Kampšanas instinkts

Juris Birznieks ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras Profesionālās izglītības komisijas priekšsēdētājs, Augstākās izglītības padomes un Izglītības ministrijas profesionālās izglītības sadarbības padomes loceklis, Biznesa augstskolas Turība valdes priekšsēdētājs Rīgas Laiks: Kas ir tās rakstura īpašības, kas nosaka, vai cilvēks kļūst par veiksmīgu biznesmeni vai nē?

Juris Birznieks: Reiz mēs veicām eksperimentu. Kādā skolām veltītā izstādē uz grīdas nobērām četrus tūkstošus latu viensantīmu monētās. Sanāca pamatīga kaudze. Klāt nebija neviena apsarga, kaudze vienkārši stāvēja un neviens naudu neņēma. Mana pārliecība saka, ka, ja pie Brīvības pieminekļa noliktu miljonu, tik un tā lielākā daļa cilvēku neņemtu. Biznesā svarīgākā rakstura īpašība ir vēlme un spēja kampt. Biznesu var taisīt tikai tie cilvēki, kam īpašums nav vienaldzīgs. Cita lieta, ka šī kampšana tiek regulēta un civilizētā biznesā nevalda absolūti džungļu likumi.

RL: Vai biznesa instinkts ir dabisks?

Birznieks: Jā! Dabā katrs dzīvnieks mēģina iekarot labāku dzīves telpu, cīnās par labāku barību. Tas pats notiek arī cilvēku dzīvē. Kad es pirmo reizi lasīju Civillikumu, man tas šķita, kā priekš bandītiem rakstīts. Taču pārlasot vēlreiz, es sapratu, ka tur viss ir balstīts uz dabiskām normām.

Ja mēs paskatāmies nesenā vēsturē, tad šobrīd mūsu valsts bagātākie cilvēki ir tie, kas spēja uzsākt ekonomisko cīņu deviņdesmito gadu sākumā, laikā, kad citi bārstīja politiskas idejas un par uzņēmējdarbību nedomāja. 

RL: Vai jūs pats uz barikādēm gājāt?

Birznieks: Es varu pateikt godīgi, negāju. Es ļoti labi redzēju, kas tajā laikā notika. Kamēr latviešu patrioti stāvēja un dziedāja, tikmēr citi pirka un privatizēja. Tas bija kā kino. Man kā latvietim toreiz svarīgāk šķita būt biznesā. Jā, es biju Baltijas ceļā, stāvēju sadevies rokās, taču tajā pašā laikā skaidri apzinājos, ka ir cilvēki un spēki, kas dala valsti. Man nebija nekādu saulainu ilūziju. Es varu tikai izteikt nožēlu, ka toreiz tik maz latviešu sāka ekonomisko cīņu. Tautieši, kas pie īpašuma tika ar politiskām metodēm vai nejauši, iespējams, to zaudēs, ja izrādīsies, ka biznesa instinkti tiem sveši.

RL: Kā jums šķiet, kas deviņdesmito gadu sākumā noteica vienas vai otras sociālās vai profesionālās grupas spēju iekļauties jaunajos ekonomiskajos apstākļos?

Birznieks: Nedomāju, ka kaut ko noteica piederība kādai sociālai vai profesionālai grupai. Man šķiet, ka šībrīža biznesā visi ir vienlīdz proporcionāli pārstāvēti. Vieni bija tie, kas atradās tuvu uzņēmumu vadībai. Viņiem vajadzēja vienkārši pārrakstīt dažus dokumentus, nokārtot privatizāciju un pēc brīža viņi varēja sākt savu biznesu. Otra grupa ir cilvēki ar šo, kā es saucu, dabisko spēju. Godīgi sakot, es nezinu, no kurienes rodas šī vēlēšanās kaut ko darīt, taču šī ir cilvēku grupa, kas sāka ar mazumiņu, ar kādu sīku biznesu. Tie ir cilvēki, kuriem ir gandrīz vienalga, ar kādu biznesu nodarboties. Galvenais –– noregulēt finansu plūsmu tā, lai izdevumi būtu mazāki nekā ieņēmumi un lai būtu interesanti. Azarts.

RL: Kas bija jūsu pirmais bizness?

