Žozē Saramagu "Ceļojums uz Portugāli: Portugāles vēsturi un kultūru izzinot"
RL lasa

Ieva Lešinska

Žozē Saramagu "Ceļojums uz Portugāli: Portugāles vēsturi un kultūru izzinot"

Žozē Saramagu
Ceļojums uz Portugāli: Portugāles vēsturi un kultūru izzinot
Angļu valodā tulkojuši un piezīmes rakstījuši Amanda Hopkinsone un Niks Kaistors
Sandjego, Ņujorka, Londona: Harcourt, Inc., 2000

 

Saramagu šo ceļojumu (pareizāk sakot, ceļojumu sēriju) veicis 70. gadu beigās, jau pēc Salazara režīma krišanas, zigzagā virzoties lejup no Spānijas robežas pie Bragansas uz Lisabonu un tālāk uz tikai 13. gadsimtā mauriem atkaroto Algarvi. Nezinu, varbūt vainīgs tulkojums, taču grāmata lasās grūti - teikumi šķiet kokaini, bez jebkādas cerības uzburt “bildi” vai noskaņu, pārsvarā tikai vietvārdu uzskaitījums un konstatācijas par arhitektūras stiliem mazpilsētu baznīcās (iepriekš allaž pedantiski aprakstot, kā un no kā iegūta baznīcas atslēga). Kaut arī grāmata veltīta “meistarceļotājam” Almeidam Garetam, Gareta 1846. gadā publicētais “dokumentālais romāns” “Ceļojumi manā dzimtenē” nobelistu Saramagu atstāj ēnā. Grāmatas ievadā daudzsološi nošķīris ceļotājus no tūristiem (“ceļotāji meklē, tūristi tikai atrod”), un iepriecinājis lasītāju, ka ceļojums būs dziļi subjektīvs, Saramagu tūliņ pat no tā visa atkāpjas jau ar to vien, ka kaitinoši raksta par sevi trešajā personā. Visā 443 lappušu tekstā mani galu galā aizķēra tikai divi teikumi: par seno draudzes baznīciņu Belmontē, kurā sajūta esot “kā atrasties kāda dzīva organisma iekšpusē” (un tā arī ir!) un par Palmelu, “kalnu ciematiņu, kurā ražotais vīns ir tik labs, ka pāris malki jebkuru padarīs par citu cilvēku” (labs nudien, bet kā gan man vairs spriest par šī apgalvojuma patiesumu?).