1914. gada augusts

“Krievu dievs vēsturē izpaužas bieži un dažādi. Viņam piemīt savdabīga izpratne par ētiku, taču savējos viņš nepamet.”

Krievijas sabiedrības domājošās daļas reakcija uz “Ukrainas frontes” atklāšanu pārsvarā ir depresīva. Neko labu no nākotnes tā negaida un pieļauj, ka pār Krieviju nolaidīsies gara melnsimtnieciska nakts – tikpat gara un bezcerīga kā komunistiskā, kas vēl tikai nule kā beigusies. Nenoliedzot, ka šādam pesimistiskam skatījumam var būt pamats, gribētu gan aizrādīt, ka patlaban notiekošo var izskaidrot arī citādi un “garās nakts” versija ir tikai viena no iespējamajām. Slimības gaita var izrādīties krietni vien straujāka.

Neaizmirstamā pagātne

Vērojot “radošās domas lidojumus”, kas pēdējo desmit gadu laikā sūkušies laukā no Kremļa, būtu grūti nepamanīt, ka šajā uzmācīgajā propagandā nav nekā jauna: nevienas svaigas idejas, koncepcijas vai saukļa, nevienas domas, kas jau pagātnē daudzkārt nebūtu izmēģināta Krievijas ārēs vai nu padomju, vai pirmspadomju laikā. Tā ir vistīrākā restaurācijas politika, kurā nav nekādas izdomas un kura dažādās, bieži vien visdīvainākajās formās atgremo impēriskās ideoloģijas paliekas. Tādēļ atbildi uz jautājumu par to, kas notiks tālāk, drīzāk ir vērts meklēt nevis nākotnē, bet pagātnē.

Taisnību sakot, tie, kurus tagad nomāc gaidāmās melnsimtnieciskās nakts drūmums, tā arī ir rīkojušies, jo savu domu gājienu pamatojuši vienā jau reiz izspēlētā scenārijā. Neapzināti viņi notiekošo uzlūko kā lielinieciskā apvērsuma recidīvu ar visām no tā izrietošajām bēdīgajām sekām. Tas ir ļoti vienkārši: pietiek iztēloties, ka 1917. gadā uzvarējis būtu nevis Ļeņins, bet Korņilovs ar Puriškeviču. Tomēr par attīstības modeļu veidošanas atskaites punktu var izraudzīties ne tikai 1917., bet arī 1905. gadu, un tam, kā man šķiet, ir nebūt ne mazāks pamats. Proti, vienīgais, ar ko būtu salīdzināma “valstiskuma kvalitāte” Putina laikā, ir tas varas sabrukums, kādu Krievija pieredzēja pēdējā imperatora valdīšanas un Rasputina laikā.Pirmajā lokā

Laikā no 1905. līdz 1916. gadam Krievija piedzīvoja pilnu politisko ciklu, kurā bija neveiksmīga liberālā revolūcija, melnsimtnieciska reakcija, karš un, visbeidzot, revolūcija (kas gan vēlāk attīstījās virzienā, kādu tās autori nebija plānojuši, bet tas ir cits stāsts). Pēc tam, kad ilgi briedušo, bet, kā allaž, pēkšņo revolūciju ar stingri represīvām metodēm izdevās apspiest – tostarp pārvēršot Domi par paklausīgu klēpja sunīti, kas tikai apzīmogo cara valdības dekrētus, radot īpašu politisko lietu iztiesāšanas sistēmu un pieņemot murgainus likumus, kas liedza politisko tiesību un brīvību izmantošanu –, cara valdība ideoloģisko atbalstu atrada melnsimtnieciski “patriotiskajā” kustībā.

Patriotisma histērija, ksenofobijas un mesiānisma (tajā skaitā panslāvisma) ideju izplatīšana krievu sabiedrībā galu galā radīja atmosfēru, kurā bija grūti izvairīties no kara. Brīdī, kad Sarajevā atskanēja šāviens, cara režīms attapās pašu radīto ilūziju gūstā. Tā rezultātā Krievija iesaistījās karā, kas tai absolūti nebija vajadzīgs, būdams pat pretrunā ar tās nacionālajām un ekonomiskajām interesēm. Protams, vēl bija arī savtīgs politiskais aprēķins, ka karš reizi par visām reizēm apturēs revolūciju, taču notika tieši pretējais: caurcaurēm korumpētā valsts karoja tieši tādā pašā garā, kā pirms tam bija kārtojusi visas pārējās valsts lietas. Tāpēc karš revolūciju ne tikai neapturēja, bet pat padarīja to par galveno dienaskārtības jautājumu jau pēc pusotra gada. Šī revolūcija uz visiem laikiem iznīcināja Krievijas impēriju un tās vietā radīja pilnīgi jaunu, lai arī tikpat nepilnīgu krievu (padomju) civilizāciju, kurai eksistēt bija lemts turpmākos 70 gadus.Otrajā lokā

