Rukšāna cīrulītis

Pirms divdesmit gadiem viņš bija pazīstams ar savām puķu plantācijām,  pirms piecpadsmit gadiem – ar rakstiem žurnālā Dārzs un Drava, kā arī runām par Latvijas neatkarību, pirms trim gadiem visi viņu pazina kā rakstnieces Daces Rukšānes tēvu, taču, satiekot jauneklīgi sprigano Jāni Rukšānu šodien, ir pilnīgi skaidrs, ka daudzi piedzīvojumi viņam vēl priekšā.

Rīgas Laiks: Vai jūs jau sen dzīvojat laukos?

Jānis Rukšāns: Divdesmit gadus. Pati māja ir celta pirms 108 gadiem. Bagāts Cēsu dakteris izpircis saviem radiem zemes un uzcēlis mājas. Te dzīvoja divas māsas, šī ir vislielākā māja, jo uzcelta kalna malā, ar apakšstāvu. Kad nopirku, te bija tikai sienas, istabās pusmetru bieza atkritumu kārta ar taciņu pa vidu, virtuvē dzīvoja aitas, patrepē – vistas. Zem logiem atkritumu kaudzes ar stikliem, pudelēm, konservu bundžām. Pagāja daži gadi, kamēr savācu, izraku dziļu bedri un to visu apraku. Protams, ceļš šādas mājas īpašniekam bija viens – uz Sibīriju. Māsas bērni pēc atgriešanās pārdeva šo māju. Sovhoza laikos bija vajadzīga direktora atļauja, tas ar’ bija ar problēmām. Nebūtu bijis draugu, nebūtu pie mājas ticis. Īpašnieki gribēja 5000 rubļu, direktors piedāvāja nolaist cenu uz pusi, tad viņš atpirktu, bet, kad rajona prokurors personīgi piezvanīja, direktors pats atveda atļauju. Kā jau tas padomju laikos notika. Protams, viens es to nopirkt nevarēju, drīkstēja būt 100 kvadrātmetri uz vienu ģimeni, mēs pirkām divatā, otrs bija ministrijas augļu un dārzeņu pārvaldes priekšnieks. Viņš jau arī bija tas, kurš zvanīja prokuroram. Draugi man bija pateikuši, ka no  1. jan­vāra būs aizliegts pilsētniekiem pirkt lauku mājas, un man bija tā vajadzība kaut kur pārvest puķes, kur svešas acis netiek klāt. Toreiz jau briesmīgi zaga. Un tāpat mani vismaz reizi gadā sauca uz prokuratūru, Tautas kontroli, OBHSS – prasīja, kāpēc es audzēju puķes, kāpēc man kā komunistam nepietiek ar algu? Nekāda bagātība jau man nebija, visu naudu, ko ieguvu, es uzreiz ieguldīju jaunās puķēs, ekspedīcijās uz kalniem, kurp es braucu meklēt kaut ko jaunu. Pirmo žiguli nopirku, kad man bija 40 un arī tad pusi naudas aizņēmos no veiksmīgākiem puķkopjiem. Pēc vārda es biju slavens, bet pēc naudas ne.

RL: Ko jūs audzējāt?

Rukšāns:Pirmās man bija tulpes, bet no tām es drīz vien atteicos. Atdevu vienam draugam, lai audzē tālāk. Atteicos no visām holandiešu šķirnēm. Atstāju tikai savas šķirnes un savvaļas sugas. Šogad atteicos arī no narcisēm, pārdevu visas 1500 šķirnes. Tā kā man sirds visvairāk ir pie sīkajām sīpolpuķēm, tad es labāk ņemos tikai ar tām.

RL: Ar tām arī notiek selekcija?

Rukšāns:Jā, visu laiku. Ja ar narcisēm es strādāju mērķtiecīgi, pats apputeksnēju un zināju, ko es gribu radīt, tad pie sīkajām man šo selekciju veic bites. Es tikai sēju sēklas, un vienmēr tur parādās kaut kas interesants. Tās ir savvaļas sugas, kas pašas par sevi jau ir variablas, bet dažreiz bites sāk apputeksnēt divas dažādas sugas, kas atrodas blakus. Tāpat arī ar cīrulīšiem, tur jau jāņem lupa un smalka otiņa, lai varētu apputeksnēt mākslīgi, bet bites to dara tik perfekti.

RL: Bet dabā šīs jaunās puķes aizietu bojā?

