11. septembra mācība

1

Svelmainākajā vasaras nogalē Itālijas vēsturē, 2003. gada 18. augustā, itāļu kritiķis Frančesko Alberoni laikraksta Corriere della Sera pirmajā lapā rakstīja:

“Cilvēki šodien runā par veselību un ēdienu. Neviens vairs nelasa rakstus par problēmām, kas liktu domāt. Mēs vairs neprātojam par dižajiem domātājiem. Mūs vairs nenodarbina procesi, kas nosaka mūsu uzvedību, vienalga, individuālu vai sociālu; mēs vēlamies formulas. Filozofi pastāv tādēļ, lai atbildētu uz jautājumiem. Ja neviens vairs neko nejautā, viņi apklust.”

Pēc trim mēnešiem itāļu karabinieru apmetnē Irākas pilsētā Nasirijā ietriecās naftas vedējs, izlaužot ceļu tam sekojošajai automašīnai ar spridzekļiem. Sprādzienā gāja bojā deviņpadsmit itāļi un seši irākieši; daudzi citi tika ievainoti. Pēc šī notikuma itālieši sarunās vairs neaprobežojās ar veselību, ēdienu, televīziju un Silvio Berluskoni un viņa rokaspuišu korumpētību, bet sāka uzdot tos pašus jautājumus, kurus Alberoni vairs necerēja izdzirdēt, un lielākā daļa no tiem sākās ar “kāpēc?” – tie bija jautājumi par dzīvi un tās mūžīgo līdzgaitnieci nāvi, kas agri vai vēlu kā nelūgta viešņa ierodas katros svētkos. Kad tas notiek, mēs piepeši atklājam mierinājumu, ko sniedz filozofija, māksla, literatūra – lietas, kas var šķist nevajadzīgas, līdz normālā dzīve noskrien no savām drošajām sliedēm.

Tieši tā diezgan rotaļīgā manierē saka Horācijs savā dzejolī par pavasari (Odas, I. 2), kurā viņš piesauc kūstošu sniegu un maigas vēsmas, kuģus, kas pēc ziemas atkal tiek izvilkti krastmalā, un graciozo nimfu dejas. Piepeši un spēji šajā ainā, “p” skaņu un garo patskaņu eksplozijas pavadīts, ielaužas bālās nāves pieteikums: “Pallida Mors aeqo pulsat pede pauperum tabernas regumque turris” (Bālā nāve nešķirojot klauvē pie karaļu torņu un ubagu būdu durvīm). Tad Horācijs uzrunā savu draugu, vēršoties pie viņa ar vārdiem:
“Ak, laimīgais Sestij” – O beate Sesti, – lai pateiktu, ka dzīves īsais gājums liedz mums lolot ilgas cerības. Viņš raksta: “Nakts jau mācas virsū ar mirušo ēnām un šauro Plūtona mītni.”

O beate Sesti, summa vitae brevis
   spem nos vetat incohare longam,
Iam te premet nox fabulaeque
   manes, et domus exilis Plutonia.

Un viss. Piesargies, Sestij, tas neturpināsies mūžīgi.

Horācija traktējumā pavasara atdzimšana sevī kā sīku trīsu jau nes ziemas priekšnojautas, uz mata kā Montija Paitona filmā par dzīves jēgu, kur Kaulainā ielaužas smalkā kokteiļu vakarā, kad pasniegts bojāts laša uzputenis. “Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā,” mājasmāte dūdojot sagaida viešņu ar izkapti, “jūtieties kā mājās.” Cik tur pietrūkst no Emīlijas Dikinsones, kura augstsirdīgi piekāpjas: “Es nāvei nevarēju apstāties, un viņa laipni apturēja savus ratus man.” It kā nāve vienmēr būtu tik pieklājīga, laipna un gaidīta!

Nasirijā, pēc tam – Stambulā, Bagdādē un daudzās citās mūsu nomocītās planētas vietās, nāve ne pret vienu nav izrādījusi nekādu īpašo cieņu. Daudz smalkjūtīgāka tā nešķita arī māksliniekam, kurš drīz pēc Melnās nāves viesošanās gleznoja freskas uz Pizas viduslaiku kapsētas Kampo Santo sienām. Viņš attēloja mēra skeletus zirgu mugurās iebrūkam aristokrātu piknikā, un nekas nav mainījies vēl šobaltdien, lai gan 1944. gadā Sabiedroto bumbvedējs saspridzināja Kampo Santo šķīsti balto marmoru un freskām rotāto interjeru un pārvērta to par Dantes Elli. Atkal un atkal cilvēki, kuriem mēs uzticam pienākumu paraudzīties acīs tam, uz ko nav iespējams skatīties, ir mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, filozofi, kuru darbs citos apstākļos var likties tik nepraktisks, tik atrauts no dzīves īstajām rūpēm – cilvēki, kuri rada to, ko mēs, labāku vārdu neatrodot, dēvējam par kultūru.