Spriedze, kas sabiedrībā bija briedusi visu “vietas aizpildītāja” Medvedeva prezidentūras laiku, izlauzās uz āru 2011. gada decembra protesta akcijās, ko izprovocēja neiedomājami rupjā krāpšanās Valsts domes vēlēšanās. Protestu vilnis ātri vien pieņēmās spēkā, smeļoties enerģiju no dažādu pilsētas sabiedrības slāņu neapmierinātības; visbeidzot tas sadūrās ar policijas provokācijas viļņlauzi un 2012. gada 6. maijā izšķīda. Tam sekoja reakcija, varai sperot dažādus represīvus soļus – “sterilizējot parlamentu”, radot “politisko lietu konveijeru” un pieņemot veselu lērumu savā būtībā antikonstitucionālu likumu, kas ierobežo politisko un pilsonisko brīvību izmantošanu.

Vienlaikus vara sāka čakli meklēt atbalstu marginālās, melnsimtnieciskās aprindās, kas jau agrāk tai bija visai tuvas, lai arī šī draudzība netika afišēta. Taču tagad melnsimtnieku filozofija kļuva bezmaz vai par režīma oficiālo ideoloģiju. Mediju jomā notika liberāli noskaņoto informācijas līdzekļu “tīrīšana”, bet atbrīvotā vieta gandrīz pilnībā tika nodota neierobežotas nacionālistiskās un klerikālās propagandas vajadzībām. Tā visa iespaidā spriedze un revanšistiski noskaņojumi sabiedrībā tikai pastiprinājās. Jau 2013. gada vidū kļuva skaidrs, ka “krievu kontūra” iekšpusē šī “melnā enerģija” ilgi nenoturēsies un tai būs jāatrod veids, kā izlauzties ārējas agresijas formā. Par to, ka šī ideoloģiskā pārbīde agri vai vēlu novedīs pie kara, es rakstīju vēl pirms gada. Jaunā gada priekšvakarā jau bija skaidrs, ka Krievija ir uz otrā Krimas kara sliekšņa. Abu prognožu pamatā bija izpratne par to, kā tā vai cita ideoloģija mēdz traktēt ārpolitiku.Krievijas izredzes karā

Šobrīd Krievija atrodas nepieteikta, taču pilnīgi reāla kara stāvoklī. Krievijas karaspēks atrodas citas valsts teritorijā, bet Krievijas augstākās varas pārstāvji apspriež šīs valsts teritorijas daļas aneksijas praktiskos jautājumus. Pats par sevi tas nenozīmē, ka karam noteikti būtu jābeidzas ar revolūciju. Taču karš, kuru uzsāk vāja, korupcijas un arhaiskas pārvaldes novārdzināta valsts, beidzas tieši tā. Tāpēc būtisks ir tikai viens jautājums: vai Krievija patlaban ir spējīga sekmīgi karot?

Es uzskatu, ka pašreizējā stāvoklī Krievija sekmīgi spētu karot tikai pret vāju pretinieku, turklāt neilgi. Gruzijas kampaņa bija pietiekami sekmīga tieši tāpēc, ka atbilda abiem šiem priekšnosacījumiem – Gruzija bija daudzkārt vājāka par Krieviju, un, tā kā Rietumi neiejaucās, karš bija cauri dažu dienu laikā. Ukrainas gadījumā izredzes karu beigt tikpat ātri kā pirms sešiem gadiem Dienvidosetijā nav tik lielas. Ir pietiekami liela iespēja, ka Rietumi atradīs veidu, kā Ukrainu atbalstīt, un ka 45 miljonu valsts izturēs, pat ja tas nozīmēs zaudēt trešo daļu teritorijas un iedzīvotāju. Un tad darboties sāks vecie, labi zināmie “krievu trendi”: visaptveroša zagšana frontē un aizmugurē, ģenerāļu neapdāvinātība, stulbums un nodevība. Vārdu sakot, viss tas pats, kas Krieviju noveda līdz revolūcijai 1916. gadā. “Čečenijas kampaņa” tad sāks likties vien tāda tūristiska pastaiga kalnos.