Rukšāns:Ja augs dabā izvēlas vairoties veģetatīvi, tas ir, ja viena sīpola vietā atstāj divus un vairāk, tad viņš ir lēmis sevi iznīcībai. Tur, kur tiek pabarots viens sīpols, tur nākamajā gadā jāpabaro divi, aiznākamajā – četri, un augs pārstāj ziedēt un iznīkst. Bet te viņš tiek visu laiku pārstādīts un jaunā vietā var attīstīties no jauna. Pirmos cīrulīšus ievācu Gaujas krastos tepat Latvijā, tad Krievijā, Penzas apgabalā vienā bērzu birzī ziedēšanas laikā savācu kādus 20 dažādu krāsu eksemplārus. Te viņi sakrustojās un starp sēklaudžiem parādījās tik fantastiskas formas un krāsas. Tad nāca klāt citi – no Krimas, Kaukāza, Tālajiem Austrumiem. Un atkal radās jaunas, interesantas formas. Šogad mēs bijām Turcijā, kad tur ziedēja Bellevalia forniculata, viena no skaistākajām muskarēm, ar spilgtiem, debesziliem ziediem. Man ir bildes, kur mēs staigājam basām kājām pa milzu pļavu. Mēs staigājām stundu un rezultātā atradām sešus mutantus baltā krāsā. Dabā tie ir lemti iznīcībai, tā nav muskares dabiskā krāsa, bet es viņu atvedu un ceru savairot, tādējādi iegūstot šīs muskares baltziedu šķirni.

RL: Nav bīstami, ka krustojoties pazudīs tīrās formas un beigās visas puķes būs vienādas?

Rukšāns:Nē, tādas bīstamības nav. Gēni to neļauj. Bet cilvēkam vienmēr gribas ko neparastu un tādēļ jāstrādā. Šķirnes uztur cilvēks. Protams, es apzinos, ka pēc manis tas viss pazudīs. Paliks fotogrāfijās, datorā, pie tiem cilvēkiem, kas kaut ko ir iegādājušies no manis, bet kāda, kas to visu turpinātu, nav.

RL: Vai gēnu inženierija nav radījusi jaunu vilni puķu audzēšanā?

Rukšāns:Sākumā selekcija bija tikai atlase. Atlasīja to, ko varēja ēst, ko nevarēja, pēc tam atlasīja to, kam garšīgāks auglis, kam negaršīgāks. Un tikai pēc tam atklāja apputeksnēšanos. Tagad jau aiziet vēl tālāk. Puķu audzēšanā lieto ātro pavairošanu ar meristēmu kultūru – vienu sīpolu laboratorijas mēģenēs gada laikā savairo tūkstošos. Tas ir iemesls, kāpēc pēkšņi tik daudz jaunu kultūru parādās lilijām, gerberām, neļķēm. Bet ir kultūras, kuras grūti padodas šādai audzēšanai, piemēram, tulpes. Dažreiz notiek arī brāķi – reiz viena milzīga orhideju firma no VDR bankrotēja, jo bija meristēmās izaudzējusi orhideju, kas vairojās, bet tā arī neziedēja. Meristēmas ir pirmšūnas, kas veidojas pirms audu diferenciācijas. Tās satur visu ģenētisko informāciju, bet vēl nav veidojušās ne saknes, ne lapas, nekas. Gēnu inženierija? Tā man šķiet bīstama – var notikt arī neparedzētais.

RL: Izklausās briesmīgi.

Rukšāns:Liliju selekcijā vispār izmanto daudz dažādus paņēmienus, kas dabā nebūtu iespējami. Lai panāktu to, ka sēklotne tiek apaugļota, ja puteksnis ir svešs un slikti dīgst, tas ir, veido īsu dīgļstobriņu un spermijs nenokļūst no drīksnas līdz sēklotnei, tad paņem, ar žileti izgriež irbuli, ar speciālu līmi pielīmē klāt drīksnu pie sēklotnes. No sveša putekšņa parasti sēkla nekad neattīstās pilnībā, tāpēc jau pirmajā stadijā tiek izoperētas ārā šūnas, kas mākslīgā barotnē tiek uzaudzētas tālāk. Šādā veidā tiek sakrustotas sugas, kas dabā nekādi nevarētu sakrustoties.

RL: Bet tās ir dzīvotspējīgas?

Rukšāns:Tagad ir ļoti populāras LA lilijas, kas no Āzijas lilijām (A) pārņēmušas ziedu krāsainību, bet no baltās garziedu lilijas (L) pārmantojušas šausmīgu vīrusu uzņēmību, taču tās tiek visu laiku atjaunotas, meristēmu kultūrās attīrītas no vīrusiem un audzētas tālāk. Man viņas nepatīk, tādas biezas, treknas ziedlapas, bet Rietumu veikalam piemērotas. Rietumu pircējs ir pieradis, ka var nopirkt neatplaukušu liliju, bet latvietis tādu nekad nepirks, viņam vajag redzēt ziedu. Un, tiklīdz tas atplaukst, to vairs nevar transportēt, ziedlapa ir tik trausla, ka nolūst.

RL: Kā ir ar ziedu smaržu? Tā arī tiek selekcionēta?

Rukšāns:Tiek jau, bet tai tiek pievērsta mazāka uzmanība.

RL: Pircējam taču patīk, ka smaržo.

