Svētdienas vakaros

Trainspotting

Kad vilciens sāk kustēt, – nē, pat agrāk, vēl stacijā uz perona, pie biļešu kases lodziņa vai, kad tik tikko iekāpu un vagonā bez manis sēdēja tikai abas konduktores, – es saprotu, ka dievinu braukšanu vilcienā. Nē, atkal nav tiesa – tā nemaz nav saprašana. Es atceros, cik tas viss var būt vienkārši, viegli un patīkami. Līdzīgi kā atceras braukšanu ar velosipēdu vai peldēšanu, vai pieskaršanos kaut kam. Piemēram, otram cilvēkam. Pat ja labu laiku neesi to darījis.

Pirms vai pēc tam man vaicā – kāpēc tad brauci ar vilcienu? Varēji paņemt mašīnu. Kā tev kaut kas tāds vispār varēja ienākt prātā? Tāpēc, ka ļoti sen nebiju braucis, es atbildu. Un gribēju pārliecināties, vai man vēl arvien tas patīk – to gan es noklusēju.

Protams, vilciens ir citādāks. Kādreiz bija seši vagoni, dažkārt gadījās garais – tādā bija sakabināts vēl vairāk. Tagad divi vien, pat ne vagoni, bet tie vilciena gali – par lokomotīvēm tos tomēr īsti negribas saukt. Tārpa gali; bez viducīša.

Konduktores sēž viena otrai pretī, grauž stiklenes un apspriež darba rūpes – piemēram, cikos rīt jāceļas. Puspiecos. Kā, puspiecos? Nu, Šķirotavā jābūt bez desmit. Vilciens no Centrālās atiet piecos trīsdesmit. Bet man likās, ka piecos piecpadsmit. Nē, nē, piecos trīsdesmit.

Tad pieskaras profesionālās apmācības tēmai. Viena tur visām baigi mācījusi, kā apieties ar aparātu. Un šī ņem, nospiež kaut kādu pogu nepareizo, un viņš izdrukā laukā visu biļešu rulli, tas aparāts. Es prasu, kas tad
nu, bet šī man atbild, arī tā gadās – runātāja jau pamatīgi sašūmējusies. Tad nu es sapratu, man pietiek, viņa saka. A šī man vēl rāda – jānospiež te tā poga. Aparāts saka – pī, pī, pī. Es prasu, ko tad tas nozīmē – tas pī, pī, pī? A šī atbild – pīkstini vien vēlreiz, varbūt sanāks. Pikta nopūta.

Tikmēr ārā jau krēslo, mežs kļūst tumši zilganzaļš, tad pelēks, debesis iekrāsojas violeti rozīgas, pie pārbrauktuves lauka vidū pacietīgi stāv vairākas mašīnas. Koku rinda gar lauka malu, tālumā mājas uguntiņa. Un šķērsām pāri logam, gandrīz precīzi pa diagonāli krīt pirmās lietus švīkas. Pustumsā zied kazrozes. Abas konduktores, lēnām un ņurdot kā tādas lāčumātes, ceļas pārbaudīt biļetes.

Bet tās lāčumātes man ienāca prātā nebūt ne nejauši. Braucēju nav daudz, un šķiet, ka viņus visus jau tā kā drusciņ pazīstu. Iedzērušos igauņus, kas uzreiz liekas uz auss, tanti ar lielu somu, nu – visus, kas vagonā sasēduši. Kaut kas mūs vieno. Kaut vai putekļaini čerkstošā mašīnista balss, kas nosauc nākamo staciju.

Dažus solus tālāk sēž divas meitenes. Parastas meitenes kazrožu rozā un džinsu zilā. Vienai mobilajā pienāk īsziņa, un viņa to lasa priekšā draudzenei. Tā, lai dzird visi: “Ja es būtu lācis, es gribētu būt pie tevis, un lai tu būtu mana lācene, un mēs būtu lāču ģimene.” Kaut kas tādā garā.

– Vai nav mīļi? – viņa draudzenei prasa. Un stāsta, kā pagājusi diena.
– Viņš visu laiku gribēja ēst, tu iedomājies? Vispirms mēs aizgājām uz (vietējā kroga nosaukums), bet tur nebija vietas, tad uz (cits nosaukums). Viņš ēda kādu stundu, tu iedomājies? Un visu laiku prasa – tu tiešām neko negribi, tu negribi? Un ēd, visu laiku ēd. Un pēc tam vēl aizgājām uz (nosaukums) Un tad uz (nosaukums). Bet mašīnas gan viņam nav.
– Kā tad viņš tiek uz darbu?
– Kolēģis viņu ved. Es jau arī teicu, ka jādabū tiesības. Teicu, ka rudenī iešu kursos. Tad mēs varētu nolikt kopā. Viņam ir tikai vidējā izglītība, – viņa nez kāpēc vēl piebilst.

