No Sodomas līdz Rīgai

Notikumi

2005. gada 29. novembrī Zviedrijas nacionālā televīzija pirmo reizi pārraidīja Zviedrijas Augstākās Tiesas sēdi. Tās laikā apelācijas kārtībā tika attaisnots Vasarsvētku draudzes mācītājs Ake Grēns. 2004. gada vasarā viņu notiesāja ar vienu mēnesi cietumsoda par 2003. gada jūnija sprediķī sacīto savas draudzes namā, kas atrodas Borgholmas ciematā Ēlandes salā Zviedrijas dienvidaustrumos. Pamatojoties uz viņa vārdiem, ka homoseksualitāte ir “vēža audzējs” sabiedrībā un Zviedrija kļūst līdzīga Sodomai, viņam tika piemērots likuma pants, kas aizliedz verbālu vardarbību un naida sludināšanu pret homoseksuāļiem un citām seksuālām minoritātēm. Mācītājs Ake Grēns tika attaisnots pēc starptautiskas reliģisko brīvību aizstāvošas organizācijas iejaukšanās un pamatojoties uz “vārda un reliģijas brīvību”, kas minēta Zviedrijas akceptētajā Cilvēktiesību deklarācijā.

2004. gada oktobrī Itālijas izvirzītais kandidāts Eiropas komisāra amatam par “taisnīgumu, brīvību un drošību” atbildīgajā komisijā Roko Butiljone netika pieņemts amatā par viņa “netolerantajiem” izteikumiem, ka viņš ir katolis un uzskata homoseksualitāti par grēku.

Nesen ietekmīga aktīvistu grupa ar Skotlendjarda un Lielbritānijas Izglītības ministrijas atbalstu ierosināja visās šīs valsts skolās 2006. gada janvāri izsludināt par “geju, lezbiešu, biseksuāļu un transseksuāļu” mēnesi ar nolūku mazināt aizspriedumus pret šīm grupām un iepazīstināt ar pozitīviem paraugiem, no kuriem bērni varētu mācīties toleranci un apzinātu seksuālās orientācijas izvēli. Nodarbībās ar skolēniem no 7 līdz 11 gadu vecumam tika ieteikts izdibināt izplatītākos apsaukāšanās veidus un mācīt rūpīgāk izvēlēties vārdus; nodarbībās ar vecākiem tika ieteikts bērniem lietot pamācošus materiālus, kas ļautu saprast, ka cilvēki ne vienmēr ir vienkārši “sievietes un vīrieši”, kā arī iepazīstināt ar cilvēces vēsturē nozīmīgiem personāžiem, kas piederējuši kādai no šīm grupām, piemēram, jautājot klasei, kas kopīgs Leonardo da Vinči, stāstniekam Hansam Kristianam Andersenam, dziedātājam Fredijam Merkūrijam, tenisistei Martinai Navratīlovai, rakstniekam Oskaram Vaildam un aktierim Kevinam Speisijam? [1. Šī kustība ir tikai vēlīna replika jau vairākus gadus, piemēram, Zviedrijas publiskajās skolās obligātajam priekšmetam, kas paredz rūpīgu iepazīšanos ar iespējamiem “seksuālās dzīves stiliem”, kurus bērni nākotnē varētu izvēlēties.]

2005. gada pavasarī, kad Jeruzālemē notika otrais “geju praids”, ortodoksie jūdi ne vien apmētāja demonstrācijas dalībniekus ar olām un tomātiem un vismaz trīs nodūra, bet arī sagaidīja ar plakātiem: ein sotīm, ein piguīm – “nebūs pervertu, nebūs bumbu”. Maskavā pēc 2006. gada februāra karstajām diskusijām marta sākumā tika aizliegts pirmais “geju praids”, kas bija paredzēts šī gada 27. maijā. Pret tā rīkošanu iestājās ne tikai Maskavas pašvaldība (mērs Jurijs Lužkovs homoseksualitāti publiski atzina par “pretdabisku darbību”), bet arī visu lielāko reliģisko kopienu vadītāji, ieskaitot citādi nesamierināmos krievu pareizticīgās, musulmaņu un ortodokso jūdu kopienas. Krievijas musulmaņu centrālā garīgā direktorāta galvenais muftijs Talgats Taldžudins presi brīdināja, ka pasākuma pieļaušanas gadījumā Krievijas musulmaņu reakcija var būt vēl asāka nekā pasaules musulmaņu reakcija uz dāņu laikrakstā publicētajām karikatūrām. 28. februārī Eiropas Parlamenta geju un lezbiešu tiesību intergrupas vadība izteica “nopietnas bažas”, kādas izraisa Maskavas mēra “gejiem atklāti naidīgie izteikumi”. Februāra diskusijas norisinājās 13 gadus pēc tam, kad Krievijas Federācija no savas likumdošanas izsvītroja homoseksuālismu kā kriminālu darbību, par kādu tā tika atzīta PSRS kriminālkodeksā. “Geju praida” organizētāji pasākuma datumu bija izvēlējušies tuvu pagājušajā gadā franču aktīvistu ierosinātajai Starptautiskajai dienai pret homofobiju (IDAHO – International Day Against Homophobia), kura svinama 17. maijā un par kuras iedibināšanu ANO tika iesniegta petīcija ar vairāk kā 15 tūkstoš parakstiem (kā organizācijas šo petīciju ir parakstījusi arī Āfrikas lezbiešu koalīcija un Eiropas Zaļo partija). 17. maijs ir zīmīgs ar to, ka 1993. gadā šajā dienā Pasaules veselības organizācija izsvītroja “homoseksuālu orientāciju” no psihisko slimību saraksta, ko 1973. gadā jau bija izdarījusi Amerikas psihiatru asociācija, bet 2001. gadā izdarīja arī Ķīnas psihiatru asociācija.

2003. gada 2. novembrī Ņūhempšīras episkopāļu baznīcā (“episkopāļi” ASV ir tas pats, kas anglikāņi citur pasaulē) par bīskapu ordinēja šķirteni, divu bērnu tēvu un atklātu geju Džīnu Robinsonu, kas jau vairākus gadus dzīvo ar savu partneri Marku Endrjū, kurš strādā Ņūhempšīras Drošības departamentā. Visus anglikāņu un episkopāļu iebildumus un draudus, kā arī vairāku draudžu izstāšanos no episkopāļu baznīcas viņa ordinācijas dēļ jaunais bīskaps Džīns Robinsons uzskata par “jauna grēkāža meklējumiem” laikā, kad Aukstais karš ir beidzies un komunisti vairs nav vērā ņemams ienaidnieks, bet savas ievēlēšanas faktu – par nozīmīgu soli patiesuma un atklātības virzienā. 2006. gada 6. maijā episkopāļu baznīcas plānotajās Kalifornijas bīskapa vēlēšanās no pieciem kandidātiem divi ir atklāti praktizējoši geji, kas dzīvo ar saviem partneriem.

2005. gada novembrī Vatikāns visiem Romas katoļu semināriem izsūtīja saistošu ieteikumu, kuru 2005. gada 31. augustā bija apstiprinājis pāvests Benedikts XVI. Tas pieprasa katoļu semināros neuzņemt vīriešus ar “dziļi iesakņotām homoseksuālām tieksmēm”, kas esot “nepabeigtas pusaudzības” rezultāts, jo viņi nespējot īstenot priestera darbā nepieciešamo “garīgo tēvišķību” un nav sasnieguši “afektīvu briedumu”. Šis ieteikums kļūst saprotams ne tikai pēdējos gados Romas katoļu baznīcu satraukušo pedofilu un geju aktīvistu priesteru, jezuītu, mūku un mūķeņu izraisīto skandālu gaismā, bet arī saistībā ar to, ka sākot ar pagājušā gadsimta 70. gadu beigām Romas katoļu baznīca nekādi neierobežoja ordinēt par priesteriem vīriešus ar “homoseksuālām nosliecēm”, pieņemot, ka celibāta solījuma dēļ viņi savām nosliecēm nesekos. Taču pārāk bieži izrādījās, ka ar šo apņemšanos nepietiek, un daudzo bīskapu (sevišķi ASV un Nīderlandē) iecietīgā attieksme pret homoseksuālu praksi priesteru vidū, kā arī lielais homoseksuāli orientētu priesteru skaits Romas katoļu baznīcā nu jau ir kļuvis par problēmu.

