350116

Piedāvājumi

Piedāvājumiem, kurus esmu noraidījusi, piemīt neatgūstamas iespējas pievilcība. Tā nav mazāka kā skumjas par izmantotu iespēju. “Darīt ne vienmēr ir grūti. Parasti ir grūti iztēloties. Vismaz izvēlēties to, ko būtu vērts darīt,” – tas bija citāts no Akutagavas. Nezinu, ko viņam piedāvāja. Man ir piedāvāts iemācīt spēlēt ģitāru, izģērbties parkā uz soliņa, apzagt kiosku Jūrmalā, apprecēties, iztērēt pa veikaliem 600 latus, aiznest uz izdevniecību ar savu vārdu svešus dzejoļus, braukt uz Tibetu, atzīties, ar ko vēl es esmu gulējusi, dzīvot Odesā (“Ja vsem skažu, i ņikto ķebja ņe troņet!”)[1. Es visiem pateikšu, un neviens tevi neaiztiks! (krievu val.)],paņemt mazu melnu kaķīti, mīlēties Liepas kapos pie Veidenbauma, kopā studēt Parīzē, piedzerties un nolekt no tilta Daugavā, laist pasaulē piecus bērnus un nosaukt kosmonautu vārdos, nomirt kopā deviņdesmit gadu vecumā, valkāt kurpes uz divdesmit centimetrus augstiem papēžiem, nopirkt trīslitru burku ar ikriem un riktīgi pierīties, sarunāties tikai angliski, trīs dienas nodzīvot nesarunājoties, iet uz Evoras koncertu (iepriekšējo), iztaisīt abortu, izlasīt grāmatu par žīdu masonu sazvērestību, dziedāt korī, doties ceļojumā ar jahtu apkārt pasaulei, turēt simt aitas. No tā visa es esmu atteikusies. Uz jautājumu, kāpēc nekas nelikās darīšanas vērts, atbildes nav, un būtu muļķīgi šo tukšumu piesegt ar apgalvojumu, ka man vienkārši nepatika tie vīrieši. Vai tieši tāpēc es visus šos piedāvājumus atceros? Vēl vairāk, es labi atceros arī muļķīgus stāstiņus par to, no kā atteikušās citas.

Viena mana paziņas mammai pirmajā kursā, 70. gadu beigās, kultūras vēstures pasniedzējs, simpātisks pusmūža ebrejs, kurš ļoti pārliecinoši izrunāja vārdus “fennomenāli!” un “kollosāli!”, pēc kopīgas Antonioni Reportiera noskatīšanās (uz kino viņi gāja divatā) piedāvājis atnākt ciemos, jo viņam esot spāņu vīns un sardīnes. Studente atbildējusi, ka nevarot, jo viņu mājās gaidot mamma. Kārtējo reizi izstāstījusi draugiem šo notikumu, viņa vienmēr saka: “Viņam bija laba gaume!” – nosarkst un smejas.

Mana ome, kas dzīvoja Bauskas ielā, stāstīja, ka viņai sešdesmitajos gados bijis pielūdzējs, kas regulāri nesis un piedāvājis spainīti ar Rīgas piena kombinātā zagtu krējumu. “Es neņēmu,” ome katru reizi lepni paziņoja, un līdzjūtīgi piebilda: “Nodzērās cilvēks...” – it kā starp viņas atraidīto krējumu un nodzeršanos pastāvētu kāds tiešs, pats par sevi saprotams sakars, kuru tikai es vienīgā nesaprotu. Tad jau sieviete, kura negribēja sardīnes, varētu sacīt: “Nomira cilvēks...” Jo pasniedzējs tiešām ir miris. Viņš bija gadus 30 vecāks par savu studenti.

