūdza savam farašam piezvanīt šeiham Abdullam.

Dažus mirkļus vēlāk šeihs Abdulla jau bija kabinetā un, izrādīdams cieņu un bijību, nostājās telpas kaktā. Šeihu Abdullu es pazinu labi. Tas bija drukns vīrelis, mazliet pāri sešdesmit, ar skaistu baltu bārdu. Viņa pienākumos ietilpa nokārtot iebraukšanas un izbraukšanas vīzas universitātes darbiniekiem. Tas bija darbs, ko šeihs Abdulla veica ar patiku: tas sniedza viņam milzīgu sava svarīguma un varas apziņu. Ikvienam universitātes darbiniekam nācās šeiham apliecināt savu cieņu vismaz divreiz gadā. Vienreiz, lai iegūtu izbraukšanas un iebraukšanas vīzu, otrreiz, lai vienkārši apliecinātu, cik ļoti tu novērtē to, ka šeihs veic savus pienākumus. Lai sagādātu izbraukšanas vīzu, šeiham Abdullam allaž bija nepieciešamas vismaz trīs nedēļas — par spīti neskaitāmajiem asistentiem, kuri strādāja gluži bez atelpas. Lai pārliecinātu šeihu Abdullu vispār pieņemt pasi, vispirms bija jāsagādā attiecīgās fakultātes vadītāja vēstule, aizpildīta vīzas anketa un trīs fotogrāfijas, turklāt bija nepieciešama pamatīga zemošanās pieredze. Šeiham Abdullam patika pazemīgi apmeklētāji, un, ja vēl izdevās viņa priekšā paraudāt, izredzes saņemt vīzu tikai divu nedēļu laikā krietni pieauga. Tas ir, ja vien viņam nebija gadījies pazaudēt jūsu pasi. Pases viņš krāva kaudzītēs kur pagadās — skapī, uz rakstāmgalda, uz dažādu galdu virsmām. Kad situācija kļuva sarežģīta, viņš uzlika pases uz krēsla un uzsēdās tām virsū, lai parādītu, ka ir pārstrādājies. Ja reiz pase kaut kur viņa labirintā bija noklīdusi, bija praktiski neiespējami to atgūt. Es biju biežs šeiha Abdullas apmeklētājs. Viņš zināja, ka izturēšos neiecietīgi, taču zināja arī, ka man ir zināma ietekme uz augsta ranga cilvēkiem, tātad varu šo ietekmi izmantot viņam nelabvēlīgā veidā. Kad vien es tuvojos viņa kabinetam, viņš paslēpās zem galda un lika asistentam man sacīt, ka kabinets slēgts.

Šeihs Abdulla pārlaida acis telpai un ļāva skatienam apstāties pie manis. Viņa sejas izteiksme izmainījās. Viņš nomurmināja manu vārdu un ar rokām aizsedza ausis. Viņš negribēja dzirdēt, kas viņam tagad tiks sacīts.

Nasīfs pasniedza viņam vēstuli. “Aiznes šo uz jawazat,” viņš sacīja un, norādīdams uz mani, “panāc, ka izbraukšanas vīzu viņš saņem jau šodien.”

Šeihs Abdulla likās apstulbis, it kā viņš nule kā būtu ieskrējis ar pieri sienā. “Tas nav iespējams. Tas nav iespējams,” viņš murmināja. “Esmu licis lietā visus man zināmos trikus, lai šim vīram sagādātu izbraukšanas vīzas. Vajadzīgas vismaz trīs dienas — citādi nav iespējams.” Viņam bija visai muļķīgs izskats.

“Tas ir izdarāms vienā dienā,” sacīja Nasīfs. “Es pats parunāšu ar jawazat direktoru.”
“Bet...”

Nasīfs pacēla gaisā rādītājpirkstu, tad pavērsa to pret šeihu Abdullu. Tā bija tieša pavēle. “Tagad ej. Taisnā ceļā uz jawazat.”

Šeihs Abdulla atbildēja ar “gatavs pakļauties” signālu. Ar labās rokas rādītājpirkstu viņš norādīja uz savu degungalu, tad uz savu labo aci — burtiski tas nozīmē: jūsu pavēle ir manā galvā un manā acī.

