3000 km līdz ebrejiem

Rabīns Mordehajs Glazmans iet garām Brīvības piemineklim. Viņš ir apģērbies, bet sieviete pieminekļa galā puskaila, viņš – tumšās drānās, bet pieminekļa apkārtne – gaiša un balta. Ir karsta vasaras diena, apkārt klaiņā viegli ģērbušies ļaudis, kuru gaitai lielākoties raksturīga nenoteiktība un bezmērķība, bet rabīns virzās mērķtiecīgi. Pat vēl neredzot tālākos kadrus, kļūst skaidrs, ka viņš iet uz sinagogu.

Andra Gaujas filma ir par ebrejiem, kuras veidošanai piesaistīti Eiropas Savienības un Latvijas valsts budžeta līdzekļi, to konsultējis Latvijas Universitātes Jūdaikas centra darbinieks Valts Apinis, un, šķiet, ka tās nolūks ir parādīt Latvijas ebreju kopienas daudzpusību. Vēsturiski ebreju kopienām visā pasaulē raksturīga balansēšana uz vairāku kultūru robežas, proti, pietiekami cieša un noturīga saikne ar mītnes zemi, vienlaikus uzturot sakarus ar Izraēlu. Taču ebreji nav tikai Vidusjūras kultūras vēstneši tālās zemēs – viņi vienmēr bijuši atšķirīgu kultūru saistviela ne tikai darījumu, bet arī ideju un kultūras pasaulē.

Skatoties filmu, uz mirkli mēģinu aizmirst visu, ko jebkad esmu zinājis par ebrejiem un jūdaismu, noklusēt ebrejiskumu kā personiskās identitātes sastāvdaļu un skatīties filmu kā nezinošais skatītājs, mēģinot iztēloties priekšstatu, kas par ebrejiem Latvijā veidotos, ja šī filma būtu vienīgais, ko es par šo tautu jelkad uzzinātu.

Filmas sākumā diezgan daudz laika atvēlēts Habad kustības pārstāvim rabīnam Mordehajam Glazmanam. Viņš sparīgi runā par Roš Hašana jeb ebreju jaunā gada svētkiem. Divas reizes liek filmēšanas grupai doties projām no sinagogas, radot iespaidu, ka kā ir nepieejama teritorija, kur viss notiek saskaņā ar tūkstošiem gadu senām tradīcijām. Taču sinagogas pagalmā manāmie cilvēki neizskatās nedz noslēgti, nedz vienveidīgi, galu galā vērīgs skatītājs neatradīs pat divas vienādas kipas – mazās cepurītes, ar ko dievbijīgi ebreji apsedz galvu.

Pēc tam skatītājs gūst iespēju paviesoties rabīna Glazmana mājā, kur viņa sieva izrāda nodalīto gaļas un piena virtuvi, kas iekārtota saskaņā ar reliģiskajiem priekšrakstiem, demonstrē gaismas ieslēgšanas taimeri, bet daudzie bērneļi spēlējas ar šabata leļļu komplektu. Reliģija ir viņu ikdiena un dzīves piepildījums, arī bērnu spēlēm ir reliģisks raksturs, lelles ir apģērbtas pieklājīgi, nevis pusplikas. Viņa stāsta, ka iegādājusies arī matemātikas spēli, kuras piemēri ņemti no jūdaisma reliģijas. Sāk likties, ka visi ebreji ir reliģiozi.

Pēc tam runā Izraēlas galvenais rabīns Jona Mecgers, viņš ir daudz laipnāks un smaidot saka, ka visā pasaulē ir tikai 15 miljoni ebreju, kas lielākoties esot lāga ļaudis. Būtu dīvaini, ja viņš apgalvotu pretējo, taču iespaids par reliģijas fundamentālo ietekmi uz ebreju dzīvi tikai pastiprinās.

Vēl jo vairāk, nākamajā sižetā rabīns Izraēls Aizenšarfs, spriežot pēc dzirkstošajām acīm, aizrautīgs cilvēks, izklāsta dažādus reliģiskus principus un reliģiskās likumdošanas nostādnes. Viņa klausītājas ir meitenes. Viņām droši vien patiktu dejot, bet rabīns Aizenšarfs stāsta, ka deja esot uzbudinošs līdzeklis, ebreji esot kaislīgi ļaudis un tādēļ būtu labāk, ka vīrieši ar sievietēm nedejotu. Ja kādam tik ļoti griboties dejot, lai darot to ar sava dzimuma pārstāvi, tad nekam uzbudinošam it kā nevajadzētu notikt. Kāda meitene ieminas, ka abi dzimumi to varētu darīt vienā telpā, skatoties viens uz otru pa gabalu, bet rabīns Aizenšarfs saka, ka tas varētu būt vēl erotiskāk, labāk nevajagot dejot vispār. Meitenes sāji pasmaida un piekrīt.