Manai māsai septītajā klasē kāds puika piedāvāja kopā aiziet nofotografēties. Viņa sākumā piekrita, bet ar noteikumu, ka mēs iesim abas (es biju piektajā). Mēs sapucējāmies, bet pa ceļam uz fotodarbnīcu māsa pēkšņi teica: “Neiesim, viņš ir muļķis.” Taču mums nu jau bija žēl nenofotografēties, jo bijām ļoti sapucējušās, tāpēc aizgājām uz citu fotodarbnīcu un nofotografējāmies divatā. Viena bilde no tās reizes man ir saglabājusies albumā – māsai mati sasieti zirgastē tā, lai nosegtu ausis, savas ausis viņa nevarēja ciest, taču ausis nepadevās, gludi saņemtajos matos vienmēr pavērās šķirba un tās izlīda ārā, kas, manuprāt, izskatījās vēl sliktāk. Es esmu sanākusi smukāka, māsa to nojauš un bildē izskatās dusmīga. Katrā ziņā viena iespēja dzīvē todien tika ar vieglu roku izsvītrota, kā izrādījās – uz visiem laikiem, jo ne māsai, ne, patiesību sakot, arī man pēc tam vairs nekad ne zēns, ne vīrietis nav piedāvājis speciāli iet kopā nofotografēties; vīriešiem nepatīk fotografēties, viesību un kāzu bildes, protams, neskaitās. Un es, skatoties uz fotogrāfiju, veltīgi mēģinu iedomāties starp mums trešo.

Manas mammas draudzenei vīrietis, ar kuru viņas draugu kompānija nejauši iepazinās, par pirmo lielāko honorāru dzerot kafejnīcā Kristīne, piedāvāja nākamajā dienā atnākt Daugavmalā, laikam kaut kur pie tirgus, un kopīgi ielīst ūdenī, jo viņš bija ūdenslīdējs. Mammas draudzene pat nepaguva neko atbildēt, kad pats resnākais no viņas kompānijas pajautāja: “Vai tad ir divvietīgi skafandri?” Visi sāka smieties, bet ūdenslīdējs izrādījās kautrīgs un otrreiz vairs nepiedāvāja.

Ieva Vītola

Nezāle

Pērnais dadzis, lai arī nezāle, reizēm it labi noder, kad vajadzīga asa detaļa krokainas ainavas priekšplānam. Ko gan es iesākšu citu gadu, kad eironaudas miljonu lavīna kā virtuāls monstrozs skuveklis notīrīs visas ežas, izpļaus grāvjus un nolīdzinās pēdējo grambiņu uz mūsu lauku ceļiem? – tā prātoju, kameru uz trijkāja uzlicis un gaidīdams pauzi starp vēja brāzmām. Bet cilvēks jau vienmēr cer uz to labāko, gan jau tik traki nebūs. Paglābsies no tās jevropas i pa kādam dadzim, i pa kandžas aparātam.

Mārcis Bendiks

Pārtrauktais dzimumakts

Mana dzimumaudzināšana sākās ar grāmatu, kuru nemaz neesmu izlasījis. Nē, nepareizi, ne jau ar to oranži slaveno Zālīša garadarbu. Kaut gan esmu redzējis arī to. Pa gabalu. Tas notika tā. Es diezgan bieži gāju spēlēties pie kaimiņu puikas no otrā stāva. Parasti mēs to darījām ar plastilīnu. Taisījām plastilīna cilvēkus. Jānim, tāds bija kaimiņa vārds, piemita īpaša prasme, varētu teikt pat individuāls stils. Kā taisāmi plastilīna cilvēki.

Viņam tie iznāca tādi pazemi, ar druknu rumpja augšdaļu, kaujinieciski ieplestām rokām un ne mazāk draudīgi platu stāju. Sejas panti atstāti novārtā. Dzimumpazīmes neizteiktas, patiesībā to nemaz nebija. Tas, ka viņi ir vīrieši, vienkārši bija zināms. No plastilīna varēja taisīt visu ko. Kaut vai lidmašīnas. Lidmašīnas parasti avarēja, tas nozīmē – nokrita, visbiežāk smiltīs. Plastilīns aplipa ar smiltīm un iemantoja tādu mazliet raupju konsistenci, ko līdzīgu tām mūsdienu košļājamajām gumijām, kurās ir kaut kādi cieti gabaliņi. Tā kā izmantots tika visu krāsu plastilīns uzreiz, krāsas sajaucās un kopā ar smilšu, putekļu un pārējiem piejaukumiem veidoja tumši pelēku, dažkārt iezaļganu toni, līdzīgu “zaldātu zaļajam”, ja saprotat, ko ar to domāju. Bet tas tā.