Birznieks: Pirmajās klasēs es tirgoju košļājamās gumijas. Piecu gadu vecumā es par apelsīniem pārdevu iespēju padejot ar manu meiteni. Bārters, ko tagad droši vien kāds gribētu saukt par sutenerismu. (Smejas.) Pirmo grāmatu par savu naudu es nopirku, pirms gāju skolā — vācu un pārdevu tukšās pudeles. Mani vecāki bija ļoti aizņemti darbā. Es uzaugu Ķengaragā un esmu pateicīgs šim rajonam. Jau no bērnības es varēju mācīties, kā tikt galā ar dažādām konfliktsituācijām, atrisināt tās un iziet ar maksimālu labumu.

RL: Vai vēlāk jūs apgrozījāties arī tā dēvētajā centra vidē?

Birznieks: Jā, pirms armijas es tirgojos ar visu iespējamo, kas tajā laikā skaitījās krimināls vai puskrimināls. Plates, ieraksti, kāršu spēles (norāda uz kāršu attēliem uz savas kaklasaites), pirkām pieclatniekus un sudrabu. Septītajā klasē bija gadījums ar tik lielu pieclatnieku daudzumu, ka mēs meklējām pat ieročus un automašīnu, lai nodrošinātu drošību. Taču tad otra puse to uzzināja un atmeta domu mūs apkrāpt. No vienas puses, tās bija krimināli sodāmas darbības, no otras puses, jau septītajā klasē es sapratu, ka te nu mēs esam atbraukuši — es pelnu vairāk nekā mani vecāki un neko ar šo naudu nevaru iesākt. Es nevaru uzbūvēt tādu māju, kā gribu, nevaru nopirkt tādu mašīnu, kādu esmu redzējis nelegāli ievestos žurnālos, un nevaru brīvi ceļot pa pasauli. Līdz ar to vienīgā iespēja notērēt naudu bija izpriecas. Padomju armijā es aizgāju ar cerību, ka uzdzīve beidzot beigsies un es iegūšu laiku pārdomāt dzīvi. Taču nekā, armijā izpriecas nebeidzās. Nezinu, ko citi cilvēki darīja armijā, taču izpriecu ziņā man tas bija ļoti nežēlīgs laiks. Bezrūpīgākais periods manā dzīvē, jo viss bija, un nebija nekādas vajadzības taisīt biznesu. Kaukāzā ļoti cienīja cilvēku formā. Tā kā es, būdams šoferis, bieži biju pilsētā, man bieži kāds iedeva pāris pudeles šņabja vai sainīti ar narkotikām, tas bija normāli. Viss bija pieejams. Savās izklaidēs es biju sasniedzis grunti un man bija jāizšķiras, ko darīt — pacelties vai iznīkt. Kamēr es biju armijā, mainījās valdības, un Gorbačova perestroika ļoti veiksmīgi sakrita ar manu demobilizāciju. Es varu atklāti teikt, ka redzot, kā tas notika, man bija pilnīgi skaidrs, ka viss beigsies ar politisku un ekonomisku Latvijas brīvību. Atnācis no armijas, es mēģināju skaidrot šo loģisko mehānismu, kā sabruks Padomju Savienība, visi it kā piekrita, taču beigās teica: “Nē, tu esi traks.” Pēc armijas, iestājoties institūtā, es kaifoju no tā, ka varu atkal kustināt savas smadzenes, bet mana formālā izglītība beidzās bijušā Politehniskā institūta piektajā semestrī, kad es sāku savu celtniecības biznesu. Man ir bijis ēdināšanas bizness, sabiedriskais transports, izdevniecība, informatīvie pakalpojumi, naudas operācijas, par kurām es dabūju pamatīgi ciest.

RL: Tuvu cietumam?

Birznieks: Gandrīz. 1993. gadā bija savākusies manu nedraugu kompānija, kas labprāt gribētu mani redzēt uz apsūdzēto sola. Tā bija lieta, kur es dabūtu piecpadsmit gadus ar mantas konfiskāciju. Pazīstami juristi, kad es pie viņiem izmisis ierados un vaicāju, ko lai dara, atbildēja: “Tā lieta nav tik traka, nu, pāris gadiņus nosēdēt nāksies.” Sēdēt galīgi negribējās. Es paņēmu sev palīgā vienu cilvēku, kas mācījās juristos un vienkārši mācēja pareizi noformēt dokumentus tiesai, aizstāvības stratēģiju būvēju, lasot likumus. Astoņus mēnešus mēs tiesājāmies paralēli trīs tiesās. Būtībā tas izputināja manu toreizējo biznesu, taču deva nenovērtējamu pieredzi.