Šeiha Abdullas vecajā pikapā mēs devāmies uz Iekšlietu ministriju, kas atradās kādā vecās Lidostas ielas pagalmā.

Jawazat, Iekšlietu ministrijas vīzu nodaļā, mēs soļojām tieši uz Vīzu departamenta direktora kabinetu. Šeihs Abdulla nolika viņam priekšā mapi ar vēstuli. Direktors uzmanīgi to izlasīja, kaut ko uz tās uzrakstīja un sacīja šeiham Abdullam, lai tas to parāda pie speciāla lodziņa ēkas ārpusē. Lodziņš izrādījās sprauga ļoti plašas sienas vidū. Sprauga bija trīs pēdas augsta un divas pēdas plata, un to sargāja pieci vertikāli dzelzs stieņi. Caur šiem stieņiem vismaz ducis cilvēku vienlaikus mēģināja iebāzt savas mapes un sarunāties ar vīru restu otrā pusē. To redzot, dūša man sašļuka papēžos.

Šeihs Abdulla, sajutis manu sarūgtinājumu, maigi papliķēja man pa plecu. “Es savu darbu zinu,” viņš ar pārliecību balsī sacīja. “Pakāpieties mazliet atpakaļ un skatieties.”

Gluži kā sportists, kas gatavojas ieskrieties, šeihs atkāpās nost no pūļa, kas drūzmējās ap vīzu lodziņu. Kad viņu no tā šķīra kādi divdesmit metri, viņš apstājās, pagriezās un uzsauca pāris cilvēkiem, kas stāvēja starp viņu un pūli pie lodziņa, lai paiet malā. Tad viņš pacēla uz augšu savas —, garā baltā virsvalka, apakšējo pusi un apsēja to ap vidu. Visbeidzot viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja, atsedzot zelta zobu.

Piepeši šeihs Abdulla briesmīgā balsī iekliedzās “ja Allāh” un metās uz priekšu. Pie lodziņa sapulcējušies cilvēki šausmās pagriezās, vēl neticēdami, ka kaut kas tik briesmīgs viņiem tūliņ metīsies virsū. Šeihs Abdulla uzlēca pūlim virsū, zibens ātrumā pārstaigāja galvām un pleciem un ielika savu mapi aiz lodziņa stāvošajam vīrietim tieši rokās. Tad viņš eleganti un bez piepūles nolēca zemē un, it kā nekas nebūtu bijis, atgriezās man blakus.

“Vienmēr nostrādā,” viņš triumfējoši sacīja.
“Nespēju ticēt, ka vīram jūsu vecumā var būt tik daudz enerģijas un veiklības,” es bildu patiesā pārsteigumā un apbrīnā.
“Tieši to pašu saka arī mana sieva,” viņš atbildēja.
“Ko tagad?”
“Choia.” Sakļāvis labās rokas pirkstus, viņš pacēla roku krūšu augstumā: “Choia.” “Gaidīsim.”

Pēc pusstundas lodziņš aizvērās. Pūlis izklīda. Daži dirnētāji gan palika uz vietas, taču vairums meklēja ēnu. Mēs ar šeihu Abdullu apsēdāmies zem kāda koka.

Gaidīšanu saūdieši pārvērtuši īstā mākslā. Choia pavisam noteikti ir visizplatītākais vārds un žests saūdiešu idiomu krājumā. Tam būs kāds sakars ar beduīnu priekšstatiem par laiku.

Runā, ka vēsturiski beduīniem nekad nekas nav piederējis — izņemot milzumu laika. Viņiem patika vienkārši būt, nevis steigties paveikt kaut ko konkrētu. Līdz ar to gaidīšana kļuvusi par būtisku visas saūdiešu dzīves sastāvdaļu. Saūdietis nekad tev nekam nenoliks konkrētu laiku. Kad kāds saka, ka insh’Allah, bukra  — viņš tevi apciemos, ar to varētu būt domāta rītdiena, parītdiena, pēc dažām dienām vai kaut kad tuvākajā nākotnē, vai jebkurā citā laikā pirms mūžības sākuma. Līdzīgā kārtā randiņu laiki nekad netiek noteikti saistībā ar stundām vai to iedaļām, bet gan saistībā ar piecām dienišķajām lūgšanām. Bad zuhr, pēc pusdienlaika lūgšanas, var nozīmēt jebkuru brīdi starp pusdienlaiku un saulrietu. Ja laika apzīmēšanai tomēr tiek lietotas stundas, tās vienmēr ir apaļas: pulkstenis ir pieci — neatkarīgi no tā, vai patiesībā ir divdesmit pirms vai pāri pieciem.