Kaut kad vienā no starplaikiem starp plastilīna cilvēku veidošanu un tēvam nočiepta šaujampulvera dedzināšanu Jānis no sekcijas plaukta izvilka oranžīgu grāmatu. Piešāva man pie deguna un pašķirstīja. Pazibēja kaut kādi zīmējumi. Vienā bija attēlots šķērsgriezums. Gribējās to aplūkot rūpīgāk, taču Jānis grāmatu aizcirta un noteica, ka es tam esot vēl par mazu.

Viņa vecākais brālis krāja no žurnāliem izgrieztas kailu sieviešu fotogrāfijas. Skaitījās, ka es arī tādām lietām esmu par mazu. Fotogrāfijas glabāja savas istabas skapja atvilktnē. Vai varbūt ne atvilktnē, sekreterā, ja tā to sauc. Vienalga. Brīdī, kad man nezināmu iemeslu dēļ draudēja atmaskošana un iekrišana, brālis nesalūza, bet vīrišķīgi visu savu kolekciju sadedzināja. Pa vienai bildītei. Žēl, protams.

Īstā dzimumaudzināšana sākās vēlāk. Kad biju sasniedzis noteiktu vecumu, noteiktu tāpēc, ka vairs nav ne jausmas, kas tas tāds bija par vecumu, dzimšanas dienā man tika uzdāvināta grāmata. Kā jau teicu, ne tā. Cita. Šķērsgriezuma attēla tajā nebija. Šķērsgriezums, turklāt krāsains, tolaik jau bija nopublicēts lielajā zaļajā enciklopēdijā. Tur bija teikts, ka ir lielās un mazās kaunuma lūpas, lai gan ne vella nevarēja saprast.

Uzdāvinātajā grāmatā bija paskaidrota dzimumdzīve. Austrumvācu autors mācīja atšķirt, kas labs, kas ļauns. Tur bija kaut kādas garlaicīgas shēmas, kas maldinoši tika dēvētas par šķērēm. Un vēl viņš teica, ka viens no paņēmieniem ir pārtrauktais dzimumakts, taču nekas labs tas nav. Protams, tas nebija tik neveselīgs kā onanēšana, tomēr, tomēr. Tas viss nelikās pārāk interesanti. Daudz interesantāka šķita nodaļa, kurā bija stāstīts par to, kā roka paslīd zem svītera. Vīrieša roka zem sievietes svītera. Lasīju šo nodaļu atkal un atkal. Un skatījos uz šķērsgriezumiem enciklopēdijā. Un onanēju. Tā pavisam neveikli, bakstot spilvenā, jo tādas lietas jau grāmatā nemācīja. Tomēr tas vismaz nebija pārtrauktais dzimumakts.

Pārējās nodaļas palika neizlasītas. Bet tas bija tikai sākums, jo nu jau ir pavisam cits vecums un pavisam cita dzimšanas diena. Un tādu grāmatu ir šausmīgi daudz. Neizlasītu. Vienas ātri vien kļūst garlaicīgas, izlasu pāris nodaļas un metu mieru. Citas atkal tik labas, ka tālāk lasīt negribas, pat bail. Ja nu sabojājas. Un vēl tās, ko kāds interesants vai bijājams vai labs vai gudrs cilvēks ieteicis kā ārkārtīgi interesantas vai labas vai derīgas vai skaistas vai kā citādi patīkamas, bet man tā nav licies vai uznācis miegs, tāpēc līdz galam neesmu ticis. Nilsa Holgersona ceļojums ar mežazosīm, Tīrā prāta kritika, Bībele, Finegana vāķis, Burvju kalns, Zaļā grāmata, Zudušo laiku meklējot un vēl visādas. Tas gan nenozīmē, ka esmu tās izmetis vai aizmirsis. Dažkārt pat atšķiru. Taču pabeigt nespēju. Un ticu, ka tas nemaz nav tas sliktākais. Bet kad roka paslīd zem svītera lasīt vispār vairs negribas.