RL: Kas ir bijis jūsu jocīgākais bizness?

Birznieks: Netradicionālā medicīna, ekstrasensi un citi šāda veida darboņi. Mani uzaicināja savest kārtībā lietas kooperatīvā, kur ar to jau nodarbojās. Pilnīgs ārprāts! Viņiem nekas nebija legāls. Atskrien cilvēku pūlis, nomet naudu. To krauj milzīgās somās. Nevienam nav skaidrs — cik, kurš, par ko ir samaksājis un kāds pakalpojums cilvēkam par to pienākas. Iepriekšējā vadība to nebija nolēmusi. Nebija grāmatveža, tikai kooperatīva statūti. Bija pienācis brīdis, kad gandrīz vieglāk aizlaisties ar visu naudu, nevis mēģināt kaut ko noregulēt. Es momentā pieņēmu grāmatvedi un noorganizēju papīru plūsmu. Pēc tam dibināju savu kooperatīvu ar tādu pašu profilu. Bija man tāds šamaņu bizness. Tie nebija pāris, bet veseli divdesmit dažādi. Bija pat tā, ka divus šamaņus kopā nedrīkstēja laist, jo viņi savā starpā bija šausmīgi naidīgi. Mēs konfliktējām gan ar mediķiem, gan ar reliģiskajām iestādēm. Kaut gan izrādījās, ka par daudziem jautājumiem jēgas nebija nevienam. Es aizgāju tādēļ, ka nevarēju saprast, vai patiešām es esmu iedevis cilvēkiem to, par ko viņi ir samaksājuši naudu. Pirms aiziešanas es piedāvāju sistēmu, ka katram cilvēkam ir ziedojumu karte, saskaņoju šo sistēmu Valsts ieņēmumu dienestā. Es uzskatīju un joprojām uzskatu, ka visa pamatā ir cilvēka brīvā griba. Tā ir vienīgā mēraukla. Kad man nepiekrita, es aizgāju.

RL: Kāda, jūsuprāt, ir izglītības loma biznesa vidē?

Birznieks: Ir divas lietas — izglītība un spēja konkurēt biznesā. Ne vienmēr izglītība dod šo spēju. Trīs cilvēki no pasaules bagātāko piecinieka savā laikā tikuši izslēgti no koledžām. Protams, šo cilvēku labā strādā augstas klases speciālisti, bez kuru palīdzības viņi nebūtu nopelnījuši miljardus. Biznesa pamatā ir spēja pakampt. Cita lieta ir, ja to grib darīt regulāri un pārvērst par sistēmu. Tad ir divi varianti — pašam stāties kādā augstskolā un mācīties, vai arī pieņemt darbā izglītotus cilvēkus. Te parādās nākamā problēma, diploms un izglītība nav viens un tas pats. Bilam Geitsam nav diploma, taču, vai kāds var pateikt, ka viņam nav atbilstošas izglītības? Viņam ir pati atbilstošākā izglītība, kāda vien šajā amatā var būt. Jā, es uzskatu, ka uzņēmuma pamatstruktūrai, noteiktai daļai darbinieku ir jābūt ar attiecīgo izglītību un zināšanām. Taču izņēmumiem, kreatīvā posma vadītājiem, izglītība brīžiem pat traucē. Ja tu zini, ka kaut ko nevar izdarīt, un apkārt visi izglītoti cilvēki arī zina, ka to nevar izdarīt, tad neviens to arī nemēģina darīt. Taču, ja atnāk kāds, kurš intuitīvi jūt, ka to vajag darīt, un nezina, ka tas nav izdarāms, viņš ņem un izdara. Tu atmet visas savas zināšanas, savu augstprātību, kļūsti par nulli un atver visas savas maņas.  Kad pēc tam man ir lūguši posmu pa posmam atreferēt, kā es to esmu izdarījis, es to nevarēju. Es to saucu par biznesa deju un nevaru paskaidrot, kādēļ vienā gadījumā nodejoju tā, otrā citādi. Biznesā ir vajadzīgi dažādi cilvēki. Nekādā gadījumā nedrīkst noliegt izglītību un nedrīkst diskriminēt tos, kam izglītības nav. Šobrīd problēma ir tā, ka cilvēki skatās nevis uz faktisko izglītību, bet gan uz diplomu. Diploms nav labas izglītības sinonīms.