Vārdi un slimības

Lai gan dažādu kristiešu attieksme pret to, kā cilvēkiem dzīvot, ir ievērojami atšķīrusies visos laikos, sākot jau ar mūsu ēras pirmo gadsimtu, tomēr šķiet, nekad un nevienā jautājumā viedokļi nav bijuši tik krasi dalīti kā pēdējā laikā notiekošajās diskusijās, kurās abas pretējās puses sevi uzskata par “kristīgām” un kristietībai būtisku nostāju sargājošām. Domstarpībām par “homoseksualitāti” ir dziļas saknes. Lai varētu tās pārdomāt, būtu lietderīgi ielūkoties šīs problēmas vēsturē, taču šādu “vēsturi” vēl neviens nav uzrakstījis, jo līdz šim tai galvenokārt pievērsušies vai nu galēji viendimensionāli kristieši, vai arī geju aktīvisti, un katra no pusēm īsteno savus ideoloģiskos uzdevumus. [2. Vispārējā ideoloģiskajā “sviestā”, kas pilda tūkstošiem homoseksualitātes un kristietības problēmām veltīto grāmatu, man nav izdevies atrast nevienu, kurā pārdomu dziļums, argumentācijas skaidrība un tieksme pēc patiesības ļautu godprātīgi izsekot šīs problemātikas sarežģītībai un daudzpusībai. Jēdzīgākie šai ziņā ir rakstu krājumi, kuri tiecas aptvert visdažādāko viedokļu spektru, tai skaitā galējus uzskatus – sākot no homoseksuālu attiecību pielīdzināšanas seksuāliem sakariem ar dzīvniekiem un beidzot ar šādu attiecību kristīgumu un nevainojamību. Piemēram: Same Sex. Debating the Ethics, Science and Culture of Homosexuality. Ed. by John Corvino. Rowman publishers, 2003 un The Way Forward? Christian Voices on Homosexuality and the Church. 2nd ed. by Timothy Bradshaw, William B. Eerdmans publishing, 2003.] “Geju” vēsturnieki līdz šim ir izmantojuši divas stratēģijas – vai nu mēģinot demonstrēt, ka kristiešu attieksme pret “homoseksualitāti” ir bijusi mainīga un ka Bībelē nekas nav teikts par savstarpēji līdzvērtīgām un labprātīgām attiecībām divu pieaugušu vīriešu vai sieviešu starpā; vai arī, ka šādu attiecību noliegums ir balstījies uz argumentiem, kurus noteica nevis “mūžīgi nemainīga patiesība”, bet mūžam mainīgi kultūras un civilizācijas apstākļi un aizspriedumi; [3. Slavenākais no šiem mēģinājumiem ir: John Boswell. Christianity, Social Tolerance and Homosexuality. Gay People in Western Europe from the Beginning of the Christian Era to the Fourteenth Century. The University of Chicago Press, 1980, kas joprojām atrodama visās geju/lezbiešu grāmatnīcās. Autora viedoklis, ka kristieši līdz 13. gadsimta sākumam izturējās pret “gejiem” iecietīgi, neiztur nekādu kritiku un balstās uz selektīvu un vaļīgu viņa izvēlēto avotu lasījumu. Godprātīgāks, bet ar šaurāku uzdevumu ir Romas katoļa, geja un tomista Marka Džordana darbs The Invention of Sodomy in Christian Theology. The University of Chicago Press, 1997.] vai arī demonstrējot netaisnību, vardarbību un nežēlību, kādu izraisīja kristiešu attieksme pret “homoseksuāli orientētiem” cilvēkiem, un mudinot kristiešus atzīt savu vainu un atteikties no šādas “orientācijas” nosodīšanas, tāpat kā kristieši ir atteikušies no daudzus gadsimtus ilgušās jūdu apsūdzēšanas, vajāšanas un dzenāšanas, nēģeru paverdzināšanas, sieviešu pakļaušanas un raganu dedzināšanas. [4. Spilgts nesens piemērs, kas apelē pie kristiešu sirdsapziņas, kā arī pie mīlestības un līdzcietības nesavienojamības ar attieksmi pret “homoseksuāļiem”, ir: Louis Crompton. Homosexuality and Civilization. The Belknap Press of Harvard University Press, 2003.] Papildus arguments geju aktīvistu arsenālā ir norāde uz pieņēmumu, ka “homoseksualitāte” ir iedzimta, tādēļ dabiska un, nebūdama izvēles jautājums, nav nosodāma. No otras puses, ir bijusi virkne mēģinājumu gan racionāli pamatot “homoseksuālu darbību” nosodījumu Bībelē un kristietības tradīcijā (pārsvarā argumentējot ar sekām, kādas šādas darbības izraisa atsevišķā cilvēkā, sabiedrībā vai vēsturē), gan izcelt šī nosodījuma racionāli neizskaidrojamo pamatojumu dievišķā autoritātē, gan, balstoties uz “morālā vairākuma” atzītajām morāles normām, saistīt šo nosodījumu ar sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamajām pamatvērtībām – ģimeni, labu bērnu audzināšanu un noturīgiem morāles kritērijiem, kas nodrošina mieru un labklājību. [5. Pirmā pieeja ir raksturīga lielākajai daļai Romas katoļu pētnieku, otro izvēlas pārsvarā protestantu autori, trešo izmanto visdažādāko pārliecību domātāji, kuri norūpējušies par noturīgu vērtību trūkuma graujošo ietekmi uz sabiedrības dzīvi.]

Viens no galvenajiem šķēršļiem, lai izsvērti pārdomātu kristiešu vēsturisko attieksmi pret “homoseksuālismu”, saistīts ar valodu. Piemēram, vārdu “homoseksuāls” [6. No grieķu homo – “līdzīgs, vienāds” un latīņu sexualis – “saistīts ar dzimumu”.] izdomāja 19. gadsimta otrajā pusē. Pirmo reizi to lietoja ungāru izcelsmes žurnālists Karols Marija Kertbeni 1869. gadā vēstulē Vācijas Tieslietu ministram, kurā viņš mudināja dekriminalizēt seksuālas attiecības divu vīriešu starpā. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē šo vārdu plaši lietoja mediķi, psihiatri un žurnālisti, kā arī paši “homoseksuāļi”, taču savas klīniski juridiskās izcelsmes dēļ tas pakāpeniski zaudēja savu pievilcību kā noteiktas cilvēku grupas pašapzīmējums. Pagājušā gadsimta vidū amerikāņu viendzimuma tieksmi attīstoši vīrieši sāka sevi jestri saukt par gejiem, [7. No angļu gay, kas no senfranču gai. Kā īpašības vārds tas nozīmē “jautrs, līksms”, bet 17. gadsimta angļu valodā ar to apzīmēja vieglprātīgus, uzdzīvi mīlošus vīriešus, bet, runājot par sievietēm, tā apzīmēja vieglas uzvedības sievietes vai “prieka meitas”.] bet 90. gados, sevišķi ASV akadēmiskajās “geju” aprindās parādījās agresīvs pašapzīmējums “kvīrs”, [8. No angļu queer ar sākotnējām nozīmēm “dīvains, aizdomīgs, apšaubāms”. 19. gs. beigu slengā šo vārdu lietoja kā nicinošu apzīmējumu vīriešiem, kas iesaistās dzimumattiecībās ar sava dzimuma pārstāvjiem. Par respektablu pašapzīmējumu to padarīja dažu agresīvu akadēmisku lezbiešu, piemēram, Džudītes Batleres, publikācijas.] kas nu jau ir ieguvis noturīgu vietu kā atsevišķa literatūras un kultūras pētniecības nozare (queer studies). Lai gan tās ir tikai vārdiskas kolīzijas, fakts, ka līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei nebija neviena vārda, kas pēc savas ietilpības atbilstu vārdam “homoseksuāls”, apgrūtina mēģinājumu vēsturē saskatīt kristiešu attieksmi pret “homoseksuāļiem”. Nekad iepriekš nav pastāvējis vārds, ar kuru apzīmēt cilvēkus, kas iesaistās dzimumattiecībās ar sava dzimuma pārstāvjiem, [9. Piemēram, daudzviet sastopamais jēdziens “sodomīti” ietvēra, no vienas puses, daudz plašāku seksuālu pārkāpumu spektru, bet, no otras puses, nekādā mērā neattiecās uz psiholoģiju vai cilvēku tipoloģizāciju pēc viņu seksuālās iekāres objektiem, turklāt visbiežāk tas norādīja uz vienu veidu, kādā kopošanās veikta, proti, per anum.] taču ir pastāvējuši dažādi vārdi, ar kuriem apzīmēt pašas šīs darbības. Lai no darbību klasifikācijas nonāktu pie cilvēku tipoloģizācijas un atsevišķas cilvēku grupas izcelšanas, bija jānotiek milzīgām izmaiņām cilvēku psiholoģijas izpratnē. To, ka jebkurai ideoloģijai ir nepieciešams tai piederīgo pašidentificēšanās instruments, var saprast (un šai ziņā nav svarīgi, vai šī grupa sevi dēvē par “gejiem” vai “homoseksuāļiem”), taču nav skaidrs, kāpēc šo jēdzienu pārņēmušas kristīgās baznīcas, lietojot to noteiktas cilvēku grupas identificēšanai. Galu galā, neatkarīgi no tā, par cik svarīgu kāds uzskatītu savu etnisko, sociālo, rasu vai dzimuma “piederību”, kristiešiem vismaz teorētiski un tradicionāli ir piederējis jēdzienu kopums, kas ļāva runāt par un ar cilvēkiem, nepakārtojot tos viņu izdomātām kategorijām un nebāžot tos visus vienā maisā. Cik var noprast no kristiešu tradicionāli lietotās leksikas, kas ietver vārdus “dvēsele”, “iekšējais cilvēks”, “sirds” un “gars”, tad neviens no šiem apzīmējumiem neparedz cilvēku šķirošanu pēc viņu sekundārajām pazīmēm. No otras puses, katras vienreizējās “dvēseles” atšķirīgā biogrāfija, likteņa līknes un cilvēcīgo situāciju dažādība, kur ikvienam iznāk spert savus soļus, pieņemt savus lēmumus un domāt savas domas – ja tādas ir –, traucē cik necik pārdomāti izmantot vispārīgus jēdzienus arī atsevišķas rīcības saprašanai, sevišķi, ja šī rīcība ir notikusi pirms vairākiem gadsimtiem, gadiem, mēnešiem vai notiek pašlaik, piemēram, man nezināma bīskapa nepieejamā guļamistabā. No trešās puses, lai varētu saprast vismaz sevi, ja ne citus, nākas izmantot kādu jēdzienu kopumu, kas atsevišķu situāciju skar tikpat smalki kā “pirksti skar zirnekļa tīmekli”, taču ļauj ierāmēt situācijas un atsevišķas darbības lielākā veselumā, kuru mēdz saukt par cilvēka dzīvi. Viens no šādiem jēdzieniem, kuru kristieši ir lietojuši vietā un nevietā, ir “grēks”, lai gan vienprātības par to, kas ar to jāsaprot, nekad īsti nav bijis. Visspilgtāk šo vienprātības trūkumu demonstrē metaforas, kuras ir lietotas “grēka” paskaidrošanai – tas ir ticis saprasts gan kā [dvēseles] slimība, gan kā [dievišķu likumu] pārkāpums vai noziegums un no tā izrietošā vaina, gan kā kļūda vai aplamība (kā vārdā “ugunsgrēks”), gan kā netikums. [10. Pat ja “grēku” iespējams uzskatīt par “dvēseles slimību”, tas nenozīmē, ka, piemēram, “psihisku novirzi” varētu uzskatīt par “grēku”.]