Iespējams, ka viskodolīgāk to pateicis Horācija draugs Vergilijs, dižākais agrīnās Romas impērijas dzejnieks, kura eposā Eneīda galvenais varonis, skatoties uz gleznu, kurā attēlota Trojas izlaupīšana, pasaka par to pavisam vienkārši: “Sunt lacrimae rerum et mentem mortalia tangunt”* (Ir visā asaras, un mirstīgo likteņi saviļņo prātu). Tāpat kā šī izdomātā glezna aizkustina izdomāto varoni Eneju, tā arī pavisam īstais Vergilijs ar sava divpadsmitdaļīgā eposa mutuļojošajām kaislībām un smago pienākumu nastu aizkustina mūs. Un tieši tāpēc, ka eposs beidzas ar šokējošu brutalitātes izvirdumu, Enejam nogalinot gūstekni Turnu, kurš lūdz saudzēt viņa dzīvību, pilnīgi iespējams, ka šī viena vienīgā rindiņa par to, ka “ir visā asaras”, kaut kādā ziņā apkopo visu Eneīdas traģisko jēgu. Ar savu koncentrēto uzmanību un nesaudzīgo kodolīgumu Vergilijs ir sava atdarināšanas objekta Homēra cienīgs mantinieks; arī Homērs, kā mēdza teikt mans bijušais kolēģis Hermans Sinaiko, “raugās dzīvei tieši sejā un nepamirkšķina ne ar aci.” Ir reizes, kad viņu nesatricināmais skatiens pietuvojas patiesības izpratnei tik tālu, cik nu mēs, nabaga saskaldītie radījumi, vispār varam cerēt. Viņi mums nesniedz nekādus risinājumus, taču piedāvā savu sabiedrību un savas dzejas skaisto sakārtotību, kas palīdz mums turēties pretī haosa armijām, ko vismaz Vergilijs un Homērs pazina no pašu pieredzes.

Savā pašreizējā darba vietā Romas Amerikas akadēmijā es sāku strādāt 2001. gada septembrī, pa ceļam uz Romu iegriežoties Ņujorkā uz tikšanos, kas bija norunāta uz 11. septembra rītu. Romā es ierados ar gandrīz divu nedēļu nokavēšanos ar lidmašīnu, kas pacēlās no Ņūarkas un šķērsoja kūpošo krāteri Manhetenas galā. Nespēdama izdzēst no atmiņas šo ainu un neskaitāmos CNN kadrus, kuros lidmašīnas izplēš sev ceļu cauri tēraudam, atlikušo šī neticami skaistā rudens daļu es pavadīju, gandrīz ik dienas mērojot ceļu lejup pa Jānikula nogāzēm uz Vatikāna bibliotēku. Mēs visi zinājām, ka Vatikāns ieņem augstu vietu
Al-Qaeda iespējamo mērķu sarakstā, taču spriedām, ka viņi drīzāk tēmēs uz Sv. Pētera bazilikas kupolu nekā uz bibliotēkas grāmatu grēdu un lasītavu labirintiem, īpaši tāpēc, ka krītoša lidmašīna līdz ar citiem dārgumiem varētu iznīcināt arī kādu korāna sējumu.

Roma, tāpat kā Vergilija dzeja, sniedza dīvainu mierinājumu. Pilsēta to visu bija piedzīvojusi jau agrāk, pat vairākas reizes, un pie tās vārtiem bieži bija klauvējuši ienaidnieki un barbari – no Larsa Porsennas etruskiem 509. gadā p.m.ē. līdz gadsimtu vēlāk atnākušajiem galliem, kurus esot vilinājis etrusku vīns un biedējusi Romas senatoru pašcieņa. Roma bija pieredzējusi asinspirtis Forumā gan pirms, gan pēc Jūlija Cēzara diktatūras un nāves. 410. gada vestgotu iebrukums, ko pavadīja nikni ugunsgrēki, kas iekausēja monētas Emilija bazilikas marmora grīdā, tās var aplūkot vēl šobaltdien, iedvesmoja Svēto Augustīnu sarakstīt savu Dieva pilsētu, lai izskaidrotu vai mēģinātu izskaidrot, kāpēc iespējamas tik šaušalīgas lietas.

1054. gadā ieradās normaņi un sarīkoja ielu cīņas posmā starp Palātiju un Kolizeju; vācu landsknehtukaraspēks sarīkoja divus atsevišķus postošus iebrukumus 1527. gadā; franču armija, kas bija kļuvusi par pāvesta Pija IX sabiedroto, izlauza sev ceļu cauri Jānikula mūriem 1849. gadā, un nacisti okupēja pilsētu 1943. gadā. Un tomēr par spīti tam visam 2001. gada rudenī Roma rāmi mirdzēja saules staros, tieši tāpat kā Centrālparks septembrī gozējās savā zeltainajā Maksfīlda Pariša gleznu gaismā zem piepeši apklusušajām debesīm, kuru mieru traucēja tikai reaktīvās kara lidmašīnas – vismaz brīžos, kad milzīgais dūmu stabs ar savu nāves smaku pagriezās uz citu pusi un izkliedējās virs Bruklinas.

Taču Roma un Vatikāna bibliotēka sniedza vairāk nekā tikai savu skaistumu un mūžīgumu. 1508. gada 1. janvārī pāvesta Jūlija II priekšā zem Siksta kapelas zilajām, ar zelta zvaigznēm nokaisītajām velvēm – kur pēc dažiem mēnešiem Mikelandželo uzstādīs savas sastatnes, lai uzgleznotu tos griestus, kurus mēs pazīstam šodien – uzstājās kāds saņurcīts universitātes zinātnieks vārdā Batista Kazāli. Viņš savā runā paziņoja, ka visvarenākais ierocis pret Osmaņu turkiem, tā laika visagresīvāko lielvaru, esot šī pati Vatikāna bibliotēka. Viņš domāja ne tikai Bībeles sējumus un baznīctēvu darbus, kas glabājās tās krātuvēs, bet arī, un it sevišķi, bibliotēkas grieķu un romiešu klasiku – darbus, ko sarakstījuši Platons, Vergilijs, Plūtarhs, Horācijs, Sapfo, Sofokls, Cicerons, Aristotelis, Vitruvijs – autori, kas vingrināja, skoloja un mierināja prātu un dvēseli. Un, par spīti tam, ka Kazāli runas centrā bija reliģiju sadursmes temats, viņš domāja arī arābu rakstniekus, kas cauri viduslaikiem bija saglabājuši Aristoteļa sacerējumus un izgudrojuši algebru. Osmaņu Turcija, kā viņš to lieliski zināja, ne tuvu nebija tumsonīga musulmaņu valsts, un islāms tajās dienās nebija nekāds kultūras ienaidnieks.