Pašmācības ceļā esmu apguvis daudzas ar izglītības vadību saistītas lietas. Esmu izlasījis daudzas grāmatas, taču ir grūti pateikt, tieši kura no tām ir bijusi visnoderīgākā. Viena no tām bija arī Viktora Peļevina Generation P. Man šī grāmata deva varbūt vairāk, nekā Stratēģiskais menedžments, piemēram. Lai izceltos uz kopējā biznesa fona, vajag apgūt arī dažādas kreatīvas lietas. Man bija iecere izveidot tādu kā profesionālo treniņu vadības studentiem. Izsēdināt viņus bez naudas kādā Eiropas pilsētā un pateikt: “Lūdzu, pēc trim dienām jums ir jābūt 300 kilometrus attālajā pilsētā.” Ja tu nevari bez naudas izdzīvot civilizētā vidē un veikt 300 kilometrus, tad par kādu izdzīvošanu lielajā biznesā var būt runa?

RL: Vai jums jelkad ir bijis kauns par formālās izglītības trūkumu?

Birznieks: Noteikti nē! Taču, ja kāds var man argumentēti pamatot, kādēļ man nepieciešams šis papīrs, es esmu gatavs kaut rīt sākt mācības.

RL: Kāds bija jūsu ceļš uz izglītības biznesu?

Birznieks: Biju iestājies Politehniskajā institūtā studēt mehāniku, bet uzsākot biznesa aktivitātes, secināju, ka par inženieri nestrādāšu, bet labas biznesa studijas tajā laikā nepiedāvāja, kaut pieprasījums bija liels. Mana pirmā saskare ar šo iestādi bija, kad es veicu šeit remontdarbus. Pēc laika, kad biju nolēmis sākt darboties izglītībā, atcerējos, ka te ir pieejamas telpas un blakus ir kopmītnes, atnācu pie direktora un lūdzu izīrēt. Pēc kāda laika tehnikums nogāja uz grunti, un es sapratu, ka to var paņemt. Es no naudas kaudzes nebēgu. Naudas kaudze vienlaikus ir atbildība. Lai iegūtu savai labsajūtai pietiekoši daudz naudas, viņa ir jāapgroza vismaz piecdesmit reizes vairāk. Un tā ir nenormāla atbildība, ja gribas tērēt uzreiz.

RL: Pie dažādiem nelieliem uzņēmumiem privatizācijas rezultātā tika daudzi cilvēki. Tikai nelielai daļai no viņiem izdevās savus uzņēmumus noturēt virs ūdens. Kas ir šie nosacījumi, lai uzturētu naudas plūsmu un veiksmīgi vadītu uzņēmumu?

Birznieks: Ir divu veidu vadītāji. Kreatīvie vadītāji ir neaizvietojami krīzes situācijās vai uzņēmuma sākumposmā. Ikdienas vadītāji pa īstam var izpausties tikai tad, kad uzņēmums ir nolikts uz kājām, un tā mērķi un virzība ir nosprausti. Es esmu sācis no nulles un tādēļ man krīzes posmu vadīšana padodas daudz labāk. Tas man nāk ļoti dabiski. Savukārt, ikdienas sēdes — man ir bijuši brīži, kad es nevaru normāli sanāksmi novadīt. Mēs runājam par kaut kādām ikdienas lietām, par kurām, man liktos, katram pašam visam ir jābūt skaidram un nav tur ko runāt. Ikdienas ritums, sabalansēta plūsma un normāla saplānota darbība man ir bijis smagākais klupšanas akmens. Kādu laiku pie manis strādāja bijušā tehnikuma direktors, kurš teica: “Normālam cilvēkam iekļūstot krīzē vai konfliktsituācijā, viņš parasti zaudē septiņdesmit procentus. Labs vadītājs notur septiņdesmit līdz pat deviņdesmit procentus. Es skatos uz tevi un brīnos, jo tu no konfliktsituācijas izej ar simt desmit procentiem. Tu vēl uzvāries.” Konfliktsituācijās ir milzīga iekšējā slodze un interese par procesu. Ikdienā es staigāju tāds pa pusei miegains. Vēlēšanās aizbēgt no miegainības bija iemesls, kādēļ daudzi latviešu biznesmeņi pēc tam, kad viss šeit jau bija pārdalīts, aizbrauca dzīvot un strādāt uz Krieviju.

