45 kg dzīvessvara

Ardievu, gaļa

Es esmu par to domājusi, mani ir skārusi laba pieredze un iedvesmojoša literatūra, bet es neesmu principiāli noapaļojusies. Es nemeklēju atbildes un neuzbāžos ar savu taisnību, bet, iedomājoties, ka veģetārietis palaiž pusi dzīves garām, nepielicies manu skābeņzupu, vai, ak Dievs, skābos kāpostus ar žāvētām ribām, – dažreiz man pasprūk neiecietīgais: “Kāpēc tu neēd gaļu?”

Blondā diabētiķe, poļu Marija, Somijas jauno ārstu kaut kādas tur apvienības prezidente, man Jāņos atbildēja: “Esmu kategoriski pret veidu, kā lopus transportē.” Kaut ko tādu es dzirdēju pirmo reizi. Un kā ar nokaušanu? Biju pārsteigta, ka viņa apiet nāvi. “Mani tas nešūpina,” viņa sacīja, “to es katru dienu redzu.”

No piezīmēm, 2005. gada jūlijā

Es nevaru pateikt, kurā dienā un cikos tas notika, bet zinu, ko es tajā mirklī domāju. Es domāju, ko par to teiks mana mamma. Es negribu nevienu apgrūtināt. Viņa neraudās un neteiks: “Kā tu to varēji man nodarīt?” Viņa teiks: “Nu bet kas tad tas atkal par jaunu trakumu? Ko es tev sadošu ēst?”

Es negribu, lai manu veģetārismu tulko. Tam nav jāpiešķir jēga un par to nav jārunā. Dienās, kad neēdu gaļu, jūtos viegli. Man labi strādā galva.

Punktu pielika Berlīne. Patriks gatavoja visneizskatīgākās veģetārās pļurras, ko varēju rīt no rīta, dienā, vakarā. Šausmīgi garšīgi. Viņiem ar Emmu būs pirmdzimtais, un Emmas tēvs apsolījies lidot no Somijas uz Berlīni divreiz mēnesī, lai savam pirmajam mazbērnam uztaisītu riktīgu bolognese. Nopirku sešpadsmit garšvielu traukus. Mazas muciņas.

No piezīmēm, 2006. gada aprīlī

Man vienmēr paliek kartupelis. Miltains kartupelis aukslējās nozīmē, ka esmu drošībā. Es neesmu apsēsta, es mīlu kartupeli mutē, un man to vajag vairākas reizes nedēļā. Atceros, mans pirmais mazais scenārijs bija par zēnu, kurš ar zoodārzā zagtiem lauvu sūdiem mēģina nosargāt kartupeļu lauku no mežacūkām. Lietuviešu režisors pateica, ka stāsts esot sūds, jo tur nav notikuma. Tā dzima īsdarbs par zēnu, kurš glābj vecomāti no nāves, atvēlot savu brīnumaino urīnu terapijai. Ieguvām radošās studijas ģenerālsponsora balvu. Viņi bija minerālūdens ražotāji.

Kaurismeki intervija viegli lasījās, viņam tieša valoda, varēju daudz saprast pat bez vārdnīcas. Pusi gada viņš dzīvo Portugālē, otro pusi – Somijā. Viņam jautāja, kāpēc viņš netaisa filmas par Portugāli. Darbu pie Portugāles filmas scenārija Kaurismeki pārtraucis mirklī, kad nav varējis uzrakstīt, kādu bageti galvenais varonis izvēlas pusdienas pārtraukumā.

Ir svarīgi, ko varonis ēd. Tēls ir tas, ko viņš ēd. Daudz dzeru ūdeni, šeit nāk labs no krāna. Pamazām izvadu gaļas indes. Paiešot vairāki mēneši. Uzsākot jaunu dzīvi, no vecās esot drosmīgi jāatvadās. Ardievu, Tā dzīves daļa, ardievu, gaļa.

No piezīmēm, 2006. gada maijā

Bērnudārzā es skatījos spogulī un laizīju lūpu. Domāju, ka tā ir konfekte. Es zinu, kuru konfekti es domāju – banānu konfekti dzeltenajā papīrī. Patiesībā tā bija herpe, tiešs mantojums no bāreņu nama. Mana pirmā saskare ar pārtiku drīz pēc tam esot bijusi abu plaukstu iegremdēšana rūgstošas mīklas bļodā. Bēšā alumīnija bļodā ar sarkano rozīti. Varbūt. Es pati neatceros, man ir stāstīts.