Rukšāns:Āzijas lilijas vispār nesmaržo, savukārt Austrumu lilijām tā smarža ir tik spēcīga, ka telpā kļūst pārāk uzbāzīga. Man hiacintes tikai tāpēc arī nepatīk. Uz lauka vēl ir patīkami, bet, kad ienes istabā, nākamajā dienā sāp galva.

RL: Bet man ir žēl to rožu, kas nesmaržo.

Rukšāns:Ne jau visas sugas smaržo. No selekcionāru viedokļa šobrīd rozei ir tikai divi uzdevumi – vairāk ziedu un ilgāks vāzes mūžs. Kad es mācījos, normāla raža skaitījās divdesmit, trīsdesmit ziedu no kvadrātmetra, tagad – simt septiņdesmit, divsimt ziedu no kvadrātmetra. Kad es nesen Holandē ieraudzīju, kā tiek audzētas rozes mūsu dienās, man mute palika vaļā. Tās ir silītes ar granti, dators, kas analizē ūdens sastāvu un pievieno trūkstošās vielas, horizontāli noliekti zari, no kuriem kā svecītes aug zari ar ziediem un mazie zariņi ar lapām, kas rozi baro. Un katru dienu tikai ej un griez! Tā ir kļuvusi par industriju. Un tad nav svarīgi, vai tas zieds smaržo. Bet tas nav mans lauciņš. Es audzēju tikai sīpolus. Eksportam. Un kolekcionāriem.

RL: Tas ir kaut kas līdzīgs gleznu kolekcionāriem? Ir jābūt bagātam, lai to atļautos?

Rukšāns:Ne noteikti, fanātiskam gan. Var audzēt no sēklas 8-10 gadus līdz pirmajam ziedam, nopērkot sēklu par pārdesmit santīmiem, var šo ilgo grūto darbu uzticēt profesionālam dārzkopim, bet tad tas attiecīgi arī maksā.

RL: Vai jūsu noslēgšanās puķu audzēšanā un lauku mājās nav tāda aizbēgšana no sabiedrības? Mēģinājums pašam noteikt savu dzīvi, izvairoties no apkārtējās pasaules?

Rukšāns:Es neesmu vienpatis, pie manis ļoti daudz cilvēku brauc ciemos. Bet, sākot ar 1991. gadu, kad OMON ieņēma Preses namu, es aizgāju no redaktora amata. Tad vajadzēja pašiem gādāt visu – papīru, krāsu, bet es nekad neesmu bijis saimniecisks cilvēks. Es varēju profesionāli izvērtēt rakstus, bet ne vadīt saimniecisko darbu. Toreiz daudzi brīnījās, kā es tik drosmīgi rakstot? Žurnālists Padomju Savienībā bija visneaizsargātākā profesija, ja viņu izmeta no darba, viņš varēja ja nu vienīgi par sētnieku strādāt un arī tad – ja pieņems. Bet man bija manas puķes. Tās mani uzturēja. Alga man neko nenozīmēja. Tajos pēdējos gados, kad puķes ļoti labi gāja, tad visa redakcija katru dienu ēda pusdienas ar pudeli šampanieša uz mana rēķina, Preses nama kafejnīcā. Un es sev teicu – ja jau es būšu bailīgs un klusēšu, tad ko var sagaidīt no citiem žurnālistiem? Man nebija jābaidās pazaudēt darbu. Kad es pārcēlos uz laukiem, es biju nolēmis audzēt kartupeļus, biju pasūtījis govju fermas projektu, slaukšanas iekārtu nopircis, bet tagad tas viss ir izdāļāts kaimiņiem. Kad es teicu tās pirmās runas, es iekrampējos ar abām rokām tribīnē, mute bija sausa un es domāju – kaut man pietiktu spēka norunāt līdz galam to, ko biju iecerējis.

RL: Kā politika ietekmē puķes?

Rukšāns:Traucē. Aizņem galvu un tajos brīžos es nedomāju tik daudz par pu­ķēm. Kaitina. Jāsaka, šovasar es ļoti maz lasīju avīzes. Nelaba dūša paliek, lasot par to visu tirgu un neģēlību, kas notiek augšā.

RL: Kāpēc politika tik ātri izraisa vilšanos?

Rukšāns:Es nezinu, vai tā ir vilšanās, atceros, ka arī Tautas fronte savulaik darīja visu, lai mani neievēlētu Augstākajā Padomē. Es biju neērts. Tagad arī uz pēdējām Saeimas vēlēšanām divas partijas nāca un aicināja, bet es negāju. Var jau būt, ka es arī varētu iet, bet jebkurai partijai es būtu neizdevīgs. Tādu jēdzienu kā partijas disciplīna es nepazīstu. Es balsotu tā, kā man sirdsapziņa teiktu.

RL: Nu, tādi jau nevienai partijai nepatīk!