Savādi izkropļotā veidā šī attieksme pret laiku kļuvusi par neatņemamu vahābisma — šīs Muhammada ibn Abd al-Vahāba reformistu reliģijas, kas tagad ir Saūda Arābijas valsts ticība — sastāvdaļu. Abd al-Vahābs piedzima 1703. gadā mazā pilsētiņā Najdā karalistes ziemeļos un tika audzināts kā Hanbali sektas loceklis — Hanbali ir visstingrākā no islāmiskās domas četrām skolām. Abd al-Vahābs aicināja atgriezties pie pirmatnīgā islāma skaidrības un vienkāršā dziļuma, pie Korāna burta un sunnas (Pravieša prakses) kodeksa. Viņš noraidīja paražas, kas bija ieviesušās kopš tiem laikiem, piemēram, Pravieša dzimšanas dienas svinēšana un svēto un dievišķo kapavietu un svētnīcu apmeklēšana. Līdzīgi kristīgās Eiropas Reformācijas laika domātājiem, Abd al-Vahābs vērsās pret to, ka reliģija tiek pielāgota masu gaumei, nevis tās izglīto vai tām sludina. Viņa degsme daudziem lika atgriezties pie tīrā islāma kā pazemības un vienības doktrīnas, kuras pamatā ir vienlīdzība un taisnīgums. Saūda vahābisms daudz aizņēmies arī no 13. gadsimta musulmaņu politologa Ibn Taimijas. Ibn Taimijam nerūpēja gandrīz nekas cits kā vien musulmaņu kopienas spēks un izdzīvošana laikā, kad islāms, tikko atkopies no krusta kariem, atradās mongoļu ielenkumā. Nevienprātību musulmaņu vidū viņš uzskatīja par lielāko vājuma izpausmi un lūkoja aizliegt skaidrojumu daudzveidību. Viss vajadzīgais bija jāatrod Korānā un sunnā, pat teoloģijai un filozofijai, apgalvoja Ibn Taimija, islāmā nav vietas. Korāns interpretējams burtiski. Ja Korānā teikts, ka Dievs sēž tronī, tad Viņš tur arī sēž — un cauri. Nav nekādas vajadzības nodoties diskusijām par troņa īpašībām un mērķi. Nekas nav lasāms kā metafora vai simbols.

Ap diviem pēcpusdienā, kad lielākā daļa kantoru tiek slēgti, jawazat lodziņš atvērās. Parādījās roka, kas turēja mapi, tad mape tika pasviesta gaisā. Kāds vīrs, kas bija pacietīgi gaidījis ēnā, pielēca kājās, notvēra mapi, atvēra to, lai kaut ko ātri pārbaudītu, un ātriem soļiem un apmierinātu sejas izteiksmi aizgāja. Dažas minūtes vēlāk roka parādījās no jauna, un viss process atkārtojās. Visbeidzot roka pameta vēl vienu mapi. Šoreiz to notvēra Šeihs Abdulla.

Viņš atvēra mapi un ielūkojās tajā. Es nepacietīgi raudzījos viņā. “Vai man iedota izbraukšanas vīza?”

“Nu, ne gluži,” Šeihs Abdulla atbildēja. “Vīzas jums nav, taču doktora Nasīfa vēstule ņemta vērā.”
“Ko tas nozīmē?”
“Nezinu. Man nekad nav nācies saskarties ar līdzīgu situāciju. Taču, manuprāt, jūs rīt varat atstāt valsti.”