Līdzās tam, ka vēsturiski kristiešu radītajos tekstos nav atrodams ne “homoseksuālisms”, ne “homoseksuāļi”, kristiešu vēsturiskās attieksmes izpratni apgrūtina arī 19. un 20. gadsimta diskusijas galvenokārt psihiatru un kriminologu starpā par viendzimuma attiecībām, to izcelsmi, formām, cēloņiem un specifiku. Vairums 19. gadsimta psihiatru uzskatīja, ka vīriešu kāre pēc vīriešiem ir ārstējama vai neārstējama psihiska slimība, kas vai nu saistīta ar slikta dzīves veida izraisītu izdzimšanu no paaudzes paaudzē (kā uzskatīja ģeniālais diagnostiķis Šarko, pie kura nesekmīgi mēģināja mācīties Zīgmunds Freids), vai arī radusies agru bērnības traumu rezultātā aplamās attiecībās ar māti, vecākiem vai vienaudžiem. Itāļu ietekmīgais psihiatrs un kriminologs Čezāre Lombrozo, kurš “psihisko hermafrodītismu” uzskatīja par kroplas smadzeņu struktūras izraisītu atgriešanos pie agrīnas bioloģiskās evolūcijas stadijas, mudināja šos “izdzimteņus” netiesāt, bet izolēt no sabiedrības un neļaut tiem vairoties. Pārdomājot dažu ģeniālu “psihisko hermafrodītu” dzīvi (viņaprāt, šai grupai piederēja, piemēram, Mikelandželo un Pols Verlēns), viņš atsaucās uz dažu smadzeņu daļu hipertrofiju, kas ģeniāliem cilvēkiem izraisot noslieci uz ārprātu, noziedzību un kāri pēc sava dzimuma piederīgajiem. Viens no seksualitātes pētniecības celmlaužiem, barons Rihards fon Krafts-Ebings, kurš 1886. gadā iznākušajā grāmatā “Psychopathia sexualis” viendzimuma tieksmi nešaubīgi uzskata par perversiju, patoloģiju un “izdzimšanu”, dzīves nogalē sastapās ar “homoseksualitāti” itin veselu cilvēku vidū un, pamatojoties uz savāktajām 20 000 slimības vēsturēm, aicināja “homoseksualitāti” izslēgt no krimināli sodāmu noziegumu skaita.

Attieksme pret viendzimuma seksuālu tieksmi kā psihisku slimību un patoloģiju ir sastopama joprojām. Vispārliecinātāko šī uzskata piekritēju grupa, [11. Nacionālā Homoseksualitātes pētniecības un terapijas asociācija (NARTH – National Association of Research & Therapy of Homosexuality).] kura apvieno gan taisnprātīgus kristiešus, gan no Amerikas psihiatru asociācijas atšķēlušos psihoanalītiķus un psihoterapeitus, plaši popularizē savas terapijas panākumus un veicina eks-geju, t.i., izārstētu homoseksuāļu kustību un propagandu. Šīs asociācijas autoritāte un ietekme pēdējā laikā gan ir krietni mazinājusies sakarā ar tās terapijas rezultātu falsificēšanu un pārspīlēšanu, kā arī eks-eks-geju grupu parādīšanos, taču, pat vērtējot šīs terapijas rezultātus kritiski, šķiet, ka ir reti gadījumi, kad šī terapija ir guvusi panākumus, lai gan geju aktīvisti uzskata par savu tiesību pārkāpšanu pašu terapijas faktu, kura gan nevienam netiek uzspiesta.

Viendzimuma tieksmes ir ārstētas visdažādākajā veidā – sākot ar 19. gadsimta beigu hipnozi un beidzot ar tā saukto “aversīvo” terapiju 70. gados, kuras mērķis bija radīt riebumu pret savām ierastajām tieksmēm un patiku pret vēl neiepazītām tieksmēm uz pretējo dzimumu. [12. Šāda “aversīva”, uz riebuma un sāpju izraisīšanu vērsta terapija pret “vardarbīgām tieksmēm” krāšņi attēlota Stenlija Kubrika filmā “Mehāniskais apelsīns”. “Homoseksuālu noviržu” ārstēšanas gadījumā tā paredzēja saistošu homoerotisku attēlu izrādīšanu kopā ar sāpīgiem elektriskās strāvas sitieniem un heteroerotisku attēlu pavadīšanu ar tīkamām skaņām.] Pašlaik tikai nedaudzās valstīs pieejama psihoterapija, kas specializējas homoseksualitātes ārstēšanā, un tā paredz ilgu un lēnu personības pārveidošanas procesu seansu laikā, taču bez garantētiem panākumiem pat tad, ja pacientam ir vēlēšanās mainīt savas iekāres struktūru.

Ideja, ka tieksme pēc sava dzimuma pārstāvjiem, ir slimība, neizceļas ar īpašu izsmalcinātību un balstās virspusējā mēģinājumā vienkāršot daudzpusīgu parādību līdz vienotam kopsaucējam, kas balstīts uz komplicētiem priekšstatiem par “dabiskumu”, “veselību” un to, kas ir “normāls”, taču šie priekšstati paši vēstures gaitā ir konceptuāli mainījušies. Tas, ka visās Rietumeiropas valstīs un visās ASV pavalstīs līdz pat nesenam laikam iesaistīšanās viendzimuma seksuālās attiecībās bija kriminālnoziegums, bet tagad daudzviet par kriminālnoziegumu ir kļuvusi “verbāla vardarbība pret seksuālām minoritātēm”, ir vēl viens apstāklis, kas apgrūtina vēsturisku skatījumu uz neviendabīgu parādību kopumu. Tomēr atšķirībā no psiholoģiskas cilvēku tipoloģizēšanas “homoseksuāļos”, “heteroseksuāļos” un “homofobos”, jurisprudencei ir tā priekšrocība, ka likumdevējiem vienmēr nācies domāt par atsevišķām darbībām un to sekām, nevis cilvēkiem un to grupām.

Vēstures fragmenti

Kristiešu attieksme pret erotiskās dzīves izpausmēm nekad nav bijusi pilnīgi skaidra, tomēr, rupji runājot, kristiešu domātāji ir izstrādājuši vismaz trīs dažādas pieejas.

Pirmkārt, sākot ar 5. gadsimta domātāju sv. Augustīnu līdz pat sv. Akvīnas Tomam 13. gadsimtā un beidzot ar viņu sekotājiem mūsdienās ir pastāvējusi un daudzviet joprojām pastāv attieksme, ka vienīgais dzimumdzīves attaisnojums ir bērnu radīšana. Līdz ar to visas dzimumdzīves formas, kas to nevar izraisīt vai to neveicina, tika uzskatītas par aplamām, nedabiskām, saistītām ar piedodamu vai nāves grēku un no tā izrietošām sekām. Otrkārt, jo īpaši askētiskajā literatūrā, bija izplatīta pārliecība, ka dzimumdzīve kā tāda ir netīra, pretīga un izriet no dievišķa soda par cilvēku dzimuma sākotnējo nepaklausību, [13. 4. gadsimta sludinātājs sv. Joanns Hrizostoms jeb Zeltamute, piemēram, savai draudzei atgādināja, ka laulība un bērnu dzemdēšana ir saistīta ar nāvi ­– kad beigsies laulība un bērnu dzemdināšana, nāves vairs nebūs. Citā sprediķī viņš mudināja apgānītos vīriešus un viņu apgānītājus izdzīt no pilsētas un nomētāt akmeņiem.] tāpēc iespēju robežās jātiecas dzīvot atturīgi un šķīsti, un vienīgais, lai arī nepietiekamais kopošanās attaisnojums ir vājuma izraisīta “kaisme”, kuru likumīgi drīkst īstenot tikai ar savu sievu vai vīru, taču arī tad – pēc iespējas reti un mēreni (šo attieksmi ilustrē Bībeles tulkotājs latīņu valodā sv. Hieronīms, atzinīgi citēdams Sekstu Empīriķi, kurš esot rakstījis, ka “vīrs, kurš pārāk mīl savu sievu, pārkāpj laulību”). [14. Vēl 1980. gada 8. oktobrī Romas pāvests Jānis Pāvils II, atsaukdamies uz sv. Hieronīmu, publiskā uzrunā norādīja, ka vīrieši, kuri pret savu sievu izjūt seksuālu iekāri, ir vainīgi laulības pārkāpšanā. Attieksmi pret laulību kā vājuma noteiktu nepieciešamību var saklausīt arī apustuļa Paula vārdos: “Cilvēkam ir labi sievu neaizskart. Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva un katrai sievai savs vīrs” (1. vēstule Korintiešiem 7:1-2).]