Atbalstu saviem uzskatiem Kazāli atrada, kā tagad varētu likties, visai negaidītās vietās. 1508. gadā Vatikāna bibliotēkas dāsnākais aizbildnis bija arī pats ietekmīgākais klausītājs Kazāli tās dienas auditorijā – pats pāvests, Jūlijs II, Papa Terribile, pāvests, kurš Sv. Pētera bazilikas celtniecībā, Mikelandželo gleznotajos Siksta kapelas griestos un Rafaela freskās ieguldīja tikpat daudz naudas, cik iztērēja savos bēdīgi slavenajos karagājienos. Un piecsimt gadus pēc Jūlija ievēlēšanas 1503. gada decembrī nevienam vairs nerodas jautājums, kurš no abiem ieguldījumiem – armijā vai mākslā – atmaksājies vairāk.

Vienā no pāvesta Jūlija pasūtītajiem Rafaela gleznojumiem patapināta frāze no Kazāli 1508. gada runas un Vatikāna bibliotēka attēlota kā Atēnu skola; Platons, Aristotelis, Epikūrs, Sokrats, Diogens, Eiklīds, Ptolemajs un arābu komentētāji sapulcināti vienkopus brīnišķīgi apgleznotajā zālē, kas reiz atradās tieši virs grāmatām piekrautajiem skapjiem; tagad “Atēnu skola” skatāma virs tūristu ordu galvām.

Grāmatu skapjus 1527. gadā nodedzināja vācu algotņi. 1799. gadā Napoleons izlaupīja Vatikāna bibliotēku un lielu daļu no grāmatām aizvāca uz Parīzi. Pie Romas vārtiem drūzmējušies visdažādāko veidu, apmēru un ticības – vai ticības trūkuma – barbaru pūļi, taču par spīti viņu pūliņiem Vatikāna bibliotēka turpina pastāvēt, tagad papildināta ar datoriem, elegantu jaunu periodikas lasītavu, kontaktligzdām pārnēsājamo datoru pieslēgšanai uz katra galda un bumbu patversmi, kam jāpasargā manuskripti no nākamā vestgotu viļņa.

Neviens 2001. gada septembrī neteica, ka labākais ierocis pret Al-Qaeda būtu Ņujorkas Publiskā bibliotēka. Un tomēr Batistas Kazāli arguments šodien ir tikpat pamatots kā pirms piecsimt gadiem. Mums nav nekā būtiskāka par to, ko mēs nēsājam savā prātā. Romiešu arhitekts Vitruvijs savās Desmit grāmatās par arhitektūru to atkārtoja divas reizes, un 1500 gadus vēlāk viens no lasītājiem, kas to ņēma vērā, bija pāvests Jūlijs II. Savā priekšvārdā Septītajai grāmatai Vitruvijs apgalvo, ka mūsu svarīgākais īpašums ir tas, kas var palikt neskarts kuģa bojāejā. Kā piemēru viņš min kādu gudru cilvēku, kurš pēc šādas katastrofas tiek izskalots Rodas krastos un, pateicoties savai attapībai, atrod draugus, darbu, bagātību un ietekmīgu stāvokli savās jaunajās mājās. Tad Vitruvijs aprauj stāstu un paziņo: “Un tāpēc es pateicos saviem vecākiem par to, ka viņi man devuši izglītību.”

Palikdams uzticīgs šai pārliecībai, viņš savu traktātu par arhitektūru sāk, aprakstot jauno arhitektu mācību programmu, kurā starp daudziem citiem priekšmetiem iekļauta zīmēšana, matemātika, jurisprudence, medicīna, mūzika, ģeometrija un astronomija. Vitruvijs neprasa sevišķu erudīciju, taču zināšanas gan, un šis arhitekta izglītības pamatprincipu izklāsts, kas tapis aptuveni 23. gadā p.m.ē., paaudzi pēc paaudzes pārceļojis no viena manuskripta uz nākamo, vēl joprojām paliek viens no kaismīgākajiem un ietekmīgākajiem humanitāro zinātņu aizstāvības rakstiem. Bija laiks, kad Vitruvijs pelnīja iztiku, darinot katapultas Jūlija Cēzara karagājieniem uz Galliju. Tāpēc viņš pārzināja visus jaunākos progresīvās tehnoloģijas trikus, ieskaitot masu iznīcināšanas ieroču seno romiešu ekvivalentus. Viņa traktāta garākā daļa, desmitā no Desmit grāmatām, ir veltīta mašīnām, miera laika ērtībām un militārajiem mehānismiem un apraksta arvien lielāku tehnoloģisko izsmalcinātību. Un tomēr šī ekstravagantā militārā apcerējuma kulminācijā viņš piedāvā stāstu par Rodas aplenkumu. Pilsētas ienaidnieki, droši izvietojušies ar šāvieniem nesasniedzamā attālumā, velta daudzas dienas milzīga torņa būvei; tā ir daudzstāvu platforma uz riteņiem – katrs no līmeņiem ir pieblīvēts ar katapultām, bet priekšpusē kā snuķis izslējies milzīgs, ar dzelzi apkalts tarāns.

