Zevs, kas aizkavējās

Zevs, kas aizkavējās

Martā mēs Parīzē apmeklējām baroka komponista Monteverdi operas izrādi. Precīzi neatceros izrādes nosaukumu, bet pagaidām varētu to saukt par Ulisu.

Četri cēlieni, baroka orķestris senās mūzikas trieciennieka Viljama Kristī vadībā ar autentiskiem tā laika instrumentiem, dziedātāji no Čehijas, un publika ar cienījama vecuma kundzēm, kas izrādes starpbrīžos ēda papīra piltuvēs fasētu saldējumu.

Mūsu vietas bija vienā no pirmajām rindām un, priekšā sēdošo netraucēti, mēs vērojām mūziķu spēli tuvplānā. Tā ir ļoti interesanta nodarbošanās, īpaši, ja iestudējumā nenotiek aktīva darbība. Un lūk, pirmā cēliena vidū, kādā no tiem brīžiem, kad uz skatuves, kā tobrīd domāju — režisora ieceres dēļ — nenotika nekas, mūsu uzmanību piesaistīja lautists un viņam blakus sēdošā arfiste. Mūziķi spēlējot saskatījās, sasmaidījās, lūkodamies apkārt un, it īpaši — skatuves virzienā. Lautists beidza savu tēmu, bet arfiste vēl nedaudz turpināja. Tad arī viņa beidza, paņēma no grīdas minerālūdens pudeli, atvēra to, padzērās, aizvēra un nolika pudeli atkal uz grīdas.

Šajā brīdi neviens no orķestra mūziķiem jau vairs nespēlēja, bet vai nu ar smaidu saskatījās, vai arī novēroja skatuvi, uz kuras stāvēja un gulēja daži nekustīgi, ļoti nopietni aktieri.

Operas ēkā iestājās pilnīgs klusums. Pēc minūtes sākās publikas murdoņa. Pēc divām arī klusināti smiekli. Pēc trijām minūtēm Viljams Kristī piecēlās, nostājās pie klavesīna un iesāka pagaru monologu, kas ietvēra atvainošanos publikai un smagus pārmetums operas tehniskajam personālam. Izrādījās, scenārijā bijis paredzēts, ka Zevs nolaižas no debesīm (no skatuves griestiem). Tehnisku iemeslu dēļ viņa nolaišanās paredzētajā laikā nenotika un izrāde apstājās, jo bez šī “atslēgas numura” neviens no izpildītājiem vairs īsti nezināja, ko un kā darīt tālāk. Tie personāži, kam iestudējums bija vēlējis gulēt uz grīdas, iekārtojās ērtāk, bet tie, kam bija jāstāv — vienkārši stāvēja.

Apmēram piecu minūšu laikā operas personālam šo starpgadījumu izdevās novērst, un izrāde turpinājās. Turpmāk tehnika darbojās nevainojami, un Zevs šai izrādē dziedādams nolaidās un pacēlās vēl vairākas reizes.

Kaspars Rolšteins

Cik tālu no Tilzītes līdz Sovetskai

Ja uz Kaļiņingradu, kuru daudzi ietiepīgi turpina dēvēt par Kēnigsbergu, vēlaties nokļūt ar autobusu, nevis privāto lidmašīnu, tad jābrauc būs naktī.

Šis mēreni eksotiskais brauciens papildinās jebkura cilvēka priekšstatus par demokrātijām. Nosacīti Rietumu pusē — Latvijā un Lietuvā — robežsargi ienāk autobusā, ieskatās jums, miegainiem un siltiem, sejās, paņem pases un apmēram pēc pusstundas tās atdod. Citādāk ir 1288. gadā dibinātajā Austrumprūsijas pilsētā Tilzītē, kur 1807. gadā tika parakstīts miers, izbeidzot karu starp Franciju, Prūsiju un Krieviju, un ko jau pārāk ilgu laiku — kopš 1946. gada — sauc īpatnējā vārdā — Sovetska. Kad autobuss iebraucis robežzonā, jums jāsper pirmais solis uz Krievijas zemes. Šā maršruta profesionāļi labi pārzina kārtību un metas iekšā barakā pa galvu pa kaklu. Naivi iesācēji, tādi kā es, pazemīgi nostājas rindas astē. Pārsteigta ievēroju, ka barakas durvis mums aiz muguras tiek aizslēgtas un esam iespundēti. Ir agrs rīts, apmēram 4.30.