Bērnudārzā “Čiekuriņš” bija svarīgi veidot labas attiecības ar galda dežurantu jau no paša rīta. Grupas vadone, protams, bija pati pavāres meita. Es viņu apskaudu katru dienu no jauna. Galda dežurantam piemita vara pār to, kurš dabūs krūzīti ar oranžajām meitenītēm, kurš dabūs vecās puķainās antikrūzes, kurš strēbs no modīgām karotēm ar rūtēm uz kāta un kurš – no pleķainajām alumīnija bezformenēm. Būt par galda dežurantu nozīmēja sen gaidītu iespēju kādam atriebt vai pateikties labvēlim, piemēram, iepriekšējās dienas dežurantam. Ja galda dežurants bija puika, varēja noslēgt bezemociju darījumu: tu man šodien, es tev – rīt. Pie meitenēm bija jāstrādā ilgāk, un dažreiz tās bija īstas mokas. Galda dežurants varēja samaitāt garastāvokli uz visu dienu, viņš sašķēla grupu divās komandās: lūzeros un veiksminiekos.

Brežņeva bēru dienā es vēmu prosas putru. Prosas putru ar kondensēto pienu. Visas bērnudārza grupiņas saveda lielajā zālē, kur uz ķeblīša bija nolikts melnbaltais televizors. Kad parādījās zārks, es skaļi raudāju. Audzinātāja mani izveda ārā, un es izvēmos. Mana meita arī vemj, kad uztraucas. Dienas beigās audzinātāja jautāja manam tēvam, kāpēc man esot tik ļoti žēl Brežņeva. Nākamās bēres bija mana tēva. Divas stundas svārciņos bija jāstāv janvāra aukstumā ārā kapos. Mamma neļāva vilkt garās bikses, jo bērēs bija jāģērbjas untelīgi. Es domāju tikai par bēru mielasta starteri: buljonu un gaļas pīrādziņiem. Buljons atdzisa, jo tēvs bija skolas direktors, un šīs bija grandiozākās bēres Liepājas rajonā. 56 vaiņagi. Mamma saskaitīja. Lielais brālēns aizgāja armijā un divus gadus paciņās dabūja visu, kas būtībā pienācās man. Es būtu pieteikusies padomju armijā mājinieku paciņu dēļ, taču ne komjaunatne, ne armija līdz manai pilngadībai neizvilka. Tēva māsa strādāja policijas pārvaldes kafejnīcā un bija īsta zelta ādere. Rūpīgi aiznaglotās armijas paciņu arhitektūru vēl neesmu atkodusi, būs jānoprasa mammai vai brālēnam. Tika veidots dubultais dibens, sienas vai tamlīdzīgi. Pa virsu uzbēra lētākos našķus, tādus kā “jūras akmentiņus” vai ledenes. Ko lika apakšā, nezinu. Nu ne jau naudu, priekš kam brālēnam nauda tālajā Sūrsāri dienestā? Varbūt apakšā bēra labākas – šokolādes konfektes vai riekstus šokolādē? Speķi? To lēto virsuzbērumu dažreiz izzaga, tā es saprotu. Un zaldātam tika tas apslēptais. Zinu, ka brālēns mainījās ar dienesta biedriem un teica, ka no Gruzijas termoforos sūtot garšīgus vīnus.

Vairāk nekā tas, ka neceļos aizplūda visi gardumi, besīja mātes un krustmātes asaru birdināšana divu gadu garumā. Brālēnam, lūk, bija koši melni kovārņa mati, un baumoja, ka tumšmatainajiem esot priekšroka sūtīšanā uz Afganistānu. Tas varēja notikt jebkurā mirklī, bet nenotika.

Pamatskola piepildīja vienu no maniem sapņiem: man bija blats virtuvē. Šefpavāriene bija mammas māsa, Vilmas tante. Katru reizi, kad ciemojos pie Vilmas tantes Liepājā, viņa man izsniedza divas Ļeņina galvas. Viņa krāja tikai tos, citus nē. Manuprāt, uz tā rubļa Ļeņins izskatās mazliet apvēlies. Vilmas tante darīja visu, ko gribēju. Viņa piemiedza acis uz manu apsēstību ar gurķu marinādi. Pie ceptiem brūnajiem kartupelīšiem es gribēju ačgārnu proporciju: viens kartupelis un divi lieli sīpoli divu kartupeļu un viena sīpola vietā.