Tālāk rāda, kā rabīns Aizenšarfs aizdedzina sveces Hanukas svētku svinībās. Redzams, kā jautri un omulīgi ļaudis sēž pie galdiem un spēlē spēles. Vadītājs saka, ka pienācis sarkanā suņa gads, un tam piemērota spēle būtu dažādu suņu vārdu atminēšanās no filmām, lielākoties padomju. Laika, Belka un Strelka, Tofiks (atskan šaubu pilns izsauciens, vai tas ir cilvēka vai suņa vārds). Kaut kā ienāk prātā doma, ka norisei maz sakara ar Hanukas svētkiem, arī ar ebreju jauno gadu, taču esmu apņēmies palikt nezinošais skatītājs līdz galam, lai kas arī notiktu.

Ekrānā parādās vēsturnieks Marģers Vestermanis. Viņš paskaidro, ka lielākā daļa patlaban Latvijā dzīvojošo ebreju esot saistīti ar krievu kultūru un esot tikai kulturāli krievi. “Moj adres ņe dom i ņe uļica, moj adres sovetskij sojuz,”[1. Mana adrese nav ne māja, ne iela, mana adrese ir Padomju Savienība (krievu val.)] izskan nākamajos kadros, un skaidri zinu, ka latviešu skatītājiem tā dziesma diezin ko nepatīk. Man gan patīk, vēl vasarā pilnā rīklē auroju to Maskavā, bet esmu apņēmies būt tas sasodītais nezinošais skatītājs.

Pagājis kāds laiciņš un sākumā attēlotie ebreju svētki (Roš Hašana, Hanuka?) tagad evolucionējuši nākamajā stadijā – vairs neviens nesēž pie galdiem, telpā valda pustumsa, mirgo gaismas mūzika. Atceros, ka astoņdesmitajos gados tīņa vecumā biju tādu uzstādījis savā istabā. Skan Modern Talking, un norises atslēgas vārdi ir “be my lady all the night...” [2. ...esi mana lēdija uz nakti (krievu val.).] Dejotāji kaislīgi tver viens otru, redzams, kā vīrieša rokas apvijas pretējā dzimuma pēcpusei, kas šūpojas dejas ritmā, valda draiska un nepiespiesta gaisotne.

Filmas sākumā uzsvērtā doma, ka visi ebreji būtu reliģiozi, vēl vairāk zūd, kad kadrā parādās rīdzinieks Iļja Šneiders. Jaunais vīrietis apgalvo, ka mēģina visas dzīves norises izvērtēt pēc loģikas un veselā saprāta principiem, nenoliedzot, ka daudz loģikas ir arī jūdaisma reliģiskajos likumos. Piemēram, no higiēnas viedokļa ir taču normāli, ja gaļu un zivis griežam uz dažādiem galdiem, viņš saka. Rabīns Aizenšarfs sākumā gan apgalvoja, ka daudzos reliģiskos likumus nevajag vērtēt no loģikas viedokļa, bet lai nu paliek. Nezinošajam skatītājam kļūst skaidrs, ka ebreju vidū pastāv viedokļu daudzveidība, ka īstenībā viedokļu ir tikpat cik ebreju, varbūt mazliet vairāk.

Daudzveidības kulminācija ir nākamie kadri pie Rietumu sienas jeb Raudu mūra, kuros parādīts, kā visu krāsu un nokrāsu ebreji lūdzas D-vu. Drukns melnais ebrejs piespiedis melnu roku pie palsa kaļķakmens. Viens tur rokā mobilo tālruni, iespējams, ka pa to lūgšanu saka kāds neredzams ebrejs no Amerikas. Nezinošais skatītājs, sev par lielu izbrīnu, uzzina, ka būt ebrejam nenozīmē etnisku piederību.

To, ka par ebreju iespējams kļūt pēc brīvas izvēles, skatītājs uzzina nākamajos kadros, kas veltīti Raivim jeb Benjamīnam Laukšteinam un viņa draudzenei Kristīnei jeb Leai. Viņi pastāsta par gijura procesu – kursiem, kuros apgūst jūdaisma pamatus, un uzsver, ka tam, kas pāriet jūdaismā, jāpieņem gan reliģija, gan tauta. Abi strādā Izraēlā kā brīvprātīgie un brīvajā laikā izklaidē ļaudis ar savu mākslu – Benjamīns zīmē, bet Lea spēlē vijoli Ben Jehudas ielā, kas Jeruzālemes kontekstā ir analogs Rīgas Kaļķu ielai. Nezinošo skatītāju pārsteidz abu latviešu jauniešu metamorfoze, un viņš aizdomājas par to, ka varbūt viņa paša meita, kuru sauc Lea, kādreiz vēlētos būt Kristīne?