Pauls Bankovskis

Laimes biļete

Mācētu zīmēt, uzzīmētu Rīgu kā tādu kundzi – viņa guļ pie jūras, bet pār rokām, vēderu, seju skraidelē mazas, baltas vaboles plēsīgiem žokļiem. Sen atpakaļ līdzīgu baltu nešķīstību redzēju laukos kaķim, tā viņu bija apsēdusi šausmīgos apmēros un Briesmiņam (tā sauca kaķīti) lēveriem vien nāca nost āda.

Ja man kādreiz pasniegtu Gada balvu, atbildes runā pateiktos maršruta taksometriem, tautā dēvētiem par mikriņiem. No Juglas Vecrīgā līdzšinējo 40 minūšu vietā tagad var nokļūt 15 – 20 minūtēs, tādējādi mēnesī var ietaupīt veselas divas darba dienas.

Tomēr par ātrumu un eleganci nākas maksāt. Jau ilgāku laiku man ir aizdomas, ka, iekāpjot mikriņā, piekrītu piedalīties tādā kā noziedzīgā darbībā – ar saviem noteikumiem un rituāliem, kuru nozīme ierindas pasažierim paliek nesaprotama. Pārsteidzošā ātrumā nokļūstot centrā ar mikriņu, vienmēr pārņem tāda negodīgas uzvaras sajūta, gluži kā nopērkot nelegālu mūzikas ierakstu. Un tā ir ne tikai sajūta. Vairākas nopietnas pazīmes liecina par mikriņu piederību citai iekārtai.

Pirmkārt, katram paviršam vērotājam skaidrs, ka mikriņi nepakļaujas nekādiem ārpasaules grafikiem un noteikumiem. Par mikriņu nekad nevar zināt, kad tas nāks. Bet ja atnāks, tad noteikti darīs visu iespējamo, lai centrā nokļūtu netradicionāli, braucot pie sarkanās gaismas, asi manevrējot starp braukšanas joslām, sastrēgumu vietās mainot maršrutu, lecot galopā, virpuļojot piruetē, joņojot pa tramvaja sliedēm, vienreiz, goda vārds, braucām arī pa trolejbusa vadiem.

Nevar nepamanīt, ka starp mikriņu vadītājiem pastāv kādas smalkas, nerakstītu likumu regulētas attiecības. Ar savu slengu, informācijas apmaiņu, goda un negoda vīriem, savu ģedovščinu. Jauniņie ir atpazīstami uzreiz – pēc tādas kā iebaidītas pazemības muguras līkumā. Vecie, goda vīri, sagadoties kopā Merķeļa ielas pieturā, sasmēķē un, sabāzuši ūsas kopā, klusināti paļā negoda vīrus: “Vasjka, velns, kuces dēls, velns, viss viņam pilnīgi pie pakaļas, visu viņam ka tik pa nelietīgai modei, velns.” (Brīvs tulkojums no krievu valodas.)

“Pa nelietīgai modei”, kā esmu izsecinājusi, skaitās stāvēt ilgāk vienā pieturvietā, “nosmelt tautu” nākamajiem, apdzīt. Reiz bija pavisam interesanti. Braucot lielā ātrumā, mūsējais vadītājs strauji nobremzēja pie Vidzemes tirgus un apstājās slīpi ielas vidū. Pametis durvis vaļā, skriešus devās pie otra tāda paša maršruta mikriņa, kur iekšā sēdēja negoda vīrs. Atrāvis durvis, mūsējais ar dūri sāka sist otram pa seju, īsi sakot, deva pa purnu, kamēr negoda vīrs neveikli atgaiņājās ar vienu roku. Incidents ilga veselas trīs minūtes. Atskrējis atpakaļ, mūsējais ielēca mašīnā un sāka triekt to kā negudrs, pie sevis purpinot: “Va velns, tā viņam, kuces dēlam, vajaga, tāds bezkauņa, velns.”

Atmosfēra mikriņā parasti liekas draudīga, aizdomīga. Uz brauciena laiku izveidojas tāda kā bēdu brāļu kopa, iebaidīta klusuma kompānija, un noklausītās sarunas ir, maigi izsakoties, savādas, laikam tādēļ, ka sarunu biedri ir neredzami.