Vecāka gadagājuma cilvēkiem piedāvā nostāties rindas priekšgalā. “Robežsargu darba apmaksa kategoriski aizliegta!”, lasu uz viena no plakātiem, kas piesprausts pie robežsarga būdas. Turpat viens otram blakus harmoniski sadzīvo hi-tech bagāžas skeneris, tāds kā lidostās, un veci svari, tādi, ar ko mūsu tirgū kādreiz svēra kartupeļus un kautķermeņus. Rinda virzās uz priekšu ļoti lēni. Saprotu, ka vajadzētu mazliet adaptēties. Telpas galā virinās baltas durvis, uz kurām nekas nav rakstīts, tomēr urīna smārds ir nepārprotams. Kad ieeju tualetē, sev aiz muguras dzirdu brīdinošu sievietes balsi. Uz mani cieši raugās būtne militārā aizsargtērpā un ausainē. “Ženščina,” viņa man saka, “tualetes apmeklējums pirms pasu pārbaudes ir aizliegts!” Beidzot esmu atmodusies un smaidu. Viņa savu iespēju robežās kļūst cilvēcīgāka un saka: “Bet, ja ļoti vajag, otrajā stāvā varat palūgt atļauju priekšniekam.” Man ļoti nevajag. Pusotras stundas laikā izstāvu rindu un pēc pieprasījuma parādu robežsargam vispirms savu kreiso, tad labo ausi.

Liāna Langa

Dokanaļi [1. Noveduši (krievu val.).]

Vecajam Griķim, kas saimnieko Cirstu muižā, tie ūdri jau līdz kaklam — viņi iecienījuši Egila vēžu dīķi un nav vairs apturami. Jau divus mēnešus trīs gabali tikai brīvā dabā sastopamā nekaunībā katru mīļu dienu tramda i vēžus, i saimnieku.

Uz Rīgu februārī atbrauca čirkains holandietis ar bērna acīm un pārliecināja, ka sešus ūdrus vajag uz Holandi vest jau šogad. Viņējie izmiruši jau pirms piecpadsmit gadiem un, izrādās, arī tur ir cilvēki, kas grib dzīvot, zinot, ka ūdri joprojām mitinās flāmu ainavās. Panākuši liela lieguma izveidošanu, viņi grib sešus ūdrus no mums un sešus no Belovežas mežiem vēl šogad kā starpvalstu palīdzību. Pēc gadiem trim, kad to skaits būs jau pāri četrdesmit, pat pēc atrastas ūdra kakiņas DNS varēs noteikt, kurš to atstājis — vai pirmais atbraucējs vai pirmā un sestā atvase. Tas pie mūsdienu tehnoloģijām vairs neesot dārgi.

Jānis Ozoliņš brauca uz Baltkrieviju mācīties, kā to ūdru dzīvu ķert, jo iepriekš mums to lopu, ja arī vajadzēja redzēt, tad beigtu. Pats aizbraucu uz Zviedrijas dabas filmu festivālu ūdrādas kamzolī, nezinot, ka zviedram ūdrs ir nacionālais svētums. Zviedri ir toleranti, bet Latvijā šobrīd ķer ūdrus dzīvus un ievieto izolatorā, lai veiktu analīzes, jo ceļos tikai jauni, veseli, nedzemdējuši īpatņi.

Nezinu, vai Vides filmu studijai izdosies iefilmēt ūdru brīvā dabā. Šobrīd tās ir tikai trīs nofilmētas sekundes, bet vecajam Griķim pavērusies iespēja tikt vaļā no vēžu tīkotājiem, tos eksportējot.

Pats esmu par stresainu, lai vērotu ūdrus, tāpēc, lai labāk izprastu šo dižo upes mednieku, es turu uz galda ūdra galvaskausu, kuru dabūju no tēva — kaislīga mednieka.

Māris Olte