Vairāk neklausos, lasu grāmatu. Jo arī grāmatas lasīšana pieder pie lietas. Tomēr neko prātīgu neizlasu. Vairāk priecājos par visu kopumā – par erotiskajām sajūtām, kādas mēdz uzvējot no vilciena ritmiskās šūpošanās, par apziņu, ka atkal vilcienā lasu grāmatu, par pārsteigumu, ieraugot, līdz kurai stacijai jau esmu ticis.

Rīgā iebraucu tumsiņā, ātri vakaros sācis palikt tumšs, un man tas nemaz nepatīk, lai gan siltums – zemē, asfaltā sasūcies dienas siltums vēl ļauj noprast, ka ir vasara.

Pa ceļam ieeju makdonaldā un nopērku smieklīgu ēdienu turziņā, tad mājup. Cauri parkam, kas tumsā liekas vēl tumšāks nekā viss, kas tam apkārt – lai gan spīguļo tur kaut kādas dzeltenīgas lampiņas starp koku lapotnēm. Tomēr viss, ko iespējams saskatīt, ir tumši silueti – koki un pretī nākoši cilvēki, kam nez kāpēc vislabāk redzamas kājas, bet pārējais saplūst ar vispārējo melnumu.

Tāds pat melnums mani gaida arī mājās. Parasti, kad ejam prom, – un es pat nerunāju par to, kad kāds ir mājās, – paliek iedegta gaismiņa. Nu kaut vai priekšnamā, vai virtuvē. Bet tagad nekā, tikai tumsa un klusums. Un skumji, ka nevaru to visu tūliņ pat izstāstīt.

Pauls Bankovskis

Kāzas Vācijā

Laikā, kad Latvija kļuva par kristīgu valsti, es dzīvoju Vācijā. Manu mājvietu sauca Yehuda-Menuhin Haus. Sazin kurā mirklī pasaulslavenajam vijolniekam Jehūdi Menuhinam vācieši bija uzdāvinājuši villu, bet viņš ņēma un nomira. Tagad mājas augšstāvos mitinās radoši cilvēki, bet pirmais stāvs ir atvēlēts saietiem. Tur notiek bridža vakari, politiskas konferences un viss kas cits.

Tā nu pienāk nedēļas nogale, kad stāvu noīrē kāzinieki. Jau no paša sākuma skaidrs, ka tie nav vācieši. Augumā tie mazāki, izskats un apģērbs savādāks. Ar profesionālu aci konstatēju – krievi.

Ēkā ir viena ieeja, iznāk spraukties cauri viesību virpulim. Kāzinieki piefiksē, ka esmu šai ēkai piederīgs un lauzītā vācu valodā aicina uz kūkām. Es pieņemu uzaicinājumu. Un te krievu valoda paver man milzu iespējas, mani sēdina pie galda, vīratēvs ielej šņabi, uzrodas sautēta vistas kāja un citi gardumi, vienvārdsakot – paradīze.

Es sāku vērot svinības un viesus. Jūtu, ka jāsasprindzina dzirde, jo visi runā mīkstā dialektā. Uz sienas plakāts – Čtobi doma bil sojuz – sročno nužen karapuz! Dažādas dziesmas un tradīcijas, kādas pie Latvijas krieviem neatradīsi. Klusībā nospriežu – sibīrieši.

Izraujam otro glāzīti šņabja Berjozka made in Deutschland, atskan Miļioni alih roz un man rodas drosme pajautāt – otkuda vi, iz Sibirji? Atbilde skan: “A mi ņemci iz Kazahstana.” Tūdaļ seko pretjautājums, kas es tāds, ka krieviski runāju. Latiš. Kāzinieku mīlestība uzreiz dubultojas, jo padomju laikos armijā krievi viņus esot situši tāpēc, ka vācieši, bet baltieši vienmēr ņēmuši pie sevis pulciņā.

Galda sarunās pārcilājam politiskus jautājumus. Vācijā rāda Krievijas televīziju un, protams, arī pasakas par krievu genocīdu Baltijā, viesi pajautā, vai tad tiešām tik šausmīgi ir, bet kopumā šo jautājumu uztver vienaldzīgi – tas taču skar krievus, nevis viņus, vāciešus. Toties pie jautājuma par Turcijas uzņemšanu ES kāzu viesi aizsvilstas, jo “tādus mežoņus kā arābus nevar nekur laist”. Vīri stāsta man par musulmaņu pazemotajām sievietēm, saka, ka sieviete tur ir pēdējais cilvēks ģimenē. Te nemanot kungam pienākusi sieva un klusi aicina uz māju pusi. “Pošla na...!” Ar dunkas palīdzību tiek paskaidrots, ka nevajag traucēt svarīgā sarunas mirklī. Sieva klusi aiztipina.