Skolā Vilmas tantei bija jāspēlē bargā kundze, lai visi viņu klausītu, arī man pret viņu bija jātēlo bijība. Dežūrēt Vilmas tantes maiņā bērni negribēja. Skolas virtuve bija tīra un kārtīga. Es pie Vilmas tantes gāju ēst trīs reizes dienā. Katru otro nedēļu – kad bija tantes maiņa. Pirmajā garajā starpbrīdī, otrajā garajā starpbrīdī – tad es ēdu kopā ar klasi. Launags mani interesēja tikai tad, ja nebija bulkas. Derēja rosolis, desmaize. Arī kakao toreiz vēl nelietoju, jo nevarēju pārvarēt remdenās plēves barjeru. Saldumi man bija vienaldzīgi – izņemot sauju konfekšu reizi dienā, ko drīkstēju pagrābt no kartona kastēm noliktavā. Zilajai skolas kleitai bija ērmīgi seklas kabatas, sauja bija jāsadala pa pusei katrā. Uz stundu nedrīkstēja ātri skriet, lai konfektes neizbirtu un kāds skolas darbinieks tās neieraudzītu. Manam tēvam nebija ne jausmas, ar ko starpbrīžos nodarbojos. Skolas direktors kaunu par manu priviliģēto dzīvesveidu nebūtu pārdzīvojis, viņš bija Godīgs. Uzdzīve virtuves beksteidžā bija mans netīrais sakars un noslēpums. Noslēpumus nepratu glabāt un konfektes izdalīju visiem. Man bija laba sirds un liela mute.

Ar virtuves strādniekiem oficiālā kārtā biju vienojusies, lai manai uzpūteņa porcijai pienu virsū nelej. Viņi zināja, kurā vietā es sēžu, manu uzpūteņa piciņu allaž atstāja pliku. Rabarberu uzpūtenim gan nespēju pieskarties. Kopš bērnudārza laikiem biju iedomājusies, ka rabarbera gabaliņi uzpūtenī ir puņķi. Savus puņķus ēdu, bet svešus uz leju dabūt nevarēju. Skolā baumoja, ka no mazo klašu meitenēm var nopirkt vātis. Izklausījās negaršīgi, un nezinu nevienu, kas būtu pircis.

Vislabāk garšoja kolhozā un pēc skolas talkām. Rudeņos visa skola Medzes dārzniecībā lasīja aronijas. Bija svarīgi, ar ko tu lasi, kas lasa tev blakus, kur lasa skolotājs Sils un kāds tev ir krūms. Krūma lielumam bija vēlams būt tādam, lai nav jākustas no vietas, kamēr kaste nav pielasīta. Darbs apnika jau pēc pirmajiem ķekariem, bet tad sākās fīrēšanās un mainīšanās vietām. Vecāko klašu meitenes pilnīgākām krūtīm vagu galos sūcās ar populārajiem puišiem. Tās skaņas mani dīvaini satrauca, un es sūcu aroniju sulu. Tā pliekani šķebināja.

Kad pielasīta kaste, puse no dienas normas, ieradās smagā mašīna ar pusdienām. Zupas, makaroni, gaļa, miltu mērces – mums bija pilnīgi vienalga. Ēda pat tie, kas parasti neēd. Maizi varēja ņemt, cik grib, tādēļ barojām arī putnus.Dažreiz skolotājs Sils uz lauka paņēma līdzi akordeonu, un mēs rāvām visus šlāgerus pēc kārtas. Zēni ākstījās. Dziesmās, kuru vārdus labi nezināju, seju gremdēju krūmā un izlikos, ka mēģinu aizsniegt stratēģiski izšķirošo dienas ķekaru. Zilās rokas atmazgājām tikai oktobra otrajā pusē. Labi palīdz citronskābe.

Vēl garšoja pārgājienu un sacensību noslēgumos. Uz ugunskura gatavots ēdiens tādās reizēs bija labs mierinājums, jo pārlieku sportiskas aktivitātes mani nepriecēja. Es ar baudu mitu skolas solā visu garo mācību gadu. Citi varbūt nīka, bet es dzīvoju. Tā bija mana Lielā dzīve, tā biju es pati, tekstu un ciparu pavēlniece. Kontroldarbu dienās par ēšanu domāju mazāk. Es burtiski uzbruku uzdevumiem. Pabeigusi savējos, palīdzēju solabiedrenei, tad Jānim Pāvilam no daudzbērnu ģimenes un lietuvietim Saulim, kas sēdēja aiz muguras.

