Ščuseva Valsts Arhitektūras muzejā atvērta Aratas Isodzaki izstāde “Vēlreiz izpostītā Hirosima”. Dižais japāņu arhitekts izveidojis vienu no pašām dīvainākajām izstādēm, kādu jebkad piedzīvojis muzejs.
Arata Isodzaki ceļ jau piecdesmit gadus, un daudzas no viņa uzceltajām ēkām jau ir nojauktas. Viņš kardināli atšķiras no visām šodienas Eiropas zvaigznēm. Viņš nav zvaigzne, viņš ir dižs arhitekts šī vārda senajā nozīmē. Skatoties Frenka Gērija vai Normana Fostera projektus, atklātos, ka viņiem nav nekādas evolūcijas, viņiem ir pazīstams leibls, un, ja viņi uztaisītu kaut ko sev nelīdzīgu, to uztvertu kā markas falsifikāciju. Bet viņam ir agrīnie, 60. gadu darbi, ir postmodernie, ir mūsdienu nelineārā arhitektūra. Viņam ir ceļš, biogrāfija, un tas šodien šķiet patiešām šokējoši.
Bet viņa izstāde – vispār nav par to.
Isodzaki kunga slava sākas 1968. gadā. Toreiz viņš Milānas triennālē iekārtoja izstādi “Elektriskais labirints”. Izstādi piemeklēja neparasts liktenis – triennāles ēku ieņēma 68. gada revolucionāri, viņi tur iekārtoja studentu apmetni un turējās 10 dienas – šajās dienās Isodzaki izstāde gāja bojā. Tā bija veltīta Hirosimas nopostīšanai un sastāvēja no gigantiskām fotogrāfijām ar atomsprādziena iznīcināto pilsētas ainavu – revolucionāri labprāt fotografējās uz šo drupu fona, tas viņiem šķita simboliski. Bet Isodzaki, kura ekspozīciju nopostīja, intervijā paziņoja, ka pilnībā atbalsta revolucionāru prasības par to, ka pasaulei nepieciešama atjaunošanās, un ka viņa ekspozīcijas nopostīšana arī ir īsta arhitektūra. Šis japānis iekaroja revolucionāro Eiropu.
Pagāja 37 gadi, un sestdien Maskavā Isodzaki kungs teica sekojošo: “Kad es biju jauns cilvēks, es biju ļoti aizrāvies ar krievu avangarda arhitektūru. 1967. gadā tika atklāta regulāra satiksme starp Jokohamu un Nahodku, un es uzkāpu uz pirmā kuģa Jokohamā un devos uz Nahodku. No turienes es ar vilcienu aizbraucu uz Maskavu, lai aplūkotu Konstantina Meļņikova un Moiseja Ginzburga ēkas. Maskavā man nebija paziņu, man bija tikai viena diena, un es tās neatradu, bet nākošajā dienā es aizbraucu uz Milānu uzlikt izstādi. Tai ir savs liktenis, un, lūk, es tagad gribu parādīt Maskavā to, ko toreiz rādīju Milānā.”
Lielākā daļa no konferences apmeklētājiem neko nezināja par Milānas izstādi, bet pats Isodzaki kungs nevēlējās īpaši norādīt, ka atvestas tās dekorācijas, kurās notika 1968. gada revolūcija. Un tomēr, tieši tās šodien var aplūkot Arhitektūras muzeja korpusā-drupās Maskavā. Izskatās tas šādi.
Tās ir lielas izliektas metāla loksnes, kas, ja tās pagrūž, griežas ap savu asi un matētā un izkropļotā veidā atspoguļo visu, kas pagadās. Uz šīm loksnēm iegravētas japāņu figūras – kā paskaidro autors, tie esot ļaunuma gari. Tas, pēc viņa ieceres, ir mūsdienu pilsētas tēls. Bez tam izstādē novietots arī milzīgs ekrāns, uz kura – tāpat ar līnijām – uzskicēts uzspridzinātās Hirosimas siluets. Uz šī paša ekrāna virs drupām tiek projicēti dažādu celtņu projekti – tās it kā rodas iznīcības vietā. Šie projekti zīmēti apzināti aprautām, brūkošām līnijām, un pašu šo celtņu formas ir tādas, ka tās, šķiet, jau ietver sevī savas sabrukšanas aprises. Tāds ir mūsdienu pilsētas radīšanas tēls.