RL: Vai tas nozīmē, ka Latvijas biznesu drīz pilnībā pārvaldīs ikdienas vadītāji — tās baltās apkaklītes, ko ražo zviedru ekonomikas augstskola?

Birznieks: Vienmēr būs situācijas, kurās varēs izpausties tāda tipa cilvēki kā Bils Geitss. Man ir vairāki biznesi, kas visu laiku attīstās, un viens no tiem, ko es pats vadu, ir augstskola. Pie straujas attīstības tas pats krīzes menedžments vien ir. Struktūru skaits nemitīgi pieaug, funkcijas ir jāpārdeleģē. Kad sistēma būs palaista un sakārtota tā, ka es to varēšu nodot ikdienas vadītājam, es labprāt aizietu un pacīnītos kādā citā mērogā. Man ir noskatītas dažas lietas, ko es varētu darīt Krievijā un Ukrainā.

Es esmu ar abām rokām par amerikāņu biznesu un amerikāņu attieksmi. Man patīk Amerikas biznesa filozofija. Eiropa ir pilna ar birokrātiskām tradīcijām. Viņi paši saka, ka diskriminācijas nav, taču Eiropas biznesa vidē tā ir daudz lielāka. Man šķiet, ka Eiropas Savienību viņi mēģina radīt kā alternatīvu Amerikas veiksmīgajai sistēmai. Vienotības ideja ir sekundāra, pamatā ir vēlme neļaut dominēt Amerikai. Eiropas Savienība savā būtībā ir zaudētāju savienība, un mēs šobrīd tiecamies iestāties tajā. Man patīk Amerika. Viņi katru zaudējumu spēj pārvērst ieguvumā. Arī 11. septembri. Tā ir brīva valsts, kurā uzņēmēji tiek cienīti. Latvija būtu brīnišķīga vieta, kur paņemt labāko gan no Amerikas biznesa vides, gan Eiropas sociālās sfēras un uztaisīt pašiem sev ļoti labu un ērtu sistēmu.

Pilnībā visu mēs zaudēsim tajā brīdī, kad atvērsim vārtus Eiropas Savienībai. Viss būs vaļā un te gāzīsies Eiropas nauda. Nopirks pilnīgi visu. Ir starpība, vai šeit ienāk komunisti ar ieročiem un mēs tagad varam teikt: “Mums tika nelikumīgi atņemts!”, vai arī mēs paši vēlamies tur iestāties un visu notirgot pa lēto. Nebūs tāda spēka, kas spēs to atgriezt atpakaļ un pateikt: “Ziniet, tas nebija pareizi, tā bija apmānīšana.”

RL: Ko jūs gribētu mainīt izglītības sistēmā?

Birznieks: Man šķiet, ka lietderīgāk būtu, ja visas augstskolas būtu maksas, taču noteikts procents labāko studentu varētu iegūt pilnu stipendiju pēc centralizēto vidusskolas beigu eksāmenu rezultātiem. Students, kuram valsts būtu piešķīrusi naudu, apstaigātu vairākas augstskolas un izvēlētos to, kas viņam par šo naudu piedāvā vispilnīgāko un viskvalitatīvāko mācību programmu. Tas rosinātu augstskolas uzlabot pasniegšanas kvalitāti un pašām pētīt darba tirgu.

RL: Par ko — no izglītības viedokļa —  liecina pašreizējās valsts tiesāšanās un neveiksmīgie darījumi?

Birznieks: Valsts augstākie ierēdņi nespēj būt šie plēsoņas un cīnīties valsts labā. Acīmredzams, ka neizdevīgos līgumus slēguši pietiekoši nesagatavoti juristi vai arī tas darīts apzināti. Daudzi ierēdņi ir absolūti nekompetenti un tā vietā, lai domātu, viņi labāk pieņem jau gatavus, kaut arī bieži neizdevīgus Eiropas Savienības rīkojumus un lēmumus.

RL: Vai biznesā ir nepieciešamība pēc reliģijas?