Es izrāvu mapi no Šeiha Abdullas rokām. Manai pasei bija piesprausta oficiāla izskata vēstule. Šaihs Abdulla norādīja uz vēstuli un sacīja: “Man liekas, tā būs ārkārtēju gadījumu vīza. Izlasiet man, kas tur teikts.”

“Lasiet jūs,” es pasniedzu vēstuli viņam. “Manas arābu valodas zināšanas nav pietiekami labas.”
“Tieši to pašu par mani saka mana sieva.” Viņš pasniedza vēstuli atpakaļ.

Jautāju viņam: “Ņemot vērā, ka visas mapes izskatās vienādas un vīrs aiz lodziņa nekā nenorādīja, kam tā pieder, kā jūs zinājāt, kura mape jāķer?”

“Jūs esat universitātes pasu daļas priekšnieks vai es?” Šaihu Abdullu mans jautājums kaitināja. “Visu es jums nevaru izstāstīt. Ja jūs paņemsit šo vēstuli līdzi uz lidostu, redzēsit, ka jums tiks atļauts atstāt valsti.”
“Khalas,” viņš sacīja, glāstīdams savas plaukstas un pirkstus, it kā ierīvētu tos ar pulveri. “Khalas,” viņš atkārtoja: “Tas nu ir galā.”

Nesagaidījis atbildi, Šeihs Abdulla ielēca savā pikapā un aizbrauca. Nākamā bija pirmā ramadana diena. Iepriekšējā ramadana laikā, pēc Mekas aplenkuma, es sāku domāt par pastāvīgo un mainīgo islāmā. Biju nācis pie slēdziena, ka jautājums tomēr nav par to, kā ievietot mainīgos lielumus konstantēs, kā bija sacījis Sami Angavi. Problēma saistījās ar to, kā attīstīt mūsdienīgu konstantu izpratni. Biju sācis rakstīt grāmatu Musulmaņu civilizācijas nākotne. Tas bija mēģinājums parādīt, kādai islāma sabiedrībai vajadzētu būt un kāda tā var būt. Nekas nepaliek “mūsdienīgs” uz visiem laikiem, es rakstīju. Islāms jāsaprot no jauna, no laikmeta laikmetā, saskaņā ar konkrēta perioda un konkrētas vietas vajadzībām. Vahābisms, es secināju, islāmā ieviesis divas metafiziskas katastrofas.

Pirmkārt, pārtraucot jebkādus “absolūtā atskaites punkta” — Korāna, un Pravieša Muhameda dzīves — jaunus skaidrojumus, tas bija atņēmis ticīgajiem to, ko kultūras teorētiķi sauc par “darītspēju”. Viņiem nebija citas izvēles kā klausīt ‘ulama. Bez pastāvīgas skaidrojumu savstarpējas cīņas musulmaņu sabiedrības lemtas tādai kā klīniskajai nāvei.

Otrkārt, pieņemot, ka ētika un morāle sasniedza savu virsotni Pravieša līdzgaitnieku vidū, vahābisms noliedz cilvēka domas un morāles evolūcijas ideju. Vēl vairāk, es rakstīju, tas ievirza musulmaņu civilizāciju uz nebeidzamu vārguļošanu. Mūsu laika lielais uzdevums ir izstrādāt un iedzīvināt tādas musulmaniskās vērtības, kas ir skaidri un nepārprotami piemērotākas nekā tās, ko izstrādājuši Pravieša līdzgaitnieki.

No vahābisma viedokļa, šīs bija ķecerīgas domas, un es tās pa lielākai daļai paturēju pie sevis. Taču tagad manuskripts bija pabeigts. Es pavadīju nakti to pārlūkojot un veicot pēdējās izmaiņas. Es sagatavoju viltus titullapu un ievietoju īsto manuskriptu starp visai piezemētiem hadža aprakstiem — ja nu gadījumā lidostā tas tiktu pārbaudīts. Mazais koferītis, kuru galvenokārt pildīja retas grāmatas un manuskripti, ko biju uzodis un izglābis, jau bija sakravāts. Kāds draugs bija piekritis paņemt sev manas mēbeles, stereo un manu iemīļoto šūpuļtīklu — es tajā mēdzu šūpoties savas dzīvojamās istabas vidū, pārmaiņus klausīdamies Korāna lasījumu un Tangerine Dream.