Kāzu viesi lēnām piekūst, vīri pēc izdzertajām šņabja upēm ieņem pie galda visiem zināmo klanīšanās pozu. Sievietes, sparīgi klaigājot, organizē taksometros streipuļojošos tēvaiņus, es mūku, jo vairāk šņabja iedzert nevaru.

Turpmākā mēneša laikā atklāju, ka arī apteksne mūsu namā labāk runā krieviski, nekā vāciski. Kundze man labprāt izskaidro situāciju: ka Vācijā viņa dzīvo jau 8 gadus, ka viņu, no Krievijas, te jau esot 3 miljoni un ka tikai tagad vācieši ir ieviesuši valodas eksāmenu, agrāk pieticis ar dokumentiem, kas apliecina, ka esi vācietis.
Cilvēki no novārgušajiem Krievijas rajoniem šurp pārvācas ar vienu koferīti rokā un vācu sociālais dienests piešķir dzīvokli ar pilnu aprīkojumu, kā arī pensiju vai pabalstu, ja nevari strādāt. Krievijas vāciešiem kā
Staļina represētajiem pienākas lielāki pabalsti, nekā parastajiem vācu bezdarbniekiem. Viņi mācās savās skolās, skatās un lasa Krievijas medijus un dzīvo savu paralēlu dzīvi. Vietējie vācieši vēro un klusējot rij kunkuli kaklā: runāt par šo problēmu publiski nozīmē automātiski atzīt, ka esi fašists.

Andris Vītoliņš

Tenisa noriets

Aizmugurē nozibsnīja baltas ugunis un pa gludo asfaltu slaidā lokā, tā uz 80–90, garām aiztraucās jauns džips – vai nu bēemvē, leksus, infinitī vai poršs, ar kādiem jau te brauc, tikai noteikti ne toijota. Aiz tā desmit metru attālumā kā pielīmēts aizstiepās koši sarkans subaru, man liekas – impreza, bet varbūt tas bija micubiši lancers ar augsti paceltu antispārnu. Nekāda tev audjuha bočka. Infinitī, leksus vai tomēr kadillaks, nozibsnījot bremžu uguņiem tumšajos stiklos, iegriezās baznīcas ceļā un aizjoņoja tālāk uz futbola bāzi, bet sarkanā impreza, vai galu galā lancers, uztaurējot sargam, enerģiski nobremzēja gabaliņu tālāk pie fitnescentra barjeras. Abi stāvlaukumi bija jau pilni ar līdzīgām mašīnām – profesionālie futbolisti ieradās uz treniņu, bet no darīšanām izbrīvējušies pārliecināti jauni ļaudis – uz solāriju, saunu, baseinu vai aerobikas zāli. Runā, ka profesionālajiem futbolistiem maksā miljonu eiro gadā, it sevišķi, ja viņi spēlē Krievijā, un viens no viņiem par pusmiljonu esot nojaucis māju un uzcēlis tieši tādu pašu no jauna tepat blakus ielā. Kaimiņš, kuru slepus sauc par koloradskij žuk, jo viņš ir iecienījis tikai garas amerikāņu mašīnas un kādu laiku brauca ar Kolorādo numuru, viņam esot pārmetis: “Tu saproti, ko tu dari? Šodien tu spēlē Spartakā, bet rīt?” Patiesībā viņi šim rajonam nepieder.

