Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Žans Pjērs Ženē
Delikateses, 1991
Delicatessen, Jean-Pierre Jeunet
Platleņķa objektīvā glūn augumā ražens miesnieks, kura pašapmierinātās, groteski izbolītās acis iemirdzas, ietriecot gaļas cirvi mājas īrniekā. Kā izrādās, franču režisors Žans Pjērs Ženē savu asprātīgi sirreālo, gaumīga melnā humora piesātināto stilu pieteica jau desmit gadus pirms panākumiem bagātās “Amēlijas” uzņemšanas. Kādu laiku pēc filmas noskatīšanās vārds “delikatese” izraisa dīvainas asociācijas ar netīriem, zaļganpelēkiem toņiem. Atmiņā atgriežas pēcapokaliptiska paskata Francijas dzīvokļu māja, kuras pārvaldnieks izbaro savus īrniekus citu citam. Tomēr grūti iedomāties citu režisoru, kurš šādu atbaidošu, sadistisku sižetisko līniju attēlotu tik neticami estētiski, viegli un pat pievilcīgi. Iespējams, tas nebūtu izdevies bez aktiera Dominika Pinona (tāpat kā režisors, kļuvis pazīstams pēc filmas “Amēlija”) atveidotā Luizona un viņa iemīļotās Žilijas. Jukušo nama iedzīvotāju vidū viņi izceļas ar nesamaitātību un naivumu; pateicoties viņiem, filma par nepieciešamo sprīdi attālinājās no pilnīga neprāta un puvuma dvakas, kuru viņi pārliecinoši nomāca ar savdabīgu gaišumu. Lai arī filmā ietvertais kanibālisms, kā šķiet, bija bada sekas, Ženē atzinis, ka filmas ideja radusies pēc uzturēšanās ASV, kur viesnīcu ēdiens viņam šķitis tik slikts, ka varētu tik pielīdzināts cilvēku gaļas garšai. Par to gan atļaušu spriest lietpratējiem.