Lidostā es biju jau septiņos no rīta — cerēju noķert Saudi Airlines lidojumu uz Londonu pulksten 11. Atšķirībā no jaunās Karaļa Abdula Aziza vārdā nosauktās lidostas, kas atradās 20 jūdzes ārpus pilsētas, vecā Džedas lidosta bija tikai dažu minūšu brauciena attālumā no manas dzīves vietas. Tā radikāli atšķīrās no savas modernās līdzinieces teltsveida ēkas tehnoloģiskās efektivitātes. Patiesībā tā nebija nekas vairāk kā savstarpēji vāji saistītu, no blokiem būvētu ēciņu puduris. Lidostā es biju pirmais, taču man nebija rezervēta biļete. Tāpēc palestīnietim aiz reģistrācijas letes es sāku vērpt garu bēdu stāstu. Man nomirusi vecmāmiņa. Nomiris tēvocis. Puse no maniem radiniekiem, kam pāri piecdesmit, miruši. Taču viņš nebija pārliecināms.

“Ko vēl jūs gribat, lai es nogalinu?”

Viņš izskatījās mazliet uzjautrināts. “Labi,” viņš teica, “ir taču ramadans, un es jums ticu.” Šis svētītais mēnesis stingri iedēstīts musulmaņu apziņā. Cilvēkiem šai laikā jāizrāda lielāka iejūtība. “Taču arī ramadanā kaut kas jāēd,” viņš piemetināja, paberzēdams rādītājpirkstu pret īkšķi. Falus, nozīmēja šis žests. Naudu. Es ieslidināju viņam plaukstā 500 rijālu, tolaik pāri par 100 mārciņām. “Citos apstākļos jums nāktos pierakstīties gaidītāju sarakstā, taču, ņemot vērā, ka mirusi jūsu vecmāmiņa...” Viņš ieturēja nelielu pauzi. “Es uzņemšos risku sagādāt jums vietu.”

Pateicos viņam un pasniedzu savu pasi. Viņš izšķirstīja visas lappuses. “Izskatās, ka jums nav izbraukšanas vīzas.” Viņš izskatījās apmulsis. “Ir gan,” es teicu. “Man ir ārkārtējā izbraukšanas vīza. Tas papīrs pasē.”

Viņš apskatīja papīru, apgrieza to otrādi, lai pārbaudītu pasu biroja zīmogu un pamāja. “Neviens nekad šo valsti nav atstājis ar ārkārtēju vīzu,” viņš sacīja. “Un tomēr — ir taču ramadans.”

Kamēr es pūlējos sagremot šī klerka vārdus, pamanīju, ka nesējs manam koferim piestiprina aplamas birkas.

“Londona, Londona,” es kliedzu. “Nevis Roma, bet Londona!”
“Nekliedziet,” teica nesējs. “Ir taču ramadans.” Un viņš mierīgi pabeidza piestiprināt birku un uzlika koferi uz konveijera.
“Liecieties mierā par bagāžu, raizējieties labāk par izbraukšanas vīzu,” sacīja klerks, sniegdams man pasi, biļeti un iekāpšanas talonu.

Pasu kontrolē bija divi atsevišķi galdi, aiz kuriem sēdošie ierēdņi garlaikoti zīmogoja pases un savāca izbraukšanas anketas. Aizpildījis šādu anketu, es izspraucos cauri pūlim. Pasniedzu pasi un papīra lapu vienam no ierēdņiem. Viņš rūpīgi un nesteidzīgi aplūkoja papīru. Beidzot viņš ierunājās: “Man žēl, taču man nav tiesību izsniegt izbraukšanas vīzas. Jums nāksies iet pie mudira.”

“Kur ir viņa kabinets?” es jautāju. Vīrietis nenoteikti pamāja. “Tur,” viņš teica.

Galu galā atradu pasu nodaļu. Tur sēdēja trīs vīri un pļāpāja. Es noliku savu pasi un papīru uz galda. “Es jūs lūdzu,” teicu, “man ir ārkārtējā izbraukšanas vīza. Man vajag, lai direktors to paraksta.”