Kad darbiņš bija padarīts, piekārtoju kleitiņu un slepus apēdu konfekti. Pirms atskanēja zvans, aicinot pusdienās, iedomājos sevi frontes aizmugurē saulainā dienā zirga mugurā. Jāju garām ierakumiem, no kuriem mani sveicināja izbadējušies, bet smaidīgi karavīri. Es viņiem atbildēju skaidrā krievu valodā vai vienkārši piemiedzu acis.

Pasākumi ārpus skolas sienām vienmēr nesa līdzi kādu risku. Gājām barot ziemā putnus, man bija iedotas līdzi pasaulē bālākās semuškas. Ja gājām ravēšanas darbos, tad tieši manam kaplim galva kustējās, un es tizli atpaliku. Lapu grābšanas talkās man bija vissmagākais grābeklis un neviens negribēja mainīties. Arī manas slēpes ziemā neslīdēja. Klasesbiedru sviestmaizes vienmēr izskatījās lielākas un sulīgākas. Talkās un pārgājienos varēja ģērbt ko grib, un nevienlīdzība mani nervozēja. Ugunsdzēsēju sacensības notika laukumā, kur robežsargi trenēja suņus. Vispirms mēs visu dienu uz turieni gājām. Galā atkal bija jāsadalās komandās. Es pieteicos pie skābeņzupas gatavošanas un disciplīnas, kur pareizi jāsakrāmē ceļotāja mugursoma. Tiesāja mācību pārzine. Man no viņas bija bail, jo viņa bija tēva draudzene, un mani vajāja paranoja, ka visi skolotāji manus nedarbus un izlaisto muti nekavējoties stučī tēvam. Tik traki jau nebija, un tēvs nekad nerājās. Viņš ir bijis dusmīgs uz mani labi ja divas reizes: kad vasarā uz veselu dienu pazudu, jo bija licies, ka labības lauks uz kāpas deg un man tas ir jāglābj (tas izrādījās spilgts saules atspulgs kombainu logos), un otrreiz, kad kolhoza “Kopdarbs” priekšsēdētājs ar ņivu iebrauca tēva žigulī. Tajā dienā man kājām bija jāmēro divus kilometrus garais ceļš uz mājām, un es to nevarēju paciest.

Tā bija otrdiena, viņa kabinetā bija skolotāju garā sēde. Klusi pavēru kabineta polsterētās durvis un ieslidināju iekšā savu skolas somu – lai viņš pats nes mājās, jo man trauslas bērna rociņas. Gāju mājās svilpodama, ēdu meža zemenes un Priedienā pakakāju. Tēvs pārnāca mājās un paziņoja, ka viņa meita esot izlaista kā sūds uz šķipeles. Vēl es apbēdināju tēti, kad viņš man klavieru “Rīga” vietā nopirka lietotas lielas “Belarusj”. Tās bija piederējušas komponistu Birzkopu dzimtai Liepājā. Es tuviniekus sodīju. Nozvērējos klavierēm nepieskarties un aizliedzu vecākiem ierasties uz Metalurga kultūrspils atskaites koncertiem. Spēlēju reti, tikai tad, kad neviena nebija mājās. Ugunsdzēsēju sacensībās pienāca mana kārta, sākās somu krāmēšanas stafete. Vispirms no tiesnešu sarūpētajām mantām bija jāizvēlas, kas pārgājienam varētu būt vajadzīgs. Es paķēru visus galda piederumus, krūzi, lielāko bļodu, smuki saliku atsevišķos plastmasas maisiņos un sagrūdu mugursomas kabatās. Galvenajā nodalījumā ieliku trauku dvieli un guļammaisu. Tiesnesei, mācību pārzinei, bija skaļa balss, un manu somu viņa krāmēja ārā pirmo. Viņa ilgi rakņājās, līdz atrada visu. Skolasbiedru pūlis smējās tiesnešiem līdzi: gan par to, ka ceļinieka somā esmu salikusi vairākus pusdienu trauku komplektus, gan par to, ka piederumi iesaiņoti katrs savā maisiņā. Uz mācību pārzines skaļo aicinājumu paskaidrot savu domu gājienu, es aizsmakušā balsī teicu, ka trauki pēc ēšanas nebūs jāmazgā, un tad tos netīros var likt atsevišķos maisiņos, lai nesajaucas ar tīrajiem. Mācību pārzine lūdza mani iznākt priekšā un vēlreiz to pašu teikt skaļāk, jo viņa neko nesaprotot. Tiem, kam bija pieredze pārgājienos ar ģimeni, bija visjautrāk, man pieredzes nebija, es centos domāt praktiski. Mūsu klase zaudēja, droši vien viņi vainoja mani.