Sociālā laika kompresija

Šobrīd ir grūti paredzēt, cik ilgs laiks tam būs nepieciešams. Tomēr kaut kādus orientierus vēsturē var uzmeklēt. Sergejs Kapica reiz man pastāstīja par savu sociālā laika kompresijas “teoriju”. Viņš uzskatīja, ka mūsdienās visi sociālie un politiskie procesi norisinās ātrāk nekā agrāk un pat veseli vēsturiskie laikmeti, kas agrāk ilga gadsimtus, tagad saspiežas dažos gadu desmitos. Zinot, ar ko beidzās Pirmā krievu revolūcija, var mēģināt izskaitļot to, ko es dēvētu par “Kapicas koeficientu”. Mums ir zināms precīzs Pirmās krievu revolūcijas sākuma datums – tas bija 1905. gada 9. janvāris. Par tās noslēguma datumu var uzskatīt “3. jūnija apvērsumu” 1907. gadā, kad tika padzīta Dome un pieņemti jauni vēlēšanu likumi. Tātad revolūcija ilga aptuveni 2,5 gadus. Atgriežoties tagadnē, par revolucionāro nemieru sākumu var uzskatīt 2011. gada novembra beigas, decembra sākumu, kad saasinājās cīņa ap Domes vēlēšanu rezultātu skaitīšanu. Par tās finālu var uzskatīt 2012. gada jūniju un jūliju, kad tika iegriezts represiju rats. Tātad nemieri turpinājās 7 mēnešus, bet par “Kapicas koeficientu” var uzskatīt 4 vienības. Ja salīdzinām laiku no reakcijas sākuma līdz kara sākšanai (no 1907. gada jūnija līdz 1914. gada augustam un no 2012. gada jūlija līdz 2014. gada februārim), mēs iegūstam aptuveni tādu pašu rezultātu. No Pirmā pasaules kara sākuma līdz Februāra revolūcijai bija pagājis nedaudz vairāk par pusotru gadu. Ja sāktos nopietna Ukrainas konflikta eskalācija, piemērojot iegūto koeficientu, redzam, ka konflikta atrisinājums var pienākt jau pēc 5–6 mēnešiem, tātad – Krievijai tik ļaunu vēstošajā “1914. gada augustā”.Neizprotamais Dievs

Augstāk izklāstītos aprēķinus, protams, nevajadzētu uztvert nopietni – tie ir tikai literārs paņēmiens, lai uzsvērtu, ka šajos apstākļos var pastāvēt vairāki notikumu attīstības scenāriji. Viens no tiem paredz samērā ātru režīma galu, savukārt otrs paredz režīma stabilizāciju un tai sekojošu iekonservēšanos uz gadu desmitiem. Tas, kurš no šiem scenārijiem (“melnsimtnieciskā civilizācija” vai “piektā krievu revolūcija”) īstenosies, lielā mērā atkarīgs no tā, kurš beigu galā nonāks reālā starptautiskā izolācijā – Krievija vai Ukraina.

Ja ASV un ES atbalsts Ukrainai būs tikai vārdos un Krievijai tāpēc izdosies īstenot “zibenskaru”, ticamāks ir ilgstošais scenārijs. Ja Rietumi iespītēsies un spers pretsoļus (slēptus vai atklātus), notikumi attīstīsies kā paātrinātā kinohronikā. Minēt, kā būs patiesībā, ir bezjēdzīgi. Tomēr jāpatur prātā, ka gadīties var visādi, un lielo patriotisko pacēlumu dažu dienu laikā var nomainīt bezdibenīga nacionālā depresija. Nākotne atkarīga no tik daudziem dažādiem nejaušiem atšķirīgas ievirzes faktoriem, no tik daudzām konfliktējošām interesēm, ka galarezultāts nav paredzams. Putins Ukrainas debesīs ir palaidis raķeti, bet visu Krieviju iesēdinājis tajā kā kosmonautu. Tagad var atslābt un lidot, iluminatorā priecājoties par Zemes skaistumu un tikai laiku pa laikam saraujoties no desmitkārtīgām pārslodzēm.

Vienīgi jācer, ka “Pats galvenais kon­struktors” ir parūpējies par rezerves izpletni. Tāpēc šo rakstu vēlos beigt ar fragmentu no lieliskās intervijas, ko Новая Газета Dmitrijam Bikovam sniedza Daniils Graņins: “Krievu dievs vēsturē izpaužas bieži un dažādi. Viņam piemīt savdabīga izpratne par ētiku, taču savējos viņš nepamet.” Vēl tikai vajadzētu tikt skaidrībā, kurus mūsu Dievs šajos apstākļos uzskata par savējiem…”

Новая Газета, 17. martā