Tad nāca esveida līkums, kurā iela sen nav remontēta, un pa labi atrodas tenisa korti. Iela pēkšņi atguva rāmo ritmu, it kā šajā posmā brauktu tikai žiguļi. Es pagriezu galvu un ieraudzīju tukšus sarkana tenisita laukumus. Tā te tagad ir vienmēr – neviena. Vecais ebrejs ar mazo sunīti – kortu priekšnieks, kurš gāja garām mūsu mājai, nav redzēts 15 gadu, gandrīz no neatkarības. Kopš netālu uzcēla fitnescentru ar bagātīgi aprīkotām trenažieru zālēm, strīmlaina sauļotavām un skvoša arēnu, mani arvien mulsina šī tukšā vieta, kur kādreiz rosījās izredzēti fizkultūrieši un tenisa kārotāji. Pieraksts uz sezonu maksāja 25 rubļus, bet tad uz nodarbībām bija jānāk astoņos vakarā ar draņķīgo Duell raketi padusē un ar skaudību jānoskatās, kā par 75 rubļiem sezonā sev izdevīgā laikā spēlē tie, kuri par blatu bija dabūjuši daudz labāko Minskas ražojumu Vostok. Par trenera dēlu – otro numuru Latvijā – mēļoja, ka tas no ārzemēm pārvedis 600 rubļu vērtu grafīta raketi. Kad es to ieraudzīju, mani pārsteidza, cik liela bija tās galva, jo mēs sitām bumbiņas ar tādām kā mazām koka bozēm. Atmodas laikā es steidzu nopirkt pirmo importēto poļu alumīnija raketi, tai galva bija nedaudz lielāka, bet tad jau tenisu es vairs nespēlēju. Lieki teikt, ka, iesildoties pret šķirbaino dēļu sienu, mēs dauzījām tikai trenera dēla nospēlētas bumbiņas, kuras mitrā laikā lidoja kā lodes.

Bija jau arī cilvēki, kas nepiedalījās šajā parādē, jo piedēvēja tai augstāku nozīmi, nekā spēja piešķirt padomju īstenība. Kad kādam draugam piedāvāju pierakstīties rindā uz nākamo sezonu, viņš iesaucās: “Bet man taču nav baltu šortu!” Tikmēr es slēpu no priekšnieka savas robotās kedas, kas atstāja laukumā dziļas švīkas, līdz iegādājos Tartu rūpnīcā ražotus sporta apavus ar gludu zoli, kuri tomēr bija cieti kā akmens.

Aiz kortiem atkal turpinājās gluds asfalts, kur jaunās mašīnas atsāk straujos apdzīšanas manevrus, lai drīz žigli paslēptos aiz automātiskajiem vārtiem labi koptajos dārzos. Es vienmēr atpalieku no pieaugošās ātruma straumes, un, kļuvis par šķērsli gareniskā virzienā, caur automašīnas stikliem vairs gandrīz nepazīstu arī nevienu vietējo. Nesen man teica, ka citu mazu sunīti tagad pastaigā vedot priekšnieka meita, kura pastā saka jocīgas runas un kuru man noteikti jābūtot redzējušam vaigā.

Vakar apturēju mašīnu šķērsielā pretī pamestajiem laukumiem. Attaisījis durvis, es negaidīti izdzirdēju raketes paukšķi. Es aizsoļoju līdz kortiem un apstājos pie pavērtajiem mazajiem vārtiem, laukuma viņā galā, pirmajā kortā – to labi atceros, jo numerācija gāja pulksteņa rādītāju virzienā – dubultspēļu pāris vicināja raketes. Es nokāpu tādā kā brāļu kapiem līdzīgā padziļinājumā, kur pārauguša dzīvžoga ieskauti sēroja tukšie laukumi, kopskaitā četrpadsmit, un devos uz ģērbtuvēm.

Trenere sēdēja ārā uz ķeblīša un vēroja spēli. Nepārprotami viņa te bija piederīga, un es pūlējos miglaini atsaukt atmiņā viņas sejas vaibstus pirms divdesmit gadiem. Man īsti nebija ko teikt, un es novilku:
–Spēlē?
–Jā. Tikai skatos, vai neielīs. Mākoņi tādi jocīgi un šorīt jau ielija.
–Es arī kādreiz te spēlēju.
–Pie kā?
–Nu, bija tāds pamaza auguma, viņam vēl dēls ar otro numuru Latvijā spēlēja...
–Blūmentāls. Tas jau miris.
–Bet nebija taču vecs.
–Sirds.
–Un priekšnieks? Tas, kurš ar sunīti staigāja.
–Anhiels?
–Laikam. Viņš 21. numurā dzīvoja.
–Turpat arī dzīvo.
–Bet kāpēc tad viņu nekad neredz?
–Slims, meita kopj.
–Tā māja tāda pati izskatās. Vai to kāds atguva?
–Kur čekisti dzīvoja, tās mājas neviens neatguva.

Sieviete laukuma tālākajā stūrī neveiksmīgi padeva servi, bumbiņa atsitās pret tīklu un atripoja man pie kājām, koši dzeltena. Manos laikos par tādu varēja tikai sapņot.

–Vajadzētu pie jums nākt spēlēt.
–Nāciet. Tikai nenāciet svētdienas vakaros, kad viņi visi pārrodas no savām dāčām.

Tālis Tisenkopfs