Atturība, vienkāršība un kārtība

Profesors un students Profesors pieņem trešdienās no 15.30 līdz 16.30, bet neatsaka studentiem arī citos laikos. Es to zinu un otrdienas pēcpusdienā čīkstinu profesora kabineta durvis, priecādamies, ka beidzot varēšu nokārtot priekšmetu, kuru visi jau sen nokārtojuši. Profesors ir granītā kalts. Zināšanas un zinātne ir viņa pamatprincipi. Viegli piešķiebis galvu, viņš raugās uz mani. Profesora sartriski šķielējošā acs mani mulsina. “Tātad tā,” viņš domīgi, lēni, neizturami mierīgā balsī uzsāk sarunu. Profesors plūstoši, kā straumes nests Karību jūras pirātu kuģis, un pamatīgi izklāsta studiju kursa nozīmību topošā speciālista dzīvē, uzsvērdams nopietnas attieksmes nepieciešamību, formālo noteikumu un termiņu ievērošanas svarīgumu, un rāda man sarakstus, plānus, grafikus un veidlapas. “Kurš kurss jūs esat?” viņš pieklājīgi vēlas iesaistīt sarunā mani, kad monologs ir izskanējis. Diemžēl nekas neizdodas, jo atskan telefona zvans un profesoram jādodas uz kādu citu kabinetu, lai parakstītu ļoti svarīgu dokumentu. Profesors atvainojas un, atstādams mani vienu savā kabinetā, dodas uz citu kabinetu. Es sēžu. Gaidu. Atšķiru materiālus, izlasu vienu teikumu, otru, pašķiru desmit lapas uz priekšu. Izlasu vēl vienu teikumu. Nē, nav jēgas vairs mēģināt ko sagrābstīt. Aizšķiru. Gaidu. Atkal atšķiru. Aizšķiru. Nāk profesors ar apzīmogotu un parakstītu ļoti svarīgu dokumentu. Apsēdies krēslā, viņš atvelk un aizvelk vienu pēc otras trīs lādes, it kā nevarēdams izlemt, kurā no tām likt ļoti svarīgo dokumentu. Beigās viņš atver kādus vākus, kuros acīmredzot ir citi ļoti svarīgi dokumenti un kārtīgi pievieno tiem jauno. “Tātad tā,” viņš pievēršas man otro reizi. Vairs nejautā par manu kursu. Varbūt redzēdams šaubas manās acīs, viņš uzsāk izklāstu par studenta individuālo darbu kā veiksmīga studiju procesa galveno priekšnoteikumu. Profesors runā, izgaršodams katru vārdu, nē – katru zilbi, pat burtu. Profesors esot beidzis augstāko kompartijas skolu Ļeņingradā. Profesors ir nopelniem bagāts, saņēmis virkni goda rakstu un apbalvojumu. Taču latviskā pieticībā nevienu no tiem nav izreklamējis pie kabineta sienām. Profesora spēks ir atturība, vienkāršība un kārtība. Bez klauvēšanas ienāk bibliotekāre ar grāmatu krievu valodā. Jautā, vai fakultātes bibliotēkai šāda grāmata ir vajadzīga. Profesors pēta melno vāku ar zeltītajiem burtiem, pēc tam atšķir satura rādītāju, izlasa vispirms nodaļu, tad apakšnodaļu virsrakstus. Bibliotekāre uzsver, ka šī ir ļoti svarīga grāmata, Latvijā nopirkt nevar, var tikai pasūtīt no Krievijas. Profesors lēnām aizver melnos vākus un saka, ka šī grāmata noteikti būs labs ieguldījums un atvērs jaunus zināšanu apvāršņus studentiem. Un man top skaidrs, ka šī tik tiešām ir ļoti svarīga grāmata. Profesors kā palēninātā filmā sniedz grāmatu, bibliotekāre to paņem un negribīgi pamet profesora kabinetu, atstājot mūs divatā. Profesors izstiepj roku un saliec, no žaketes piedurknes iznirst spīdīgs rokas pulkstenis. Profesors brīdi ieskatās un teic, ka drīz sākšoties sanāksme. Skaidrs, ka es