Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vudijs Allens
Mīla un nāve, 1975
Love and Death, Woody Allen
Starp “urbānā neirotiķa” Allena 45 filmām tikai viena man likusi smieties no sākuma līdz beigām. Vispār viņa agrīnās filmas izceļas ar banālām, jau daudzkārt tiražētām slapstick situācijām, bet vienlaikus spīdošiem amerikāņu skatuves komiķa dialogiem, un arī šī nav izņēmums. Tomēr “Mīla un nāve” atšķiras ar to, ka Allens izvēlējies parodēt 19. gadsimta Krieviju Napoleona karu laikā, izklāstot kāda paputējušas muižnieku dzimtas pastarīša Borisa Grušenko dzīvesstāstu. Apzināti lavierējot starp krievu kultūras kinoklišejām, nepārtrauktu filozofisku bubināšanu, paņemtu no Gurdžijeva tekstiem, izzobotiem citātiem no Puškina, Dostojevska un Tolstoja, Allens pats savu alter ego Borisu dzen tādā kā nāves baiļu un seksualitātes histērijā. Jau bērnībā, satiekot nāvi kapucē ar izkapti, Boris to izjautā, vai pēcnāves dzīvē būs arī meitenes. Kaulainā uz to neatbild, bet nosaka, ka viņš ir viens interesants jauns cilvēks un ka viņi noteikti tiksies atkal. Lai gan Boriss to aicina šajā lietā nepūlēties, viņi tomēr tiekas – filmas noslēgumā. Taču pa to laiku viņš ir paspējis pārtapt spektrā no Raskoļņikova līdz Bezuhovam vai Oņeginam, turklāt ne brīdi nepaliekot mazāk smieklīgs.