Naktī, pirms šim briesmonim jātiek aizvilktam līdz Rodas mūriem un jāizlauž ceļš līdz uzvarai, kāds rodosiešu arhitekts sapulcina visus pilsoņus un liek viņiem nest pilnus naktspodus, traukūdeni, netīro vannas ūdeni – jebkāda veida šķidrumus, jo smirdīgākus, jo labāk. Viņš no iekšpuses izurbj pilsētas sienā caurumu un pa to izlej šīs samazgas uz zemes pie mūra. Nākamajā rītā, kad gigantiskā kara mašīna tuvojas Rodas cietokšņa mūriem, tā savā ceļā sastop smirdošu mēslu staignāju. Smagie riteņi griežas un griežas, bet šis behemots grimst arvien dziļāk un dziļāk zemē, līdz pēdīgi netiek vairs ne no vietas un apstājas Rodas loka šāvējiem pieejamā attālumā; rodieši ar aizdedzinātu bultu palīdzību briesmoni izjauc un karkasu ievelk pilsētā, bet iebrucēji aizlavās prom. “Un tā, lūk,” gavilē Vitruvijs, “pašas labākās ierīces tiek pārspētas ar arhitektu gudrību. Ja runa ir par aizsardzību, nepaļaujieties uz mašīnām. Tā vietā asiniet savu stratēģiju.” Un ar to grāmata beidzas. Visapbrīnojamākā mašīna no visām Vitruvija izpratnē ir cilvēka prāts. Cilvēks, kurš savu mūžu pavadījis, kalpojot romiešu tehnoloģijai un iekarojumiem un projektējis iespaidīgu izmēru publiskas ēkas ar radikālu noformējumu, nepārprotami pats savas dzīves un savas profesijas patieso būtību redzēja iemiesotu mūsu spējā mācīties un domāt.

Izcilākajiem iztēles radītajiem darbiem piemīt gandrīz neierobežota spēja uzrunāt. Piemēram, Tukidīds no sava skarbā stāsta par cilvēku muļķību, Peloponēsas karš, nekad neriskē izkristalizēt neko tik vienkāršu kā morāle. Šajā darbā viņš lieliski parāda, kā kara laikā vārdi var mainīt savu nozīmi, izkropļojot pašus sazināšanās pamatus un sazināšanās principu kā tādu. Viņš liek atēniešu delegācijai izklāstīt reālpolitikas likumus mazās Mēlas salas pilsoņiem, kas tā vietā tveras pie cerībām uz taisnīgumu. “Cerības ir pasaka, ko sacer izmisums,” saka atēnieši, kuri pēc tam ieņem salu, nogalina visus tās vīriešus, bet sievietes un bērnus pārdod verdzībā – tie paši atēnieši, kas uzcēluši Partenonu, atēnieši, par kuriem Tukidīda Perikls, pirms viņu sev līdzi aizrāva mēris, reiz teica: “Mēs esam Hellādas skola”.

Tukidīds jaunībā bija skatījies Eshila, Eiripīda un visvairāk – Sofokla traģēdijas; ar pēdējo izcilajam vēsturniekam kopīgs nepārspējams jutīgums attiecībā uz to, kā vārdu kārtība spēj radīt, iznīcināt un atklāt cilvēka raksturu. 415. gadā p.m.ē. atēnieši visaugstākās lepnības aktā nolēma pieteikt karu Sirakūzām, bagātākajai pilsētai bagātajā, nomaļajā Sicīlijā. Tukidīds apraksta atēniešu floti, kas dodas ceļā visā savā spožajā greznībā – es pārlasīju šo aprakstu 2003. gada pavasarī, kad amerikāņu Blackhawk un Chinook helikopteri posās uz Irāku, – taču viņš mums jau ir pastāstījis, cik liela un bagāta ir Sicīlija, un aprakstījis dīvainos reliģiskā vandālisma aktus, kas notiek naktī pirms flotes došanās ceļā.

Vēsturiskos faktus viņš apstrādā ar tādu literāru paņēmienu kā aizsteigšanās priekšā notikumiem, un iznākums ir maģisks kā īsta traģēdija – mokošs ceļojums cauri eiforijai uz nolemtību. Nepārdomātajam karagājienam virzoties pretim pilnīgai katastrofai, Tukidīds rūpīgi, gandrīz vārds vārdā, atkārto visus nīkulīgos argumentus, ko viņa aprakstā Mēlas iedzīvotāji savulaik uzdrīkstējās izvirzīt saviem nežēlīgajiem iekarotājiem no Atēnām, tikai šoreiz tas ir atēniešu karavadonis Nīkijs, kurš, nierakmeņu nomocīts, saviem karotājiem saka, ka vairāk par visu viņiem nepieciešams nezaudēt cerības. Vairums no šiem karavīriem, slāpju apdullināti un drīzāk izmisuši nekā cerīgi, iebridīs Asinaras upes asiņu piepludinātajos ūdeņos un dzers tos alkatīgiem malkiem, pirms tiks aizvilkti uz cietumu Sirakūzu akmeņlauztuvēs. Lai gan Tukidīds par to klusē, atēniešu leģenda vēsta, ka tie gūstekņi, kuri pratuši no galvas deklamēt Eiripīdu, tikuši atbrīvoti – tik dedzīgi sirakūzieši vēlējušies dzirdēt, kas jauns atēniešu teātrī. Vitruvijs nekļūdījās, norādot, kas spēj izdzīvot kuģa katastrofā.

