Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vladimirs Majakovskis
Mīlu
Maskava: Azbuka, 2002
Karstā jūlija brīvdienā, kad vienīgā iespēja tverties no bezspēcīgas saļimšanas saulē ir sameklēt ēnainu āra kafejnīcu un pasūtīt aukstu alu, man šķita, ka īsti piemērota lasāmviela būtu paplukusi dzejoļu grāmatiņa ar brīvi atlasītu Majakovska daiļdarbu krājumu. Apstājos un aizrāvos ar pašu pirmo krājumā ievietoto darbu – dzejnieka sarakstīto autobiogrāfisko konspektu, kas atgādināja anekdošu formā iesniegtu CV. Lakoniskas, aprautas rindiņas, viena vai divu vārdu teikumi, precīzi fiksētas sajūtas no bērnības laikiem. Ārkārtīgi simpātiska attieksme pret savām psiholoģiskajām traumām un mazvērtības kompleksiem. Pirmā bērnības atmiņa – tēvs pasūta literāro žurnālu, kurā ir arī humora lappusīte ar zīmējumiem. Puika atver žurnālu, iebaksta ar pirkstu bildītē un smejas par to, cik tā ir smieklīga, visi pieaugušie smejas līdzi. Tikai vēlāk Majakovskis sapratis, ka visi smējušies par viņu, bet žurnālā nekā īpaši smieklīga neesot bijis.
Vēl kāds gadījums – tēvs vedis viņu sev līdzi uz mežu, bijis jau tumšs. Piepeši, ejot aiz tēva, puika saņēmis sejā sitienu ar atvilktu mežrožu krūma zaru. Sāpēs iekliedzies, viņš izgājis nogāzē un lejā, ielejā ieraudzījis elektriskā gaismā mirdzošu rūpnīcu. “Tajā brīdī es vīlos dabā. Tā bija pārāk neuzlabota,” raksta Majakovskis.