300: mazliet par daudz

“Šajā dienā mēs glābjam pasauli no māņticības un tirānijas.” “300: Termopilu kauja”, 2007. Režisors Zaks Snaiders “Leonīds saviem trīs simtiem spartiešu un četriem tūkstošiem sabiedroto ierīkoja nometni Termopilos, pie karstajiem avotiem. Desmit verstis tālāk, līdzenumā iepretī aizai, bija Kserksa karaspēka nometne.

Kserkss atsūtīja pie Leonīda sūtni ar diviem vārdiem: “Noliec ieročus.” Arī Leonīds atbildēja ar diviem vārdiem: “Nāc, paņem!” Sūtnis teica: “Neprāti, mūsu bultas aizsegs sauli.” Leonīds atbildēja: “Jo labāk, mēs cīnīsimies ēnā.”

М.Л.Гаспаров. “Рассказы Геродота о греко-персидских войнах и еще о многом другом”. Москва: “Согласие”, 2001

Drūmi asiņainajā Termopilu kaujas hronikā “300: Termopilu kauja” Spartas valdnieku Leonīdu (Žerārs Batlers) un viņa daiļo ķēniņieni Gorgo (Lēna Hedija) mīlas ainā var aplūkot visā viņu miesu krāšņumā. Pārējie spartieši, gluži kā tādi nupat svarcelšanas zālē uzpumpējušies amerikāņu futbolisti, metas cīniņā, piesegušies vien ar ādas gurnautiem un sārtiem apmetņiem; un mirst, stiprāk sažņaudzot viens otra roku. Persieši ir vēl labāki. Viņu valdnieks Kserkss (Rodrigo Santoro) – nenosakāma dzimuma divarpusmetrīgs milzis ar gludi skūtu galvu un, šķiet, no zelta diegiem austās biksītēs – zviln savā galmā nepārtraukti uzbudinātu lesbiešu sabiedrībā, kas ņurcās un mudžinās kā čūskas grozā. Kad viņš dodas kaujā, viņa rīcībā ir apmetņos un turbānos tērpta vergu armija, kas ar sparu metas uzdurties uz spartiešu šķēpiem. Filma “300”, kuras kases ieņēmumu peļņa pirmajās desmit izrādīšanas dienās bija gandrīz simttrīsdesmit miljoni ASV dolāru, ir, iespējams, vājprātīgākā filma, kas jebkad kļuvusi par šāda apjoma finansiālu veiksmi. Tās pamatā ir Frenka Millera komikss, un rezultāts ir pornogrāfiski militārs artefakts – kaut kas pa vidu starp kultūristu žurnālu radītām fantāzijām, datorspēli un militārā dienesta reklāmklipu. Filmas režisors Zaks Snaiders spartiešu varoņus novieto tieši uz apvāršņa līnijas vai uz kalnu virsotņu un trauksmainu padebešu fona. Mīkstinoši zilie un dzeltenie toņi no filmas krāsu gammas ir izfiltrēti līdz pēdējam pilienam; dominējošā krāsa ir bronzas vairogu brūnais zelts. Darbība ir paildzināta ar mokoši gariem palēninātiem kadriem, kurus pārtrauc straujš paātrinājums un tikpat strauja apstāšanās stopkadrā, un tādos brīžos vienīgā kustība ir no bezgalvas rumpja šļācošas asinis. Kad pirms dažām nedēļām filmas pirātiskās kopijas bija nonākušas līdz Teherānai, Irānas valdības pārstāvis to drīz vien nodēvēja par “psiholoģisko ieroci”, kura mērķis ir amerikāņu sagatavošana iebrukumam Irānā. “Amerikas valstiskie kultūras funkcionāri ir mēģinājuši rast gandarījumu, izlaupot Irānas vēsturisko piemiņu un aizskarot mūsu civilizāciju,” paziņoja valdības pārstāvis. Sūdzībām piebalsoja prezidents Ahmadinedžads, kas teica: “Viņi mēģina pārrakstīt vēsturi… cenšoties radīt mežonīgas Irānas tēlu.” Žurnāla Time korespondents ziņoja, ka daudzi Irānas iedzīvotāji filmu uzskata par ASV valdības sazvērestību. Droši vien ir veltīgi cerēt, ka irāņi ASV popkultūru varētu sākt uztvert kā joku. Tāpat viņiem varētu būt grūtības saprast, ka amerikāņu komercfilmas nav “valstisku kultūras funkcionāru”, bet gan kinostudiju funkcionāru pasūtinājums. Šī filma ir ne tik daudz psiholoģisks ierocis, kā kapitālisma izpausme. Tās rašanos iespējams izskaidrot nevis ar kara kurināšanu, bet gan ar vēlmi izmantot tirgu, uz kinoekrāniem izspēlējot profesionālā cīņas sporta un komiksu saturnālijas. Un tāpēc filmā visi kliedz uz visiem, bet īpašie persiešu spēki dodas kaujā, apvilkuši maskas un citus frīkainus atribūtus. Popkultūra allaž smēlusies dzīvessparu no pašiem zemākajiem plauktiem, kuros glabājas viss, kas pelnījis pēc iespējas mazāku cieņu. Taču šķiet, ka šī filma, kurā komiksu varoņu kults sasniedzis jaunus muļķīga haosa un seksuāla apjukuma kalngalus, savu enerģiju smēlusies no kaut kādiem pazemes kambariem. Tomēr savā ziņā irāņiem ir taisnība: “300” var uzlūkot par visai neērtu mūsdienām veltītu politisku līdzību – tas nekas, ka nedaudz novēlotu. Brīvprātīgo spartiešu mešanās uz priekšu, varoņu ziedošanās, lai apturētu iebrucēju tīkojumus nogalināt viņu sievas un bērnus – tas varētu būt mājiens uz Buša administrācijas politiku, kuras kopsavilkums ir: “Sitīsim viņus Irākā, iekams viņi nav tikuši līdz šejienei.” Tāpat mums tiek vēstīts, ka spartieši dodas cīņā pret “misticismu un tirāniju”. Pret kādu gan vēl misticismu? Nez, cik no sendienu armijām devās kaujā un pretī nāvei ar šādu kaujas dziesmu? Un cik bija to, kas, kā spartieši filmā, gāja bojā, lai aizstāvētu “saprātu”? No visa šī jucekļa uzvējo mūsdienām tik raksturīgā rietumu cilvēku attieksme pret austrumiem, kurā nicinājums sajaucies ar noliegumu – tas, ko nu jau nelaiķis Edvards Saīds nodēvēja par “orientālismu” [1. Edvards Saīds (1935–2003) – Izraēlā dzimis Palestīnas neatkarības aktīvists un Kolumbijas universitātes angļu valodas un literatūras profesors, viens no “postkoloniālisma teorijas” pamatlicējiem; pazīstams ar “orientālisma” teoriju un šīs parādības kritiku, ar orientālismu saprotot rietumvalstu iedzīvotāju aizspriedumaino un eirocentrisko attieksmi pret arābiem, arābu valstīm un islāmu.]. “300” līdz ar to kļūst par demokrātijas norieta eposu, kurā sludināts, ka Rietumu civilizācijas nākotni ir iespējams nosargāt vienīgi ar varu. Tapusi juku laikā, kad Amerikāņus nodarbina karš, kuru tie nespēj nedz uzvarēt, nedz pārtraukt, filma “300” atgādina kaut ko, kas nācis no kultūras, kas lēnām un sāpīgi zaudē veselo saprātu.

Fragments no Deivida Denbija raksta “Vīri pilnīgi aptrakuši” (Men Gone Wild), kas publicēts žurnāla “New Yorker” 2007. gada 2. aprīļa numurā.