Rukšāns:Jā, un toreiz pret mani darbojās gan Čeka, gan Tautas fronte. Tika darīts viss, lai es netiktu izvirzīts no Jēkabpils rajona. Tur bija jāsavāc noteikts balsu skaits, lai mani izvirzītu, un pēkšņi sapulces dalībnieku sarakstā parādījās trīs lapas, rakstītas ar citu roku. Tajā bija mirušās dvēseles un tāpēc tika anulēts viss saraksts, kaut gan tur bija desmit reizes vairāk izvirzītāju, nekā nepieciešams. Man Tautas frontes koordinators ieteica pārsūdzēt Centrālajai vēlēšanu komisijai, tur arī bija nepareizības un mani noraidīja, bet, kad es pārsūdzēju tiesai, izrādījās, ka vēlēšanu komisija ir augstāka.

RL: Kā tur bija ar to Tautas frontes dibināšanu un Čeku?

Rukšāns:Tas nav taisnība. Tie dibinātāji bija Valdis Šteins, Viktors Avotiņš un es. Par Šteinu un sevi es absolūti zinu, bet par Viktoru es arī esmu drošs, ka viņš nebija no Čekas. Neviens no Čekas to nepateica priekšā.

RL: Bet kāpēc tad viņi tik iecietīgi izturējās?

Rukšāns:Viņi cerēja, ka varēs kontrolēt, ka tā būs tikai tāda jauna arodbiedrība. Protams, ka viņi iefiltrējās un daudzi tur bija. Piemēram, kad notika Radošo savienību plēnums, Arnolds Klotiņš piedalījās alternatīvā lēmums sagatavošanā, bet uz parakstīšanā – neieradās. Nu, pēc tam parādījās ziņas, ka viņš ir bijis saistīts. It kā. Grūti jau pateikt, kurš cilvēks ir bijis saistīts, kurš nē. Es jau arī skaitījos Čekas aģentu sarakstos. Tikai amizantākais, ka pat tās speciālās prokuratūras prokurore deva slēdzienu un teica – nu, es jau dabūšu no priekšniecības pa galvu, bet es taču neiešu sevi pataisīt par apsmieklu. Un tas slēdziens bija tāds, ka prokuratūrai nav izdevies savākt pierādījumus tam, ka es esmu bijis aģents. Pagājušajā gadā bija tā tiesa. Un tur bija tik amizantas tās nesakritības – nu, piemēram, divi aģenti ar vienu segvārdu. Nav saprotams, kurš tad ir rakstījis to ziņojumu. Kuram specdienestam būs divi aģenti ar vienu segvārdu?

RL: Tas atradās tajos Čekas maisos?

Rukšāns:Nē, nu tajā, kas atšifrēts no datoru cietajiem diskiem. Tur bija divi ziņojumi – viens, it kā es būtu rakstījis par cilvēkiem, kas Luksemburgā aizgājuši nost no tūristu grupas. Bet es nekad neesmu bijis Luksemburgā. Tie cilvēki tiesā to apliecināja. Un otrs ziņojums no Maskavas par to, ka es esmu gājis uz Amerikas vēstniecību. Es smējos – aģents Rukšāns gājis uz Amerikas vēstniecību, bet pats Čekai neziņo! Tas bija pašos Atmodas sākumos. Mēs ar Vidiņu vedām parakstus petīcijai ANO par Latvijas dekolonizāciju.

RL: Bet aģenta kartītes jums nav?

Rukšāns:Kartītes ar nav, tikai žurnāla ieraksts.

RL: Un kāds bija tas segvārds?

Rukšāns:Kristiāns. Ideoloģisko darbinieku daļā divi Kristiāni ir ziņojuši. Nu, mana pārliecība ir tāda, ka neviens specdienests nebūs nesagatavojies X stundai. Un īstie saraksti gan jau atrodas Maskavā.

RL: Vai tomēr Čeka netiek pārāk glorificēta? Bet īstenībā tā bija diezgan izkurtējusi un nevīžīga iestāde.

Rukšāns:Arī tiesa. To reālo noskaņojumu viņi tomēr nogulēja. Un arī Cekai Atmoda tomēr bija liels pārsteigums. Viņi nebija tam gatavi. Jo Ceka taču atbalstīja. Mēs četratā bijām pie Gorbunova pirms Radošo savienību plēnuma ar savu alternatīvo lēmuma projektu. Bija tāda ideja, ka vajag apspriesties ar ideoloģisko sekretāru. Viņš arī bija pieaicinājis trīs savus padotos. Un saruna bija sakarīga, bija lietas, kurām mēs nepiekritām, bet bija arī sakarīgi ierosinājumi un dažas lietas mēs arī izmainījām. No turienes laikam tās runas, ka lēmums bija saskaņots ar Ceku. Zināt jau zināja viņi, ka kaut kas tāds tiek gatavots, tas notika Avotiņa dzīvoklī, piecpadsmit cilvēki tur strādāja. Mani uzaicināja Jānis Baltvilks. Nu, un, kad dibināja Tautas fronti, es jau biju izstumts no organizēšanas, Šteins vēl tikai skaitījās uzticams kā Universitātes docents. Viņš tad bija mūsu, radikāļu iefiltrētais elements. Lai arī Ceka cerēja, ka varēs to visu kontrolēt, sekas viņi paredzēt nespēja.