Pēc tam skatītājs ierauga Latvijas izceļotājus, kuri iegriezušies bijušā tukumnieka rabīna Jakoba Lufta tūrisma birojā, lai dotos uz Latviju. Visi runā dažādās valodās, valda pilnīga sapratne. Seko citi sižeti, piemēram, par ortodokso ebreju ciematu Kfar habadu, kur bijušai rīdzinieks rabīns Menahems Brods māca bērniem lasīt. Daudzveidības labad tiek parādīti maršējoši arābi, kas simbolizē briesmas Izraēlai un visai Rietumu civilizācijai. Visbeidzot Izraēlas Ebreju aģentūras pārstāvis Haims Ben-Jakovs pastāsta, ka tiesības emigrēt uz Izraēlu ir visiem, kas ir ebreju pēcteči minimums trešajā paaudzē.

Bet tad ekrānā parādās publicists Franks Gordons. Rosīgais cienījamā vecuma kungs, kas izceļojis uz Izraēlu jau 1972. gadā, un tālab uz jaunākiem ieceļotājiem, kas ieradušies tur 90. gadu sākumā, var raudzīties ar skepsi, apgalvo, ka vienlīdz labi jūtas gan Rīgā, gan Telavivā. Ielīdis savā mazajā kabinetā, pārbauda e-pastu un palasās, kas rakstīts latviešu un krievu avīzēs. Nezinošais skatītājs ir pazīstams ar Franku Gordonu, un zina, ka viņš ne acu galā ciest nevar visu padomisko, toties mīl latvisko un jūdisko. Arī reliģiskie priekšstati viņam ir savi. Vēl viņš nevar ciest ļaudis, kas gadu desmitiem dzīvodami Telavivā, vēl joprojām jūsmo par 9. maija Uzvaras dienas svinībām un sņeguročku (mitoloģisks sieviešu dzimuma sniega un aukstuma karalienes tēls, kas parādās Jaunajā gadā). “Joptvaimaķ, kāda vēl te sņeguročka, te taču nav sniega!” Franks Gordons izsaucas. Ekrānā pavīd pie žaketes atloka piesprausti sakrustoti Latvijas un Izraēlas karodziņi. Nezinošais skatītājs iedomājas, ka tas droši vien ir labs sarunas temats, jo Latvijas karogam pat Izraēlā, kur dzīvo daudz izceļotāju, diezin vai ir augsta pazīstamības pakāpe.

Pēc tam seko purīm svētku svinības, kurās figurē vīri ar šņabja pudelēm rokās. Nezinošais skatītājs ir neizpratnē. Kaut kur fonā izskan frāze: “Dzert, dzert, dzert.” Nezinošajam skatītājam bija licies, ka ebreji teju vai nedzer, bet redzams pilnīgi pretējais. Nezinošajam skatītājam rodas nepieciešamība palasīties, kas tad īsti ir purīm svētki, un viņš uzzina, ka šajā dienā pēc tradīcijas jāpiedzeras tā, ka nevar atšķirt vārdu “Hamans” no vārda “Mordehajs”, diviem Esteres grāmatā aprakstītiem senu notikumu dalībniekiem. Tomēr neviens no vīriem ar šņabja pudelēm neizskatās piedzēries līdz minētajai vārdu sajaukšanas stadijai.

Filma beidzas bēdīgi. Vēsturnieks Marģers Vestermanis saka, ka pēc kara gados piedzīvotajām šausmām nespēj iet uz sinagogu un ar izpratni no laba prāta sacīt lūgšanu tekstus. Viņš piebilst, ka ebrejiem droši vien nebūtu īpašu pretenziju, ja D-vs par savu būtu izredzējis kādu citu tautu (vai arī ebreji izraudzījušies viņu), jo par to izredzētību daudzus gadsimtu nācies maksāt pārlieku dārgi. Bet Izraēlas galvenais rabīns tūdaļ pēc tam piebilst, ka pastāv pēcnāves dzīve, reiz nāks mesija, un visas dvēseles dabūs atpakaļ miesu. Viņš arī neizskatās visai priecīgs. Varbūt tādēļ, ka amats ierobežo, un neko citu viņš teikt nevar.

Bet nezinošais skatītājs to nezina. Godīgi sakot, pēc filmas noskatīšanās viņš nezina, ko par ebrejiem domāt. Ja filmu būtu uzņēmuši paši ebreji, varētu domāt, ka tas ir ironisks skats no malas pašiem uz sevi. Ja tā paredzēta izglītības un mācību nolūkiem, tad nezinošajam skatītājam paliek tik daudz jautājumu, ka meklēt atbildes uz nezināmajiem jau ir slinkums. Izņemot dažus kadrus, kur parādītas specifiskas reliģiskas celtnes vai rituāli priekšmeti, tā varētu būt arī filma par latviešiem, kas ēd, dzer, uzdejo un atminas savas vēstures traģiskās lappuses.