Diezgan, jāsaka, briesmīgs. Patiešām, liekas, ka tieši tā arī ir. Padomājiet paši – tu ej pa pilsētu, un uz tevi no visādām šķībām virsmām nepārtraukti skatās visādas briesmīgas sejas, kas stāsta, gan ka taisās dziedāt, gan ka taisās kādu sist, tāpat vien, gan ka ir kaut ko veiksmīgi nopirkušas un iesaka arī mums. Patiešām, tā kā ļaunuma gari, bet apkārt viss tiek te celts, te nojaukts, un, pat tad, kad tiek celts, vienalga šķiet, ka brūk, jo šīs metāla armatūras, kas rēgojas no betona blokiem, šie sarakņātās zemes dubļi nekādi neizskatās pēc radīšanas tēla, drīzāk jau nu otrādi – sabrukšanas. Aizbrauciet uz nojaucamajiem piecstāvu māju rajoniem – ne sliktāk par Hirosimu. Bet interesanti ir, lūk, kas. Ikviens eiropietis, to parādījis, mums teiktu – te tā ir, izeja. Vajag darīt, lūk, šādi, un ļaunuma gari aizmuks. Bet šīs ļoti dabiskās pieejas Isodzaki kungam nav nemaz. Nekā laba nav, un nekas labs arī nav gaidāms.
Avangarda mākslu pastāvīgi iedvesmo sagraušanas un sabrukšanas gars, un principā no sabrūkošas matērijas var iztaisīt pazīstamu marku, leiblu, kuru pie zināmiem apstākļiem var izdevīgi pārdot. Taču man vienmēr ir licies, ka uz to nav iespējams balstīt filozofiju, jo daudzmaz nopietna šīs pozīcijas pārdomāšana uzreiz tev atklās, ka tu kalpo Ļaunumam. 20. gadsimta pirmās puses avangardisti šim nepārprotamajam atklājumam pretnostatīja ticību progresam – vajag attīrīt vietu, lai būtu, kur attīstīties. Taču tagad par progresu vairs neviens neatceras, jo sociālais progress noveda pie totalitārisma, bet tehniskais – pie atombumbas. Gadsimta otrās puses avangardisti dod priekšroku nedomāšanai par savas kalpošanas jēgu.
Bet Isodzaki kungs ir īsts domātājs, un viņš visu izdomā līdz galam. Viņš meklē avangarda vietu un to atrod. Pilsēta ir ļauno garu krustpunkts, un arhitektūras darbs arī ir sagraušana, mēs griežam dzīvajam, un šis dzīvais no sāpēm kliedz. Lūk, skatieties, kā tas notiek. Tas ir jāpieņem, tā arī ir arhitektūra. Vispār arhitektūra nav nekāda darbu radīšana, tā ir kaut kas cits. Pilsēta – tā ir tāda vieta, kur matērija visu laiku sabrūk un rodas, savācas un atkal sabirst, un sabrukums arī ir radīšana, bet radīšana ir sabrukums. Interesanti, ka gan sabrūkot, gan dzimstot, šī matērija sāpēs lokās un kliedz. Bet arhitekts ir tas, kurš šim procesam asistē, līdzīgi tam, kā ārsts asistē dzemdībās un nāvē. Visbezjēdzīgākais, ko viņš var izdarīt – censties, lai ar viņa palīdzību piedzimušais nenomirtu, bet ar viņa palīdzību nomirušais – nesatrūdētu. Pats gļēvākais – neievērot, ka dzimt un mirt ir ļoti sāpīgi, ka lāsti pār šo skatu nesas ar atomsprādziena intensitāti, ka šeit pilnībā valda ļaunie gari. Un vislielākais, ko vispār iespējams izdarīt – ir izteikt šo bezgalīgās destrukcijas procesu arhitektūras formu sistēmā. Tā teikt, liecināt un būt klāt nebeidzamajā Hirosimas sagraušanā. Tas arī ir avangards.
Nevarētu teikt, ka šī aina aizrauj, tā ir bezcerīga. Taču tā iedveš cieņu pret tā cilvēka vīrišķību, kurš uzdrošinājies par to domāt. Japāņiem humānisms nav raksturīgs, toties viņiem piemīt stipra pašsavaldība. Piekrītiet, tas tomēr ir spēcīgs žests. Ļoti veiksmīgs arhitekts, milzīgs daudzums projektu visā pasaulē, Japānā viņš ir dzīvs nacionālais mantojums. Viņš atved ļoti bezkaislīgu izstādi, un pat ne par sevi – vispār par arhitektūru. Secinājums par šo arhitektūru ir vienkāršs: netici – nebaidies – neceri.
68. gada revolūcija bija punkts, kurā notika apzināšanās, ka pēc Otrā pasaules kara vecā Eiropa vairs nav iespējama. Taču cilvēkam ar Hirosimas pieredzi to vajadzētu apzināties ne mazāk asi, un uz Milānu 1968. gadā viņš veda tieši šo savu zināšanu un tajā sakrita ar Rietumu intelektuāļiem. Vispār, no Hirosimas izriet apmēram tas pats, kas no Gulaga, jautājums tikai par to, cik tas ir skaidrs. Un tu skaties uz to visu un lēnprātīgi domā – tad, lūk, kāda tu esi, 68. gada revolūcija! Labi gan, ka Krievija to nepiedzīvoja.
2005. gada jūlijs
No Grigorija Revzina grāmatas
“Pa ceļam uz Bolīviju”, Maskava, 2006
