Vitolds Gombrovičs. "Dienasgrāmata"

Ieva Lešinska

Vitolds Gombrovičs. "Dienasgrāmata"

Vitolds Gombrovičs.
Dienasgrāmata
1.–3. sējums (1953–1967)

Northwestern University Press,
Evanstona, Ilinoisa, 1988, 1989, 1993

Zontāga, Apdaiks un, protams, daudzi poļu kritiķi Gombroviču pielīdzina Kafkam, Prustam un Džoisam. Piekrītu tiem, kuri šiem pielīdzinātājiem nepiekrīt – pat lieliskas komiskās ainas ar laiku sāk likties kaut kā par garu, joki, vārdu spēles, parodijas (piemēram, par aristokrātisku veģetāriešu viesībām, kurās tiek pasniegti puķkāposti, kas vārīti bada nāvē miruša zemnieku zēna buljonā) – maķenīt par konstruētu, bet nihilisms – par apnicīgu. Taču tas attiecas uz Gombroviča romāniem (to ir četri, vēl ir arī pāris stāstu krājumi un dažas lugas), kurus, jāatzīst, tā arī neesmu spējusi izlasīt līdz galam. Toties Dienasgrāmatas, kas pa lielākai daļai tapušas Argentīnā (1939. gada augustā aizvizinājies uz Buenosairesu kā jauna poļu okeāna lainera viesis, Gombrovičs nolēma kuģi atstāt, īsi pirms tas uzsāka atpakaļceļu uz Poliju), ir aizraujoša, aizkustinoša, uzjautrinoša un visnotaļ garšīga lasāmviela, kuras erudītais un asprātīgais autors prot eleganti pasmieties par pasauli, indīgu (bet ne žultainu) sarkasmu pataupot Polijai, poļiem un “polietībai”, dzejniekiem (ļaudīm, kas “visneatlaidīgāk no visiem metas ceļos”) un, laimīgā kārtā, pats sev.