Sacensību skābeņzupa izdevās. Skolotāji – tiesneši slavēja, zēni strēba aizgūtnēm, zvejoja speķa gabaliņus un šāva tos krūmos. Meitenes ēda ne visai. Zupas gatavošanas procesā starp mazajām pavārītēm izcēlās kašķis: griezt Gundara atnesto speķi iekšā vai nē. Gundars bija no Tāšiem, viņš nebija ciema puika. Es uzstāju uz to, ka jāgriež. Pirmkārt, lai neaizvainotu pašu Gundaru, kuram tā jau bija neērti par mātes iedoto zupas sastāvdaļu. Otrkārt, atcerējos, ko pašas mamma saka par gaļu un dūšas piesiešanu. Tādā dienā dūša bija jāpiesien. Es izēdu divas bļodiņas.

Vislielākās nesaprašanās par ēdienu bija vasarās, kad atbrauca mans mazais brālēns no galvaspilsētas. Viņš varēja strēbt litriem makaronu piena zupas. Es viņu lamāju par bēbi. Par īstu ēdienu atzinu tikai gaļu un kartupeļus.

Diena, kad mājās smaržoja pankoki, man bija sēru diena. Dažreiz stāvēju ceļgalā, ar zara galu vilku ap sevi apli un skaudri raudāju – par to, ka pusdienās ir piena zupa. No klimpu zupas vēl varēja izlasīt klimpas un apēst, bet makaronu jeb vermišeļu zupa, kā mamma to sauca, mani sāpināja un pazemoja. Ar sviesta piciņu un cukuru, brrr. Aizgāju līdz dīķim un tīšām iesmēlu zābakos ūdeni. Zināju, ka mammu tas apbēdinās.

Kad ciemojos pie brālēna Rīgā, krusttēvs no “Vefieša” nesa mājās pelēkos zirņus plastmasas maisiņā. Reiz viņš mūs aizveda uz kafejnīcu ēst ābolkūkas. Krusttēvs bieži cepa kartupeļus ar biezpienu. Viņš iemācīja triku ar aukstu pienu: ieliek karstu kartupeli mutē, fiksi uzdzer aukstu pienu un pašļundina pa muti. Ļoti garšīgi.

Krusttēvs bija vidzemnieks un baltā pele pa ēšanas līniju. Par kurzemnieku ķīseļiem viņš smējās, ka tie esot griežami ar nazi, un zupu otrajā dienā neēda. Nezinu, vai tā ir vidzemnieku paraža, bet tā viņš darīja. Žēl, ka nepaspēju krusttēvu pamatīgāk iepazīt, droši vien viņam bija vēl kādas īpašības. Pēc tēva nāves likās, ka nu uz kādu laiciņu no miršanām miers, bet – kas to būtu domājis – nākamajā gadā aizgāja arī krusttēvs. Ar sirdi. No rītiem viņš skrēja, alkoholu nelietoja, nepīpēja. Kad braucām no Rīgas uz Liepāju, viņš apturēja moskviču un ceļmalā pie lielas priedes stāvēja uz galvas. Es sēdēju mašīnā un skatījos, kā garāmbraucošie skatās.

Man garšoja arī siena talkās. Novārītā žāvētā cūkas galva, rupjmaize un bērzu sulas–aroniju dzēriens. Toreiz domāju: kad uzsākšu patstāvīgu dzīvi, es katru dienu tā ēdīšu.

Pie Tālās siena pļavas es satiku savu bērnības draugu: mani iesūtīja kaimiņsētā pēc ūdens. Tur viņš bija. Brūni iededzis un blonds, viņš piedāvāja man kožļeni. Es atteicos un izlikos, ka man jau mutē viena ir.