Birznieks: Es to neizjūtu pilnīgi nemaz. Manuprāt, tas vajadzīgs cilvēkam, kurš netic pats savai rīcībai, tam, ko pats dara. Ja es ko daru, tad es esmu pārliecināts par to, ko daru. Visas šīs reliģijas ir vajadzīgas kaut kādai dzīves programmai. Ja tava pārliecība ir nostiprinājusies, tev nekas nav vajadzīgs, tu vienkārši dari to, par ko tev ir pārliecība. Tikko tu sāc šaubīties, tā vietā nāk viens ar pārliecību, un tu esi vadāms, ir hipotēze, ka reliģijas ir radītas, lai pārvaldītu tautu.

RL: Vai tas nozīmē, ka jebkurai lietai, ko jūs darāt, vajag racionālu pamatojumu?

Birznieks: Nevis racionālu, bet savu pārliecību. Kā labāk pateikt... Vecajos laikos, kad bandīti bieži ciemojās pie uzņēmējiem, citi nespēja nemaksāt, es nespēju maksāt, jo nebija šīs pārliecības. Jo man bija pārliecība, ka nav par ko. Tieši otrādi — ka es esmu šajā teritorijā saimnieks, kādā sakarībā atnāks cits un sāks saimniekot manā vietā? Tikko es iemaksāju pirmo summu, es vairs neesmu saimnieks, tā es to uztvēru. Es negribu pateikt, ka man nav bijuši šaubu mirkļi, ka man viņu vispār nav. Es krītu nemitīgi divās galējībās. Kad man ir pārliecība par kaut ko, tad es esmu drausmīgi aktīvs, diena vai nakts, nav svarīgi, man laiks neeksistē, ir tikai mērķis un mana pārliecība. Kad man nav pārliecības kaut ko darīt, es ļaujos straumei, situācijai, aizkuļājos kaut kā no saliņas līdz saliņai. Viss atrisinās pats no sevis. Es meklēju šo pārliecību, ja nevaru atrast, tad es vienkārši nedaru. Bija uzņēmēju kompānija, cilvēku 20, es viņiem pajautāju, vai kāds var pacelt roku, ar to apliecinot, ka ar pārliecību var balsot par kādu politisko partiju. Neviens nepacēla. Bet kā var atbalstīt, kā var iet balsot, ja nav šīs pārliecības?

RL: Jūs neejat balsot?

Birznieks: Nē, jo nav par ko. Nav jau šo partiju. Nu, nav. Ja kaut ko izdaru bez pārliecības, es būšu spiests meklēt kādu reliģiju, svešķermeni, ielaist svešu programmu, lai aizvietotu savu pārliecību. Vēl jāsaka, ka visas mūsu slimības, praktiski, rodas no tā, ka nav pārliecības. Man nav sveša šī te filozofija, ka var ārstēt ar garīgumu.

RL: Vai jums ir pārliecība, ka bizness atvieglos arī jūsu aiziešanu no šīs dzīves?

Birznieks: Man ir bijušas diezgan tuvas attiecības ar nāvi, es domāju, ar savu. Ir bijušas visādas situācijas. Tā izjūta ir — ka tu jau esi tik tuvu tam — godīgi sakot, es to uztveru nevis kā kaut ko, no kā jābēg... bet, kad stunda būs situsi, es realizēšu to ar pārliecību. Tā būs mana narkotika. Es spēju arī saprast tos kamikadzes, kas spēj nāvē doties ar ekstāzi. Domāju, ka es šo pārliecību saglabāšu līdz brīdim, kad es uz turieni došos — ar pārliecību un ar baudu. Nav svarīgi, no kā man tas būs.

Filozofiski ir drausmīgi svarīgi cilvēkiem atrisināt savu attieksmi pret šo pēdējo brīdi, pretējā gadījumā, es atceros bērnību, kad man pirmoreiz uznāca tādas bailes no nāves, šausmīgi bija tajā brīdī, visa dzīve bija pusparalizēta, apziņa par nāvi, kas būs reāli un arī ar mani, drausmīgi nomāca. Līdz kādam brīdim, kad es dabūju tādu pārliecību, kāda man ir pašlaik. Un no tā brīža man ir drausmīgi atvieglojusies situācija, tā ir baigā atšķirība, kad tev nav tās fundamentālās nāves baiļu izjūtas.

RL: Kas bija tas notikums, kas jūs atbrīvoja no šīs izjūtas?

