Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladislavs Krapivins
Karavelas ēna
Rīga: Liesma, 1976
Pamanīju šo grāmatu lietoto mantu veikalā “Otrā elpa” un sirds sažņaudzās piepešā nostalģijas uzplūdā – tā ir grāmata, kas atbildīga par krietnu bērnības traumu sauju manā azotē. Zīmīgi, ka arī pati grāmata ir par to pašu – par bērnības atmiņām, kas noteikušas autora dzīvi, liktenīgās izvēles, fīlijas un fobijas. Sapratu, ka man tā ir jāizlasa no jauna. Jāizlasa terapeitiskos nolūkos. Skaidrs – stāsts ir par kara laika bērniem, salšanu dzīvoklī un kartupeļu miziņu cepšanu uz krāsns durtiņām. Tad tāpēc man bija tik saprotama izrāde “Mans nabaga Marats” gadus divdesmit piecus vēlāk. Stāsts ir arī par to, kā izsalkušā un nosalušā puišeļa rokās nokļūst pirmā īstā grāmata – iekuru kaudzē nonākusī Stīvensona “Bagātību sala” bez vākiem un titullapas, kas pārņem savā varā uz turpmākajām astoņām stundām un vēl ilgāk. Tur ir precīzi aprakstīts tas lasīšanas modelis, ko es bērnībā alku pieredzēt un laikam jau tas man izdevās – tā pilnīgā pazušana rakstīta teksta veidotajā pasaulē, saplūšana ar to, viendimensionālas virtualitātes radīšana savā apziņā. Lietas, kas mūsdienās ir kļuvušas tik retas. Jā, un vēl šādi tādi sīkumi – “sasalušu kāpostu zupa”, “divkrāsu zīmulis, no vienas puses melns, no otras – oranžs”, kuģītis, kas izveidots no valrieksta pusītes un tā peldināšana pagalma peļķē…