Vitruvija padoms nebūt nenozīmē, ka klasisko valodu mācīšanās noteikti padara cilvēkus labākus. Gadsimtu, ja ne gadu tūkstošu gaitā diženie autori izskolojuši arī veselu aprobežotu pedantu šķiru. Ņemsim kaut vai Longolio, pazīstamu arī kā Kristofu de Longeju, flāmu izcelsmes klasisko valodu zinātāju, kura īpašās latīņu valodas zināšanas 1513. gadā atveda viņu uz Romu strādāt pie pāvesta Leona X. Longolio, tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, bija pārliecināts, ka pati labākā ir Cicerona latīņu valoda, un viņš par varītēm centās ierobežot savu vārdu un izteicienu krājumu ar tiem, ko lietojis dižais romiešu orators, kurš tajā laikā jau 1600 gadus kā bija miris. Taču bija daudz lietu, par kurām Ciceronam, kā jau senajam romietim, nav bijis sakāms itin nekas – ieskaitot kristietību, un tas Vatikāna darbiniekam bija ārkārtīgi apgrūtinoši. Tā nu Longolio bija spiests pāvestu Leonu saukt par pontifex maximus jeb augstāko pagānu priesteri (kā zināms, šo posteni savulaik ieņēma arī Jūlijs Cēzars) vai par Jupiteru Dārdinātāju. Mūķenes viņš dēvēja par vestālietēm un Kardinālu kolēģiju – par Svēto senātu. Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras baznīcu nebija, tāpēc kristīgo lūgšanu vietas Longolio sauca vai nu par tempļiem vai par bazilikām.

Viņa lielākā problēma, tāpat kā daudziem akadēmiķiem, bija kolēģu skaudība. Kad pāvests 1519. gadā darīja zināmu, ka piešķirs Longolio Romas goda pilsoņa statusu, flāma itāļu kolēģi, vienoti savā aizvainojumā, uzraka kādu agrīnu runu, ko nabaga Longolio bija teicis Puatjē; tajā viņš bija glaimojis savai franču auditorijai, apgalvojot, ka tieši francūži, nevis itāļi, ir patiesie romiešu civilizācijas mantinieki. Vicinādami kompromitējošo tekstu, itāļi sarīkoja tribunālu Kapitolija kalnā un apsūdzēja Longolio pilnīgi jaunā noziegumā, kas tika izgudrots tieši šim gadījumam: Romanitas laesa, “ievainota romietība”. Taču Longolio tā arī neieradās tribunālā pēc savas rūgto zāļu devas. Viņš jau atkal rīkojās klasiskā akadēmiķa manierē un aizbēga uz Venēciju, kur nomira no pārpūlēšanās, cenšoties aizstāvēties par savu atteikšanos lietot kaut vienu frāzi, ko savulaik nebūtu izmantojis Cicerons. Abu pušu atbalstītāji izgāza dusmas vēstulēs savam holandiešu draugam Erasmam, kurš viņiem atbildēja, ka viņaprāt gan uzmanību vajadzētu pievērst nevis Longolio, bet gan kādam vīram vārdā Mārtiņš Luters, kurš pirms diviem gadiem Vitenbergā bija izlicis apskatei savas deviņdesmit piecas tēzes. Erasmam, protams, bija taisnība. Šodien Longolio ir tikpat kā aizmirsts, un mēs slavinām tos, kuri lāpstu sauc par lāpstu, nevis par fodiatoru (no fodere – “rakt”).

2

Autori, kurus mēs lasām vēl šobaltdien, rakstīja manierē, kas garantēja, ka viņi kuģa katastrofā izdzīvos, jo cilvēki atcerēsies viņu sacīto; tas attiecas pat uz pieticīgo Vitruviju, kuru 20. gadsimta klasiskās filoloģijas speciālisti daudz kritizēja kā ļoti vāju stilistu, un kurš savu Desmit grāmatu lasītājiem pats tik tiešām atkārtoti atvainojās par savu nepilnīgo stilu. Taču viens no viņa vērīgākajiem lasītājiem, Petrarka – šis
14. gadsimta literārās enerģijas virpuļviesulis, – teica, ka Vitruvijam neesot par ko atvainoties, un, ja ņem vērā satriecoši radošo ietekmi, kāda Vitruvija palaikam neelegantajiem vārdiem bijusi uz izglītību, arhitektūru un civilizētu domāšanu vispār, Petrarkam noteikti bija taisnība.

Es gan vēlētos bilst kādu vārdu to autoru aizstāvībai, kuru nemirstība nav tik acīmredzama. Viņu vidū ir, piemēram, rakstnieks, kurš 2001. gada kataklizmas laikā bija kopā ar mani Ņujorkā, Publiskās bibliotēkas zinātņu nodaļā. Viņa vārds ir tēvs Atanasijs Kirhers, un viņš dzimis 1602. gada 2. maijā mazā Vācijas pilsētiņā Gaizā. Ja nu kādreiz patiešām dzīvojis kāds īsts Harijs Poters, tam jābūt jaunajam Atanasijam, kurš savulaik tēloja muļķīti, lai varētu mierīgi dzīvot savā dzimtajā Gaizā, kas šodien vislabāk pazīstama ar vietējo dzelkšņu šķirni. Tā bija vieta, kur ziņkārīgais zēns iekrita ūdenskritumā, kad mēģināja izpētīt, kā darbojas ūdens dzirnavas, palika dzīvs zem zirgu bara pakaviem, kad bija piegājis pārāk tuvu sacīkšu celiņam. Un viņam nācās arī uz paša ādas izjust, ko cilvēki gatavi nodarīt cits citam ticības ienaida vārdā.

1669. gadā Atanasijs Kirhers publicēja grāmatu ar nosaukumu Ars Magna Sciendi (Dižā zināšanu māksla). Ars Magna dekoratīvais prettituls tika uzzīmēts, rūpīgi sekojot autora norādījumiem, un Amsterdamas profesionālie grāmatu gravieri paveica varenu darbu, pārveidojot Kirhera apburoši primitīvos ķeburus par iespaidīgiem attēliem vai, kā tos sauca Kirhers, iconismi. Grāmatas moto Kirhers aizguva no Platona – tas ir uzrakstīts grieķu valodā pāri Gudrības troņa pamatam: Nav nekā skaistāka, kā zināt visu. Citiem vārdiem, tādam cilvēkam kā Kirhers vēl joprojām šķita, ka zināt visu ir sasniedzams mērķis; viņš prata divdesmit trīs valodas un apgalvoja, ka esot pārtulkojis ēģiptiešu hieroglifus – un, lai gan viņam neizdevās sasniegt rezultātu, kas mūs apmierinātu, viņš tomēr deva ļoti svarīgu pavedienu Žanam Fransuā Šampolionam, kuram tas izdevās, – proti, ideju, ka koptu valoda, kurā runāja ēģiptiešu kristieši, ir tieša faraonu valodas pēctece. Kad Šampolions ķērās pie Rozetas akmens atšifrēšanas, viņš pa rokai turēja Kirhera koptu-arābu-latīņu vārdnīcu, un šo svarīgo sējumu ar Šampoliona piezīmēm mēs vēl joprojām varam aplūkot Parīzes Bibliothéque Nationale.

