Mārcis Ošiņš

Verners Hercogs "Strošeks", 1977

Verners Hercogs

Strošeks, 1977

Stroszek, Werner Herzog

“Strošeks Bruno. Augums – 1,68, acu krāsa – brūna. Sejas forma – ovāla, bez dzimumzīmēm.” Pretstatā izspūrušajam matu ērkulim, izdilušajam apģērbam un “Suņa sirds” Šarikovam līdzīgajam paskatam, Bruno pieklājīgi nosvērtajā uzvedībā un maigajā balss tembrā nekas nerada iespaidu, ka viņš varētu būt noziedznieks, kas atbrīvots no ieslodzījuma, – viņa skatiens liecina par traģiskāku pagātni nekā vidējam cietumniekam: būdams nevēlams prostitūtas bērns, Bruno cietis no pastāvīgas vardarbības un trīs gadu vecumā uz laiku zaudējis dzirdi, tādēļ 23 gadus ārstēts psihiatriskajās klīnikās, kā arī pakļauts nacistu eksperimentiem ar garīgi slimiem bērniem.

Neticamā kārtā šis stāsts nav vis režisora Vernera Hercoga iztēles auglis, bet gan galvenās lomas atveidotāja Bruno S. dzīvesstāsts. Ticamību Hercogs sasniedzis, aktieru vietā uzmeklējot neparastus cilvēkus, kuri tēlo paši sevi.

Filmas scenāriju, režisors atzīst, viņš uzrakstījis četru dienu laikā. Tas ir pavisam vienkāršs – Bruno vēlas paglābt sevi un prostitūtu Evu no diviem agresīviem suteneriem un Berlīnes turku rajona nelabvēlības, tādēļ dodas meklēt laimi uz daudzsološo Viskonsinu. Tiesa, jau drīz viņš secina, ka Amerikā cilvēku spārda nevis fiziski, bet emocionāli, ar platu smaidu uz lūpām. Un tur viņš nerod mieru, bagātību un brīvību, bet atrod mehāniski dejojošu vistu.