Žaks Tatī "Ilo kunga brīvdienas", 1953

Žaks Tatī

Ilo kunga brīvdienas, 1953

Les vacances de Monsieur Hulot, Jacques Tati

Kurš gan nav redzējis “Ilo kunga brīvdienas”, gribētos padomāt, un tieši labi – ir tādas filmas, kurām patīk, ka tās skatās atkal un atkal. Un to arī gribas, jo katra filmas skatīšanās ir kā atgriešanās, kur – pēc tam tā vairs neliekas – nekad neesi bijis: 50. gadu vasarā Hotel de la Plage viesnīciņā Atlantijas okeāna krastā. Vēlāk citās Tatī filmās izmantotais neveiklā Ilo kunga tēls šajā filmā parādās pirmo reizi – Ilo pie atpūtniekiem gandrīz vai iepūš vējš, un, kad jau vairākas reizes nočīkst durvis, nodziest elektrība, ieskanas mūzika, kādam viesim noplandās pielīmētās ūsas (viena puse), sāk likties, ka pasaule, atliek vien ieskatīties, darbojas kā brīnišķīgs mehānisms, kurā it viss atkārtojas, un, jo biežāk, jo komiskāk. Kā bērnībā, kad atklājām, ka daudzreiz pēc kārtas izrunāts vārds zaudē nozīmi, kļuva jocīgs, un mēs smējāmies. Ilo kunga cirka tradīciju ietekmētais humors ir neuzspiests, pedantiski iestudētās ainas izskatās vieglas – kā spēle, kurai nevar būt beigu, vien pārtraukums. Tāpēc nekāda dramatisma, ka brīvdienas un vasara aiziet, pludmale kļūst tukša un visi, arī meitene ar gaišajām bižu copītēm, dodas projām. “Vai tas viss ir smieklīgi?” par filmu jautāja kāds kritiķis. “Nē, tas ir brīnumaini.”