Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
ვაჟა-ფშაველა - Važa-Pšavela
Tbilisi: Gruzijas Kultūras un pieminekļu aizsardzības ministrija, 2011
Nelielā ilustrētā grāmata par gruzīnu literatūras klasiķi Važu Pšavelu, kas izdota sakarā ar viņa 150. dzimšanas dienu, diez vai pievērstu sev dīkdieņa uzmanību, ja vien ne “etnogrāfiskais” gruzīns uz grāmatas vāka: iekrituši, sirmas bārdas klāti vaigi un bargas, dedzinošas acis zem pinkainās cepures; nolaižot acis no sejas, atklājas roka uz šautenes un kinžals klēpī. Fotogrāfija rakstnieka dzimtajā Čargali ciemā uzņemta apmēram 1911. gadā, varētu teikt, nesen; taču dzejnieks (!) Pšavela, “vīrs no Pšavijas”, izskatās tieši kā aizvēsturisks kistinu vai hevsūru varonis, kurš izkāpis no kapa poēmā “Saimnieks un ciemiņš” – vienā no baisākajiem dzejojumiem, kādu nācies lasīt, pateicoties Nikolaja Zabolocka fantastiskajam pārcēlumam. Mandelštams saka, ka Pšavelam ar vārdu ir par maz – viņš zobiem rauj to gabalos; reiz, klausoties Pšavelas atdzejojumu kādā Maskavas kinoteātrī Tengiza Abuladzes filmas “Lūgsna” laikā, man šķita, ka kāds rauj zobiem gabalos tieši manu sirdi.
Mežonīgā Pšavelas stihija dziest pirmspēdējā grāmatas fotogrāfijā, kur četru jaunu un skaistu māsiņu ielenktais dzejnieks atšķirībā no māsiņām acis pievērsis nevis objektīvam, tas ir, mums, bet gan kaut kam pavisam citam. Pēdējā fotogrāfija ir zigzaga līnija viņa slimības, tas ir, nāves kartē.