Treškārt, kristieši reizēm ir atsaukušies uz dzimumdzīvi laulāto starpā kā viņu savstarpējās mīlestības stiprinātāju vai pat avotu, taču līdz 16. gadsimtam, kad šādu attieksmi popularizēja mūka solījumus atmetušais un mūķeni apprecējušais Martins Luters, šī nostāja kristiešu vidū nav bijusi populāra. Attieksmi pret dzimumdzīvi kā vienojošu un laulību stiprinošu faktoru gadsimtiem bija uzsvēruši jūdu rabīni, kā arī vairāki Austrumu pareizticīgie, bet, piemēram, Romas katoļu baznīcas oficiālos dokumentus tā sasniedza tikai 1992. gadā, kad Vatikāna apstiprinātajā katehismā parādījās viedoklis, ka seksuālā dzīve pilda laulātos vienojošas funkcijas un to neizsmeļ primārais un dabiskais dzimumdzīves mērķis, tas ir, bērnu radīšana un audzināšana. [15. Visskaidrāk šo izpratni 13. gadsimtā pauda sv. Akvīnas Toms, kura doktrīnu pāvests Leons XIII 1879. gadā pasludināja par katoliskās baznīcas oficiālo filozofiju, taču 20. gadsimta gaitā tā ir kļuvusi par tikai vienu no iespējamiem mācības formulējumiem. Vienā no saviem pēdējiem darbiem De malo (Par ļaunumu XV, pirmais artikuls) sv. Akvīnas Toms to īsi formulē šādi: “Dzimumorgānu lietošanas mērķis ir atvašu dzemdināšana un audzināšana” – finis autem usus genitalium membrorum est generatio et educatio prolis.] Katrai no šīm trim attieksmēm ir savas saknes un sava vēsture, kas iesniedzas gan noteiktā kristiešu piesavināto jūdu Svēto Rakstu lasījumā, gan selektīvā attieksmē pret sengrieķu filozofu veidoto izpratni par cilvēku un viņa dzīves uzdevumu, taču neviena no tām nav viennozīmīgi vai izsmeļoši formulēta ne Jaunajā derībā, ne pirmo trīs gadsimtu kristiešu tekstos.

To, ka cilvēka erotiskā dzīve saistīta ar stiprāko un bīstamāko no visām baudām, zināja gan Platons, gan Aristotelis, gan stoiķi, bez kuriem pagaidām nav iztikusi neviena daudzmaz sakarīga kristiešu izpratne par cilvēka dvēseles uzbūvi, gan jūdi, bez kuru dievišķajā autoritātē balstītās bauslības un kristiešu selektīvi atzītās likumdošanas nav veidojusies neviena daudzmaz noturīga kristiešu izpratne par to, kas ir labs un kas nav, ko drīkst un ko nedrīkst domāt, runāt un darīt, kas ir saskaņā ar dievišķo kārtību un kas ir pretrunā ar to. Tāpat neviens cik necik domājošs cilvēks nav šaubījies, ka stiprākā no visām baudām ir saistīta ar spēcīgu kaislību virteni, kuras mēdz izraisīt gan izmisumu un panīkumu, gan prieku un pilnasinību, bet tām kopīga īpašība ir tā, ka tās traucē domāt. [16. Daudziem kristiešiem tipisku attieksmi ilustrē pagāns Aristotelis, rakstīdams: “Baudas traucē domāt, jo tīkamākas tās ir, jo vairāk tās traucē, piemēram, mīlas prieki, jo, tajos nonākot, domāt nespēj neviens” (“Nikomaha ētika” VII.11 1152b16-18).]

Rupji runājot, kristiešu attieksme pret viendzimuma seksuālām attiecībām ir cieši saistīta vai pat pakārtota tam, kā ir tikusi uztverta erotiskā dzīve vispār. Līdzās jau pieminētajiem apsvērumiem, kuri vienīgo seksuālu darbību attaisnojumu saskatīja bērnu radīšanā vai netiklības novēršanā, kristieši pārmantoja arī jūdu Torā balstīto skarbo attieksmi pret jebkāda veida “nešķīstību”. Kristītais imperators Teodosijs 4. gadsimta nogalē ieviesa nāvessodu vīriešiem, kuri ļāvuši sevi izmantot kā sievietes, un ar likumu pieprasīja dedzināt vīriešus prostitūtas, lai atriebjošās uguns liesmas kļūtu citiem par pamācību. 6. gadsimta pirmajā pusē imperatora Justiniāna juristi to papildināja ar nāvessodu abiem – gan aktīvajam, gan pasīvajam – nešķīstības kopējiem. [17. Maz kas zināms par to, kā šie likumi tikuši piemēroti. Viens no pazīstamākajiem gadījumiem ir bizantiešu vēsturnieka Joanna Malalas aprakstītā “baudkārā gulēšanā ar vīriešiem” apsūdzētā Trāķijas pilsētas Diospoles bīskapa Aleksandra sodīšana, vispirms nocērtot viņa “vīrišķo locekli” un pēc tam izstādot viņu Konstantinopoles iedzīvotāju apskatei.] Par to, ka šie likumi sakņojas rituālos priekšstatos par Visaugstākā nospraustu robežu starp šķīsto un nešķīsto un nevis ētiskos vai morālos apsvērumos, liecina šos likumus apstiprinošais pamatojums, ka šāda nešķīstība izraisa “zemestrīces, neražu un sērgas”, ko 12. gadsimta vācu juristi papildināja ar sīku grauzēju uzbrukumiem laukiem.

Jūdu Svētajos Rakstos jeb, precīzāk, Torā ietvertie aizliegumi “vīrietim gulēt ar vīrieti kā ar sievieti” ir daļa no reliģiski noteiktas robežas starp šķīsto un nešķīsto (tas pats attiecas uz aizliegumiem kopoties ar dzīvniekiem, kas padara nešķīstu gan vīrieti, gan dzīvnieku, uz kopošanos ar asinsradiniekiem, pretējā dzimuma drēbju valkāšanu, sievietes aizskaršanu mēnešreižu laikā un tamlīdzīgiem aizliegumiem, kuri uzskaitīti 3. Mozus grāmatā), kas nesakrīt ar robežu starp labo un ļauno, bet drīzāk ar robežu starp pieļaujamo un aizliegto. Taču kristieši vienmēr jūdu likumus ir uztvēruši selektīvi un šīs selekcijas principus dažādos laikos ir noteikuši dažādi apsvērumi, taču tie visi ir atkarīgi no sarežģītas interpretācijas stratēģijas, kura pakļauta izpratnei par pareizu Svēto Rakstu jeb Bībeles lasīšanu un kristiešu ticību kā šīs lasīšanas gramatiku. Jūdu likumā ir teikts skaidri un nepārprotami: “Ja kāds vīrietis guļ ar vīrieti kā ar sievieti, abiem ir mirtin jāmirst, un viņu asinis paliek uz viņiem” (3. Mozus 20:13), tādēļ nav brīnums, ka kristiešu pārvaldītajās zemēs tas daudzviet kļuva par atskaites punktu. [18. Lai gan daudzās kristiešu pārvaldītās zemēs sods par to bija kastrācija, dzimumlocekļa nociršana, pakāršana aiz tā vai lielas soda naudas, šī pārkāpuma darītāju sodīšanu ar nāvi aizstāvēja gan jau minētais Joanns Hrīzostoms, gan 15. gadsimta Florenci saviļņojušais Džirolāmo Savonarola, tāpat par saistošu to padarīja 825. gada bīskapu sinode, kas notika Parīzē, un kuras lēmumi atsaucās ne tikai uz jau citēto 3. Mozus 20:13, bet arī uz apustuļa Pāvila Vēstuli romiešiem 1:32 (“Kas zinādami Dieva likumu, ka tie, kas tādas lietas dara, nāvi pelna”), kas, sakarā ar iepriekš šajā nodaļā teikto, tika saprasts kā Jaunās derības pamudinājums uz nāvessodu vīriešiem, kuri, “atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos” (1:27).]

Lai cik skarbs izklausās likums, kas paredz nāvessodu vīriešiem, kuri stājas dzimumattiecībās ar vīriešiem, vērts pieminēt, ka nāvessods draudēja arī laulības pārkāpējiem, lai gan mums ir maz kas zināms par to, kādā mērā šie skarbie likumi jelkad ir tikuši piemēroti. [19. Lai cik perverss kādam trauksmainam prātam varētu šķist pats fakts, ka pastāvēja priekšstats par pieļaujamu un nepieļaujamu savas iekāres apmierināšanu, un lai cik lielā atvērtībā pret dažādību kāds brīvdomīgi noskaņots cilvēks gribētu dzīvot, joprojām arī neatkarīgi no kristietības visnotaļ populāri ir viedokļi, ka izvarošana, mazgadīgu bērnu pavedināšana, kopošanās ar savu māti vai tēvu un dzīvnieku izmantošana savas iekāres apmierināšanai nav pieļaujama nekādos apstākļos neatkarīgi no tā, cik liela ir kāre ko tādu darīt. Vairums no šiem viedokļiem lielā daļā valstu, arī Latvijā, saglabā likuma spēku, taču jebkurš mēģinājums racionāli izskaidrot un pamatot, kāpēc kāds nevarētu kopoties ar savu suni vai kādu no tuvākajiem asinsradiniekiem, cik man zināms, ir cietis neveiksmi.] Sevišķi grūti pat darīt zināmus šos likumus kļuva laikā, kad kristietības ietekmes laukā ienāca virkne gotu un ģermāņu cilšu, no kurām vēlāk izveidojās tādas “augsti civilizētas nācijas” kā francūži un vācieši, jo šīs ciltis, nepazīdamas ne grieķu gudrību, ne jūdu Rakstu tradīciju, ne romiešu jurisprudenci, sev līdzi nesa citus tikumus un citu attieksmi pret dzīvi un erotisko dzīves sfēru. Piemēram, pagāja vairāki gadsimti, līdz turīgākie un varenākie no šiem kareivīgajiem “barbariem” atteicās no daudzsievības un piegulētājām, kas, viņuprāt, ne mazākajā mērā netraucēja viņiem būt par kristiešiem. Vēl vaļīgāki tikumi valdīja kristietības vēlāk skartajās ziemeļu ciltīs (tagadējās Zviedrijas, Norvēģijas un Dānijas iedzīvotāju priekšsteči), kā arī dažās līdz galam nekad nekristianizētajās baltu ciltīs (tagadējās Latvijas iedzīvotāju priekšteči). Taču viena daudzmaz kopīga attieksme, šķiet, bija izplatīta visās šajās “barbaru” ciltīs, proti, attieksme pret vīrišķību, kas izslēdza iespēju vīrietim to saglabāt, ja kāda cita vīrieša vīrietību apliecinošais loceklis bija tā vai citādi “caururbis” jeb, kā latīņu valodas cienītāji teiktu, penetrējis viņa ķermeni. [20. Tā kā vairumā šo cilšu nepastāvēja rakstība, mums praktiski nekas nav zināms par viņu likumiem un paradumiem attiecībā pret, piemēram, divu vīriešu dzimumattiecībām. Taču jau Tacits savā “Ģermānijā” (12) pieminēja to, ka gļēvuļus un pasīvus dzimumattiecību dalībniekus (ja tā jāsaprot “ķermeniski apgānītos” jeb corpore infames) ģermāņi slīcināja purvos.]