Strādāt piemājas dārzā mums ar brālēnu riebās, un mēs atteicāmies. Šad tad lasījām ogas. Par naudu, protams. Mūsu vecāki nezina, ka kaimiņa laukus esam izrāpojuši krustu šķērsu – lai viss būtu noravēts un viņu puika ātrāk tiktu spēlēties kopā ar mums. Kaimiņzēns vienmēr bija soli priekšā: viņš prata pats nokaut trusi, prata nomizot un izvārīt kartupeļus. Pats iekūra plīti un izcepa bada pankokus, tos es arī ēdu. Kad puikam bija saliekamais ritenis, es skrēju kājām viņam pakaļ. Kad viņam bija mopēds, man bija lietuviešu ritenis “Kregždute”, un, kad viņš uztaisīja pirmo motociklu, es no brālēna mantoju mopēdu “Rīga” un iebraucu ābelē. Tajā dienā man sākās mēnešreizes.

Kaimiņzēns iemācīja mani būt drosmīgai. Šodien tu sāksi dzert tomātu sulu, viņš teica, iebēra tējkaroti rupjās sāls manā glāzē un izmaisīja. Zēns ielika manu plaukstu savējā, un es izdzēru pretīgo dzērienu. Acīm ciet. Balvā saņēmu kaklarotu, mežacūkas zobu, kas smirdēja pēc puvušas gaļas. Esmu ļoti pieķērusies tomātu sulai.

Lietainās dienas mēs vadījām bunkurā. Mēs spēlējāmies, ka abas armijas ir satikušās, nosalušas un ielien bunkurā uz pamiera brīdi. Es piedāvāju paēst. Dūmotus “Selgas” cepumus. Zemnīcas skurstenis dūmoja, un mums bija jāizārda jumts. Es nekautrējos trāpīties uz maltītēm kaimiņu mājās, taču viņš pie manis nekad neēda. Man stirna, viņš teica. Tā viņš sauca kaunu.

Kad aizgāju mācīties uz ģimnāziju Rīgā pie tantes, viss garšoja savādāk. Pilsētā bija jāprot izvārīt zupu no nekā. Un tantei bija laba cepeškrāsns – tas nozīmēja svaigas bulkas un cepumus ik pārdienas. Viņa man ļāva virtuvē palīdzēt, un mēs sadraudzējāmies. Tieši krustmāte mani iedrošināja rakstīt, kad nosūtīju viņai atvainošanās vēstuli pēc pirmās mājās nepavadītās nakts. Viņa ir latviešu filoloģijas skolotāja un reiz no kāda nesekmīga skolēna vecākiem kukulī saņēma milzīgu somu, pilnu banāniem.

Tagad, kad veikalā var izvēlēties starp fair trade un parastajiem banāniem, grūti atcerēties, kā garšoja mans pirmais banāns. Negaršoja.

Parasti meiteņu tualetēs nosmeķē pirmo dūmu, bet sestajā klasītē tālajā kurā tur gadā mums bija viens banāns uz četrām. Inga bija gudra meitene un, lai izvairītos no intrigu traumatiskajām sekām, ielūgumus uz nogaršošanas pasākumu izsniedza čukstus. No paša rīta, garderobē. Bija izdevīgi iekļauties ne tikai ciema centra izlasē, bet arī tālbraucēju kompānijās. Kāpēc mani ieredzēja ciema meitenes, bija skaidrs – es biju direktora meita. Taču mana sirds un neskaitāmi mājasdarbi piederēja tālbraucējiem: medziniekiem, tāšiniekiem, akmeņniekiem, ne kopdarbniekiem – viņi jau atkal bija cita ranga pašpietiekama elite. Uz dzimšanas dienām, aprēķina vadīta, aicināju cieminieces. Visu klasi uzaicināt nevarēja, un bija jāizvēlas. Smalkās meitenes nesa foršas dāvanas un aicināja pretī. Mani personīgi tajās reizēs interesēja magoņmaizītes un žāvēta nūtrijas gaļa. Tikšanās tualetē notika kādā no pirmajiem starpbrīžiem – ilgi banāns somā nevarēja nosēdēt, un galu galā – cik par to varēja čukstēt?! Mēs sastājāmies aplītī un kārtīgi viņu apskatījām. Tagad es zinu, ka tas bija mazs un zaļš banāns.