RL: Bet arī pašai Tautas frontei taču sākumā nebija tāda mērķa kā Latvijas neatkarība.

Rukšāns:Sākumā nebija, bet es jau pirms Tautas frontes dibināšanas teicu žurnālistiem, ka, lai arī tas nav ierakstīts mūsu programmā, sirdī mēs visi esam par neatkarīgu Latviju. Un arī pirmajā kongresā es biju tas, kas pirmais to pateica no tribīnes – ka mūsu galamērķis ir Latvijas neatkarība. Un visa zāle piecēlās kājās un aplaudēja. Izņemot dažus interfrontistus un Centrālkomitejas strīpiņu, kas zāles vidū sēdēja un neaplaudēja. Pēc tam Vidiņš bija tik nikns uz mani – viņš bija cerējis būt tas pirmais, bet es esmu pasteidzies priekšā! Orgcentrs jau bija nolēmis, ka man vārdu nedos, bet Valdis Šteins vadīja pirmo sēdi un saprata, ka pēc starpbrīža būs cits vadītājs un tad es vispār netikšu pie vārda, tāpēc mani pieteica. Rakstnieku savienības kompartijas sekretārs esot skrējis uz prezidiju un teicis, mēs taču nolēmām Rukšānam vārdu nedot, ko tu dari? Un Valdis saka – vai, es pavisam aizmirsu, bet tagad jau par vēlu, ir jau pieteikts.

RL: No kurienes jums tā sliktā reputācija?

Rukšāns:Droši vien, no manām runām Vides aizsardzības klubā. Raksti arī jau man bija vieni no radikālākajiem. Faktiski arī mana uzstāšanās Radošo savienību plēnumā bija vienīgā runa, kuru Literatūra un Māksla nenodrukāja pilnībā. Lielu daļu aizvietoja ar teikumu: “Tālāk Rukšāns kārtoja personiskus rēķinus ar atsevišķiem LKP CK darbiniekiem.”

RL: Ko tas nozīmēja?

Rukšāns:Runā tas teikums skanēja tā: “Kā es varu uzticēties savai Centrālkomitejai, ja pat tās pirmais sekretārs melo acīs skatīdamies?” Un atstāstīju gadījumu, kad Pugo uzaicināja visus preses izdevumu galvenos redaktorus pie sevis uz atklātības stundu. Un es, būdams diezgan haotisks, nokavēju, ierados piecas minūtes par vēlu un visas vietas pie galda jau bija aizņemtas. Es pamanīju sānos mazu galdiņu, pie kura bija viens brīvs soliņš. Es aizgāju un apsēdos tur, kā izrādījās, blakus Pugo palīgam. Un klausos, kā Pugo saka – mums tagad ir atklātība, nekas nav iepriekš sagatavots, ikviens var izteikties pilnīgi brīvi, runāt no vietas un tā tālāk. Bet es skatos, palīgam priekšā lapiņa, uz kuras rakstīts – debatēs izteiksies tas un tas, no vietas runās tas un tas, rezervē tas un tas. Un es pateicu, ka nevaru ticēt nevienam vārdam, ko saka Cekas sekretārs. Pēc tam Pugo esot teicis: “Nu, ot Rukšana ja takoj podlosti neožidal!” [1. Nu, no Rukšāna es tādu nekrietnību negaidīju! (krievu val.)] Un vēl bija tāds Inards Skujiņš, preses sektora vadītājs tajā laikā. Viņu es arī smagi iznesu cauri. Man Helsinku grupa bija iedevusi miniatūru diktofonu, kuru es vienmēr ieslēdzu, kad gāju uz Centrālkomiteju. Tas notika pēc pirmā VAK mītiņa, par kuru Avotiņš uzrakstīja rakstu. Tas raksts bija tāds, ka skaidrs, ka neies cauri. Cenzūrai visi raksti bija jānodod līdz pulksten trijiem noteiktā datumā. Nu, es nodevu pustrijos, pēdējā brīdī. Jau zinu, ka sūdi būs, sēžu kabinetā un gaidu. Pēc pusstundas man zvans, Skujiņš mani uzaicina uz Centrālkomiteju un sāk mazgāt galvu – kāpēc Dārzā un Dravā vajadzīgs tāds raksts. Un viņš saka: “Nē, mēs jums nedraudam. Nav vairs tie laiki, kad tika draudēts. Taču, ja jūs nesapratīsiet, kas jums ir jāraksta, mēs meklēsim citu redaktoru!” Un tad es viņam teicu: “Jā, nu godīgi sakot, es jau zināju, ka tas raksts neder.” Viņš atplaukst: “Bet kad jums jānodod drukāšanai? Ko jūs tagad darīsiet?” Es saku: “Nu, godīgi sakot, man ir sagatavots cits raksts šī vietā.” Viņš uzreiz zvana uz cenzūru un saka: “Tā, varat žurnālu parakstīt, redaktors ir sapratis un rakstu aizvietos.” Bet man bija sagatavots raksts, kas bija divreiz indīgāks par Viktora rakstu!