negribu viņu lieki aizkavēt, tāpat skaidrs, ka tā ir ļoti svarīga sanāksme. Profesors negribīgi (viņš tik ļoti labprāt pastāstītu man vēl un vēl gan par izvēles kursu plānošanu, gan jaunajiem speciālistiem tik nozīmīgo praksi) uzdod jautājumu. Es atbildu. Profesors klausās un piekrītoši šūpo galvu, ik pa laikam izdvešot piekrītošus “jā”, kas atgādina nopūtas. Es apklustu. Profesors paskatās pa logu un turpina manā vietā izklāstīt priekšmeta saturu. Tagad es piekrītoši māju ar galvu un ik pa laikam izdvešu: jā, jā, noteikti, nenoliedzami, pats par sevi saprotams. Mana interese profesoru iepriecina un viņš turpina stāstīt. Mēģinu pārķert viņa domu gājienus, tupinot viņa iesāktos teikumus. Šķiet, profesoram nepatīk, ja viņu pārtrauc. Un es ļauju viņam runāt, pats tikai māju ar galvu. Paspēju pārdomāt, cikos sākas profesora sanāksme, cikos slēdz fakultātes kafejnīcu, cikos būšu mājās, ja izbraukšu sešos, un kam gan kalpo tas jocīgais dzelzsgabals, kas pieskrūvēts pie sienas. Profesors apklust. Ietur pauzi un saka, ka viņam neesot vairāk laika, jo jādodas uz ļoti svarīgo sanāksmi. Profesors paņem manu kontrollapu, ieraksta atzīmi un, paskatījies kalendārā, uz līnijas apakšējā kreisajā stūrī uzraksta datumu, labajā pusē parakstās. Profesors pieceļas un līdz ar mani atstāj kabinetu, lai dotos uz ļoti svarīgu sanāksmi. Iknedēļas.

Gundars Ignats

Klaiņojumi Rīgā Tālivalža ielas studentu kopmītnes, 35. istabiņa. Trīs Liepājas meitenes uzjautrinās par cāļiem, ko esmu iegādājusies Iecavas putnu fabrikā, lai transportētu uz saviem laukiem, uz Smilteni. Es viņām lūdzu nesmēķēt istabā, un varbūt paveru ceļu uz kopmītņu augstāko sabiedrību, jo mūsu durvju priekša kļūst par kolektīvo tusiņu vietu. Tad privātmāja Pārdaugavā, Eiženijas ielā. Visa man vienai pašai. Tā pieder Mičiganas latvietes Rasmas radiniekiem no Tomskas. Precīzāk, pirmais stāvs ir viņu, bet otrajā nesen nomirusi kāda sieviete, un neviens par šo platību nav interesējies. Eiženijas ielā nonāku taisnā ceļā no lidostas pēc pusotra Amerikā pavadīta gada. Sibīriešu uzticības persona ir iekurinājusi krāsni un, labi domādama, noplukušā dīvānā salikusi anonīmas mīkstās rotaļlietas. Izrautām plastmasas pogu acīm dzīvnieki skatās uz mani. Ir rudens, aiz krēslojoša loga iezīmējas apputējušu ziemeļu vīnogu ķekaru aprises. Eju uz 5. tramvaja pieturu, un braucu uz Vecrīgu, uz Makdonaldu. Cits Rasmas radinieks, rīdzinieks, padzirdēdams, ka sibīriešu mājas logos manīta gaisma, ierodas ciemos ziemas vidū. Esmu tikko atgriezusies no brīvdienām, un mēs abi konstatējam – lemta askēzei, jo prombūtnes laikā ir aizsalis ūdensvads. Ciemiņš man piedāvā īrēt sava dēla dzīvokli pašā centrā, Baznīcas ielā. Pa tā logiem var redzēt milzīgas, pretējās mājas jumtam pielipušas lāstekas. Griestiem piesieta eglīte, skujas nobirušas vismaz pirms gada, mantiņas vēl karājas. Kādā svētdienas rītā savā gultā pamostos no sajūtas, ka mani vēro. Vairāki vīrieši dzīvokļa saimniekam – tēlniekam – palīdz kaktā uzstādīt mākslas darbu. No šī mājokļa ar skrituļslidām var ērti nokļūt asfaltētajā laukumā pie Brīvības