Kirhers bija pirmais, kurš rakstīja par bioluminiscenci, gaismu, kas liek spīdēt jāņtārpiņiem. Viņš apgalvoja, ka mēris izplatās ar mikrobiem, pirms vēl kaut vienā mikroskopā bija iespējams saskatīt bacili Yersinia pestis, un 1656. gadā, kad sākās šīs slimības epidēmija, aicināja izsludināt Romā karantīnu. Viņš izstrādāja agrīnu plātņu tektonikas teoriju, lai izskaidrotu zivju fosīliju atrašanos tālu no jūras. Viņam bija aizdomas, ka universs ir bezgalīgi liels, un no Inkvizīcijas viņš izvairījās, izsakot šo pieņēmumu nevis zinātniskā traktātā, bet gan vienā no pašām pirmajām zinātniskās fantastikas grāmatām – darbā, kas, tāpat kā visa labākā zinātniskā fantastika, ir arī dzēlīgi asprātīga. Grāmatu sauc Iter Exstaticum Coeleste (Ekstātiskais debesu ceļojums) un pirmo reizi nākusi klajā 1656. gadā; tajā darbojas ar asu mēli apveltīts sargeņģelis vārdā Kosmiels, kurš bailēs drebošo tēvu Kirheru izlidina cauri visam izplatījumam, ceļojuma laikā nemitīgi bārstīdams zobgalības par Aristoteli. 1960. gadā publicētajā otrajā izdevumā iekļauts arī turpinājums, kurā zemeslodes ūdeņiem klātie apvidi uzticēti mazam velnēnam ar puņķainu degunteli un ūdens spaini – Hidrielam, kurš Kirheru, pa vidu daudziem citiem piedzīvojumiem, iemet vaļa vēderā.

Atanasija Kirhera Dižajā zināšanu mākslā “māksla” tiek attiecināta konkrēti uz divdesmit septiņu simbolu, baroka hieroglifu kopumu, ar kura palīdzību Kirhers cerēja izteikt visus cilvēka domāšanas aspektus. Dažas no viņa kategorijām arī mūsdienās tiek izmantotas bērnu spēlēs – dzīvnieks, dārzenis, minerāls, kam viņš pievienoja arī debesu, eņģeļu, cilvēku, skaitļu un vēl dažas citas kategorijas; tās visas var redzēt izkārtotas uz gudrības plāksnes gluži kā desmit baušļus. Kirhers apgalvoja, ka viņa jezuītu kolēģi Dižo zināšanu mākslu var izmantot, lai ar šo bilžu esperanto pievērstu pagānus kristīgajai ticībai. 17. gadsimtā, īpaši Itālijā, jau pilnā sparā ritēja darbs pie universālas žestu valodas, kurā varētu risināt sarunas, izvairoties no tulkošanas problēmām. Iespējams, ka izstrādātā zīmju valoda saskarsmē ar pagāniem nebija īpaši noderīga, taču tā darīja brīnumus ar nedzirdīgiem bērniem jezuītu skolās, un tagad turpina darīt brīnumus ar nedzirdīgajiem pilnīgi visur; amerikāņu zīmju valoda ir tieša tās pēctece. Kirhera Dižās mākslas hieroglifu sistēma attīstījusies par simbolu loģiku. Taču pati Dižā māksla bija saistīta ar daudz ko vairāk.

Kirhera zīmējums piedāvā zināšanu teritorijas karti, kas sastādīta, izmantojot attēlus un rakstītus paskaidrojumus. Zem visu redzošās Dieva acs, tās pašas trijstūrī ietvertās acs, kas rotā arī dolāra zīmi, atritināts pergamenta vīstoklis ar piecpadsmit zīmogiem; katrs no tiem nosauc kādu zinātnes disciplīnu. Zemāk savā tronī starp debesu ķermeņiem sēž Gudrība; sirds līmenī viņai liesmo saule (tieši tajā vietā, kur senāk pie Minervas krūtīm nikni blenza Medūzas galva), bet rokās ir plāksne ar hieroglifiem, kas izkārtoti trīs rindās pa deviņi – simbolisko Dižās mākslas alfabētu. Vēl zemāk redzams vulkāns, no kura gaisā šļācas lava, kamēr tā nogāzes grauž upe, kas ieplūst jūrā. Jūra savukārt šos ūdeņus ierij savā atvarā. Dievišķā gudrība mājo virs mākoņiem, kas Debesu pārdabisko mieru norobežo no bezgalīgo pārvērtību valstības. Būtībā Kirhers uzskatīja, ka zināšanas attīstās divos virzienos – uz priekšu, kopā ar viņa paša un laikabiedru arvien auglīgākajiem pētījumiem par dabas principu darbību, un atpakaļ, pie mūžīgo patiesību kopuma. Pēc viņa domām, katrs no abiem pētījumu veidiem veicina otru, un abu veidu centieni ir būtiski, lai sasniegtu absolūto zināšanu skaistumu.