Birznieks: Es nevaru nosaukt precīzu brīdi. Dzīvojot ar pārliecību, zūd bailes arī no nāves un neuzrodas ticības deficīts, kurš rada pieprasījumu pēc reliģijas. Viens ir tas, ka es pārgāju uz pilnīgu citu viedokļu ignorēšanu. Nevis neieklausīšanās citu viedokļos — bet tā ir mana un tikai mana problēma, kā es kurā situācijā rīkošos. Otrs — situācija tuvu nāvei, kad es izgaršoju to brīdi. Tas ir bijis kaut kad jaunībā, bērnībā, ir bijuši gadījumi armijā, un pirms apmēram septiņiem gadiem bija smaga autoavārija. Pāris dienas es domāju, uz kuru pusi doties — šaisaulē vai taisaulē? Sakarā ar to, ka neizjutu neko diži smagu, pat ja tur tālāk nekā nav, tas mani īstenībā vēl vairāk motivē šodien dzīvot ar pārliecību, nevis klausīties, ko citi saka, vai skatīties, ko citiem rāda. Bija laiks, kad es vispār televizoru neskatījos nemaz, jo man bija svarīgāk izbaudīt savu dzīvi katru mirkli. Tā dzīve bija tik spraiga, ka tas, ko rāda kino, man bija smieklīgi.

RL: Cik ir lielākais ātrums — jūsu fiksētais ātrumpārkāpums?

Birznieks: Fiksētais — policistu fiksētais, pie tam nesodītais — ir 200 kilometri stundā pilsētā.

RL: Kāpēc jūs domājat, ka biznesa cilvēkiem ir svarīgi ātri braukt? Ir citi cilvēki, kam ir labas mašīnas, bet ir zināms, ka viņi tomēr nebrauc tik ātri.

Birznieks: Es no armijas laikiem īstenībā esmu bijis profesionāls šoferis. Savu darba karjeru es sāku par šoferi. Kad es patiešām braucu ātri, biju drausmīgi nofokusējies uz kaut ko vienu, ir tikai ceļš un kustība, klausījos katrā skaņā, vibrācijā, tas ir baigais darbs, viss kompjūters ir pieslēgts tikai situācijai. Ja kāds saka, ka to var apvienot ar mūziku, es domāju, ka viņš ir drausmīgi zaudējis, viņš nesaprot — vislabākā simfonija ir tad, kad tu spēj braukt uz pašas ātruma robežas un klausies to, kas notiek. Dzinēju, amortiņus, pilnīgi visu. Tanī brīdī tu vienkārši esi tas, kas nesas, saplūsti ar autiņu. Es tā sāku, kad bija hiperinflācija, un es tajā biznesā un visā nēsājos tā kā ar mašīnu. Tajā brīdī kopumā tas bija dzīves stils — nenormālā ātrumā. Tu ieej sapulcē, 5 minūtes, sapulce beigusies, jautājumi ir atrisināti. Drausmīgs temps. Es ar šausmām varu atcerēties, kā es nesos cauri Rīgai no viena gala uz otru. Tagad man interesē tikai noteiktā laikā nokļūt konkrētā vietā, bet temps mazinājies.

RL: Varbūt bizness ir jūsu reliģija?

Birznieks: Nē, tā ir dzīve. Tā ir mana dzīve, es aizraujos, un tajā brīdī, kad man apriebsies to darīt, es vienkārši pārtraukšu nodarboties ar biznesu. Un ko es darīšu, es nezinu. Atradīšu citu aizraušanos.

RL: Vai ir kaut kas kopīgs biznesam un narkotikām? Arī bizness ir kaut kāda atkarība.

Birznieks: (Skaļi smejas.) Zināmā mērā jā. Jā. Tev ir jānoiet līdz šī atvara dibenam. Bet, kad tu esi atēdies to visu, tad tev ir jāiet vēl dziļāk, tad tev iestājas ikdienas rutīna, tad tev piegriežas viss un sāk kļūt neinteresanti.

RL: Kas ir tās paralēles?

Birznieks: Izjūtas. Visstiprākās ir pirmās izjūtas. Narkotikas, tāpat arī ātruma izjūta, katra no šīm lietām darbojas kaut kādu laiku. Cilvēks kā iekrīt vienā bedrē, tā arī tur paliek. Viens paliek reliģijā, viens paliek narkotikās, viens tajā pašā darbā — un tad viņu sauc par darbaholiķi.

RL: Vai jums ir palicis vēl kaut kas bez biznesa, nu, kaut kāda cita realitāte?