RL: Vai tad nebija riskanti tā lēkt acīs, ja gribējāt turpināt braukāt ekspedīcijās?

Rukšāns:Bija tāds brīdis, kad es nebraucu ekspedīcijās, tas bija tieši tas pārmaiņu periods. Nebija laika. Bet pirms tam jau tas bija vienkārši – braucu komandējumā no redakcijas, pats sev izrakstīju komandējumu, uzrakstīju pēc tam rakstu.

RL: Bet uz ārzemēm?

Rukšāns:Nē, uz ārzemēm es tajā laikā ekspedīcijās nebraucu. Tikai uz Vidusāziju. Tas bija Padomju Savienībā. Uz Vidusāziju es turpināju braukt līdz pat 2001. gadam, kad mūs Uzbekijas kalnos arestēja kā musulmaņu fundamentālistu aģentus. Mūsu lielākā kļūda bija pateikt, ka mēs esam žurnālisti. Mums neienāca prātā, ka totalitāriem režīmiem žurnālisti ir visbīstamākie, bet teikt, ka esam botāniķi, mēs nobijāmies, jo par botāniķiem tur vietējā slengā sauc narkotiku vācējus.  Mums neienāca prātā teikt, ka esam biologi. Mūs savāca kāds vietējais. Pateica, ka esot družiņņiks, aizņēmās pildspalvu un uzrakstīja pavadvēstuli. Mēs jau nezinājām, ko viņš tur uzbeku valodā raksta, bet uzrakstīja, ka mēs esot izjautājuši vietējos iedzīvotājus par reliģiskiem noskaņojumiem, ieradušies no kalniem, no Tadžikijas puses. Mums pēc tam prasīja, kur esot mūsu inventārs, jo tur robeža ir tāda, ka bez alpīnistu aprīkojuma nav iespējams šķērsot. Bet mums nekā tāda nebija. Vienīgi bija bail, ka mūs nesāk kratīt, jo mums bija padomju militārās kartes, uz kurām rakstīts Soveršenno sekretno. [2. Pilnīgi slepeni (krievu val.).] Tikai tad, kad pateicām, ka esam zinātņu doktori, mūs palaida vaļā.

RL: Bet ko jūs tur meklējāt tajos kalnos?

Rukšāns:Jaunus augus, kādu nav kolekcijā. Divus gadus iepriekš mēs tur atradām vienu īrisu, kurš simt gadus nebija atrasts. Par to rakstīja visi dārzkopības žurnāli – ka atrasts īriss, kas jau uzskatīts par leģendu. Tas gan bija arī vissmagākais ceļojums – manos gados noiet dienā 50 kilometrus, uzkāpjot un nokāpjot no 2000 līdz 3500 metru augstumam un kādas sešas reizes šķērsojot upi. Mans draugs, Arnis Seisums no Botāniskā dārza ir kādus divdesmit gadus jaunāks par mani, viņš neticēja, ka to varēsim pieveikt.

RL: Kāpēc jūs braucat tieši uz tādām vietām?

Rukšāns:Tās ir vietas, kur šīs sugas ir radušās, tā ir viņu dzimtene. Un tās ir tik maz pētītas, ka tur vēl aizvien var atrast daudz jauna. Mēs Vidusāzijā esam kādas piecas sešas jaunas sugas atraduši. Tādas, kas agrāk nebija zināmas. Viena pat ir nosaukta manā vārdā – Rukšāna cīrulītis. Zviedri tā nosauca. Es viņu atradu Tadžikijā 1982. gadā.

RL: Kāpēc tie bija zviedri, kas iedeva jūsu vārdu?

Rukšāns:Viņi taisīja monogrāfiju par šiem augiem un es to nebiju noteicis kā jaunu sugu, es domāju, ka tā ir vienas sugas forma tāda jocīga, biju iedevis tai šķirnes vārdu, bet viņi pēkšņi konstatēja, ka tā ir jauna suga. Un nosauca atklājēja vārdā.

RL: Bet kurš vispār dod vārdu jaunai sugai?

Rukšāns:Atklājējs, kurš atrod un apraksta.

RL: Bet ja viņš kļūdās?