Pārliecība, ka vīrietis, uzņemot cita vīrieša sēklu, kļūst sievišķīgs, nepilnīgs, vājš, zaudē savas maģiskās spējas, cieņu, sociālo statusu vai tiesības uz dzīvību, ir izsekojama vairumā gan senajās (šumēru, ēģiptiešu, hitītu), gan ne tik senajās (gotu, ģermāņu, bet arī grieķu un romiešu) Vidusjūras baseina kultūrās, bet aizspriedumu un gatavu priekšstatu formās tā joprojām ir sastopama visai dažādās sabiedriskās grupās – no Padomju Savienības cietumiem līdz kulturālai latviešu inteliģencei. Līdzīga pārliecība visticamāk bija pamatā gan Aristofana izsmieklam, saucot pasīvos dzimumakta dalībniekus par “platdiršiem”, gan Renesanses laika Florences varasvīru prāvām pret izmantotiem vīriešiem, kas tādēļ vien kļūstot sievišķīgi, nederīgi pilsētas aizsardzībā un, visticamāk, radīs sev līdzīgus, gļēvus pēcnācējus, gan latvju portāla “Delfi” pajoliņu izteikumiem par “sūdu stūmējiem”. Par to, ka šāda attieksme nav universāla, liecina, piemēram, pēdējās desmitgadēs aprakstītie vairāku Papua- Jaungvinejas un melanēziešu cilšu rituāli un dzīves formas, kas zēniem ļauj kļūt par vīriešiem tikai tad, ja viņi iniciācijas rituāla laikā vai arī zēna gados pastāvīgi ir dzēruši vīrieša sēklu tāpat kā zīdaiņa gados – mātes pienu. Tiesa, nedaudzo cilšu paradumi neapstiprina dažu vēsturnieku izteikto hipotēzi, ka sensenos laikos šādi rituāli ir bijuši izplatīti visā Eirāzijas kontinentā. [21. Skat., piemēram, Herdt. G. Guardians of Flutes: Idioms of Masculinity. New York, 1981.]

Likumi, noziegumi un sodi

Šķiet, ka pirmie, kas mēģināja sistemātiski apkopot un kodificēt kristiešu attieksmi pret atļauto un aizliegto, uzskaitot dažādus pārkāpumus, bija īri. No 5. līdz 9. gadsimtam viņi sastādīja tā sauktos penitenciāļus – priesteru lietošanai paredzētus dažādu grēku un pārkāpumu sarakstus kopā ar tiem atbilstošajiem sodiem un nožēlas ilgumu –, kas kļuva par pamatu vēlāk daudz detalizētāk izstrādātajiem baznīcas kanoniskajiem likumiem. Īru penitenciāļi bija ārkārtīgi detalizēti, tie noteica atšķirīgus sodus un atšķirīgu nožēlas ilgumu atkarībā no tā, vai pārkāpumu bija izdarījis vienkāršs draudzes loceklis, mūks, priesteris vai bīskaps, kuram bija paredzēti vissmagākie sodi. Tāpat atšķirīgu soda apjomu noteica atkarībā no tā, vai to izdarījis bērns, jauns neprecējies vīrietis, precēts vīrs vai sieva. Piemēram, 6. gadsimta noteikumu krājums nosaka: “Tam, kurš apgāna savu māti, trīs gadi nepārtrauktu svētceļojumu; tam, kurš grēko ar suni vai citu dzīvnieku, divi ar pusi; tam, kurš grēko kā sodomīts, četri gadi, bet ja starp stilbiem – trīs gadi; ja ar roku – savu vai cita – divi gadi.” Soda apjomi un veidi nebija unificēti, piemēram, dažādos penitenciāļos par per anum dzimumaktu neatkarīgi no tā, vai bezdzimuma anus piederēja sievietei vai vīrietim, tika paredzēta piecu, septiņu, divpadsmit, bet bīskapa gadījumā – četrpadsmit gadu nožēla gavējot, turklāt bīskaps tika atstādināts no amata; par per os (caur muti) draudēja četru līdz divdesmit divu gadu nožēla, vairumā tekstu neatkarīgi no tā, vai tas darīts ar sievieti (ieskaitot sievu) vai vīrieti. Mērenākus sodus lielākā daļa penitenciāļu paredzēja par seksuālām attiecībām ar dzīvniekiem, sevišķi, ja vaininieks bija jaunāks par 20 gadiem (sods mēdza būt ne ilgāks kā viens gads, vietām tas paredzēja tikai 40 dienas ilgu stingru gavēni). [22. Ērtākais un autoritatīvākais šo tekstu apkopojums ir: The Irish Penitentials. Ed. by Ludwig Bieler, Dublin, 1963.] Sākot ar 11. un 12. gadsimtu parādījās mēģinājumi unificēt un sakārtot sodu sistēmu, kas visspilgtāk izpaudās kanonisko likumu apkopojumos, kuri balstījās uz milzīgu iepriekšējo baznīcas sinožu izdoto lēmumu, penitenciāļu un baznīcas autoritāšu citātu atlasi. Skaidrības labad tas vairs nebija tikai pārkāpumu un sodu uzskaitījums, bet arī jautājumu kopums, kas bija jāuzdod grēksūdzē – ar 12. gadsimtu tā reizi gadā bija obligāta. Vormsas Burkharda sastādītais Decretum, piemēram, saturēja šādus detalizētus jautājumus: “Vai tu esi nodarbojies ar netiklību ar vīrieti starp stilbiem, kā daži ir paraduši, proti, ieliekot savu vīrieša locekli starp otra stilbiem un to berzējot, lai tas izšļāktu sēklu? … Vai tu esi nodarbojies ar netiklību, kā daži ir paraduši, proti, paņemot cita kaunumu savā rokā un viņš tavējo savā, un, pamīšus kustinot kaunumu ar savām rokām, tā, ka šī bauda izraisa sēklas izšļākšanos no tevis? … Vai tu esi nodarbojies ar netiklību vienatnē ar sevi, kā daži ir paraduši, proti, paņemot savu vīrieša locekli savā rokā, atvelkot priekšādu un kustinot to ar savu paša roku, lai baudas dēļ no sevis izšļāktu sēklu?” [23. Patrologia latina. Vol. 140, col. 968.] Par katru no šīm darbībām tika nozīmēts atšķirīgs soda mērs un atšķirīga nožēlas un grēka izpirkšanas forma.

Līdz pat 11. gadsimta vidum par sodomītiem sauca grēciniekus, kuriem par paradumu bija kļuvusi kāda no neauglīgas dzimumdzīves formām – orāla vai anāla vīrieša vai sievietes penetrācija, masturbācija vai darbošanās “starp stilbiem”, taču kopš tā laika par noturīgu kļūst specifisks jēdziens “sodomija”, kas, lai arī ietvēra visus augstāk minētos pārkāpumus, par centrālo padarīja divu vīriešu nedabisku iekāres apmierināšanu savā starpā neatkarīgi no tā, vai tas darīts ar roku, muti vai pēcpusi. Šo jēdzienu pēc analoģijas ar “blasfēmiju” (zaimošanu) izkala Petrs Damjāni savā “Gomorras grāmatā”, kuru viņš ap 1050. gadu nosūtīja pāvestam Leonam IX ar uzstājīgu lūgumu, lai tas bez žēlastības nīcinātu šo galvenokārt mūku, priesteru un bīskapu starpā izplatīto netikumu, taču pāvests tālredzīgi ne vien neņēma vērā stingrā garīdznieka lūgumu, bet grāmatu paslēpa un atdeva autoram tikai pēc viņa atkārtotiem atgādinājumiem. Tomēr Petra Damjāni stingrības piemēram drīz vien sekoja 12. gadsimta sākuma latīņu autori, kuri sodomiju padarīja par šajā dzīvē nepiedodamu un visu mūžu nožēlojamu grēku. Nav gan zināms, cik plaši šāds sods tika piemērots, jo ir ļoti maz liecību par priesteriem, kuri, reiz atzinušies šajā grēkā, zaudēja savas priestera tiesības, taču savstarpēja apsaukāšanās par sodomītiem baznīcā kļuva par visnotaļ izplatītu politiskās cīņas ieroci. Apmēram ar 15. gadsimtu par populāru jēdziena “sodomija” aizvietotāju kļuva mīklainais jēdziens “vārdā nesaucamais grēks” [24. To vēl 18. gs. 60. gados lietoja ietekmīgākais Anglijas likumkodeksa komentētājs Viljams Blekstons, runājot par “šo šausmīgo grēku, kas starp kristiešiem nav saucams vārdā” – peccatum illud horribile, inter christianos non nominandum (William Blackstone. Commentaries on the Laws of England. Book 4. Oxford, 1769. 126. lpp.).] vai netikums, kas visticamāk tika lietots galvenokārt tāpēc, ka bija izplatīts garīdzniecības vidū un vienkāršiem draudzes locekļiem par to nekas nebija jāzina. 16. gadsimta protestanti turpināja apsūdzēt Romas katoļu baznīcas garīdzniekus un mūkus sodomijas kultivēšanā, taču, šķiet, ka tā nav bijusi tikai agresīva retorika, jo tā laika Itālijas hronikas ir pilnas ar tiesas prāvām pret sodomītiem, ieskaitot daudzus garīdzniecības pārstāvjus. Tomēr reti kur noteiktie sodi bija tik specifiski kā, piemēram, Trevizo pilsētiņā netālu no Venēcijas, kurā 1574. gadā pieņemtie statūti paredzēja “sodomijas netikumā” pieķerto “izģērbt, ar naglu caur viņa vīrišķo locekli piestiprināt pie staba un atstāt viņu tur uz visu dienu un nakti, bet nākamajā dienā sadedzināt ārpus pilsētas.” Pašā Itālijā, kur šī netikuma popularitāte saistījās galvenokārt ar Florenci, to mēdza saukt arī par “florenciešu grēku”, bet Romā tam parādījās apzīmējums “lojolisms”, sakarā ar Ignācija Lojolas dibinātā jezuītu ordeņa slavu, jo bieži vien tieši jezuīti tika atzīti par šī netikuma speciālistiem. Izcilais klasisko valodu speciālists Žozefs Skaligers, kuru daudzi uzskatīja par erudītāko 16. gadsimta cilvēku Eiropā, šī netikuma izplatību dažādās valstīs ietvēra frāzē: “Spānijā priesteri, Francijā – aristokrāti, Itālijā – visi”. [25. Iespējams, skanīguma dēļ, viņš to formulēja sava laika itāļu valodā: “In Spagna gli preti, in Francia i Grandi, in Italia tutti quanti.” Gandrīz piecus gadsimtus iepriekš, ap 1100. gadu līdzīgu, bet ģeogrāfiski specifiskāku novērojumu izteica Kenterberijas arhibīskaps Anselms, norādot, ka šis netikums ir Anglijā tik izplatīts, ka “neviens par to pat vairs nesarkst”.]