Mūsu dienās daudz grūtāk nekā Kirhera laikos ticēt tam, ka iespējams zināt visu, kur nu vēl reducēt visas šīs zināšanas līdz vienai Dižajai mākslai; nudien, mums ir filozofi un zinātnieki, kas var pastāstīt, tieši kādā veidā un kāpēc šāda Dižā māksla nav iespējama. Pirms četrdesmit gadiem, agrīno 60. gadu skurbinošajā un cerību pilnajā atmosfērā mēs, iespējams, daudz vairāk paļāvāmies uz Zināšanu zinātni, nekā uz mākslu; patiesībā process, kura gaitā kultūras augstākās autoritātes centrs pārbīdījās no mākslas uz zinātni, bija sācies jau Atanasija Kirhera laikos – pat tik tālu, ka nosaukums Ars magna sciendi gandrīz varētu tikt pārtulkots kā Dižā zinātnes māksla. Ja Kirhers tiktu pārcelts uz mūsu jauno, uz patēriņu orientēto 21. gadsimtu, viņš atklātu, ka zināšanas nav ne māksla, ne zinātne; tāpat kā viss pārējais mūsu pārlieku regulētajās dzīvēs, tās kļuvušas par karjeru. Tomēr arī viņam pašam ne karjera, ne mārketings nebija sveša lieta; Dižo zināšanu mākslu laida klajā protestantu izdevniecība Amsterdamā, un tas ietilpa plašā projektā, kurā bija paredzēts izdot visas vairāk nekā četrdesmit tēva Kirhera grāmatas bagātīgi ilustrētos lielformāta izdevumos. Būtībā tās bija vienas no pirmajām kafijas galdiņu grāmatām – kaut kas tikpat jauns un eksotisks kā pati kafija, un, tāpat kā kafija, tās šķērsoja visas reliģijas un kultūras robežas. Meksikā 17. gadsimta mūķene, zinātniece un dzejniece māsa Huana Inese de la Krusa īpaši parūpējās par to, lai viņas portretos būtu skaidri redzama viņas Kirhera grāmatu kolekcija.

Bet kāda gan jēga lasīt Atanasija Kirhera darbus šodien, kad pat viņa atjautīgākie secinājumi par zinātni un eģiptoloģiju jau sen ir novecojuši, kad pierādīts, ka viņa Dižā zināšanu māksla ir filozofiski neiespējama, bet iespaidīgie akrobāta triki, ar kuru palīdzību viņš slēpa savus patiesos uzskatus no Inkvizīcijas, atmaskoti kā līkumoti apkārtceļi un strupceļi, kā tie arī bija iecerēti? Mums jau krietni vairāk nekā gadsimtu ir mācīts, ka 17. gadsimtā atslēga uz nākotni bija Galileja rokās, turpretim Kirhers bija spēris soli atpakaļ. 19. gadsimta Itālijas apvienotāji par to bija tik pārliecināti, ka nolēma likvidēt Kirhera Musaeum, līdz tam brīdim saglabātu Jezuītu Romas kolēģijas telpās, kur viņš bija nodzīvojis vairāk nekā četrdesmit gadu līdz savai nāvei 1680. gadā. Daļa no viņa plašās un dīvainās kolekcijas, pie kā piederēja izbāzts Argentīnas bruņnesis, kurš izkaltēšanas procesā bija atņirdzis zobus, romiešu krūšutēli, etrusku statujas, embrija skelets, ūdens ērģeles, vecmeistaru gleznas, zvaigžņu kartes no izkrāsota slānekļa, mastodonta zobi un kastes, kas atgādināja mākslinieka Džozefa Kornela iekārtotās un kurās atradās koka plāksnītes, uz kā bija attēlots cilvēces zināšanu kopums, tika izdalīta virknei jaunu nacionālo muzeju.

19. gadsimta 70. gados šis solis tika uzskatīts par īstu progresu. Šodienas acīm tas izskatās pēc kārtējā barbarisma, ko izprovocējis sens un labi saprotams naids pret katoļu baznīcas represijām – taču kāds gan Atanasijam Kirheram sakars ar katoļu represijām? Viņš cīnījās par domas brīvību tik varonīgi un arī tik viltīgi kā reti kurš no viņa laikabiedriem; tas bija tikai laimīgs gadījums, ka protestantu algotnis, kurš reiz Trīsdesmit gadu kara laikā pielika viņam pie rīkles nazi, roku atkal nolaida, kad Kirhers viņam pateica: “Es esmu katolis.”

Kirhera pūliņu augļu priekšā es jūtos mazliet kā Svētais Augustīns tajā Grēksūdzes vietā, kad viņi ar draugiem uzklupuši svešai bumbierei un sāk mest augļus cūku aizgaldā. Tie nebija īpaši labi bumbieri, viņš iesāk, tie bija proicienda ad porcis, bet tad apraujas: “Kas gan es esmu, lai par to spriestu, Kungs? Tie bija Tavi bumbieri. Tie bija skaisti.” Un Augustīnam ir taisnība; bumbieris – jebkurš bumbieris – ir mazs brīnums un ir pasakaini skaists. Ne jau to formulu dēļ, pie kurām bija nonācis Atanasijs Kirhers, ir vērts viņa darbus lasīt, nevis pasviest cūkām, un ne jau to dēļ viņa muzeja, viņa Dižās mākslas taustāmās izpausmes saskaldīšana, ir vandālisma akts, kas, lai gan pieticīgā mērogā, tomēr atņirdzies kā vēl viena cilvēces tumsonības Ground Zero bedre. Tas ir, pateicoties faktam, ka, tāpat kā dižie domātāji, kurus Frančesko Alberoni pagājušajā vasarā cildināja savā Corriere della Sera rakstā, tāpat kā izcilie autori, kurus es esmu piesaukusi, un vēl lielākais pulks to, kurus es šeit neesmu piesaukusi, Atanasijs Kirhers bija un vēl joprojām ir sakarību būvētājs, kurš par katru cenu centās saskatīt harmoniju haosa vidū.