Rukšāns:Vienalga viņa piešķirtais vārds paliek kā sinonīms. Tiek citēts, ka arī tas un tas ir aprakstījis šo sugu ar tādu vārdu, bet tas ir sinonīmnosaukums, kas nav oficiāli atzīts. Es pats personīgi aprakstījis neesmu neko. Dažām sugām es esmu devis vārdu, bet aprakstījuši viņas ir citi, norādot, ka oriģinālais vārda devējs esmu es. Man nekad nav bijis laika nodarboties ar to sīko aprakstīšanu un taisīt latīņu valodā diagnozi. Aprakstam jābūt publicētam zinātniskā izdevumā, jābūt latīņu valodā rakstītai diagnozei, etalonam jeb tipam jāatrodas starptautiski atzītā herbārijā – tipu glabātuvē. Latvijā tāds ir viens – Salaspilī. Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza herbārijs.

RL: Kādus vārdus jūs esat devis?

Rukšāns:Krāšņais cīrulītis, Ainas cīrulītis, divus esmu nosaucis es. Manā vārdā ir nosaukts viens cīrulītis un tūlīt būs viens īriss ar manu vārdu. Rukšāna īriss. Bet tādas norādes, ka tas ir manis ievākts vai manis atrasts, tādas ir daudziem augiem. Bieži bija tā, ka esam ilgi diskutējuši, vai tā ir jauna suga vai nav, un tad pēkšņi tiek oficiāli atzīts, ka tiešām tā ir jauna suga. Vienmēr esmu teicis, ka dārznieks, kas praktiski audzē ziedus, bieži vien zina labāk nekā zinātnieks, kas sēž pie galda kabinetā un pēta herbāriju.

RL: Tad jūs sevi uzskatāt par dārznieku, nevis zinātnieku?

Rukšāns:Principā, jā – es esmu dārznieks. Selekcionārs. Kaut gan

tagad man ir arī grāds – Latvijas  Zinātņu akadēmijas bioloģijas zinātņu Goda doktors. To piešķir par nopelniem, bez disertācijas. Par praktisko darbu. Toreiz Uzbekijā es piemeloju, teikdams, ka esmu zinātņu doktors. To jau neviens nevarēja pārbaudīt. Bet padomju laikos vislabākais bija mana redaktora apliecība, kurā bija rakstīts Glavnij redaktor žurnala CK KP Latviji Darzs un Drava.[3. Latvijas KP CK žurnāla Dārzs un Drava  galvenais redaktors (krievu val.).] Man prasa, ko tas nozīmē – Dārzs un Drava? Es saku – Partija i žizņ.[4. Partija un dzīve (krievu val.).] Tad gan biļetes dabūjām, gan miliči godu atdeva. Reiz Vidusāzijā viens milicis mani apturēja, man bija noplukuši džinsi ar divām sirsniņām kabatu vietā, gari mati pāri mugurai, es viņam parādu dokumentus un viņš mūs aizveda ar savu emku līdz kalniem. Viesnīcās gulējām obkoma luksa numuros.

RL: Bet tagad?

Rukšāns:Tagad vairāk uz ārzemēm. Turcija. Nākampavasar plānoju braukt uz Irānu kopā ar Gēteborgas universitātes Botānisko dārzu. Bet tas ir ļoti dārgs prieks. Tur bez gida nekur nevar tikt, bet gids maksā simt dolāru dienā no vienas personas. Un tāda ekspedīcija parasti ilgst kādas trīs nedēļas.

RL: Bet jūs interesē tikai ziedi?

Rukšāns:Tikai sīpolaugi.

RL: Kas viņos tāds īpašs?

Rukšāns:Nezinu. Principā mani interesē dažādi augi, bet ar visu jau nav iespējams nodarboties. Esmu strādājis Universitātes Botāniskajā dārzā ar rozēm, Salaspils Botāniskajā dārzā strādāju ar kokiem un krūmiem, Floras laboratorijā esmu strādājis pie Baltijas dendrofloras.

RL: Bet kāpēc tomēr tām puķēm ir sīpoli?

Rukšāns:Sīpols ir forma, kādā augs pārcieš nelabvēlīgus apstākļus. Barības vielu krātuve. Kalnos vasarā nav ūdens, tāpēc tas augs pavasarī uzplaukst, zied, saražo sēklas un gaida nākošo pavasari sīpolā, kurā  uzkrātas visas barības vielas. Pat tad, ja neizdodas saražot sēklas vai tās pat neaizmetas, ar sīpola palīdzību augs var izdzīvot.

RL: Vai jūs saprotat, ko puķe grib? Kā viņa jūtas?

Rukšāns:Es nekad neesmu sapratis tos dārzniekus, kas strādā ar cimdiem rokās. Principā, kad es paņemu rokās sīpolu, es jūtu, ko viņam vajag, vai viņš ir dzīvs, vai viņš ir slims. To, ka ir beigts, to uzreiz var sajust, kaut arī no ārpuses izskatās pilnīgi vesels. Paņemu, paplešu – kā tad, dibentiņš ir brūns un tā puve aiziet iekšā. Es to jūtu, pirkstos paņemot. Es nesaprotu, kā var strādāt ar cimdiem. Lai gan es nevaru teikt, ka es zinātu, ko augam vajag. Dažreiz brīnos – it kā visu esmu izdarījis, kā vajag, bet viņš aiziet bojā. Kāpēc? Dažreiz es pieļauju vismuļķīgākās kļūdas. Lai gan tā vēlme izdzīvot ir ļoti stipra. Un dzīvot. Un atstāt pēcnācējus.