Līdz pat 16. gadsimta pirmajai pusei nevienas valsts (izņemot tādas pilsētvalstis kā Florence un Venēcija) likumi neatzina sodomiju par kriminālnoziegumu, un ar to saistītās tiesas prāvas pārsvarā notika baznīcas tiesas paspārnē, taču 1533. gadā Henrija VIII valdīšanas laikā to par noziegumu atzina Anglijā, kur par to draudēja nāvessods pakarot, turklāt neatkarīgi no tā, vai vainīgais piederēja pie garīgās kārtas, vai nē. Lai gan pamazām sodomijas jēdzieniskā amplitūda sašaurinājās līdz anālai penetrācijai, kuras tehniskais apzīmējums bija “pedikācija” (pedicatio), nāves sods par to tika nomainīts ar mūža ieslodzījumu tikai 19. gadsimta 90. gadu sākumā, bet pilnībā no krimināli sodāmo darbību skaita Anglijā to izslēdza tikai 1967. gadā. Visātrāk divu vīriešu starpā notikušu seksuālu sakaru privātos apstākļos dekriminalizēja Napoleona valdības apstiprinātais likumu kodekss 19. gadsimta sākumā Francijā.

17. gadsimta gaitā uz Ameriku aizbēgušie puritāņi pakāpeniski ieviesa sodomītu likumus visās Amerikas pavalstīs, taču šie likumi par sodomītiem mēdza saukt ikvienu, kurš stājās dzimumsakaros ar dzīvnieku, vīrieti vai nevaginālā formā ar sievu vai jebkuru citu sievieti. Juridiskie formulējumi katrā pavalstī atšķīrās, bet raksturīgs piemērs ir Misūri pavalstī apstiprinātais un vēlāk, jau 20. gadsimtā detalizēti izstrādātais likuma pants, kas balstās jau modernākā izpratnē par “izlaidīgiem seksuāliem sakariem”, par kuriem līdz pat nesenam laikam pienācās 1 gadu ilgs cietumsods un 1000 dolāru soda nauda. Šie sakari tika definēti šādi: “Jebkura darbība, kurā iesaistītas vienas personas ģenitālijas un otras personas mute, mēle vai ānuss, vai arī seksuāla darbība, kura ietver vīrieša vai sievietes penetrāciju – lai cik seklu – ar pirkstu, instrumentu vai objektu ar nolūku izraisīt vai apmierināt jebkuras personas iekāri.” [26. Missouri Annotated Statutes  #566.010.] Sodomītu likumi līdz 2003. gada novembrim joprojām bija spēkā 15 štatos un joprojām ir spēkā ASV armijā, no kuras var izslēgt ne tikai par divu vīriešu skūpstīšanos, bet arī par sadošanos rokās.

Pēdējās desmitgadēs viena no slavenākajām ASV ar šiem likumiem saistītajām tiesas prāvām notika 1986. gadā. Tajā vistiešāk bija iesaistīts kāds Maikls Hardviks, kura mājās bija ieradusies policija, lai iekasētu viņa nesamaksāto soda naudu par dzeršanu publiskā vietā, bet, ienākot viņa guļamistabā, atklāja, ka viņš orāli nodarbojas ar “sodomiju” un apsūdzēja viņu par pretsodomijas likumu pārkāpšanu, kas nozīmēja vismaz gadu ilgu cietumsodu. Hardviks savukārt iesūdzēja Džordžijas štatu ASV Augstākajā tiesā par nekonstitucionālu likumu saglabāšanu spēkā, kuri paredz iespēju ielauzties viņa privātajā telpā, taču toreiz ASV Augstākā tiesa ar piecām balsīm pret četrām izlēma lietu par labu štatam, pamatojoties uz to, ka pretsodomītu likumi balstās “gadsimtiem ilgā morāles tradīcijā”. Pēc vairākām skandalozām tiesas prāvām 2003. gada novembrī ar sešām balsīm pret trim ASV Augstākā tiesa atzina par nekonstitucionāliem, tas ir, tādiem, kas atrodas pretrunā ar ASV valsts iekārtas pamatdokumentu – Konstitūciju, visus pret sodomiju un “homoseksuālu uzvedību” vērstos likumus visās ASV pavalstīs.

Burtiski vārds “sodomīti” nozīmē Sodomas pilsētas iedzīvotājus, par kuru neiejūtīgo attieksmi pret svešiniekiem stāstīts 1. Mozus grāmatas 18. un 19. nodaļā. Tur aprakstītie notikumi, kuru rezultātā “sērs un uguns nolija pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm, un Viņš izpostīja šīs pilsētas un visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus”, acīmredzami nav saistīti ne ar penetrāciju per anum, ne ar nedabisku dzimumtieksmes apmierināšanu, ne ar seksuālām novirzēm no tolaik nekur vēl neuzrakstītas normas. Taču dziesminieks Kaspars Dimiters, kurš pagājušā gada vasarā runāja par “sodomītu slimību”, un Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, kurš mazliet vēlāk, publiski runājot par “homoseksualitāti”, piesauca Sodomu kā izteiksmīgu piemēru postam, ko “divu vīriešu cūkāšanās” var izraisīt pilsētai, kurā tā notiek, nebūt nav vienīgie, kuri joprojām ir gatavi atsaukties uz bēdīgi slaveno pilsētu. Tā ir zīmīga interpretācijas inerce, kas – vismaz saskaņā ar pravieša Ecehiēla (Ecehiēla grāmata 16:49) un Jēzus norādēm (Matejs 10:15 un Lūka 10:12) – stāstu par neviesmīlību, augstprātību un nabagu nicināšanu piedēvē vienai netikumības formai.

Vēstures gaitā ap viendzimuma tieksmi un tās īstenošanu teologu, juristu un mediķu sasietie netikuma, slimības un nozieguma jēdzieni ir pildījuši dažādas funkcijas un tiem ir piemitis atšķirīgs skaidrojošs spēks. Tā kā “homoseksuālas attiecības” un “homoseksuāla orientācija”, tāpat kā divu apmēram viena vecuma vīriešu labprātīgas, savstarpēji līdzvērtīgas un, retu reizi, noturīgas seksuālās attiecības ir samērā jauns fenomens, kristiešu vēsturē izmantotie jēdzieni nav paredzēti šādu attiecību izvērtēšanai. Protams, pakļaušanās izlaidīgai, baudkārai, vaislai dzīvei ar savu vai pretējā dzimuma partneri vai partneriem nav ne teoloģiska, ne vēsturiska problēma – tā ir pastāvējusi vienmēr, un tikai kristiešu pašu prasmes, tālredzības un smalkjūtības mērs ir noteicis to, kā pret to attiekties.

Dažādu sociālo izmaiņu rezultātā par populāru kļuvusī viendzimuma attiecību forma savās labākajās izpausmēs paredz kristiešu gadsimtiem auklētu tikumu izkopšanu – uzticību, godprātību, savaldību, taisnīgumu, draudzīgumu un līdzcietību. Tas, ka šādas attiecības bieži vien pastāv tā saucamās “geju kustības” mērcē, tikai palielina domājošu kristiešu grūtības saprast, kā pret tām izturēties, bet skaidrs, ka Sanfrancisko saunas apmeklējošs gejs, kurš gadā vidēji nomaina, teiksim, simt jaunekļus, un līdzsvarots pusmūža vīrs, kurš jau pārdesmit gadus uzticīgi dzīvo ar savu mīlošo draugu, varētu prasīt atšķirīgu attieksmi. Ar jaunu zēnu pavešanu aizrāvies izvirtulis, kurš, teiksim, cīnās par dzimumattiecības pieļaujoša vecuma cenza atcelšanu, nav tas pats, kas jauns vīrietis, kurš, kā mēdza teikt 19. gadsimtā, “nes sievietes dvēseli vīrieša ķermenī”, un ir pilnīgi bezjēdzīgi viņus abus likt vienā maisā ar nosaukumu “geji”.

