RL skatās

Daniela Zacmane

Žans-Pjērs Blanks 'Vecmeita", 1972

Žans-Pjērs Blanks
Vecmeita, 1972

Jean-Pierre Blanc, La Vieille Fille
 

“Kāds nepatīkams subjekts,” nodomā viņa. “Mūžā neesmu redzējis tādu mūmiju,” nodomā viņš, abiem pirmo reizi sēžot pie kopēja vakariņu galda viesnīcā. Lai arī filmas sižets nav oriģināls – vasarā, atvaļinājumā satiekas brīvs vīrietis un vientuļa sieviete –, pārdomātie dialogi, tuvplāni, montāža, mizanscēnas rada aizkustinoši priecīgu stāstu par diviem cilvēkiem, kuri vismaz uz brīdi nodomā, ka kopīga laime ir iespējama. Filipa Nuarē šarmantais varonis, atgādinot lielu, omulīgu lāci, komiski kontrastē ar Annijas Žirardo auksto pusmūža sievieti – viņai ir stingrs režīms, viņa ir noslēgta, viņa ir vecmeita. Aprautās varoņu sarunas (Bušonas jaunkundze bieži vispār neatbild), savstarpējā neveiklība, situācijas, kas atkārtojas (piemēram, Žirardo neveiklā pārģērbšanās pludmalē zem dvieļa), liek just tādu kā režisora distancētību attiecībā pret varoņiem, šķiet, viņš vienkārši vēro un saprot, neko neuzspiežot – pat romantiskas beigas ne. Nu varētu taču padomāt – “šis ir sākums brīnišķīgai draudzībai”, ja vien ne milzīgā jautājuma zīme uz Nuarē tēkrekla, atvadoties uz perona.