RL: Bet kāpēc tie ziedi ir tik skaisti?

Rukšāns:Bet kāpēc sievietes ir tik skaistas?

RL: Tas bija mans nākamais jautājums!

Rukšāns:Kāpēc sievietes skaisti ģērbjas? Kāpēc viss šis manikīrs? Tas pats arī ziedam – pamats ir vairošanās. Pievilināt nabaga bitīti.

RL: Bet tas ir tāds cinisks izskaidrojums.

Rukšāns:Bet tas ir loģisks, bioloģiski pamatots izskaidrojums.

RL: Vai tad skaistumam nav jēgas?

Rukšāns:Skaistumam? Ir jēga – sugas tur­pi­­nāšana! Neko citu es nevaru pateikt.

RL: Bet vai sieviešu raksturu ir iespējams saprast?

Rukšāns:Domāju, ka nē. Vīrietis noteikti nevar.

RL: Arī tad, ja bez cimdiem?

Rukšāns:Vīrietis ne. Tās ir būtnes no citas planētas. Vīriešu un sieviešu hromosomas ir ļoti atšķirīgas. Ir sugas, kas atšķiras viena no otras tikai ar vienu hromosomu. Un tās pat nekrustojas savā starpā. Ja cilvēkam ir ģenētiskas izmaiņas, viena lieka hromosoma un viņš jau ir sterils, debils. Skaidrs, ka atšķirības vienā hromosomā nosaka pilnīgi dažādus raksturus vīrietim un sievietei. Es nekad neesmu par to brīnījies. Mums ir dažāda pasaules uztvere.

RL: Ir kaut kāda līdzība starp ziedu kultivēšanu un attiecību kopšanu.

Rukšāns:Gan ziedi, gan sievietes prasa uzmanību, prasa, lai ar viņām apietos saudzīgi.

RL: Vārdam “uzmanība” ir divas dažādas nozīmes – izturēties uzmanīgi, lai neievainotu, un otra – pievērst uzmanību, aktīvi izrādīt to. Ziedam ir vajadzīga tāda uzmanība?

Rukšāns:Nezinu, vai tā ir vajadzīga ziedam, bet es katru rītu izeju, kā saka mans holandiešu draugs, aprunāties ar savām puķēm. Es apskatos uz lauku, noskaidroju, kas tur ir vajadzīgs. Tā ir aprunāšanās, varbūt ne fiziskā formā, bet sajūtu formā.

RL: Ko jūs viņām sakāt?

Rukšāns:Drīzāk es viņas uzklausu – vai viņām ir labi, vai viņām kas vajadzīgs, vai es varu kādu palīdzību sniegt.

RL: Nav tā, ka viņas ir kļuvušas atkarīgas no jums?

Rukšāns: Jā, protams. Šie introducētie augi ir ļoti atkarīgi no cilvēka. Nezāle aug pati, kultivētais augs, ja viņu atstās vienu pašu, viņš aizies.

RL: Bet, ja ir tik daudz dzīvo būtņu, kas no jums atkarīgas, tā taču ir milzīga atbildība! Un ar katru gadu tā kļūst aizvien lielāka.

Rukšāns:Nu jau tā kļūst mazāka. No 4000 šķirnēm, kas man bija, tagad 1500 esmu pārdevis. Ar gadiem jāsāk samērot tas, ko es gribu, un tas, ko es spēju. Tomēr man ir 58 gadi un es jūtu, ka netieku ar visu galā. No kaut kā ir jāatsakās.

RL: Vai tā vispār nav viena no sāpīgākajām izvēlēm dzīvē – kad saprot, ka visu nevar?

Rukšāns:Jā, tas ir ļoti sāpīgi. Un vēl joprojām man sāp. Es vēl neesmu samierinājies ar to, ko esmu izdarījis. Un es vēl joprojām aizbraucu apskatīties uz tulpēm, kuras esmu atdevis citiem. Aizbraucu paskatīties uz Holandes kro­kusu šķirnēm, kas nāk no mana dārza. Visu laiku kremt – varbūt vajadzēja to kolekciju paturēt? Visu nevar.

RL: Kad ir vieglāk tikt galā ar šo izvēli – ja tā skar puķes vai cilvēkus?

Rukšāns:Ar cilvēkiem tas nav vienpusējs process. Tas ir ļoti divpusējs process. Ne vienmēr tu esi tas, kurš izlemj. Ar augiem tu esi tas dievs un kungs.