Tas var nelikties nekas sevišķs, taču toreiz, kad virs galvas slīdēja pelēki nāves mākoņi un ārpus lasītavas, kurā viņa smagā vecā grāmata atvērās jaunam gadsimtam – tikpat šausminošam kā trīs jau pieredzētie, gaudoja ugunsdzēsēju mašīnu sirēnas, Dižā zināšanu māksla bija diža diezgan.

Raksta pirmpublicējums laikraksta The New York Review of Books 2004. gada 7. oktobra numurā.
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Raksta tulkojums veikts, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla Fondam  

* There are tears in things. Latīniski no trim latīņu vārdiem Sunt lacrimae rerum problemātiski ir divi: sunt un rerum. Rerum kā ģenitīvs varētu būt saprotams divējādi: “lietu” asaras, t.i., “lietas” raud; otra iespēja - “lietas” ir iemesls asarām vai to objekts, t.i., asaras par “lietām”, asaras “lietu” dēļ.

Otrais variants man šķiet ticamāks. Tā domāt vedina Vergilija teksta citā vietā lietots ģenitīvs pie šī paša vārda lacrimae, proti, lacrimae Creūsae, kas nepārprotami nozīmē “asaras par Kreūsu” (“beidz liet asaras par Kreūsu” II 784). Ja tā, tad, kas tās par lietām, kas izsauc asaras? Rēs nozīmē ne tikai “lieta”, bet arī “notikums”, “gadījums”, pl. (varoņ)darbi, res secundae nozīmē “labvēlīgas lietas, apstākļi”, t.i., “laime”, “veiksme” u. tml., res adversae - “nelaime”, “liksta” u.tml. Prozas rakstnieki parasti lieto abus vārdus (res secundae, res adversae), dzejnieki nav tik izšķērdīgi, apmierinās ar vienu, un to, kādā nozīmē jāsaprot res (laime vai nelaime), nosaka konteksts. Šeit, manuprāt, ir jāsaprot: “asaras par likstām, nelaimēm, nedienām” u.tml.

Sunt teikuma sākumā un it kā uzsvērtā pozīcijā varētu likt domāt, ka tas lietots ar nozīmi “pastāv”, “eksistē”. Tā to varētu saprast, ja šo teikumu izolē no pārējā konteksta. Manuprāt, nevar ignorēt sintaktisko sakarību ar tādu pašu sunt iepriekšējā teikumā, kur ir skaidri norādīts uz lokalizāciju, piesaisti vietai: šeit (hīc). Kur atrodas šis “šeit”? Manuprāt, gleznas attēlojumā.

361. rindā pieminēts Priams, kas drosmīgi cīnījies līdz galam un kuram tomēr bija tik traģisks liktenis. Taču viņa daudzinājums citā pasaules malā nodrošina viņam pelnītu slavu. Slava bija augstākais, uz ko varēja cerēt Homēra laika varoņi - to, ka viņus daudzinās dzimtenē, citur pasaulē un paaudzēs. Tas piederas uzvarētājiem, bet Ainejs (Enejs) un trojieši ir zaudētāji (un Vergilija eposs ir tieši par viņiem), kuriem vēl svarīgāk ir tas, ka viņi nav aizmirsti, ka viņu likteņi nav vienaldzīgi noklusēti. Tāpēc 463. rindā Ainejs sevi pamatoti iedrošina - nav ko baidīties, tā ir laba zīme - par mums šeit zina, un tas mums noderēs. Un noderēja taču ar’: viņus laipni uzņēma Kartāgā un vēlāk arī citur, un beigās Lātijā. Zīmīgi, ka Ainejs savā stāstījumā Dīdonai par Trojas pēdējām dienām un trojiešu bēgļu gaitām (II - III dzied.) akcentu liek tieši uz to, ko viņiem nācies pārdzīvot un izturēt. Un panāk vēlamo: līdzcietību, iejūtību un sapratni.Sunt nekā citādi, kā “ir” nevar iztulkot, proti, tekstam tuvākais tulkojums varētu būt: “ir asaras par likstām”, paturot prātā, ka tas teikts gleznas vērojuma iespaidā, un pašu gleznojumu Ainejs apbrīnoja kā izcili meistarīgu.

…and mortality moves the mind (et mentem mortalia tangunt) – angļu tulkojums ir precīzs, ja vien būtu skaidrs, kā jāsaprot mortality.

Latīņu mortalia ir nekatras dzimtes dzsk. - “viss, kas saistīts ar mirstīgo pasauli”, “viss, kas ir nepastāvīgs, pārejošs, mirstīgs”. Tomēr tulkojums “mirstīgums”, manuprāt, būtu pārspīlēts, jo mirstīgums pats par sevi nevienu īpaši neaizkustināja, jo nelikās kaut kas sevišķs.

Tulkojums “mirstīgo likteņi” man neliktos nepiemērots, ja ar to varētu saprast ne tikai cilvēkus, bet arī to, ko viņi rada, piemēram, pilsētas (Troja arī izrādījās “mirstīga”).

“Ir asaras par likstām, un mirstīgo likteņi saviļņo prātu”- tāds aptuvenos vārdos ir iespaids, ko Ainejs gūst no šī gleznojuma, un viņš prot to novērtēt atbilstoši situācijai. Vergilija teksts, protams, var kalpot par pamatu citādam domas risinājumam un plašākiem vispārinājumiem. Bet tos nevajadzētu piedēvēt pašam Vergilijam.

Ināra Ķemere