Turklāt tikko kristieši pieļauj, ka dzimumattiecības nekalpo tikai sugas atražošanai vai dievišķās pavēles “augļojieties un vairojieties” (1. Mozus 1:28) pildīšanai, nākas vismaz teorētiski pieļaut, ka gadsimtos izauklētais priekšstats par “heteroseksuālu un auglīgu laulības dzīvi” nav vienīgais iespējamais erotisko attiecību attaisnojums. Lai cik tas būtu kuriozi, bet, piemēram, Jānis Zeltamute 4. gadsimta nogalē, aizstāvot jaunavības un šķīstības ideāla pamatotību un iespējamību kristietībā, izmantoja to pašu argumentu, kuru divsimt gadus pirms viņa bija lietojis pagāns Lukiāns, attaisnojot viendzimuma erotiskas attiecības, proti: iespējams, ka savulaik prasība “augļoties un vairoties” bija saistoša visiem, jo virs zemes dzīvoja maz cilvēku, taču nu viņu ir pietiekami, un mūs ar dzīvniekiem saistošā tieksme vairoties nevar būt absolūta un obligāta visiem. Pavisam citā kontekstā līdzīgu argumentu lietoja savu seksuālo partneru dzimumu nešķirojošie franču galminieki 17. gadsimta beigās. 1701. gadā, “Saules karaļa” Luija XIV brāļa Orleānas hercoga Filipa sieva Elizabete Šarlote, aprakstot karaļa galma dzīvi, rakstīja: “Tie, kas nododas šim netikumam, bet tic Svētajiem Rakstiem, domā, ka tas bija grēks tikai tajā laikā, kad uz zemes bija maz cilvēku un viņu rīcība varēja traucēt cilvēkiem vairoties. Taču tagad, kad apdzīvota ir visa pasaule, viņi to uzskata par pieļaujamu izklaidi. [..] Bez tam viņi saka, ka kopš Sodomas un Gomoras laikiem Dievs tas Kungs nevienu par to nav sodījis.” Lai cik viegli būtu pārprast šī argumenta kodolu, tas prasa ko vairāk nekā atsaukšanos uz “grēku”, lai gan, protams, vienmēr var iebilst, ka viendzimuma dzimumattiecību nosodījums balstās uz ne ar kādiem argumentiem nepaskaidrojamu dievišķās atklāsmes autoritāti. Taču tad nākas samierināties ar nesakarīgiem vai nereālistiskiem izteikumiem, kā, piemēram, pagājušā gada nogalē Latvijas luterāņu baznīcas vadībai, kura vienlaikus pieļauj, ka “homoseksuāla nosliece, iespējams, ir slimība”, taču pilnīgi droši apgalvo, ka jebkura tās izpausme ir “grēks”, turklāt noliedz, ka tai būtu jāpievērš jebkāda īpaša uzmanība šīm “slimajām avīm”, bet novirza tās pie nekur neeksistējošiem psihoterapeitiem; [27. Bez tam Latvijas luterāņu baznīcas demokrātiskā vieglprātībā 1996. gadā pieņemtā rezolūcija, kas paredz stingras sankcijas par “homoseksuālisma propagandu”, nepaskaidro ne to, kas ir “propaganda”, ne to, kas ir “homoseksuālisms”, taču ciktāl var noprast, tad par grēku tiek uzskatīta “homoseksuālu aktu īstenošana – domās, vārdos vai darbos”. Lai cik interesanti būtu uzzināt, vai ir kādi “heteroseksuāli akti – domās, vārdos vai darbos”, par kuriem varētu sagaidīt līdzīgas sankcijas un kā no preses pļāpām atkarīgie luterisma ideologi par tiem varētu pārliecināties, nākas samierināties ar pēc savas abstrakcijas pakāpes tirgussievu un baznīckungu cienīgu izpratni par “homoseksuālu aktu” kā “pimpi rokā-mutē-dirsā”, kur visu izšķir tas, kuram dzimumam pieder kāds no šiem orgāniem.] vai arī kā, piemēram, Romas katoļu baznīcas katehismā izteiktie pieļāvumi, ka “homoseksualitātes cēloņus zinātne nav izskaidrojusi”, ka, iespējams, dažos gadījumos tas ir iedzimts cilvēku stāvoklis, bet, ka šiem “citādi dzimušajiem” tas ir jāuztver kā aicinājums šķīstai dzīvei. It kā šķīsta dzīve bezlaulībā nebūtu tikai retajam pieejama dāvana, kura nevar būt atkarīga no viņa vai viņas iedzimtajām īpašībām. [28. Cik daudz reālistiskāks ir sv. Akvīnas Toma padoms Kipras karalim neiznīcināt prostitūciju, jo tās iznīcināšana var izraisīt sodomijas uzliesmojumu. Līdzīgām un vēl lielākām nejēdzībām nākas uzdurties gandrīz ikvienā populistiskā baznīcas pārstāvju moralizēšanā, taču tas nenozīmē, ka ļaudis, kuri kaut kādu iemeslu dēļ iekāro sava dzimuma pārstāvjus, ir automātiski spējīgi uz jēdzīgākiem apgalvojumiem.]

Geju kustība

Kņada, kas pirms vairāk nekā desmit gadiem tika sacelta ap nelielu populārzinātnisku un nekur nepārbaudītu raksteli, kas pieminēja “geju gēnu”, vēl nav beigusies. Nav neviena cik necik nopietna zinātniska pētījuma, kurš pierādītu, ka šādas tieksmes ir iedzimtas, lai gan tas nenozīmē, ka pēc tam, kad tās ir iegūtas, tās ir maināmas. Gluži tāpat kā noteiktas “iedzimtības” vai audzināšanas dēļ lielāka iespēja kļūt par mākslinieku, alkoholiķi vai noziedznieku neko nepasaka par to, ko šis cilvēks dzīvē darīs, bet var kaut ko paskaidrot par iespējām kaut ko mainīt. Tāpat arī eksperimentēšanas ar pelēm un žurkām rezultātā iegūtie “pierādījumi” par homoseksuālas tieksmes iedzimtību neko nepaskaidro par cilvēkiem un viņu izdarītajām izvēlēm dzīves laikā.

Viena no nedaudzajām lietām, kas cilvēku atšķir no citām dzīvām būtnēm, ir nenoteiktība. Cilvēks var piedzimt jebkāds, bet to, par ko viņš sevi padarīs, ko viņš no sevis izveidos un kas notiks ar viņa dzīvi, nenosaka ne daba, ne apstākļi, ne zvaigžņu stāvoklis, bet izvēles, ko viņš izdara, soļi, kurus viņš sper, domas, kuras viņš domā, mērķi, pēc kuriem viņš tiecas. No rēķināšanās ar šo no visas dzīvās dabas atšķirīgo cilvēka īpatnību atsakās ikviens, kurš izmanto banālo saukli “tāds nu es esmu piedzimis”, vēl stulbāk, ja to izmanto kā paskaidrojumu vai attaisnojumu savai izvēlei.

Ja, teiksim, Lielbritānijas TV izplatītā seriāla par bezdzimuma “teletūbijiem” skatīšanās rezultātā nākamajā paaudzē pieaugs tādu cilvēku skaits, kuri “brīvi izvēlēsies” vai “pieņems” savu homoseksuālo orientāciju, tas nenozīmē, ka neviens nav izdarījis nekādu izvēli – pat ja tā bijusi neapzināta vai netieša izvēle. Neitrālu – ne geju, ne anti-geju – pētnieku vidū valdošais viedoklis, ka “homoseksuālas tieksmes” veidojas vai nu ļoti agrā vecumā kā rezultāts aplami iekārtotām attiecībām ar vecākiem, vai arī pirmās seksuālās pieredzes rezultātā, nepadara gejus ne par normāliem, ne nenormāliem, ne par savas identitātes gūstekņiem, ne upuriem – geji ir no viņiem tikai daļēji atkarīgas dzīves līknes rezultāts, kurš var būt, bet var arī nebūt maināms, koriģējams vai “ārstējams”. Kādā mērā, piemēram, liktenīgas tikšanās vai vecāku nolaidības un stulbuma dēļ iegūtas neatgriezeniskas tieksmes var tikt uzskatītas par “grēku”, lai spriež teologi. Taču šiem skaidrojumiem ir tikai netiešs sakars ar “geju kustību”, kura pati nekādā ziņā nav viendabīga parādība – tā ietver gan aicinājumus uz līdzcietību un izpratni, gan cīņu par pilsoniskām tiesībām, gan mudinājumus ideoloģiski diskreditēt “heteroseksuālas kultūras šovinisma izpausmes”, gan revolucionārus mēģinājumus mainīt “kultūru”. Par šīs kustības sākumu mēdz uzskatīt 1969. gadā notikušo bruņoto sadursmi starp Ņujorkas Stounvolas geju bāra apmeklētājiem un policiju; šī sadursme visnotaļ iederējās vispārējā seksuālās atbrīvošanas “revolūcijā”. Pakāpeniski šī kustība pieņēmās spēkā un daudzveidībā, un nu jau gandrīz visā pasaulē par slaveniem kļuvušie “geju praidi” ir tikai viena no šīs krāsainās kustības izpausmēm, kura ietver gan politiski iekrāsotu ideoloģiju, gan karnevāliskas parādes, gan savu simboliku. Piemēram, rozā trīsstūris, kuru joprojām kā goda zīmi mēdz nēsāt uz krūtīm, ir saistīts ar nacistu koncentrācijas nometnēs lietoto homoseksuāļu marķējumu. [29. Lai gan sākotnēji nacionālsociālistu partija attiecās pret homoseksuālu praksi iecietīgi, līdz ar Himlera ietekmes palielināšanos tā sāka plašus homoseksuāļu tikšanās vietu grautiņus un mērķtiecīgu viņu izķeršanu, pamatojot to tādējādi, ka viņi esot galvenais traucēklis āriešu vairošanās procesam. Koncentrācijas nometnēs nonāca vismaz 15 000 ar rozā trīsstūri marķētu homoseksuāļu.] Cits pazīstams simbols, seškrāsaina varavīksne (bez zilās krāsas), kas 1978. gadā parādījās geju paradīzē Sanfrancisko, ietver norādi uz Dieva doto derības zīmi cilvēcei pēc Noasa pārdzīvotajiem grēku plūdiem, kas satur Dieva apsolījumu: “Es vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā es to esmu darījis.” [30. 1. Mozus grāmata 8:21-22 un 9:12-16. Taču šī Vecās derības simbolika neattaisno “geju kristiešu draudžu” eksistenci, tāpat kā, teiksim, Jaunās derības zvejniecības tēli neattaisno “makšķernieku kristiešu draudzes” un spļāvieni pār kreiso plecu uz Sātana pusi kristību laikā – “kreiļu kristiešu draudzes”, un tas, ka sievietes pirmās redzēja Augšāmcelto, nav pamats dibināt “sieviešu kristiešu draudzes”.]