Birznieks: Sports — nav obligāti ekstremāls. Arī ģimene. Pie tam šīs ir attiecības, kurās es nevaru saprast — vai es vienreiz jau esmu tās izbaudījis un atgriežos pie tām, vai arī es viņas pirmoreiz izbaudu.

RL: Prostitūtas ir stāstījušas — cik žēl, visiem normālajiem klientiem tagad savas sievas, čubinās pa kaut kādiem dārziņiem…

Birznieks: Tieši tā! Un gūst no tā baudu. Es nedomāju, ka tas ir kaut kāds nogurums vai vecums, katram savs laiks, es nezinu. Bet nedomāju, ka tā ir mode, tā nevar būt mode.

RL: Tas nozīmē, ka Latvijas uzņēmēji ir nonākuši tādā attīstības stadijā, ka tiem vairs nav svarīgas prostitūtas un kokaīns, bet ir svarīga ģimene, bērni?

Birznieks: Es pēc sevis spriežu, es apprecējos vēl tajā vecajā sistēmā, sociālisma norietā. Tad, kad gāja šī hiperinflācija, un tagad — tie ir divi dažādi cilvēki. Un līdz ar to man attiecības diametrāli mainījās. Bija brīdis, un es vienkārši, lai cik tas sāpīgi bija, izšķīros par to, ka es pametu ģimeni. Es secināju, ka es nespēšu dot, ja es nogremdēšu savu biznesu, jo man nekā cita vairs nebija. Emocionāli tas bija drausmīgi smagi, bet pragmatiski tas ir pavisam vienkārši — ja tu nespēj uzturēt ģimeni un attiecības arī visas saiet dēlī, tad, biznesu pametot, viss sagrūtu pilnīgi. Tā tev vismaz bizness paliek. Un, ja esmu izvilcis biznesu, tad varu dot bērniem, attiecības arī var kaut kā glābt, vismaz ar bērniem. Es domāju, ieguvēji kopumā šinī brīdī ir visi. Loks ir noiets, un tiek meklēts atkal kaut kas jauns un stabils, jaunā kvalitātē, jo tā ir jau cita sabiedriskā iekārta. Šīs ģimeniskās tradīcijas, teiksim tā, klasiskās tradīcijas paliks. Manuprāt, dzimstība pēdējā laikā sāk sakustēties uz pozitīvo pusi, nostabilizēsies un atkal ies uz augšu. Jaunajā ekonomiskajā modelī cilvēki ir atraduši savu nišu un jūt ekonomisko stabilitāti, un sāk domāt par attiecībām. Gan kultūru atcerēsies, gan sportu, un pilnā sparā viss aizies.

Uz doto brīdi man nav tādu attiecību, kur es varētu runāt par savu otro pusi. Bērni dzīvo pie manis. Visi trīs, tā teikt, tēvs varonis. (Smejas.) Pie tam tā ir viņu brīva izvēle. Tas man daudz ko nozīmē, bet rada pamatīgu diskomfortu tas, ka nav šīs otras puses. Jebkurš zvērs, kam nav alas, kur ielīst un atpūsties, pēc kāda laika, neteiksim, ka nav cīnītājs, bet viņš ir daudz vājāks nekā citi.

RL: Vai jums ir māja?

Birznieks: Nē, es dzīvoju dzīvoklī, mājai neesmu nobriedis. Fizioloģiski, nē, filozofiski. Mani ārprātā iedzen tās mājas, kas ir saceltas. Nav tāda projektētāja, kas būtu spējīgs tik perfekti izplānot, rītausmu vienā logā uztaisīt, saulrietu otrā logā, un pārējās manas iegribas, tas ir baigais darbs. Vienkārši, lai man būtu trīsstāvu māja? Ko es ar viņu darīšu? Kad bērni nāca pie manis, es apskatījos daudz māju. Apdomājos, kas notiek šajos Baltezera ciematos un tamlīdzīgi, mikrovide ir diezgan neveselīga dzīvošanai, morālā vide man īpaši nepatīk. Nav demokrātiskuma. Šī biezo koncentrācija man nepatīk... Dzīvot aiz augstas sētas, paša uzbūvētā cietumā? Domāju, ka būvēšu māju, kad sociālā vide būs tāda, ka sēta būs tikai dekoratīvs elements vai tās vispār nebūs.