Viens no ierēdņiem piespieda sevi piecelties. Viņš rūpīgi aplūkoja manu papīru. Tad viņš piegāja pie galda, uz kura gulēja liels reģistrācijas žurnāls. Pašķirstījis to, viņš salīdzināja manu vārdu ar ierakstu. Papētījis žurnālu vēl dažas minūtes, viņš to aizvēra. Uz papīra viņš uzlika savus iniciāļus un nosūtīja uz citu kabinetu.

Tur aiz ļoti liela galda sēdēja mazs vīriņš. Noliku viņam priekšā savu papīru. Viņš to vairākas minūtes pētīja, tad parakstīja.

“Pēdējo parakstu jūs saņemsit Imigrācijas birojā, kas atrodas Ielidošanas zonā,” viņš man pavēstīja.
“Ielidošanas?” Šobrīd tika pieteikts mans lidojums. “Ielidošanas? Bet es taču gribu izbraukšanas, nevis iebraukšanas vīzu.”
“Nekliedziet,” aizrādīja ierēdnis. “Ir taču ramadans. Es zinu, ko jūs gribat. Bet jums jāveic vajadzīgā procedūra. Jums jāiet uz Ielidošanu. Khalas.” Neteicis vairs ne vārda, es paķēru papīru un izskrēju no kabineta. Bija dzirdams, kā atskan pēdējais aicinājums uz lidojumu. Izskrēju no izlidošanas zonas un pirmā termināla. Skrēju pa veco lidostas ceļu, līdz sasniedzu Ielidošanu.

Mani mēģināja apturēt kāds beduīnu karavīrs, taču es ij netaisījos ar viņu strīdēties. Ieskrēju pirmajā kabinetā, kas gadījās ceļā.

Tur krēslā sēdēja vecāks vīrs. “Salaam alaikum,” es sacīju un, nenogaidījis atbildi, sagrābu viņu aiz bārdas. Maigi to pavilcis uz savu pusi, es sāku to mežonīgi skūpstīt. Es skūpstīju to kreisajā pusē, tad labajā, es skūpstīju to no augšas un zem zoda.

Vecais ierēdnis pilnīgi pārvērtās. Likās, ka viņš jūtas reizē samulsis un noraizējies. “Sakiet, brāli, ko varu jums līdzēt?” viņš vaicāja. Es paskaidroju situāciju. “Neraizējieties,” viņš sacīja. “Uz jūsu papīra nepieciešami vairāki paraksti un es iešu jums līdzi tos savākt. Galu galā, šodien taču ir pirmā ramadana diena.”

Tā nu mēs staigājām no kabineta uz kabinetu, vākdami parakstus. Tad vecais ierēdnis mani aizveda atpakaļ uz Izlidošanas halli. Mēs skrējām pretī grupai saūdiešu lidostas darbinieku.

“Lidojums SV 172, Lidojums SV 172!”
“Ātri,” teica viens no darbiniekiem, “kāpiet autobusā.”

Es ielēcu autobusā. Es biju vienīgais pasažieris. Šoferis aizvēra durvis un sāka braukt uz lidmašīnu. Es sēdēju un nervozēju. Pusceļā piepeši autobuss apstājās. “Atpakaļ, griezieties atpakaļ,” kāds ārpusē kliedza.

Pa autobusa logu bija redzama lidmašīna, kas joprojām stāvēja uz skrejceļa. Garām autobusam pašāvās ļoti garš limuzīns ar Saūda Arābijas karodziņu. Dažus mirkļus vēlāk lidmašīnā iekāpa kāds karaliska izskata saūdietis kopā ar pavadoņiem.

“Tur nu aiziet jūsu vieta,” noteica filipīniešu šoferis. “Neviens princis šai gadalaikā nepaliek valstī. Ir taču, ziniet, ramadans.”
“Jā,” es teicu. “Es zinu. Ir ramadans.”

Londonā es ierados nākamajā dienā ar British Airways lidmašīnu.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

Autors dzīvoja Mekā no 1975. līdz 1980. gadam.
Raksta pirmpublicējums žurnāla Granta 77. numurā