Pretrunīgā attieksme, kāda daudzviet izrādīta pret šīs kustības redzamāko izpausmi – “geju praidiem”, ir saistīta ne tikai ar tās izteikti karnevālisko iedabu, bet arī ar galēji pretrunīgajiem, lai neteiktu nesakarīgajiem pašu geju apgalvojumiem. No vienas puses, savas no vairuma atšķirīgās iekāres struktūras demonstrēšana tiek saistīta ar to, ka cilvēka seksualitāte ir būtiskākais cilvēka raksturotājs (un, iespējams, tiem, kas izvēlas to uzskatīt par svarīgāko, tā arī ir). No otras puses, tie paši geji citā kontekstā norāda, ka tas ir tikai dzīves stils un ētiski nenozīmīgs dzīves aspekts, kurš neko nedz pieliek, nedz atņem viņiem kā cilvēkiem (iedoma, ka dzimumdzīves formas neko nemaina personības uzbūvē, balstās tikai uz vēlēšanos, lai tā būtu). Šo nostāju nesaderība padara par nesakarīgiem lielāko daļu no geju tā saucamajiem argumentiem, kuri tiek izmantoti viņu “izvēles” vai, tieši otrādi, “identitātes” pamatošanā.

Pārdomas

Ikvienu racionālu argumentu, atzīstot viendzimuma dzimumattiecības par “vērtību” vai “grēku”, sarežģī tas, ka visiem racionāliem argumentiem ir iracionālas saknes. Šī “racionalitātes” iracionālā daba apgrūtina ne tikai pārdomas par attieksmi pret šo “vērtību” vai šo “grēku”, bet arī lielākajā daļā gadījumu padara neiespējamu jelkādu diskusiju starp dažādi domājošajiem, kuriem nākas pieņemt publiski saistošus lēmumus. Vienlīdz grūti sarunāties ir gan ar cilvēku, kurš savu prāta trūkumu piesedz ar atsaukšanos uz paša nepārdomātu un nesaprastu “dievišķu atklāsmi”, gan ar cilvēku, kurš ikvienu jautājumu uztver kā “homofobijas” izpausmi un atsaucas uz dabu, “identitāti” vai statistisko mītu par 10 % homoseksuāļu ikvienā sabiedrībā. [31. Ideoloģiskā argumentācija ar statistiskajiem 10 % sakņojas pārprastā modernās seksoloģijas ciltstēva Alfrēda Kinsija 1948. gadā publicētajā grāmatā Sexual Behaviour of Human Male minētās statistikas vispārinājumā. Šis bijušais kukaiņu speciālists pētījumā, kurā lielākoties izmantoja intervijas ar koledžas studentiem vai vismaz augstāko izglītību ieguvušiem vīriešiem, nonāca pie 10 % kā skaitļa, kas ietver vīriešus, kuri jebkad savas dzīves laikā ir īstenojuši vai gribējuši īstenot homoerotiskas tieksmes. Šie rezultāti sen atmesti kā aplami, taču pagājušā gada Latvijas presē (skat., piemēram, Riharda Beruga rakstu Dienā 06. 08. 2005) joprojām tika pieminēti saistībā ar demokrātiju, demogrāfiju un geju tiesībām. Pat ja taisnība vēlākajiem pētījumiem amerikāņu sabiedrībā, kas liecina, ka ekskluzīvi homoseksuālām tieksmēm seko 1 – 2 % vīriešu, ir vērts atcerēties, ka Latvijā nekad līdzīgi pētījumi nav veikti.] Taču sarunas ir reta parādība un nav saistītas ar gatavu viedokļu un neviena sen vairs nedomātu domu apmaiņu, kas raksturīga ideoloģiskajai cīņai gan masu medijos, gan baznīcu dokumentos. Par nevēlēšanos domāt liecina gan publicistiskā atsaukšanās uz demokrātiskām vērtībām, par kuru trūkumu liecinot demokrātiskā vairākuma nepatika pret homoseksuāļiem, gan arī, piemēram, Latvijas luterisma ideologu bažas par to, kāds priekšstats kādam varētu rasties pēc tam, kad kāds mācītājs “geju praida” ietvaros ir noturējis dievkalpojumu. [32. Pēc pagājušā gada jūlijā “geju praida” ietvaros notikušā dievkalpojuma to vadījušajiem mācītājiem tika izsūtīta Latvijas luteriskās baznīcas kapitula (no latīņu capitulum – “galviņa”) vēstule, kas pieprasīja paskaidrojumus sakarā ar iespējamiem disciplināriem pārkāpumiem. Zīmīgi, galvenie iebildumi bija saistīti ar to, ka kādam varēja rasties “priekšstats”, ka šī baznīca homoseksuālas attiecības uzskata par normālām. Šī ārišķīgā rūpe par kādas darbības “atstāto iespaidu”, kas turklāt bija tieši saistīta ar uzmanību, ko šim notikumam veltīja masu mediji, ir tikai viena no izpausmēm luteriskās baznīcas nespējai rūpēties par cilvēku iekšējo dzīvi, kura tai ir pieejama galvenokārt no baumām vai trešās šķiras žurnālistu atstāstos.]

Lai cik kādam šķistu svarīgi publiskās dzīves notikumi, tie visi sakņojas nevienam neredzamajā smalkajā tīklojumā, kurā mājo cilvēku kaislības, vēlmes, izvēles un reizēm pat domas. Piemēram, nevienam nav zināms, kādā mērā kādas baznīcas vadītāju lēmumi apklusināt vai izslēgt no savām rindām kādu mācītāju izriet no pašapmierinātības, varaskāres vai lepnības, kas vismaz tradicionāli ir daudz smagāki grēki nekā jebkāda seksuāla izlaidība. Tāpat kā nevienam nav zināms, kas notiek sevi nepazīstoša jaunekļa dvēselē, kurš nesaprot, kāpēc viņā erotiskas dziņas modina skaisti vīrieši, nevis ne mazāk skaistas sievietes. Sakarīgākie no kristiešiem vienmēr ir zinājuši, ka jebkādas rūpes par “dvēseli” vai “iekšējo cilvēku” ir saistītas ar iejaukšanos neredzamajā iekšējā pasaulē un ka tikai retais spēj tai pieskarties, to neievainojot. Neredzamajos procesos, kurus mēdz saukt par dvēseles dzīvi, jēdziens “grēks” var ienākt gan kā dabiska savas nepilnvērtības apziņa, kas dzimusi pateicībā par esamības labumu, gan kā cirvis, kas apcērt sevi nesaprotošas dvēseles dzīves iespējas. Instrumentu, ar kuriem patstāvīgi vai sadarbībā ar kādu citu kaut ko mainīt paša un citu veidotajā dvēselē, nav daudz. Kristieši, vēsturiski raugoties, pārsvarā balstījušies uz izmaiņām dvēseles gaisotnē, kuras var izraisīt līdzdalība teatrālos rituālos jeb dievkalpojumos (tur, kur tie vēl saglabā rituālus elementus), vai arī uz šajos rituālos ietverto mistēriju (sakramentu) un patiesu vārdu izraisītajām neredzamajām izmaiņām dvēseles kodolā. Bez tam iekšējās dzīves darba rīki ietvēra grēksūdzi, autoritatīvu un meditatīvu tekstu pārdomāšanu un atklātību pret draugiem. Nomācošais, piemēram, Latvijas luteriskās baznīcas mācītāju vairākums savas neizglītotības un neprasmes dēļ padara bezjēdzīgas runas pat par “iekšējo dzīvi”, kur nu par kaut ko tik noslēpumainu kā grēksūdze; vēl mazāk no viņiem varētu gaidīt, ka vārdam “draudze” varētu būs kāds sakars ar draugiem vai draudzību.

Visbeidzot, lai kādi politiski, ideoloģiski vai moralizējoši viļņi kustinātu tā saucamo sabiedrisko dzīvi, tās publiskajā gaismā nenonāk nekas nopietni vērā ņemams – ja kādam vispār gribas kaut ko ņemt nopietni. Gan tie, kuri sevi sauc par “gejiem” vai “homoseksuāļiem”, gan tie, kas piekrīt tā saukt citus, stiprina vienu no iespējamajiem cietumiem, ko mūsdienu leksikā sauc par “identitāti”. Ja vispār kaut kur notiek jebkas nopietni vērā ņemams, tad tikai tur, kur sirds sastopas ar sirdi, tur, kur kāds mēģina domāt skaidri, tur, kur kāds mēģina saprast sevi, un tur, kur kāds vēl nav gatavs un saglabā cerību gūt lielāko no visām iespējamām uzvarām – uzvaru pār sevi. Uz šī fona pārējais – arī tas, kurš ar ko un kā guļ un ko kāds par to domā – ir nieki.