pieminekļa. Esmu viena no pirmajām skrituļotājām pilsētā. Policists, kas asistē nesen atjaunotajai godasardzei, un vecas, patriotiski noskaņotas sievietes man pārmet svētuma zaimošanu, tādēļ nāku slidot pa naktīm. Rudenī dzīvoklim netiek pieslēgta apkure. Sniegot pirmajam sniegam, pārceļos uz citu mītni, ar trim kaimiņiem. Janīnas tante ik pa pāris dienām piedāvā štovētus kāpostiņus (es vienmēr atsakos) un vismaz reizi nedēļā atgādina, ka laiks doties svētceļojumā uz klosteri Polijā. Otram kaimiņam, Valdim, kaut kas nav kārtībā ar ģimeni un galvu. Trešais, gandrīz bomzis, periodiski piepelnās Centrāltirgū. Tad galu galā esmu tikusi pie atsevišķa dzīvokļa Raunas ielā. Īpašniece, pensionēta skolotāja, dzīvo laukos, miteklis ir smieklīgi lēts. Tur noturos līdz brīdim, kad emocionālā kundze ikmēneša vizītes un sarunas par dzīvi nomaina pret zvaniem naktī. Viņas tuvs radinieks esot uzsācis urīnterapiju un nule kļuvis cilvēkiem bīstams. Atgriežos centrā. Tur tajā brīdī neatkarīgi dzīvot jau var vienīgi mantinieki, ārzemnieki, saprātīgi kredītņēmēji un laimes lutekļi. Dzīvokli, kur aizķeros visilgāk, dalu ar otru personu. Mūsu gaitas nekad nesakrīt, tādēļ faktu, ka dienas vidū no augšstāva skan nedaudz čerkstoša balss, nākas konstatēt man vienai pašai. “Ar mani neviens nerunā. Nerunā ar mani neviens. Neviens ar mani nerunā. Ar mani neviens nerunā…” – “Vai tad tu pati nekad ar sevi skaļi neizskaidrojies?” puisis, kas šeit ir mitis pirms mums, ir neizpratnē. Uz kādu brīdi nokļūstu Torņkalnā, privātmājā, ko cēluši repatriējušies baltvācieši. šajā pilsētas daļā ir sen kārotā sajūta, ka tepat blakus ir lauki. Ar biezu sūnu noaudzis koks pagalmā, Māras dīķa gulbji un pīles, un maza sādžiņa – zaļi krāsotu koka māju puduris – piecu minūšu gājiena attālumā. Garām hruščovkām, kur dzīvojošas tantiņas pavasara vakaros uz soliņiem pie dīķa mēdz uzraut pa krievu romancei, piecpadsmit minūtēs var tikt līdz Āgenskalna tirgum ar latviešu zemniekiem, diviem antikvariātiem un kafejnīcu, kur vecas kundzes nāk padzert kafiju par 15 santīmiem krūzītē. No kafejnīcas atceros kādu vīru pufaikā ar krosenēm kailās kājās, viņš lāpās ar izlejamo alu un pa mobilo telefonu mēģina sarunāt mazgāšanos vannā. Cits, ar alumīnija karoti izdilušu džinsa bu aizmugurējā kabatā, tikai pamet skatu apkārt un aiziet. Kurlmēmu ļaužu bariņš, enerģiski žestikulējot, pretējā stūrī aizsāk karstu diskusiju. No Torņkalna baznīcai tuvējā tiltiņa, kur apstājas 10. tramvajs, saskatāmi Vecrīgas baznīcu torņi. Zem viadukta sākas trotuārs, kas pāriet šaurā takā un aizved līdz pat Daugavai. Ziemas rītos pie takas var redzēt apsarmojošus bērzus, vasarās – sieviešu apakšbikses, rudeņos – klaiņojošus kaķus no pēdējā metiena. šad un tad sasveicinos ar večuku, kas nes dzīvniekiem katliņu ar biezputru. “Tas ir runcītis,” viņš norāda uz strīpainu eksemplāru ar baltu, netīru krūtežu. “Neesmu redzējis labsirdīgāku kaķi! Vienreiz es te atnāku, saucu, un viņš lien ārā, re, no tā krūma… Bet aiz viņa rindiņā – mazi kaķēni. Viens pakaļ otram. Un tik nāk un nāk. Nezin, kur viņu māte.”

Ieva Puķe