Atgriežoties mājās ap plkst. 22.00, man bieži gadās braukt mājup kopā ar jaunu vīrieti adītā cepurītē un vijoles futrālri rokās. Parasti viņam vairākkārt zvana satraukta sieviete, pirmo reizi – pie Saktas, otro reizi – ap Teiku. Uz pirmo zvanu viņš atbild vienkārši: “Jā, braucu, jā, tikko iekāpu mikriņā, jā, būšu.” Otro reizi, Teikā, viņa atbildes kļūst ērcīgas. “Tu laikam domā, ka var aizbraukt desmit minūtēs, ja? Tu nesaproti, ka es braucu?” Reiz viņa zvanīja arī trešo reizi, jau Juglā. “Sit galvu pret stenderi,” viņš teica, tikko pacēlis klausuli. “Sit galvu pret stenderi un griez zobus! Es tev saku, ka iekāpu mikriņā, ko tu man te zvani un penterē – kotunebraucmājā – kotunebraucmājā! Es TO VIEN DARU, kā VISU LAIKU braucu mājā!”

Bet man pašai visvairāk patīk tie pasažieri, kas ar pirkstu zīmē uz logu aizsvīduma dažādas zīmes. Šķiet, arī klusuma kompānijas patriarham tas ir pa prātam, esmu pamanījusi, ka viņi tiem, kas zīmē, ļauj braukt bez maksas.

Ļoti mulsina arī mikriņā piestiprinātie uzraksti ar grūti izprotamiem ziņojumiem, kas tikpat labi varētu būt kādas šifrētas norādes. Izplatītākais ir “Klusāk teiksi, tālāk būsi!!!”, bet tas kļūst jo sarežģītāks, jo ilgāk par to aizdomājas.

Īpaši zīmīgi, ka daļai pasažieru tiek doti arī nelieli rozā papīrīši ar skaitļu kombinācijām. Reiz man arī iedeva, es apsēdos aizmugurē, starp diviem puišiem, un viens man tūliņ žagodamies pastāstīja senu ticējumu – ja biļetei pirmo trīs ciparu summa sakrīt ar pēdējo trīs, tā ir laimes biļete. Man nesakrita. Arī turpmāk ne. Visbiežāk neiedeva pat biļeti, tā ka laimes iespēja arvien saruka. Šķita, ka saprotu arī kopsakarības – dienās, kad man netika iedota biļete, biju izšķērdējusi naudu par saldumiem vai arī braucu uz kādu vietu ar nodomu iedzert, savukārt biļeti man vienmēr iedeva svētdienās, braucot uz baznīcu. To saliekot kopā ar mikroautobusu vadītāju rāmi autoritatīvo izturēšanos, liekas, ka visas šīs slepenās sistēmas mērķis ir man kaut ko iemācīt. Piemēram, ja pasažieri sadara kādas muļķības, viņi tiek stipri sabārti, parādot viņiem šauro ceļu uz disciplīnu. Reiz mēģināju izkāpt krustojumā, stāvot pie sarkanās gaismas. Pēc pusminūtes pūliņiem viņš man uzšņāca: “Ko tu te lauz durvis, muļķe,” un, rupji pagrūdis mani atpakaļ, attaisīja pats. Ar sava pārkāpuma sekām viņš man ļāva cīnīties tieši tik ilgi, lai es atzītu savu vājumu un saprastu, ka bez palīdzības no ārpuses neiztikt.

Šodien braucu mājās, pirms manis iekāpj sieviete ar bērnu, viņai iedod rozā papīriņu, man atkal nē. Spējas vilšanās pārņemta, iesaucos: “Bet man?!” Izteiksme viņa sejā nemainās, varenie pleci nenodreb, roka mirkli vilcinās, tad pasniedzas un saudzīgi ieliek man rokā mazo dārgumu. Sažņaugusi biļetīti rokā, apsēžos – kā tad! Ir! 350116 – pirmo trīs ciparu summa sakrīt ar pēdējo! Laimes biļetīte! Jē! Un tikai tāpēc, ka saņēmos palūgt! Reiz jau biju dzirdējusi pa televizoru, ka pilnīgi visu var dabūt, ja tikai palūdz.

Agnese Krivade