Nav jau tā, ka es tajos laikos nezināju, kas ir ābols, arbūzs, mandarīns vai apelsīns. Tas viss bija ēsts! Vilmas tante man uzšuva arbūza maisiņus, vienu es iedevu Rīgas krustmātei – lai protas ciemkukuli atvest. Liepājas lidostā sagaidītājus no atbraucējiem šķīra viens žogs, es žogā iespraucu galvu un pētīju, vai arbūza maisiņš ieradies. No Palangas, kad braucām izstāvēt sviestu, šad tad dabūjām saldētos ananasa gabaliņus. Nevarēju nociesties un tos apriju ātri, vēl neatsaldētus. Kā ananass garšo un izskatās, uzzināju pēc pāris gadiem.

Banānu sadalīja trīs daļās: viens Ingai, viens viņas labākajai draudzenei un viens man ar Čukči uz pusēm. Ieliku gabaliņu mutē, apviļāju, tad vairs nevarēju izturēt un spļāvu ārā. Meitenes uz mani nosodoši skatījās. Gabaliņu saudzīgi pacēla, noskaloja tekošā ūdenī, atkal sadalīja trīs daļās un apēda. Ilgus gadus lepni teicu, ka man negaršo banāni. Reti kuram bija banānu pieredze.

Pirmajā ārzemju braucienā es aizmirsu konservu attaisāmo. Daļu iedotās kabatas naudas iztērēju benzīntankos, kur deva silto. Vācijā kori izdalīja pa ģimenēm. Mana vācu ģimene lepojās ar mani un šad tad lūdza uzvilkt Bārtas tautastērpu – tāpat vien. Kādu rītu iepirkāmies supermārketā, kur man iedeva vairākas šķiņķa šķēles – gaļas nodaļas priekšniekam patika tautastērps. Viņš lūdza, lai rīt nāku atkal. Uz atvadām vācu ģimene raudāja un iedeva divas kastes ananasu konservu, es nezinu, kāpēc – nu kā es tā būtu prasījusi...

Kultūras akadēmijas laikos ēdu uz draudzeņu un puišu rēķina, taču reizi nedēļā baroju vienu nabadzīgu kursa biedru. Viņš bija pazīstama aktiera ārlaulības bērns. Jau tad pratu izvārīt īstu zupu. Ar burkānu, kartupelīti un sīpolu. No ledusskapja paņēmu burku svaiga skābā krējuma, ko pievienoju kursabiedra porcijai. Viņš, man par brīnumu, zupu neslavēja, taču kārtīgi visu izēda. Līdz pēdējai lāsei. Nedēļu vēlāk no virtuves atskanēja skaļš bļāviens. Tas bija brālēns, topošais galdnieks: “Bļeģ, kurš mauka aizticis manu baltās līmes burku?!” Es biju tas mauka, taču neatzinos. Pēc mana ieteikuma brālēns iestājās juristos un tagad ir prom Briselē. Viņš franciski vēl neprot, un bija ļoti dusmīgs, ka gaidīto dārgo salātu vietā restorānā atnesa četrās daļās sagrieztu tomātu. Mana pirmā boifrenda mīļākā zupa bija frikadeļu. Ar sālītiem gurķiem. Viendien izvārīju divas zupas: no rīta – frikadeļu, un vakarā – skābu kāpostu zupu ar žāvēto gaļu otrā pilsētas galā, savam mīļākajam. Visiem garšoja, visiem bija labi.

Vīru iemīļoju kādā sabiedriskās ēdināšanas iestādē. Viņš ir laktozintolerants, skābu krējumu nelieto un pārtiek no mazām porcijām.

Somijā pārtika ir ļoti dārga. Esmu mainījusies un tikusi vaļā no netikumiem. Tagad man ir sporta tērps. Kad paliku stāvoklī, vīrs ieteica nelietot konfektes. Man pampa kājas, un dakteris aizliedza lietot sāli. Mani draugi man vairs nesūta speķi no Latvijas, jo viena es ar to netieku galā. Baltais speķis te ir melnajā sarakstā. Slepus speķi apcepu un pievienoju skābiem kāpostiem. Ciemiņi slavēja un jautāja, kas tas ir. Man nepatīk melot, un tagad ciemiņi vairs negrib nākt. Vai tas ir tāpēc, ka pārcēlāmies uz proletāriešu rajonu, Vuosāri?

Man patīk filmēt un rakstīt par cilvēkiem laukos. Kultūras darbiniekus tur vienmēr baro par velti. Un galdā liek to labāko.